Vēl novembrī šķita, ka valdība ir jau de facto kritusi, darbojas mazākumvaldības režīmā un tās gala pietura ir valsts budžeta pieņemšana. Šobrīd situācija šķiet izmainījusies, lai gan, parunājot bez ieraksta ar koalīcijas politiķiem, ir skaidrs, ka viss nav tik vienkārši un stabili. Varbūt iesildoties sāksim ar kontroljautājumu, vai šī valdība, jūsuprāt, nostrādās līdz vēlēšanām un kas ir tie faktori, kas ir izmainījuši situāciju.
Jā, valdība nostrādās līdz vēlēšanām, es par to esmu pārliecināts. Jau tajā laikā, kad bija tādas lielākas turbulences gan saistībā ar mēģinājumiem denonsēt konvenciju pret vardarbību, gan arī diezgan sarežģītās sarunas pirms budžeta pieņemšanas, es teicu, ka mēraukla šīs koalīcijas ilgtspējai un stabilitātei būs balsojumi par budžeta priekšlikumiem un gala balsojums par budžetu. Un es teikšu tā – kopš šī balsojuma, kas bija pārliecinošs, un mēs pieņēmām valsts budžetu, principā ar to brīdi man bija skaidrs, ka, ja šī koalīcija ir pieņēmusi budžetu, ar ko mēs arī strādājam, nav pirmkārt nekādas politiskās loģikas mēģināt kādam gāzt šo valdību, ne arī pēc būtības, iedomājieties – deviņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām kādam no partneriem vienkārši kaut kādu politisku iemeslu dēļ pēc budžeta pieņemšanas nogāzt valdību būtu neizskaidrojami arī saviem vēlētājiem. Gan arī visi partneri ir teikuši, ka ir gatavi turpināt strādāt, un šodien [saruna notiek ceturtdienas pēcpusdienā] Evika Siliņa izturēja piekto neuzticības pieprasījumu. Vēl kas ir mainījies – koalīciju atbalstošo deputātu skaits ir pieaudzis, es runāju gan par cienījamo Andreju Ceļapīteru, kurš ir pievienojies ZZS Saeimas frakcijai un balsojumos atbalsta valdību, gan diemžēl skumjās vēsts par kolēģa Edgara Zeldera aiziešanu mūžībā dēļ, koalīcijas deputātiem Saeimā ir pievienojusies Liene Gātere no Progresīvajiem [Zelderis bija ievēlēts no Progresīvajiem, bet frakciju bija pametis un koalīciju balsojumos neatbalstīja, līdzīgi kā Ceļapīters pēc tam, kad pameta JV frakciju, – red.]. Līdz ar to šobrīd koalīciju atbalstošo deputātu skaits Saeimā ir 54, un teiksim tā – tā jau vairs ne tuvu nav mazākuma valdība vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nesaku, ka šis jaunais gads būs vienkāršs.
Jā, taisnība, budžeta pieņemšana nostabilizēja valdību, bet viss jau nav arī tik vienkārši, jo paralēli retorikai par to, ka budžeta pieņemšana ir prioritāte un viss pārējais pēc tam, bija arī stāsts par to, ka pēc budžeta pieņemšanas valdības koalīcijai tad nu jāsanāk kopā un jāizrunājas, kā un vai vispār tā ir spējīga kopā strādāt. Tas netika afišēts, bet es zinu, ka…
…parunājām!
Jā, ka parunājāt kaut kad starp budžeta balsojumu un gadumijas brīvdienām. Pirmkārt man ir jautājums par šīs koalīcijas psihoanalīzes formātu – JV (cik saprotu, jūs divatā ar premjeri Eviku Siliņu) no vienas puses atsevišķi runāja ar Progresīvajiem un ZZS. Kāpēc tā? Bija bail abus strīdniekus sēdināt pie viena galda?
Nē, nu es teiktu, ka tas ir normāli, ka premjera partijai, kas vada valdību, bija tā godīgi ar katru koalīcijas partneri individuāli jāizrunājas. To mēs arī kopā ar Ministru prezidenti izdarījām. Un tas arī bija pareizi, ka šīs abas sarunas nebija publiski afišētas, lai ap tām neradītu publisku ažiotāžu, kur pēc tam katram ir jāiet sniegt kādi dramatiski paziņojumi medijiem. Ap šīm sarunām decembrī bija sacelts pārāk liels dramatisma vilnis, jo mēs jau ik pa laikam runājam dažādos formātos gan pirms, gan pēc, gan visi kopā, gan atsevišķi. Bet tieši tajās sarunās, kurās piedalījos arī es un kurās mēs pārrunājām gatavību strādāt kopā, no ZZS piedalījās Armands Krauze un Viktors Valainis. [Atsevišķajās sarunās ar Progresīvajiem piedalījās Andris Šuvajevs un Agnese Līce, Dienai apstiprina Jurēvics – red.] Es teiktu, ka tās sarunas bija ļoti normālas, atklātas, cilvēciskas un saturīgas. Ar katru partneri pirmkārt bija jāsaprot, vai ir vēlme pēc budžeta pieņemšanas strādāt esošajā valdībā, visi to apliecināja. Skaidrs, ka iezīmējās kaut kādi rīvēšanās momenti, ko katrs partneris iezīmēja, kas viņu vairāk apmierina vai mazāk apmierina. Bet tās sarunas bija nepieciešamas, un es teiktu, ka tās bija īstajā laikā un īstajā vietā, un pēc tam jau mēs kopā arī sanācām.
Jā, šonedēļ uz pirmo jaunā gada sadarbības padomes sēdi, un pat nesaplēsāties. Kā man atzina viens koalīcijas politiķis, atmosfēra tiešām esot mainījusies un koalīcijā esot atgriezusies spēja atkal sarunāties par politiskiem jautājumiem, kuri bailēs par stabilitāti jau kopš rudens vienkārši neesot likti dienaskārtībā.
Viedokļu dažādība, protams, pastāv, tā kā šo koalīciju veido trīs dažādi politiskie spēki ar ideoloģiskām atšķirībām. Nav jau mums nekādas savstarpējās mīlestības, bet, jāsaka godīgi, šīs sarunas – pat tad, ja kādreiz ir augstākos toņos bijušas, – vienmēr ir palikušas cilvēciskā saprāta līmenī, ja neskatāmies atsevišķus gadījumus, kas bija retorikā starp ZZS un Progresīvajiem pirms budžeta balsojuma gadumijā. Es domāju, visi koalīcijas partneri, saprotot šīs Saeimas sastāvu un saprotot arī koalīcijas sastāvu, [apzinās, ka] pašmērķīgi dzīt sevi kokā un kaut ko gāzt būtu bezatbildīgi pret valsti, otrkārt, ar to viņi nesasniegtu nekādu viņu iedomāto politisko mērķi. Tā ka es varu teikt, ka visi trīs koalīcijas partneri loģiski saprot – atšķirības pastāv, kas ir loģiski, jo mēs esam trīs atšķirīgas politiskās partijas, bet šīs Saeimas atlikušais laiks ir jānoslēdz ar cieņu, izpildot vēl neizpildītos mājasdarbus un neļaujoties savārīt problēmas kaut kādu populisma viļņu dēļ.
Man nebija jābūt tajā sarunu telpā, lai loģiski pieņemtu, ka viens no galvenajiem jautājumiem, kurš jums būtu bijis jāuzdod ZZS pārstāvjiem, vai viņi turpinās kaut vai individuālu deputātu līmenī atbalstīt Saeimas opozīcijas rosinātos neuzticības balsojumus Progresīvo ministriem, kas diezgan prognozējami turpināsies. Ko ZZS uz šo solīja, pieņemot, ka šāds jautājums tika uzdots?
Tas, ko es varu pateikt skaidri un gaiši, protams, dažādos jautājumos mums var būt dažādi viedokļi, bet abi partneri pauda, ka būtiskos jautājumos, kas tai skaitā ir demisijas pieprasījumi, viņi ir gatavi strādāt visi kopā, lai nodrošinātu šīs valdības pastāvēšanu. Respektīvi, ir kopīga izpratne, ka tādi selektīvi balsojumi nevar notikt, un atceramies – pagājušajā gadā mums bija viena tāda nopietna situācija, bet tas jau nebija visas frakcijas balsojums [novembrī divi ZZS deputāti pievienojās opozīcijai balsojumā par Progresīvo satiksmes ministra Ata Švinkas demisiju, kas tomēr nerealizējās, – red.].
Tad ZZS jums un premjerei apsolīja, ka neviens viņu deputāts līdz vēlēšanām neatbalstīs demisijas pieprasījumus, piemēram, tam pašam Švinkam, par ko droši var prognozēt, ka no opozīcijas drīz tāds nāks? Vai nebija tāda apsolījuma?
Nu, ņemot vērā, ka līdz vēlēšanām es paredzu, ka būs padsmitiem demisijas balsojumu un viss priekšvēlēšanu laiks Saeimā aizies demisijas pieprasījumos, tas, ko abi partneri pauda, ka ir gatavi strādāt šajā valdībā, un tas nozīmē arī neatbalstīt demisijas pieprasījumus šīs valdības ministriem. Un šodien ZZS un arī Progresīvo frakcija ar savu balsojumu, kad viņi neatbalstīja premjeres demisijas pieprasījumu…
… neatbalstīt premjeres demisijas pieprasījumu, kas automātiski nozīmētu valdības krišanu, ir pilnīgi atšķirīga lieta nekā demisijas pieprasījums kādam ministram, kura darbība izraisījusi publisku kritiku. Tas, ko jūs vairākkārt atkārtojat, ir jūsu secinājums no ZZS un Progresīvo paustās gatavības turpināt darbu šajā valdības koalīcijā, bet tā nav atbilde uz manu jautājumu, vai bija solījums nepieslieties atsevišķu ministru demisijas pieprasījumiem.
Nu, es domāju, ka tādu solījumu par katru balsojumu par katru ministru ZZS frakcijas vārdā jums var dot publiski tikai ZZS frakcija vai ZZS partijas. Tas, ko es secinu no sarunām gan ar ZZS, gan Progresīvajiem, – viņi ļoti labi izprot, ka katra ministra demisija, tajā skaitā arī tādi balsojumi, kas nav izrunāti un kas ir ārpus koalīcijas līguma, var arī pēc tam politiski novest pie tālākām sekām pat visstabilāko valdību. Es domāju, ka to visi partneri apzinās. Es negribu pārāk tulkot viņu teikto. Ja man abi koalīcijas partneri ir pateikuši, ka viņi ir gatavi turpināt strādāt, man nav pamata neticēt, tā kā viņi solīja visas savas balsis budžetam un visas balsis arī bija, atbalsts premjerei šodien no visām koalīcijas frakcijām bija, līdz ar to man nav pamata šobrīd apšaubīt abu partneru solīto, ka viņi saprot atbildību un ir gatavi turpināt strādāt. Es negribu spekulēt par vēl kādu hipotētisko trīspadsmito balsojumu vēl kādā no nākamajām Saeimas sēdēm, jo es nevēlos runāt citas frakcijas vārdā. Bet es neizvairos atbildēt – man abi partneri ir solījuši turpināt strādāt šajā valdībā, un no tā es izdaru secinājumus.
Skaidrs – ZZS jums un premjerei neapsolīja turpmāk neatbalstīt Progresīvo ministru demisijas pieprasījumus, tā es secinu no visām šīm jūsu atbildēm. Bet vēl ir jautājums, vai Progresīvie atsevišķajās sarunās jūs un premjeri brīdināja, ka, ja ZZS palīdzēs kāda viņu ministra gāšanā, tad sekos līdzvērtīga rīcība no Progresīvo puses pret kādu ZZS ministru, nu, piemēram, Krauzi?
Es negribu teikt ne par vienu personāliju, bet, ja tāda situācija būtu, kad viens koalīcijas partneris caur Saeimas balsojumu otram koalīcijas partnerim atlaiž kādu ministru, nu tad es domāju, ka tas kā atbildes solis no pretējās koalīcijas frakcijas būtu, to jau pieprasa politiskā ābece. Tāpēc arī es saku, ka visi, visi koalīcijas partneri, šo apzinoties, es domāju, arī turpinās strādāt normāli uz priekšu, bez pārsteigumiem ceturtdienas plenārsēdēs.
Pie kā tad mēs nonākam? Ka premjere nesodītu nevienu, bet ļautu atbildēt "cietušajiem" ar līdzvērtīgu pretsoli?
Nē, nē, nē, koalīcijas līgumā ir noteikts, kas un kā var pieprasīt ministru demisijas, un atcerēsimies, ka premjere to arī ir vēsturiski izmantojusi. Bet es teikšu tā – tas ir mazākais, ko no mums sagaida sabiedrība, ka mēs te ar šādu pingpongu būtu spiesti viens otram atbildēt, jo tas pilnīgi noņemtu fokusu no darba, bet būtu diskusijas par proporcionālu un mazāk proporcionālu atbildes soli, un tas neveicinātu neko labu. Jebkura valdības ministra potenciāla demisija, protams, sarežģī valdības darbu, jo jāmeklē atkal jauns, Saeimai viņš ir jāieceļ utt. Bet tas, kas ir pozitīvais no gada beigu saspīlējuma ar vairākiem ministriem, ir tas, ka viņi saprot, ka ir vairāk jākomunicē ar visām Saeimas frakcijām un jautājumi, kas ir sarežģītāki, ir jānāk un frakcijā jāskaidro.
Man ir stāstīts, ka šajās koalīcijas sarunās par tālākdzīvošanu no premjeres ir izskanējis, ka viņa tādas sasaukusi, jo viņu uz to "spiedis" Valsts prezidents. Vai jums arī bija iespaids, ka Edgars Rinkēvičs spiež jau tā ļodzīgo koalīciju iziet boksa ringā?
Nē, to gan es varu pateikt, es nejutos spiests, ne es, ne premjere no Valsts prezidenta puses.
Man citēja premjeri, kura esot teikusi "prezidents spiež".
Nu es tādu precīzu formulējumu neatceros. Tas, ko Valsts prezidents bija publiski teicis, ka pēc budžeta pieņemšanas valdības partijām ir jāsaprot, vai tās ir gatavas turpināt strādāt. Un tas ir tas pats, ko pirms tam arī premjere teica. Es tur neredzu pretrunas. Es to netulkoju kā spiedienu, jo mums tās domas visiem sakrita, ka vajag saprast, vai, pieņemot budžetu, esam gatavi turpināt strādāt vai neesam. Tur vienkārši bija jāievieš skaidrība. Tā ka es tiešām nejutu ne tajās sarunās, ne arī savādākā veidā negatīvu spiedienu. Visi teica vienu – vispirms jāpieņem budžets un tad jāievieš skaidrība, arī lai beigtos tā mūžīgā spekulācija, vai šī valdība būs vai nebūs, jo par šīs valdības galu pamatoti vai mazāk pamatoti spriež jau kopš tās izveides. Skaidrs, ka politiski kašķi un kaut kādas ņemšanās būs, it īpaši vēlēšanu gadā.
Es arī rūpīgi sekoju gan prezidenta, gan premjeres izteikumiem, un vismaz no trešdienu preses konferencēm Rīgas pilī bija skaidri redzams, ka retoriku par nepieciešamību koalīcijai izrunāties pakāpeniski kāpināja tieši Rinkēvičs, kamēr premjere stāvēja blakus un no komentāriem izvairījās. Politikas kuluāros bija viedoklis, ka prezidents, domājot par savām izredzēm uz otro termiņu, vēlas panākt pretī Apvienotajam sarakstam un Nacionālajai apvienībai, dodot iespēju koalīcijas izmaiņu gadījumā tām uz vēlēšanām startēt no varas partiju pozīcijām.
Man grūti analizēt tādu hipotētisku scenāriju, kas varēja vai nevarēja notikt pagājušajā gadā, bet, es domāju, arī prezidenta skaidri pausto, ka budžets ir jāpieņem, es netulkotu kā kaut kādu mēģinājumu destabilizēt valdību. Protams, es vienmēr nevaru zināt visas sarunas, bet neesmu jutis no ārpuses mēģinājumu destabilizēt valdības darbu, kas būtu novedis pie jaunas koalīcijas.
Jautājums, kas skar konkrēti JV, – kas tas ir par apstākļu kopumu, kas premjeres partijai, ieejot vēlēšanu kalendārajā gadā, licis noņemt no amata priekšvēlēšanu kampaņā tik ietekmīgu figūru kā partijas ģenerālsekretāre Signe Jantone?
Sākšu ar to, ka precizēšu: neviens nav noņemts, tā bija Signes Jantones pašas izvēle, ko es respektēju, un es gribu teikt publisku paldies Signei par šīm divām vēlēšanu kampaņām, ko viņa palīdzēja, mums visiem kopā strādājot, novadīt. Pa šiem diviem gadiem viņa arī daudz ko partijā uzlabojusi, viņa paliek partijas biedre. Kad viņa nāca uz šo amatu, viņa teica, ka nāk tikai uz laiku, protams, viņa nepateica, cik konkrētu laiku, bet viņa atnāca ļoti sarežģītā laikā, kad daudz kas bija jāuzlabo, ko viņa arī izdarīja. Un tagad viņa, cik saprotu, ir pieņēmusi citus profesionālus izaicinājumus, bet viņa paliek partijas biedre un nav atlaista, kā citi mēģina spekulēt. Tā ir viņas pašas vēlme, no kuras es viņu mēģināju atrunāt, bet, respektējot viņas izvēli, arī pieņēmu.
Kas tie ir par profesionāliem izaicinājumiem?
Privātajā sektorā, cik saprotu, bet tas jāprasa viņai.
Jantones vietā tiešām būs viņas vietniece Sanita Stelpe-Segliņa, vai tas ir tikai pagaidu risinājums un jūs meklēsiet jaunu ģenerālsekretāru?
Stelpes kundze, kurai kā vietniecei ir liela pieredze, pilda šos pienākumus, bet mēs diskutēsim, kāds ir labākais variants, vai meklēt kādus papildinājumus. Šobrīd līdz vēlēšanām arī es kā partijas vadītājs daudz nopietnāk iesaistos ne tikai partijas politiskajā darbībā, bet arī praktiskajā darbā un biroja darbā.
Šobrīd premjere ir paziņojusi, ka Latvija aktīvi lobē Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka (kuru JV ne tik sen negribēja atbalstīt otram termiņam) kandidatūru Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdes locekļa amatam, un, spriežot pēc ziņām, viņa izredzes ir reālas. Šajā sakarā politikas kuluāros tiek apspriestas dažādas rokāžu iespējas, ko pavērtu Latvijas Bankas prezidenta vakances parādīšanās, ne tikai tas, ka uz šo amatu varētu virzīt jūsu partijas biedru finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, bet vēl interesantāki scenāriji ar lielākām politiskām sekām. Piemēram, ka uz Latvijas Bankas prezidenta posteni varētu nākt Valdis Dombrovskis, priekšlaicīgi pametot eirokomisāra amatu, bet Evika Siliņa pamestu premjeres amatu un dotos uz Eiropas Komisiju.
Vēl pie šī salikuma kopīgai intrigai pietrūka tikai, kur tad es palieku. Tas tā humoram. Bet vēsturiski mēs nevis neatbalstījām Kazāka kungu, bet viņa pārvēlēšanai sākotnēji nebija balsu, un mēs vēlāk strādājām uz to, lai viņam būtu balsis. Tas bija sarežģīti, un mācību mēs esam guvuši, un es lepojos, ka Kazāka kungs tika pārvēlēts. Un šobrīd tiek liktas pūles gan no ārlietu resora, gan Ministru kabineta puses, lai aizstāvētu viņa kandidatūru ECB. Tas nāk par labu gan Latvijai, gan visam reģionam. Ja tas izdosies, protams, būs jāatrod cienījams kandidāts Latvijas Bankas prezidenta amatam. Bet tās spekulācijas, kas ir vairāk vai mazāk jau par nākotni aizgājušas, ir pāragras. Es arī zinu, ka Evika Siliņa Mārtiņu Kazāku ļoti augstu vērtēja arī pirmajā termiņā, un nav tā, ka mēs viņu tagad atbalstam tikai tādēļ, lai viņš tiktu prom no Latvijas. Mēs gribam, lai viņš ir ECB, lai aizstāvētu Latvijas intereses.
Bet jautājums jau ir cits – vai ir apspriesta un kaut vai teorētiski plānota šāda rokāde?
Nē, to es varu godīgi teikt – ne koalīcijā, ne partijas iekšienē, ne arī kādā citādā veidā. Viss, par ko mēs esam sprieduši, ir, kā atbalstīt Mārtiņa Kazāka kandidatūru uz ECB valdi.
Kazāka lobēšana jau nerunā pretī šādam iespējamas rokādes plānam, tieši otrādi.
Nē, šāda rokāde nekur nav apspriesta.
Bet, vai šāda rokāde ir iespējama? (Ilgi klusē.)
Jūs man liekat hipotētiskus scenārijus minēt.
Bet jūs man liekat noticēt, ka pāris mēnešu pirms samērā reālistiska scenārija, ka paliek vakanta Latvijas Bankas prezidenta vieta, premjeres partija sev atsaka pat iespēju domāt par scenārijiem, kā tad mēs tagad tiksim pie jauna prezidenta vietā? Piedodiet, tas būtu vai nu neprofesionāli, kam es īsti neticu, vai jūs man nesakāt taisnību, kas, protams, ir saprotami no politiskās taktikas viedokļa, jo priekšlaikus publiskoti scenāriji parasti izgāžas. Vai ir kādi scenāriji, ka, priekšlaikus atbrīvojoties kādam starptautiskam amatam, premjere priekšlaikus pamet savu posteni un vairs nav JV premjera kandidāte, kas partiju ved uz vēlēšanām?
Premjere ir diezgan skaidri gan publiski, gan privāti paudusi, ka ir gatava nostrādāt visu šo laiku, kamēr Saeima ir viņai devusi uzticību. Tā ka es neredzu tādus variantus, ka premjere šobrīd atstātu valdības vadīšanu.
Bet premjere ir arī demonstrējusi gan prasmes, gan interesi, gan ambīcijas par darbību arī starptautiskajā laukā, kur viņa jau ir aktīva dažādos formātos.
Nē, to nevar noliegt – premjerei ir gan panākumi, gan arī svars starptautiskajā arēnā, to, es domāju, nevar noliegt. Bet šobrīd viss darbs tiek koncentrēts, lai vadītu valdību.