Ar Betlēmes zvaigzni un kaimiņa galvaskausu

Pirmos vīrus ar garām mačetēm pār plecu pamanu jau uz štatu robežas. No samērā civilizētās Asamas iebraucam Nāgālendā, bet tas nozīmē īpašas atļaujas un dokumentu pārbaudi. Mums tā ir iespēja kaut nedaudz izlocīt kājas pēc ilgā brauciena – raušamies ārā putekļu, bambusa būdiņu un haotiskās tirdzniecības valstībā. Indiešu armijas vīri, ekipēti līdz zobiem, uzrauga kustību, pat pasmaida garajās ūsās. Saule grasās pazust, pulksten piecos strauji paliks tumšs. Putekļi briesmīgi, bet uzpurni likt negribas. Tā arī noskatos, kā vīri ar mačetēm izsoļo cauri robežas goda vārtiem ar uzrakstu "Esiet sveicināti Monas rajonā, Nāgālendas anga zemē". Angs ir nagu vietvaldis, mazais karalis, kādu šai zemē esot daudz. Labi, dodamies ciemos, nosmejam vārtu otrā pusē, kur vīrus ar cērtamajiem un šaujamajiem rīkiem jau vairs neskaitām – tik daudz to ir.

Partizāni neļauj apstāties

Jau tā sliktais ceļš aiz vārtiem paliek vēl bedraināks, sākas kratīšanās rituāls, kas vēl pa serpentīnu ved uz augšu. Arī robežas otrā pusē armijnieki ir pārbaudījuši mūsu pases un sejas, no auto ārā neizlaižot. Saule ir norietējusi starp palmām un banānu kokiem, apspīdējusi gleznainās kalnu virsotnes, iekrāsojusi zeltītu apvārsni un strauji pazudusi. Viss. Tumsa, bedres, putekļi.

"Divas stundas," sola šoferītis, bet mēs neticam. "Noteikti vairāk! Gribam "pī-pī" pauzi," no sākuma koķetējam, bet vēlāk īdam skaļi un arvien izmisīgāk. Paņēmieni, kas citur darbojās, šoreiz nelīdz, un šoferīti iežēlināt neizdodas: "Nedrīkst, un viss!" Kāpēc? Pasaciņām par tīģeriem, kas to vien gaida, kā uzbrukt, un ziloņiem, kas pat ciemā uzreiz sabradās, vairs neticu, bet čūskas ir arguments. Viens no nagu cilšu nosaukuma skaidrojumiem ir "čūsku gari", arī Buda, kad klīdis pa Indijas ziemeļaustrumu zemēm, vienu no sprediķiem esot teicis "čūsku cilvēkiem" jeb nāgām, tā ka čūskas šeit tiešām ir. Arī naktī tāpēc labāk pamocīties un gaidīt atpestījošo Monu.