Līdz ar pirmajām sniegpārslām un pirmajiem niknajiem vējiem mugurā sāku domāt par to, kā gan pārciest kārtējo "kodolziemu" Latvijā. Pat tad, ja tā ir nez kura aukstā diena pēc kārtas, katra iziešana ārā sagādā pārsteigumu, jo tomēr tādam aukstumam neesmu gatava. Kārtējo reizi esmu nopirkusi kamzoli, kas nesilda, un pārliecinājusies, ka ir tikai viens veids, kā izdzīvot līdz pavasarim, kas kā parasti pienāks par vēlu. Jābrauc uz turieni, kur silts. Zinu, ka tas var palīdzēt, un kā atgādinājums tam ir arī iepriekšējās reizes, kad šādi esmu izlīdzējusies, – šoreiz atskatīšos uz savu pērnās ziemas sildīšanās kūri Izraēlā. Varbūt kādam nosalušajam noder!
Labākie grādi
Jau tad, kad kāda Latvijā strādājoša mazcenu aviokompānija paziņoja, ka sāks piedāvāt tiešos reisus uz Eilatu, sapratu, ka tas man der, jo tā esot vieta, kur ziemā ir no +21 līdz +24 grādiem silts.
Līdzīgi kā daļa cilvēku mēdz izvēlēties dzērienus, ņemot vērā iegūtos grādus uz vienu eiro, ātri izrēķināju, ka siltuma un cenas attiecībai jeb iegūtajiem Celsija grādiem par iztērēto naudu īsti konkurences nav.
Tad es sāku skatīties, kur vispār tāda Eilata ir. Izrādījās, tā ir Izraēlas kūrortpilsēta Sarkanās jūras krastā, kur tā iespiesta starp Ēģipti un Jordāniju. Neliela pilsēta, kur visur var aiziet kājām un kur visu laiku ir silts? Tas man der. Un, ja sanāk iegādāties divas biļetes līdz turienei un atpakaļ par 130 eiro, šāda izvēle šķiet vēl loģiskāka.
Kad pērn februārī devāmies uz Izraēlu, saule mums uzspīdēja vēl vairāk, nekā ierasts, jo tieši tajā nedēļā pilsēta dienās sasila līdz +30 Celsija grādiem, kas jau ir tāds siltums, kurā sāku justies kā cilvēks. Sildīšanās bija mans galvenais mērķis, tāpēc arī nolēmu uz citām Izraēlas vietām nebraukt – pārvietošanās nepalīdzētu man kaut kā vēl vairāk sasniegt izvirzīto mērķi. Taču, ja vēlmes ir plašākas, droši var izmantot vietējās autoostas pakalpojumus un kāpt transportā uz Jeruzalemi, Telavivu vai kur nu acis rāda.
Tiem, kas vēlas Eilatā ierasties ar starptautisko reisu, jāņem vērā, ka lidmašīna nolaidīsies nevis tajā lidostā, kas ir pilsētas centrā un līdz ar to gājiena attālumā no jebkuras naktsmītnes, bet gan tuksnesī. Tā gan nav liela bēda, jo sabiedriskais transports ir vairāk nekā ērts. Tā kā Eilatas Ovdas lidostā vidēji tiek apkalpoti aptuveni pieci reisi dienā, katram no tiem tiek norīkoti autobusi, kas visus atbraukušos aizved no tuksneša līdz pilsētai Sarkanās jūras krastā. Tāpat atpakaļceļā nav jārēķina, cikos būtu pieņemami braukt uz lidostu, – autoostā skaidri un gaiši norādīts, kurš autobuss ir paredzēts tieši Rīgas reisam, kurš – Gdaņskas. Vēl lidotājiem jāņem vērā tāds sīkums, ka, esot gaisa telpā virs Izraēlas, nedrīkst vazāties pa lidmašīnu, līdz ar to labierīcības apmeklējumi jāieplāno citā laikā.
Ieradāmies pilsētā pēc pusnakts un dzīrāmies meklēt savu naktsmītni. Tā bija jauka pastaiga, jo ātri sapratām, ka esam ieradušies zemē, kur laipnība un izpalīdzība ir vērtības. Pat nebija jāiet meklēt kāds vietējais, kas varētu palīdzēt atrast vajadzīgo adresi. Ieraudzījuši bariņu cilvēku ar somām, ļaudis paši nāca klāt un piedāvāja palīdzību. Par šo pastaigu mazliet vīlušies gan bija biedri, kas bija cerējuši ceļojuma nogurumu noskalot, – Izraēlā pēc vienpadsmitiem vakarā alkoholu veikalā nevar nopirkt.
Kad ziemā slāpst
Taču rīts visiem bija prieka pilns, jo pulksten desmitos jau varēja nomest vieglo jaciņu un iet uz Sarkano jūru, un es noticēju, ka tiešām ir +30 – tātad ceļojuma mērķis jau sasniegts. Caurām dienām varēju gulēt siltās smiltīs, laiku pa laikam nopeldēties, lai pēc tam atkal turpinātu slinkošanu. Eilata ir ideāla vieta, kur vienkārši zvilnēt saulē, bet tiem, kam tas var apnikt, ir arī citas iespējas. Par tām noteikti informēs arī tūrisma pakalpojumu piedāvātāji, kuri solīs vest gan uz Jeruzalemi un Petru, gan tuvējiem dabas parkiem. Viss kārtībā, vienīgi tie pārsvarā ir braucieni, kur pats nevari izvelēties, cik ilgi kurā vietā sēdēsi, turklāt cenas ir neadekvāti augstas. Kur dabūt adekvātas cenas? Jāaiziet uz autoostu. Ja kaut kas nebūs rakstīts vai būs rakstīts nesaprotami, vietējie ar prieku asistēs un tiksit uz galamērķi.
VIsu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 11. - 17. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!