Lai pērtiķis nav kā stacijas ubags

Tieši šobrīd lūdzat Rīgas domei papildu naudu. Esošā dotācija nav pietiekama?

Tur jau ir tā problēma! Valsts zoodārzam palīdz ar 382 tūkstošiem eiro gadā. Šī summa ir nemainīga jau vairākus gadus, lai gan tajā sadaļā, ko valsts mums palīdz segt – elektrība, gāze, ūdens un kanalizācijas pakalpojumi –, cenas ir krietni kāpušas. Līdz ar to, ja kādreiz pietika ar šiem 382 tūkstošiem, tad tagad redzam, ka pietrūkst vēl tuvu pie 60 tūkstošiem. Tad nu atliek vienīgi griezties pie Rīgas domes ar palīdzības lūgumu.

Labi, ka neviens vēl neprasa, lai zoodārzs pats sevi atpelnītu.

Es te velku paralēles ar ģimeni, kura, sasniedzot kaut kādu rocības līmeni, izlemj iegādāties šķirnes suni vai kaķi. Protams, viņi nekad mūžā savu uzturēšanu neatpelnīs. Zoodārzs tāpat nekad neatmaksās sevi. Bet te tad ir jautājums – kādu šo "mājdzīvnieku" grib sev Rīga – tādu, ar ko var kādā izstādē piedalīties, varbūt kādu medaļu dabūt, palepoties, ka ir, piemēram, labākais Baltijā, vai vienkārši to "krancīti", kas vienkārši ir. Paskaitījām vasarā, ka tikai apmēram puse no mūsu stāvvietā esošajām mašīnām ir ar Latvijas numuru zīmēm, pārējie ārzemnieki. Tas arī par kaut ko liecina. Domāju, ka zoodārzs ir tā vieta, kas savā ziņā arī ir Rīgas seja.

Tūristus interesē Rīgas zoodārzs?

Jā. Vietējo apmeklētāju skaitam ir noteikti griesti. Latvijā iedzīvotāju paliek mazāk. Pateicoties Live Riga, izdevās pagājušogad pareklamēties Igaunijā un to ļoti varēja manīt – kaut vai pēc auto numuru zīmēm jau pieminētajā stāvlaukumā. Plus vēl tā sinerģija vērojama, ka pieaugušie no Igaunijas brauc uz Latviju šņabi pirkt, bet, protams, to nosauc par ekskursiju, tad nu arī bērnus atved uz zoodārzu. Kā šņabim būs augstāks akcīzes nodoklis, varam droši paredzēt, ka igauņi mazāk apmeklēs arī mūsu zoodārzu.

Bet ka pašiem sevi būtu jāuztur, to tiešām neviens nesaka. Protams, ir dzirdēti daudzi norādījumi, ka mums vajadzētu, teiksim, ražot un tirgot suvenīrus, sniegt vēl dažādus izklaides pakalpojumus. Bet lieta tā, ka pirmām kārtām mūsu statūti neparedz zoodārzam pašam nodarboties ar mazumtirdzniecību. Turklāt suvenīru tirdzniecība kā tāda daudzos zoodārzos ir nevis peļņas gūšanas avots, bet gan pašreklāma. Mums vienkārši nav tās lielās naudas, ko ieguldīt, lai saražotu pienācīgu daudzumu suvenīru, turklāt dažādus. Privātuzņēmums šeit tirgo suvenīrus, viņi investē katru gadu lielu naudu sortimenta atjaunošanā.

Tātad paši suvenīrus tirgot arī nākotnē neplānojat?

Man ir sapnis, ka zoodārzs pie tā varētu ķerties klāt tad, kad pārbūvētu ieejas traktu – tad ieeja būtu nevis gar divām kasēm ar lodziņiem, bet gan caur veikalu ar kases letēm – tad arī, pieļauju, būtu jēga mēģināt sākt plašāk strādāt ar suvenīriem. Šobrīd redzam, ka zoodārzs citādos veidos spēj gūt lielākus ienākumus pie daudz mazākas piepūles.

Kā?

Kaut vai noorganizējot tropu mēnesi, kā ir tagad visu februāri, kad mēs aicinām cilvēkus uz tropu māju. Nupat sestdien, svētdien bija ļoti laba apmeklētība. Reklāma bija nostrādājusi un arī tas, ka šajās akcijās ir savas biļešu atlaides. Tātad, ieguldot daudz mazāk enerģijas un arī naudas, varam gūt daudz lielāku ieguvumu. Līdz ar to suvenīri ir laba lieta, bet ne panaceja finansiālo problēmu risināšanā. Tāpat ar izklaides pasākumiem – tagad jau cilvēki ir krietni izlutināti. Var aizbraukt uz privātajiem zoodārziem gan Latvijā, gan tepat Lietuvā, kur ļauj jāt ar kamieli un barot briežus no rokas.
Jūs tā neļaujat, kā redzams.

Mēs esam Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijas biedri, ļoti strikti tomēr cenšamies ievērot zoodārzu labās ētikas principus.

Proti, ievērojat to, ka jābūt distancei starp cilvēku un dzīvnieku?

Protams, jo zooloģiskajā dārzā jāsaglabā dzīvniekiem dabiskā uzvedība. Atšķirībā no cirka, no kā kādreiz bērns izgāja dumjāks nekā ieejot – viņš bija šaubījies pirms ieiešanas cirkā, vai lācis staigā uz četrām vai divām kājām, bet pēc izrādes bērnam kļūst pilnīgi skaidrs, ka uz divām. Bet zoodārzs ir tā vieta, no kā iznākot cilvēkam jābūt gudrākam. Dzīvnieki ir jārespektē. Viņiem šeit maksimāli jāsaglabā tāda vide, kāda būtu bijusi brīvā dabā, lai arī cilvēkiem būtu priekšstats par to, kādā vidē šis dzīvnieks dzīvo. Jāsaglabā arī dzīvnieka dabiskā uzvedība. Ja pērtiķi tu iebaro ar kaut kādiem našķiem, redzēsi tikai tādu pērtiķi, kurš, ieķēries režģī, tēlo stacijas tuneļa ubadziņu. Šobrīd zoodārzā dzīvniekiem pat barību vairs nedod bļodiņā, barības pasniegšana lielā mērā tiek slēpta, piemēram, lācim tā tiek izbārstīta pa visu arēnu, lai viņam būtu darbs, lai viņš varētu maksimāli ilgāku laiku patērēt, šo barību meklējot.

Bet tas arī nozīmē lielus ieguldījumus dzīvnieku turēšanas apstākļu uzlabošanā.

Jā. Piemēram, baltā lāča mītne viņiem ir galīgi nepiemērota – nākas staigāt pa betonu mazā platībā.