Kā radās iecere par šo pētījumu? Kāda bija tā priekšvēsture?
Kā jebkurai lietai ir zināma priekšvēsture. Pagājušā gadsimta 20.–30. gados notika plaši Latvijas iedzīvotāju antropoloģiski pētījumi – turklāt tie bija vērsti ne tikai uz fiziskās attīstības parametru fiksāciju, bet arī uz funkcionālo un veselības stāvokli, iedzimtību. Jau 20. gados kļuva skaidrs, ka šī izpēte nav reducējama tikai uz fiziskajām pazīmēm un antropoloģisko tipu noteikšanu, jo nekāds etniski tīrais latviešu etnoss nebūs atrodams, ņemot vērā mūsu vēstures raibās lappuses. Sākot ar to, ka te sajaukušās baltu un somugru etniskās grupas, kur tad vēl pārējie ienācēji, kuri arī atstājuši savu nospiedumu mūsu genofondā.
Te noteikti jāmin Jēkaba Prīmaņa veikums pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē?
Jā, Prīmanis strādāja šajā ēkā (intervija notiek Anatomikumā – red.), un viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar antropoloģiju. Viņš bija antropoloģijas pamatlicēja, pēc tautības – zviedra, Gastona Bakmaņa, kurš no 1920. līdz 1925. gadam bija Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes anatomijas un histoloģijas profesors, skolnieks. Prīmaņa vadībā notika aptuveni 25 antropoloģiskās ekspedīcijas dažādos Latvijas novados – gan Piebalgā, gan Vidzemes jūrmalā, gan Zemgalē. Kāpēc sāka ar Piebalgu? Nekur skaidrots tas nav, bet viena no versijām – tāpēc, ka šis novads tika uzskatīts par latviešu kultūras šūpuli, kur savulaik pulcējās daudzi zināmi inteliģences pārstāvji. Lai pētījum
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 10. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60