Kurp lido Maskava

Mums vistuvākajā austrumu puses megapolē var nokļūt, pat īsti nepamostoties, un ātrāk, nekā Maskavā ļaudis pārvietojas ikdienas ceļos. Lidmašīna no Rīgas lido četras reizes dienā, esmu izvēlējusies rīta reisu, tāpēc virs mākoņiem redzu to, ko neredzēšu gandrīz nedēļu, – sauli. Pateicoties tai, Maskavā nolaižos ar iedvesmu un, no lidostas neizejot, iekāpju ekspresī. Tas ir vilciens, kas nepilnā stundā pieved pie vienas no centrālajām metrostacijām, bet ar šo universālo transporta līdzekli tālāk var nokļūt visos pilsētas galos. Šoreiz mani interesē stacija, kas iepriekšējā reizē, pirms trim gadiem, nebija pat uzbūvēta.

Pie divdesmit divi sajūk

Lidostas ekspresis ir ļoti ērts, man ausīs skan lekcija, cenšos pa logu neskatīties, jo pārapdzīvotība mani vienmēr nomāc, īpaši tik pelēkā iepakojumā. Tūkstošiem ēku un mašīnu, tūkstošiem durvju un logu, miljoniem dzīvju, kas iesprostotas betonā, tomēr ņipri un dedzīgi rosās. Saklausījusi, ka vilciens dodas tālāk man vajadzīgajā virzienā, palieku vagonā arī pēc Belorusskij vokzal. Apklusinu lekciju, jo ainava ir pārāk spēcīga. Kā kantaini pirksti debesīs baksta tik daudz jaunu un topošu debesskrāpju, tik daudz pusuzceltu tiltu un ceļu pārvadu, darbojas tik daudz gigantisku ceļamkrānu un dauzīšanas veseru, ka sajūtos kā knislis milzu būvlaukumā, kam tūlīt pāri pārbrauks asfalta rullis. Šī nav fasādes puse, visur žogi, konteineri, grafiti, neglītas proporcijas, apdrupuši peroni, aiz kuriem stiklotie daudzdzīvokļu monstri izskatās kā utopiska un neiederīga dekorācija.

Pēkšņi attopos, cik proporcionāls un kvalitatīvs uz šī mūsdienu haosa fona izskatās Staļina laika neoklasicisms un viss, kas tapis pirms tam, laikā, kad ātra peļņa nebija vienīgais celtniecības virzītājspēks.

Sailgojos pēc Maskavas centra, kas ir liels, dažāds, daudzveidīgs un ko veidojuši arhitekti, nevis investori. Atceros drūmo joku, ka ārstu kļūdas aprok zemē, bet arhitektu veikums var bojāt dzīvi vēl vairākām paaudzēm… Un no kurienes gan tie cilvēku tūkstoši, kam vajadzīgi šie arvien jaunie monstri?

Galastacijā nav tā, no kā baidos metro, – drūzmas, kas pirmajā dienā vienmēr apdullina gluži fiziski. Nē, te izkāpju vienīgā, kofera riteņi skan neiederīgi skaļi, un turnikets atsakās pazīt manu biļeti. Esmu slazdā, no kura izpestī dežurants – kirgīzs dzeltenā vestē norāda turpmāko virzienu. Jaunuzceltā stacija nebūt nav blakus, jāiet, lūk, tur… Dienas gaismā nekas, vakarā būtu traki. Centies, kā gribi, orientēties ir grūti. Pat ar vairākkārtējiem paskaidrojumiem skraidu ar savu čemodānu pa trepēm augšā un lejā, līdz slapju muguru atrodu vajadzīgo peronu. Man jābrauc tikai viena pietura un tālāk jāseko instrukcijām, bet to izdarīt šajā eskalatoru, pāreju, izeju, tuneļu, remontdarbu, arvien jaunu pagriezienu un gaiteņu jūklī ir pietiekoši sarežģīti.

Prasīt ceļu var, bet uzticēties atbildēm ne vienmēr ir prāta darbs – iebraucēju te var būt vairāk nekā iedzimto, bet arī tie bieži zina tikai katrs savu taku.

Labā ziņa: koferi nest nesanāk, jo katrā kāpņu galā kāds uzreiz pieķeras palīdzēt. Vai tīnis vai čečens, vai inteliģents, bet satver, panes un aizskrien tālāk. Pilsēta sauc!

Sekoju instrukcijām, sagaidu vajadzīgo autobusu, bet nevaru nosūtīt solīto īsziņu – met atpakaļ. Augstceltnes apkārt ir tik plašos lokos, ka pat neceru atrast adresi saviem spēkiem. Zvanu – neatbild, zvanu – neatbild, skaitu tuvējo māju stāvus, pie divdesmit divi sajūk… Kad skaitīšana jau kļuvusi pavisam nervoza, Vera atzvana un nāk man pretī, bet tas šajā pilsētā ir galvenais: braukt pie kāda vai pēc kaut kā īpaša.