Mēs izbraucam no Rīgas pelēkā darbdienas vakarā, kad šoseja slēpjas miglā un nemana pat lielos autofurgonus. Tukšs un kluss. Janvāra sākums Latvijā. Taču, jo vairāk tuvojamies Latgales pusei, jo vairāk skatāmies ne tikai uz ceļu priekšā, bet arī apkārt – kā izskatās, vai sniegs ir? Mazliet vairāk nekā galvaspilsētā, bet par kupenām nenosauksi, un šoseja ir spīdīgi slapja. Tomēr, nobraukuši no lielā ceļa Lūznavas pusē, atviegloti nopūšamies: ir arī mazliet sniega un drusku piesalis! Zem auto riteņiem dzird ledu krakšķam.
Šoreiz mūsu brauciena mērķis ir izgaršot vietējos gardumus un pie viena apskatīties dažādus tūrisma objektus, kas pieejami ziemā, jo dzirdēts, ka reģionā ir parādījušies vairāki jauni. Tāpēc atkal bija laiks braucienam uz Latgales pusi, un nu esam klāt!
Dzeņi un aristokrātu gars
Mūsu pirmā pietura ir Lūznavas muiža un parks. Tā kā muižu ver vaļā tikai deviņos no rīta, mēs vispirms dodamies apstaigāt parku. Tas ir ar senu vēsturi – Kerbedzu ģimene, kas 1911. gadā pabeidza muižas celšanu, iekārtoja arī 23 ha lielu parku, kurā mūsdienās ir saglabājušās 17 vietējo un 49 ievestas koku un krūmu sugas. Savulaik šis parks bija izslavēts ar neskaitāmo rožu un flokšu daudzveidību, glītajiem parka celiņiem un septiņiem gleznainiem dīķiem, kuros audzēja zivis. Tagad, ziemā, gan dīķi ir aizsaluši un bez mums te citus cilvēkus nemana, tā nu pastaigājamies divatā un klausāmies dzeņu radītajās skaņās – te ir daudz vecu koku un tiešām daudz šo putnu! Vēlāk, izprašņājot savu vecmāmiņu, uzzinu, ka viņa jaunībā dzīvojusi blakus namā un Lūznavas muižas parks palicis atmiņā kā varžu vieta – tāds varžu koris kā nekur citur!
Drīz jau muiža ir vaļā, un dodamies iekšā. Ēka ir nesen atjaunota un ir īsta Latgales jūgendstila pērle. Interesanti, ka tajā nav simetrisku formu – stūri ir nogriezti, nišas un stūri gan pie griestiem, gan sienām ir apaļi. Pie ieejas mūs sagaida darbinieces, kuras, lai arī iepriekš neesam pieteikuši ekskursiju, izstāsta visu par muižas vēsturi (arī par to, kā tā savulaik pārvērsta par skolu, bet karalaikā – par armijas štābu), tās īpašo arhitektūru un oriģinālo furnitūru. Šur tur ir saglabājušies pat īstie stikli!
Ieejas maksa ļauj apskatīt ne tikai muižu, bet arī tajā izvietotās izstādes: vietējo mākslinieku keramiku, gleznas, stikla traukus. Savulaik muiža bijusi mākslas un kultūras centrs – Kerbedzu ģimene te dzīvoja no maija līdz septembrim, pārējā laikā uzturoties Itālijā, bet vasarās šeit kūsāja dzīvība: sabrauca gleznotāji, rakstnieki, tēlnieki un citi mākslinieki. Ievērojot senās tradīcijas, muižā aizvien notiek koncerti, taču var arī palikt pa nakti, kas esot īpaši populāri kāzu svinētāju vidū.
Dažādajās muižas istabās mūs īpaši piesaista skaistās tapetes – katrā telpā tās pilnībā atšķiras. Lai arī oriģinālie raksti nav saglabājušies, tomēr tie ir pieskaņoti motīviem, kas savulaik te bijuši, un tās pasūtītas īpašā vēsturisko tapešu ražotnē Zviedrijā, – kur bijuši ziedi, arī tagad ir ziedi, piemeklēti oriģinālajiem pēc izmēra un krāsu gammas.
No motocikliem līdz kļockām
Tālāk mūsu ceļš ved uz Preiļiem, uz pilnīgi jaunu tūrisma objektu, kas atvēries tikai pērnā gada maijā, – moto un metāla mākslas galeriju. Jāsaka godīgi, pirms došanās uz šejieni mums nebija itin nekāda priekšstata, ko īsti tas varētu nozīmēt un ko no tā gaidīt, taču pēc Nester Custom apskates sapratu, ka šis ir viens no visinteresantākajiem jaunajiem apskates objektiem Latvijā. Alīna un Aleksandrs Ņesterjuki ir izveidojuši kaut ko ļoti neordināru, kas radies no mīlestības pret motocikliem. Pa galeriju mūs izvadā pats Aleksandrs, viņš stāsta, kā sācis restaurēt pirmo motociklu (tas prasījis divus gadus), tad ķēries pie nākamā, līdz visbeidzot ticis arī līdz pirmās skulptūras izveidei, kas uzreiz leļļu konkursā dabūjusi skatītāju simpātiju balvu. Kā saka pats šīs vietas saimnieks, viņa dzīves kaislība ir sieva un motocikli, un to Aleksandra izveidotajā galerijā tik tiešām var labi redzēt.
Aleksandrs pats vada ekskursijas un stāsta, ka pagājušajā gadā īpaši populāra šī vieta esot bijusi skolēnu vidū – vislielākā interese bijusi kādas 7. klases skolēniem, kas labprāt arī strādājuši darbnīcā ar instrumentiem (tas gan jāpiesaka iepriekš). Par katru eksponātu Aleksandrs var pastāstīt kaut ko vairāk un arī parādīt to, kam vērts pievērst uzmanību, bet ko uzreiz nevar pamanīt, – kur motocikla apakšā paslēpies vēl viens braucējs, kādas detaļas izmantotas skulptūrām, un cik ļoti grūtāk ir izveidot sievietes, nevis vīrieša figūru.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. – 23. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!