Ceļojumi / Diena / Ceļojumi / Diena

Bez sniega, bet ar pilnu vēderu © DIENA

Pēc instagrameru vēl neatklātām, bet košām vietām un pilna vēdera ar gastronomiskiem pārsteigumiem – pēc tā visa var braukt uz Latgali, turklāt arī ziemā.

Kruīzā pa Nīlas ūdeņiem © DIENA (2)

Ja izvēlas iepazīt Ēģipti, kuģojot pa Nīlu, var pagūt gan nogurt no tempļiem, to varenības un vēstures elpas, gan saskaisties par uzbāzīgiem dzeramnaudu prasītājiem, gan izbaudīt atpūtu un sastapt īstu kaķuvīru.

Ar Betlēmes zvaigzni un kaimiņa galvaskausu © DIENA (2)

Nekādu sari un jogu – viena no Indijas vismazākajām provincēm Nāgālenda ir mājvieta sešpadsmit nagu ciltīm, kas vēl mūsdienās pārsteidz ar tuvību senajiem rituāliem. Te "ēdams ir pilnīgi viss, izņemot cilvēku", tāpēc nomedīto kaimiņu galvaskausi tika sprausti uz mieta pašu ciema auglības veicināšanai. Bērnu arī tagad Nāgālendas laukos ir daudz, bet bijušie galvaskausu mednieki tikai piecdesmit gadu atteikušies no šīs nodarbes, masveidīgi kļuvuši par baptistiem un pagāniskos rituālus turpina veikt ar priestera svētību.

Kaķu un kapelu paradīze © DIENA

Lai izbēgtu no tūristu pūļiem un spiešanās, Grieķijas salas ir vērts sev atklāt tieši nesezonā – tad nav jāstāv garās rindās, labas naktsmītnes ir lētas un arī gaiss un jūras ūdens vismaz tiem, kas nākuši no mūsu platuma grādiem, ir gana silts un patīkams.

Patīk gan eiro, gan zelta zobi! © DIENA (4)

Dienvidturcijas kūrorti ar "viss iekļauts" politiku piedāvā patiešām visu slinkai atpūtai – gan izmeklētus ēdienus un dzērienus, gan iespēju ienirt baseinā jebkurā diennakts laikā vai ilgi gulēt zem saulessarga. Par ceļošanu gan to grūti nosaukt, un atkritumu kalni, viltotu zīmolu tirgus un sīkas epizodes ārpus šī burbuļa liek aizdomāties.

Pie Bagātā kalna velna Bolīvijas sudraba raktuvēs © DIENA

Man nekad pat prātā nav ienācis, ka es varētu izvēlēties kalnrača briesmīgo arodu – vienalga, gadījuma pēc, principiāli vai vēl kā citādi. Un tomēr šeit es esmu – iespējams, pasaules visu laiku visslavenākajās raktuvēs. Bolīvijā, Potosi, Cerro Rico – Bagātajā kalnā.

Māja kā kosmoss © DIENA

Tradicionālajās sabiedrībās dzīves telpas radīšana ir bijis sakrāls akts, kas vienlīdz attiecas gan uz kulta objektiem, gan pašu nepieciešamāko dzīvē – mājokli. Tā ir bijusi jaunas pasaules radīšana, tāpēc bieži jau mājokļa struktūrā atklājas kosmiskā vai reliģiskā simbolika – tā top jaunais visums ar pasaules centru, tā tiek savaldīts haoss, lai dotu vietu kārtībai. Arī mūsdienu profānajā pasaulē šādi mājokļi ir sastopami – manā ceļā tās ir jurtas kā kosmosa simbols, Pamira māja kā vairāku reliģiju fenomens un jezīdu ''Dieva gultas'' kā īpaša eksotika.

Ar vilcienu dunoņu cauri Eiropai © DIENA

Viena biļete, kas ļauj nonākt gan pie okeāna un kalnos, gan tauru govīm un Parīzē, gan Zviedrijas dabas takās un Spānijas senajās pilīs – vai tas neizklausās pēc Čārlija un šokolādes fabrikas scenārija? Riskējot izklausīties pēc reklāmas, jāatzīst, ka Interrail/Eurail pases piedāvājums tik tiešām arī praksē ir labs.

Če pēdējais maršruts © DIENA

Jo tālāk no Bolīvijas lielpilsētām nonāk, jo biežāk var dzirdēt visādus dzīves pabērnus pieminam Santo Ernesto. Kvēlais ideālists, asinskārais revolucionārs un sadistiskais gļēvulis Ernesto Če Gevara Bolīvijas indiāņu zemnieka pasaules uztverē ir pārvērties par svēto, kurš mira tautas labā un ir spējīgs arī uz brīnumdarīšanu, ja viņu piesauktu pietiekami sirsnīgi.

Velotūre pa salām © DIENA

Olandes arhipelāga salas kā ceļojuma mērķis, turklāt vēl ar velosipēdu, nemaz nav uzskatāms par ļoti eksotisku, kamēr pasaules medijos un sociālajos tīklos joprojām daudz kur vīd Grētas Tūnbergas vārds un mūsu pašmāju satiksmes ministrs Tālis Linkaits visiem iesaka vismaz kādu dienu pārsēsties no privātajiem auto uz sabiedrisko transportu. Taisni otrādi – ideja vēlās vasaras atvaļinājumā nomainīt savu ierasto četrriteņu "dzelzs vilku" pret velosipēdiem šķita tikai likumsakarīga sekošana trendam. Izvilkām no saimniecības telpas dziļumiem divus mūsu pasen pamestos uzticamos draugus Eko un Bio, notrausām abiem putekļus un aizvedām uz apkopi vietējā velodarbnīcā. Ja gribētu dikti pa glauno, jauki jau būtu ceļā doties ar kaut cik profesionāliem velosipēdiem. Taču mēs esam pierādījums tam, ka ar absolūtu tautas klases līmeni arī diezgan nopietnus ceļa gabalus var droši pieveikt un izdzīvot. Un ne tikai izdzīvot – arī tiešām baudīt.

Pasaules visgrandiozākie kapusvētki © DIENA

Cukura galvaskausi un zārciņi, ko likt uz kārā zoba gan bērniem, gan pieaugušajiem, orķestris aizgājušajiem un palikušajiem – tā ir tikai daļa no mirušo piemiņas dienu svinību atribūtikas Meksikā. Protams, mūsdienās arī šo tradīciju skārusi komercializācija, taču tas ne par matu nemazina šo dienu nozīmi un ticību to spēkam vietējo acīs.

Turkish Italy © DIENA (2)

Vecās Eiropas dienvidi pārblīvēti, pārsālīti un pārlieku paredzami? Ja šķiet, ka tā, Albānija ir lieliska alternatīva tiem, kuri meklē tirkīzzilu jūru, karstu sauli, nevainojamu Vidusjūras virtuvi un nedaudz improvizācijas. Balkānos tas viss atrodams ar uzviju.

Laimes noslēpumu meklējot: Kopenhāgena © DIENA (1)

Skaistā vasaras rītā ceļā uz Rīgas lidostu radio programmā stāsta par kārtējo pētījumu, kurš apliecinājis, ka dāņi esot vislaimīgākā nācija pasaulē. Nesen vēl paziņu lokā dzirdēju runājam, ka Dānijā ļaudis tiešām smaidot vairāk nekā jebkur citur. Tā nu sagadījies, ka lidmašīna pēc dažām stundām nosēdīsies tieši šīs laimes zemes galvaspilsētā Kopenhāgenā. Tāpēc gribot negribot pāris dienu ilgā ceļojuma laikā tā tiek uzlūkota un vērtēta tieši caur šādu prizmu: kas te ir tāds, kas liek vietējiem justies tik labi? Vai to būs iespējams pamanīt pilsētvidē un cilvēkos?

Latviešu vīnogu lasītājas piedzīvojumi Francijā © DIENA (4)

Kopš dzīvoju Itālijā, pārtraucu dzert alu, tā vietā pievērsos atdzesēta sausa baltvīna malkošanai ar ledu un domāju, cik gan skaisti un romantiski būtu kādā rudenī pastrādāt Francijas vīnogu laukos! Svaigs gaiss, jaunas iepazīšanās, Francijas apskate, kruasāni un daudz šampanieša – tās bija lietas, ko gaidīju no šāda darba. Jāatzīst, ne gluži tā, kā biju iztēlojusies, bet visas iepriekš minētās lietas (izņemot daudz šampanieša) tik tiešām pieredzēju. Tam visam pa vidu vēl bija arī asinis, sviedri un asaras, kas – kā izrādās – ir neatņemamas šampanieša sastāvdaļas.

Orkneju arhipelāgā Atlantijas okeānā Skotijas ziemeļos kādas salas iedzīvotāji gribējuši atteikties no dzīves pēc oficiālā pulksteņa laika. «Ja es vēlos ēst brokastis pusnaktī, kāpēc lai es to nedarītu?» brīnās salinieki. Viņiem ir baltās naktis un ziemeļblāzma, silts klimats un pastāvīgs vējš, daudz nokrišņu un košas krāsas, laivas pagalmos pat salu vidienē un tik daudz aitu, ka iztikšana un sirdsmiers garantēts. Kāds vēl pulkstenis, ja visa pietiek?

Turpinot ceļojumus zaļo pleķu jeb dabas skaistuma meklējumos ar bebē, viegli nonākt pie secinājuma, ka Čehijā vietējiem informācijas centriem labāk neklausīt, smalkā vārdā nosauktais populārākais vietējais ēdiens ir vienkārša baltmaize ar gaļas mērci un ceļā var gadīties kāpieni, kurus atkārtot jūs būtu gatavi tikai par pāris miljoniem. Taču prieku par kopiespaidu tas nebojā un ir vērts kādreiz spert arī sānsoļus no mūžīgajiem galamērķiem.

Par Afganistānu dzirdētas visādas šausmas, stereotipu daudz, politisko un kara mudžekļu – ne mazāk. Pat mani tadžiku "vecvecāki" pēc tam prasa: "Nu, kā tur bija? Viņi dzīvo teltīs?" Patiesība un cilvēki tam visam ir kaut kur pa vidu – sevišķi, ja izlemts doties virzienā, uz kuru tūristi un ceļotāji parasti pat neskatās.

Ja ne gluži dzelzs priekškars, tad vismaz "dzelzs plīvurs" joprojām pastāv. Šāda doma iespiežas prātā pēc pusotru nedēļu ilga autoceļojuma pa Eiropas vidieni: Poliju, Čehiju, Austriju, mazliet arī Itāliju un Slovākiju. Lai gan robežas ir atvērtas un, kā reiz dzejolī par Padomju Savienību rakstīja Jānis Sudrabkalns, tām var "doties pāri ar paceltu galvu", tomēr cilvēku attieksmē un uzvedībā saglabājušās pamatīgas atšķirības.

Linkolnšīra Anglijā ir rūpniecības reģions, mājas proletariātam un viesstrādniekiem, tomēr arī te ir savs kūrorta rajons – Skegnesa Ziemeļu jūras krastā. Skotijā un Orkneju salās skatītie Atlantijas tuklīši, amizanti putniņi ar oranžu knābi, paliek tikai gaišās atmiņās, jo te tuklo ir daudz vairāk, turklāt – skaļi, brutāli un notetovēti no galvas līdz kājām. Bravūra un miesa te veļas pa priekšu līdz brīdim, kad to vairs nevar panest. Esi sveicināta, debesu mala, aiz kuras aizspraustas karotes!

Neiedomājama svelme, kas liek pat dažu minūšu gājiena vietā izvēlēties auto, zelta vēriens it visā un eksotisks putnu tirgus, bet tam visam pāri nemitīgā tuksneša elpa, kas iespiežas atmiņā gan ar savu neizmērojamo klusuma skaistumu, gan spēku, – tā ir Katara.

Šodien

SESTDIENAS CEĻOJUMI