Divas salas, dubults šarms

Fajala un Piku – divas Atlantijas okeāna apskalotas Portugālei piederošās salas – atrodas tik tuvu blakus, ka salinieki mēdz teikt: tūristi uz šīm salām brauc galvenokārt tādēļ, lai izbaudītu skatu uz kaimiņu salu. No Fajalas labi redzams iespaidīgais Piku kalns, kura augstums pārsniedz 2300 metru, bet no Piku – Fajalas piekrastes gleznainā panorāma un skaidrā laikā arī Ortas osta.

Ģeogrāfiski Fajala un Piku līdz ar septiņām citām salām ietilpst Azoru arhipelāgā, politiski un administratīvi ir daļa no Portugāles teritorijas, bet realitātē ir visai nomaļa pasaule, kurā pamanāmākie ārvalstu viesi gadu desmitiem bijuši kuģinieki, it īpaši burātāji, kas, šķērsojot Atlantijas okeānu, piestājuši Ortas ostā, atpūtušies, ieturējuši maltīti vietējā krodziņā un devušies tālāk savās gaitās.

Komerciālais ekskursiju tūrisms abās salās sācis attīstīties vienīgi pēdējos desmit gados, kad pēc 2009. gada globālās finanšu krīzes Portugāle savu ekonomisko situāciju nolēma uzlabot, gan intensīvi attīstot kruīza kuģiem piemērotas piestātnes, gan veicinot šo kuģu pasažieru vadāšanu ekskursijās. Fajalas un Piku iemītnieki jau pamazām sāk pierast pie tā, ka laiku pa laikam var ieraudzīt pa kādam gigantiskam kruīza lainerim un no tā vienlaikus nokāpj daudzi simti viesu.

Politiskās dzīves centrā

Izkāpjot no lidmašīnas Fajalas nelielajā lidostā, var sanākt tā, ka pie bagāžas slīdošās lentes līdzās stāv un savus čemodānus gaida Azoru parlamenta deputāti, jo tieši Ortā atrodas Azoru Salu autonomā reģiona parlamenta ēka. Turklāt nieka kvartāla attālumā no parlamenta ir viena no vispopulārākajām Ortas viesnīcām, kurā mēdz uzturēties ne tikai ārvalstu tūristi, bet arī Azoru parlamentārieši, un līdz ar to var gadīties brokastot politiķu kompānijā.

Portugālei Azoru salas pieder jau gadsimtiem ilgi, taču īpašs autonomais reģions tika izveidots tikai 1976. gadā – divus gadus pēc 25. aprīļa Neļķu revolūcijas, kas pēc ilgiem autoritārisma gadiem pavērsa portugāļu dzīvi demokratizācijas virzienā. 

Savukārt kopš XX gadsimta deviņdesmito gadu sākuma Azoru parlamentārieši strādā ēkā, kas ir slavena ne tikai ar savu politisko nozīmību, bet arī visai interesantajiem arhitektoniskajiem risinājumiem, jo apvieno teātrim, senlaicīgam templim un modernam konferenču centram raksturīgus elementus.

Tieši ar parlamenta apmeklējumu arī sākas mana diena Ortā. Laipna un ļoti lietišķa parlamenta darbiniece prasmīgi izvadā pa parlamenta ēku un pastāsta par daudzviet redzamajiem mākslas objektiem: gleznām, tekstilmākslas darbiem un skulptūrām. Šie mākslas darbi ietver ar Azoru salu vēsturi, kultūru, dabu, reliģiju un sadzīvi saistītus simbolus un ir redzami arī plenārsēžu zālē, kurā parlamenta sesiju laikā strādā 57 deputāti. Līdzīgi kā mūsu valsts Saeima, arī Azoru parlaments tiek ievēlēts uz četriem gadiem. Vēlēšanu sistēma te gan ir visai sarežģīta, un tajā ir ietverti trīs nosacījumi: pirmkārt, tiek garantēts, ka parlamentā tiek ievēlēti deputāti no visām deviņām salām; otrkārt, to, cik deputātu pārstāv katru salu, ietekmē iedzīvotāju skaits salā; treškārt, tāpat kā Latvijā, arī te būtiska nozīme ir vēlētāju politiskajai izvēlei. 

Parlamenta pārstāve zina stāstīt, ka deputātu vidū ir gan labējo, gan kreiso, gan centrisko politisko spēku pārstāvji un galvenie politisko domstarpību aspekti esot saistīti ar ekonomiskajiem jautājumiem, piemēram, atšķirīgo izpratni par darba devēju un darba ņēmēju interešu sabalansēšanu, kā arī ar konservatīvo un liberālo vērtību sadursmi. Atšķirībā no Latvijas Azoru salu (un kopumā Portugāles) politiskajā vidē gan būtisku lomu nespēlē nacionālā tematika. Lai arī Fajalā un citās salās mīt cilvēki ar atšķirīgu etnisko izcelsmi, viņi ir visai veiksmīgi integrējušies portugāliskajā vidē.

To apliecina arī informācijas tehnoloģiju speciālists Francis, kurš piestrādā par pavadoni un konsultantu Fajalas viesiem. Pēc tautības Francis ir vācietis, kurš Fajalā no Drēzdenes ieradies pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kopā ar vecākiem, tolaik būdams vēl pusaudzis, bet tagad šo salu dēvē par mājām. 

"Mana ģimene atbrauca uz Fajalu brīvdienās. Mums te iepatikās, un mēs pieņēmām lēmumu, ka gribam šajā salā dzīvot. Vecāki te atrada mums māju, un mēs ātri vien no Vācijas pārcēlāmies uz Fajalu. Es tolaik vēl biju skolēns, bet ar iejušanos Fajalas skolā man nebija vispār nekādu grūtību. Ikdienas situācijās sazināties portugāļu valodā es iemācījos mēneša laikā. Pēc tam tikai vajadzēja noslīpēt portugāļu valodas zināšanas," par savu pozitīvo pieredzi stāsta Francis.

No Fajalas puisi un viņa ģimeni nav aizbiedējusi pat 1998. gada 9. jūlijā notikusī spēcīgā zemestrīce, kuras stiprums pārsniedza piecas balles pēc Rihtera skalas. Francis un arī citi vietējie iedzīvotāji uzsver, ka dabas untumi – zemestrīces, vētras, kā arī iespējami vulkānu izvirdumi – ir vienīgie riski, ar ko, dzīvojot šajā salā, jārēķinās. "Dzīvot Fajalā ir droši – te gandrīz vispār nav noziedzības, te nav risku, ko rada narkotikas. Nav arī tādu risku, ko radītu no alkohola atkarīgi cilvēki. Terora akti mūs neapdraud. Protams, pa kādam sliktam cilvēkam jau ir visur – un ir arī šeit –, bet tādu ļaundaru, kas radītu reālus draudus līdzcilvēkiem, šeit tiešām ir maz," skaidro Francis un uzsver, ka Fajalā valdošo drošo atmosfēru viņš īpaši novērtē, kopš pašam ir bērni. "Ne Vācijas, ne Portugāles lielpilsētās maniem bērniem nebūtu tik drošas vides un tik mierīgas, draudzīgas atmosfēras, kāda viņiem ir šeit," teic salinieks.

Arī Francim pašam piemīt laipnība un sejā nezūd gaišs smaids, ne tikai runājot ar Fajalas ārvalstu viesiem, tātad klientiem, bet arī ar paziņām, ko sanāk satikt pie Ortas skolas, ostā un krodziņā.

"Pie mums nezog!"

Par to, ka Fajalas iemītnieku vidū valda uzskats – viņu salā ir droši –, vēlreiz mūs pārliecina viesnīcā. Pēc viesošanās parlamentā jāgaida līdz pēcpusdienai, kad varēs iekļūt rezervētajā numurā.