Sarunājās ar neredzētiem
Svelmainā dienā piecstāvu mājas dzīvoklītī ir vēl karstāks nekā ārā. Dziednieces miteklītis kā piņģerots – divas istabiņas un mazmazītiņš puķēs slīgstošs balkons. Brenda, karstuma nogurdināta, izplājusies uz grīdas. Tīkami vēsais avota ūdens ar plūškoka sīrupu glāzē patīkami veldzē sarunai.
Inga Dāboliņa pēc izglītības ir ārsta palīdze, feldšere un arī sertificēta dziedniece. Viņa atceras: ''Manā bērnībā māte strādāja pienotavā un bieži redzēja, ka es, viena dzīvodamās pagalmā, visu laiku ar kādu sarunājos. Vēlāk, šķirstot vecus ģimenes albumus, es zināju vārdus sen mirušajiem radiniekiem. Nebiju tos satikusi dzīvē, bet pazinu, jo ar viņiem visu laiku sarunājos. Māte toreiz teica – nevienam to nesaki, jo tad tevi var aizvest no manis! Iespējams, viņa domāja – uz psihiatrisko slimnīcu.''
Inga izskolojās, daudzus gadus strādāja kādas rūpnīcas medpunktā par feldšeri un juta, ka var cilvēkiem palīdzēt vairāk.
Liels stimuls bija pirmā izdziedinātā roze. Dziednieces zināšanas gāja roku rokā ar mediķes praksi, un viņa joprojām, jūtot, ka pacienta problēmu risināšanai ar dziednieka zināšanām un spējām vien netiks līdzēts, nekautrējas lūgt padomu ārstam. Tagad pie dziednieces brauc no tuvienes un no tālienes. Cilvēkus viņa pieņem savā kabinetā, un turp bieži dodas ar savu palīdzi kaķeni Brendu, par kuru arī šis stāsts.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 24. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ko lai saka
Emma