Šajās dienās mēs atceramies, kā pirms 35 gadiem tauta janvāra barikādēs nosargāja tikko atdzimušo neatkarību. Tagad kaimiņvalsts Krievijas agresīvā politika mūs ir atmetusi pagātnē un mēs būvējam uz austrumu robežas aizsardzības līniju, ko arī savā ziņā var saukt par barikādēm. Jūs pirms 35 gadiem bijāt viens no barikāžu štāba vadītājiem, vēlāk arī pirmais atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs. Kam vēl, ja ne jums man jautāt, vai jums ir mierīga sirds, ka tās mūsdienu barikādes uz robežas ar Krieviju mūs pasargās, vai visu darām savlaicīgi un pareizi?
Man 35 gados ir bijusi iespēja nereti kritizēt mūsu politiķus, tajā skaitā arī publiski, bet jāteic, ja par atskaites punktu ņem 2022. gadu, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, man pirmo reizi 35 gados ir prieks par mūsu valdību. Es domāju, ka lielos vilcienos man tik tiešām nav, ko pārmest valdībai par aizsardzības spēju stiprināšanu. Man liekas, viņi tiesām cenšas un dara visu, kas ir mūsu spēkos. Ir lietiņas, par kurām varētu diskutēt, bet tās jau ir detaļas. Negribu teikt, ka es būtu visgudrākais un zinošākais, tādēļ tie varbūt ir tādi sīkumi, ar ko sākt, kam vairāk pievērst uzmanību, ko varbūt atstāt otrā plānā, bet tas neizšķir būtību. Tādu stratēģisku pārmetumu mūsu valdībai man nav. Manuprāt, virziens ir pareizs.
Bet, redzot, kā Putins ir mainījis kara taktiku Ukrainā, šobrīd vienkārši ar raķetēm noslaukot no zemes virsas dzīvojamos namus Rietumukrainā, pat Odesā, kas kara sākumā šķita neiespējami, vai tā mūsu aizsardzības taktika ar žogu uz austrumu robežas un betona bluķiem šaipus tās šķiet adekvāta? Es pirms nedēļas intervēju ģeopolitikas pētnieku Māri Andžānu, kurš to nosauca vairāk par tautas mierināšanas akcijām.
Es tūlīt atbildēšu uz jūsu jautājumu, bet man vispirms jāpasaka, ka tas ārprāts, ko Putins dara Ukrainā, ar veselo saprātu nav izskaidrojams. Un pats galvenais, ka tas jau viņa kara mērķos nedod faktiski neko, un es domāju, ka viņš nav gluži muļķis un to labi saprot. Mana versija ir, ka kara turpināšana ir Putina un viņa režīmam pietuvināto loka, kas arī nav mazs, izdzīvošanas taktika. Ja viņi piekritīs pamieram un apstāsies, kur ir, es domāju, Krievija pati Putina režīmu nolinčos. Tas ir tas, par ko Putins un viņa līdzgaitnieki ir spiesti uztraukties, un bezizejā par to, ka frontē uz priekšu netiek, tad bombardē tās dzīvokļu mājas. Tai versijai, ka, terorizējot ukraiņus, viņi cer, ka tie novērsīsies no Zelenska, es neticu, notiek tieši otrādi, un gan jau Krievijas specdienesti arī to labi saprot. Un man nepatīk tie ekspertu viedokļi, ka "Putinam jau nestāsta visu patiesību, kas notiek frontē" – tas ir tas pats, kas cara tētiņa laikos, kad krievu tauta teica: "Viņš jau labs, tik tie ierēdņi slikti."
Tas ir mūžvecais naratīvs par Krievijas cariem. Atceros to pašu stāstu janvāra barikāžu laikā un pēc asinsizliešanas pie Viļņas televīzijas torņa, kad runāja "Gorbačovs jau nezināja, viņam nepateica".
Jā, jā, jā, ko Lietuvas tiesa jau pierādīja, ka viņš to zināja un tam bija viņa akcepts. Bet atgriežoties pie jūsu jautājuma par austrumu robežu… Es atkārtoju, ka negribu kritizēt, bet es arī šaubos, vai tas bija tas, ar ko jāsāk – ar tiem betona bluķiem un arī ar tām kājinieku mīnām. Es gan ceru, ka tās tagad neliek zemē iekšā, ka tās tiek kaut kur uzkrātas. Man liekas, tas tiešām nebija tas, ar ko sākt. Es vairāk liktu naudu iekšā pretgaisa aizsardzības sistēmās un tai jomai pievērstos nekā tērētu naudu betona bluķiem. Bet tās jau ir nianses. Es jau nesaku, ka esmu pravietis, kurš visu zina, kā pareizāk. Gan jau valdībai ir komplekss skatījums uz to visu un bluķus likās pareizi jau tagad saražot. Lai gan es piekrītu, ka vairāk būtu jāuztraucas par galvaspilsētu. Tas jau ir tas karogs. Nevienu ienaidnieku neinteresē Preiļi vai Madona, galvenais ir Rīga.
Politiķus ir viegli saprast – sabiedrība un mediji uz viņiem katru dienu spieda "kad būs sēta?"; kad uzcēla, sāka rādīt ar pirkstu "kas tad tā par sētu, tā jau tikai pret mežacūkām". Politiska izdzīvošana dzen imitēt darbību, censties nomierināt.
Un šajā sakarā man vēl aizvien mieru neliek piemērs par to vienu nelaimīgo krievu dronu, kas no Baltkrievijas ielidoja. Nu sāk taisnoties mūsu militāristi un politiķi "nu, politiķi nē, tie neesot vainīgi". Bet nekur Eiropā vēl līdz šim brīdim nav spējīgi katru dronu atklāt un notriekt, nav jau tādas efektīvas pretdronu sistēmas. Bet tas ir jāpasaka, ka mums nav tehnisku iespēju, lai to vienu dronu pamanītu.
Pietrūka drosmes pateikt taisnību, bet dažreiz tieši to sabiedrība gaida.
Tieši tā, pietrūka drosmes. Un ļoti žēl, ka to nepateica un neizskaidroja.
Bet jūs jautājāt, vai man ir mierīga sirds, vai jūtos drošs par mūsu valsti, ka tā ir pasargāta. Teikšu godīgi, līdz tam, kas notika ar Trampa politikas atnākšanu ASV un dažādiem paziņojumiem, es biju drošs un arī citiem teicu: «Nu, ko jūs uztraucaties, mēs esam NATO, un beigu beigās ASV ar saviem 75% no NATO militārās kapacitātes ir nepārvarams rieksts Krievijai!» Tagad, tā kā šis NATO 75% īpatsvars ir sašķobījies, es tā to teiktu, vai palicis tāds neskaidrs, tas, protams, rada nedrošību arī manī, un es tiešām nejūtos vairs drošs. Jo pilnīgi skaidra ir aksioma, ka mēs, trīs Baltijas valstiņas, nevaram pretoties pusotru miljonu lielajai armijai, kas mums no austrumiem varētu nākt virsū, kā to dara [aizstāvas] ukraiņi. Un pat Eiropas spēki šeit tikai sāk nostiprināties, un tam vēl vajadzīgs laiks. Līdz ar to šī nedrošības sajūta manī kopš Trampa nākšanas pie varas ir radusies. Pirms tam man tādas nebija.
Jūs mani apsteidzāt, pats sākdams runāt par Trampa faktora ietekmi uz Latvijas drošības situāciju. Es biju sagatavojusies uz šo vērtējumu jūs virzīt, diplomātiski pajautājot, vai baltieši, jūsuprāt, būtu atguvuši neatkarību, ja vēstures rats būtu iegriezies tā, ka tolaik Baltajā namā būtu nevis Džordžs Bušs vecākais, bet kāds tikpat cinisks kā Tramps?
Ja mēs atskatāmies uz pagājušā gadsimta beigām, Atmodas laiku, 4. maija deklarāciju, tad, godīgi sakot, es neredzu lielu starpību, vai tur būtu Bušs vai Tramps. Jo, diemžēl jāsaka, arī Bušs mūsu labā nesteidzās pakustināt mazo pirkstiņu, drīzāk mums piekodināja: "Neizjauciet Gorbačova labās reformas!" jeb, citiem vārdiem, "Baltieši, esiet pieticīgi un mierīgi!" Viens gan jāatzīst, ka Buša nopelns bija brīdināt Gorbačovu no spēka pielietošanas pret Baltiju.
Ko tas mums māca? Nenokārt rokas un turpināt pildīt savu mājasdarbu, nevis krist panikā, ka Tramps ar Putinu, iespējams, jau sadalījuši pasauli ietekmes sfērās?
Rokas nokārt nevajag, un es ceru, ka manās atbildēs tas arī neizskanēja. Jūs simboliski salīdzinājāt austrumu robežas nostiprināšanu ar barikādēm, bet atšķirība tomēr ir ļoti liela, un tā lielā atšķirība ir tā, ka šobrīd šaipus austrumu robežas stāv mūsu armijas apbruņotie karavīri, nevis neapbruņoti cilvēki kā toreiz barikādēs.
It kā jau tas būtu pašsaprotami, bet te es gribu pievērst uzmanību, ka tā nevardarbīgā pretošanās, kas mums bija barikāžu laikā, ir jāsaprot kā viena no valsts aizsardzības sastāvdaļām arī šodien. Un jaunajā valsts aizsardzības koncepcijā, lai gan mazākiem burtiņiem un palīgteikumos, nevardarbīga pretošanās arī ir iekšā kā viens no valsts aizsardzības elementiem. Varbūt tas šobrīd izskanēs diezgan provocējoši – runāt par nevardarbīgu pretošanos, ar to saprotot situāciju, ka, kādām Latvijas daļām uz īsu laiku tiekot okupētām – mēs, protams, lūgsim Dievu un cerēsim, ka tas nekad nenotiks, bet te ir tas princips "ja gribi mieru, gatavojies karam" –, sabiedrībai ir jāzina, ko un kādām metodēm tai darīt. Jā, tās noteikti vairs nebūs barikādes mūsdienu apstākļos, bet pie šiem nevardarbīgās pretošanās plāniem vajadzētu strādāt daudz nopietnāk. Militāristi, protams, lielos vilcienos dara visu pareizi tajā, kas attiecas uz militāro aizsardzību, bet es tā jūtu, ka nevardarbīgā pretošanās paliek otrā plānā. Un te man ir tāda nelāga vēsturiska pieredze – atceros, ka jau 1991. gada maijā pirms augusta puča es runāju par nepieciešamību Augstākajai Padomei izveidot nevardarbīgas pretošanās centru, kas būtu bijis ļoti labi un svarīgi, ja pučisti augustā Maskavā būtu guvuši panākumus un šeit no jauna sāktos represijas. Bet tas viss palika uz papīra. Šis no manas puses ir ja ne aizrādījums, tad uzmanības vēršana uz to, ka visā valsts aizsardzības sistēmā arī par nevardarbīgu pretošanos nevajadzētu aizmirst.
Ukrainas kara pirmajos gados bija viedoklis, ka Krievijai nebūs resursu paralēli uzsākt konfliktu kaut kur citur, piemēram, NATO ārējās robežās ar Baltiju vai Poliju, pēdējā laikā tie vērtējumi ir krasi mainījušies gan tāpēc, ka mainījusies Krievijas karošanas taktika Ukrainā, gan tāpēc, ka tās ekonomika nav vis sabrukusi, kā cerēja Rietumi, bet nolikta uz kara sliedēm, gan jūsu jau minētā Trampa faktora dēļ. Proti, ja Putins grib izaicināt NATO, tad viņš izmantošot laika logu, ko dod Trampa valdīšana Baltajā namā. Tas nozīmē, ka tuvākie gadi mums var būt izšķiroši.
Godīgi sakot, es pats arī tā esmu domājis un līdzcilvēkiem teicis: pacietieties, vēl tikai trīs gadi palikuši. Mums šie Trampa prezidentūras gadi ir papildu riska avots. Kaut gan oponenti saka, un viņos būtu nepareizi neieklausīties, ka nav jau garantijas, ka pēc Trampa nenāks kāds viņam līdzīgs. Ceļš ir iemīts, tauta jau divreiz ir kaut ko tādu atbalstījusi, tā ka grūti pateikt, ir daudz nezināmo faktoru. Tikpat labi varam cerēt, ka republikāņi Kongresā modīsies. Bet jebkurā gadījumā šie trīs gadi ir liela riska gadi Latvijai, īpaši salīdzinot ar laiku pirms Trampa.
Jūs runājāt par nevardarbīgu pretošanos jau tādos dramatiskos, Latvijai iznīcinošos apstākļos, bet, ja mēs uzsveram šo sabiedrības pretošanās nozīmību, vai valsts var veiksmīgi gatavoties aizstāvēties militāri, ja sabiedrībā valda tik liela neuzticēšanās politiskajai varai, partijām, Saeimai, valsts institūcijām? Nu jau arī neticība NATO 5. panta aizsardzībai, kas radusies arī jūsu jau pieminētā Trampa faktora dēļ. Var jau norakstīt tikai uz kādiem destruktīviem ierakstiem soctīklos, bet katrs mēs zinām pilnīgi normālus, izglītotus, lojālus pilsoņus, kuros šīs neatbildētās bažas ir.
Es piekrītu jūsu jautājuma nostādnei – mūsu drošība atkarīga arī no tā, cik mēs būsim vienoti iekšēji, cik mums būs labi politiķi, cik mums būs stipra un efektīva valdība, kas ir atkarīga no Saeimas kvalitātes, bet Saeimas sastāvs ir atkarīgs no vēlētājiem – vai ievēlē vienu lielu listi ar cilvēkiem, kur priekšā ir raimonds pauls vai kāds slavens sportists un pārējie nav svarīgi. Nu, no kurienes tad radīsies tā labā valdība, tie labie ministri, kuri mūs vedīs uz tiem labajiem rādītājiem?
To, ka tā politiskā sistēma mums ir ar trūkumiem, liecina gan rezultāti, gan vājā ekonomika, gan aptaujas, kas jau 30 gadus rāda neuzticību gan Saeimai, gan valdībai. Tādēļ man arī simpatizē ideja par vēlēšanu sistēmas maiņu. Tā ir sistēmas vaina, ne tik daudz politiķu un partiju. Partijas gan ir vainīgas, ka diemžēl neko radikāli šajā sistēmā negrib mainīt. Vienu Saeimu ievēlē par pieciem centiem labāku, nākamo par trīs centiem sliktāku, nekas tur nemainīsies, nekas labs tur nevar sanākt. Tā problēma ir, ka mums ievēlē vājus politiķus, mēs balsojam par kaķi maisā, par sarakstiem, kuros zinām tikai vienu raimondu paulu un neko par tiem pārējiem 25, kuri seko aiz viņa. Un tad – kur tad tos labos ministrus ņemt? Cik mēs neredzam, ka partijām pat nav, ko izvirzīt par ministriem, jo neviens neatbilst un arī tie, kuri tiek izvirzīti, lielākā daļa, lai neteiktu visi, savā mūžā neko vairāk par nodaļu ar desmit padotajiem nav vadījuši, lai gan daži tur arī tādi nav. Un kā tad viņš tur tagad ļoti efektīvi sāks vadīt veselu nozari? Bet ne tie cilvēki ir vainīgi, jāsaka paldies, ka viņi vispār piekrīt kandidēt no tiem sarakstiem, jo politika tagad ir lamuvārds. Vainīga ir sistēma, kas mums dod vājus deputātus, sistēma, kas mums liek balsot par kaķi maisā, kuru mēs nevaram apgramstīt.
Vai šis ir veiksmīgākais brīdis, kad mums mainīt vēlēšanu sistēmu? Redzam Krievijas plānus un to, kādām metodēm tā pēdējos gados ir spējusi jaukties citu, pat par Latviju daudz nobriedušāku, demokrātiju vēlēšanu procesos un manipulēt ar sabiedrībām. Nupat mēs redzējām, cik viegli manipulējama patiesībā ir Latvijas sabiedrība, kad ne no kā uzšvirkstēja protesti par Stambulas konvenciju, kur vieni gāja ielās aizstāvēt, citi apvienojās neiedomājamās politiskās koalīcijās, lai to atceltu.
Par Stambulas konvenciju es domāju, ka tas nebija labākais brīdis to aktualizēt. Un tas, ka Valsts prezidents panāca šī jautājuma atlikšanu kaut vai pēc vēlēšanām, es domāju, bija ļoti pareizs kompromiss. Bet diskutēt par vēlēšanu sistēmas maiņu – kāpēc ne? Vēlēšanu sistēmu jau nevar izmainīt līdz nākamajām vēlēšanām, tas ir labākajā gadījumā četru piecu gadu jautājums. Vai mums būtu jāaptur visas diskusijas tikai tā dēļ, kas notiek aiz mūsu robežām? Domāju, ka ne.