Laika ziņas
Šodien
Slapjš sniegs
Rīgā -1 °C
Slapjš sniegs
Pirmdiena, 30. marts
Nanija, Ilgmārs

Sarkanā māla vēstneši pasaulē

Vaidavas ceramic ražotnes saimnieki un vadītāji Miks Balodis (38) un Guntars Sticers (40) pārliecina, ka keramika nebūt nav izgājusi no modes un arī mūsdienās var būt ne tikai kā dizaina priekšmeti. Viņu ražotās trauku kolekcijas atzītas Latvijas Dizaina gada balvas konkursā un arvien biežāk var pamanīt gan veikalu plauktos, gan sadzīves interjeros un virtuvēs.

Nonākot pie Vaidavas keramikas cepļa durvīm, mūs ar fotogrāfu sagaida laiski izgūlies kaķis, kuram ikdienas mielasts tiek pasniegts rakstainās māla bļodiņās. Acu priekšā uzreiz uzplaukst vīzija par izrakstītām glazētām māla bļodām, krūkām, kausiem, svečturiem, pat veselām servīzēm, kas ne vienās vien mājās kādreiz ievietotas lielajās, brūnajās sekcijās un tā arī savu lielāko daļu mūža pavadījušas aiz stikla, vien retu reizi svētkos izņemtas, lai pastiprinātu kāda īpaši svinīga notikuma krāsas un piešķirtu vajadzīgo noskaņu.

Tomēr Vaidavas ceramic ražotnes saimnieki un vadītāji Miks Balodis un Guntars Sticers, kas komandā strādā jau aptuveni četrus gadus, ir apliecinājums, ka keramikas trauki nebūt nav nepraktiski un tos lieliski var lietot arī ikdienā. Turklāt mālam piemīt izcilas termoīpašības – tas ļauj ilgāk saglabāt gan siltu, gan aukstu temperatūru. Atzītas tiek arī to dizainiskās īpašības: Vaidavā tapušās kolekcijas Zeme un Eclipse tikušas līdz Latvijas Dizaina gada balvas finālam, un šobrīd Zemes bļodas – sarkanbrūnas no ārpuses un porcelāna baltas no iekšpuses – jau kļuvušas par vienu no Vaidavas keramikas firmas zīmēm.

Miks stāsta, ka Vaidavas keramikā pēdējos gados uzsvars likts tieši uz trauku funkcionalitāti un dizainu, un Guntars vēl piebilst, ka tiek domāts arī par to, kas saista jaunāku paaudzi. "Tradīcijas un zināšanas, kas uzkrātas keramikas ražotnē, nepieciešams transformēt, lai tās būtu saprotamas arī jaunākai paaudzei, kas īstenībā esam mēs paši. Lai tiktu ražots arī tas, kas pašiem labāk patīk," uzsver Guntars, un Miks piebalso: "Lai mēs tās bļodas savās mājās paši gribētu uz galda likt."

Tas arī bijis viens no svarīgākajiem jautājumiem pēdējos gados – saglabāt tradicionālo ceļu, turpināt ražot tikai "cakainas bļodas" vai kaut ko mainīt. Tagad lielākais gandarījums ir, ka pēdējos gados keramikas cienītāju loks tiešām ļoti mainījies.


Sākumā bijis šķūnis

Miks Balodis keramikas ražotni, kas atrodas netālu no Lodes māla karjerām, kur arī tiekot iegūts viss nepieciešamais izejmateriāls, mantojis no tēva Jāņa Baloža. Vietā, kur tagad atrodas Vaidavas keramikas ceplis, bijis šķūnis. Padomju laikos vīri kolhozā izdomājuši, ka Vaidavā vajag keramikas ražotni. Šķūni ievērojuši un pārtaisījuši, atveduši nepieciešamās iekārtas, un 1980. gadā tur startēja keramikas ražotne.

"Tolaik bija svarīgi, ka tā nebija kādas lielākas iestādes filiāle, bet neatkarīga ražotne. Droši vien tā neatkarība izpaužas arī šodien. Padomju laikā centrālā keramikas ražotne bija Jelgavā, un viņiem bija filiāles visā Latvijā. Vaidava bija viens no retajiem izņēmumiem, kas darbojās pats par sevi," stāsta Miks. 1986. gadā viņa tēvs kļuvis par ražotnes vadītāju, bet, valstij atgūstot neatkarību, ceplis nonācis viņa īpašumā. Mikam toreiz bijuši kādi septiņi gadi, un viņš kopā ar brāļiem vien noskatījies uz deviņdesmito gadu juku laikiem, kad cilvēki pa galvu pa kaklu kaut ko ķēra un mēģināja privatizēt.

Šobrīd Miks no savas ģimenes Vaidavas keramikā palicis vienīgais. Tētis palīdzot ar padomu attālināti, bet komandā pieaicinātais biznesa partneris Guntars Sticers smejas, ka savā ziņā ir kā adoptētais brālis. Viņš kādreiz darbojies reklāmas jomā, bet tagad priecājas, ka zināšanas un pieredzi var ieguldīt uzņēmumā, par kura peļņu pats arī atbildīgs.


Nezina ne Latviju, ne mālu

Līdz ar Guntara ienākšanu komandā vairāk ticis domāts par eksportu un ārzemju tirgu iekarošanu. Pieteikt sevi pasaulē nemaz neesot tik viegli, jo, izrādās, pat Eiropā daudz kur par tādu Latviju vēl nezina un ražotājiem no Latvijas neuzticas. "Tas ir apbrīnojami, bet gadās, ka nezina, kas ir Latvija," pieredzes stāstos dalās Guntars. "Eksporta tirgos ir savas tradīcijas, ir ļoti grūti izstāstīt, kas ir šī krūka, šis raksts. Mums bija jārada kaut kas tāds, kas ir saprotams arī eksporta valstīm. Mēs paši sevi pieskaitām Ziemeļvalstīm un ejam tajā virzienā, kur dizaina līnijas ir askētiskas, ar minimālu dekorējumu vai vispār bez tā," skaidro Miks.

Dodoties iekarot ārzemju pircēju sirdis, puišiem nācies ne vien domāt par dizainu, kuru saprot visur, bet arī skaidrot cilvēkiem to, kas vispār ir māls. "Latviešiem vārds "keramika" asociējas ar mālu, kaut gan citur Eiropā vārds "keramika" saistās pilnīgi ar kaut ko citu. Mums ir tāds stereotips. Sākumā bija grūti, nevar saprast, kā vispār runāt ar tiem cilvēkiem, ko viņiem teikt, ko viņi saprot, ko viņi nesaprot," atceras Guntars. "Īpaši par kolekciju Zeme, kur ārpusē atklāti redzams sarkanais māls, bieži vien ir jautājums: "Kas tas ir par materiālu?"" piebilst Miks.

Ar ko tad Vaidavas keramika ir interesanta ārzemniekiem? Guntars skaidro, ka Eiropai interesējot tieši ziemeļnieciskais kods, ko viņi atraduši un pārstāv, taču netipiski viņi esot ar to, ka var saražot diezgan daudz trauku, lai gan viss tiek darīts ar rokām. "Mani novērojumi ir tādi, ka Eiropa ir izsalkusi pēc saprotama, izsekojama, tepat kaut kur Eiropā ražota produkta, lai var ieraudzīt rokas, kas šīs lietas taisa. Tas palielina produkta vērtību. Neslēpšu, mūsu produkti nav lēti, un arī negribam, lai tie būtu lēti, jo, lai arī esam neliela ražotne, visu darām ar rokām. Tā ir milzīga vērtība – katrai bļodai pieskārušies vismaz kādi pieci līdz septiņi cilvēki," paskaidro Miks. Taču tajā pašā laikā gan jāatceras, ka ne visur pasaulē roku darbs ir kaut kas īpašs. Ir vietas, kur svarīgāks esot izskats, tāpēc jārada pēc iespējas universālāks piedāvājums.

Ar gandarījumu Miks un Guntars stāsta par to, ka pirmo reizi izdevies pavērt tirgus durvis arī ārpus Eiropas robežām – Vaidavas keramikas trauki ar septembri būs nopērkami arī Japānā. "Viņi ļoti labi pazīst mālu, labāk nekā latvieši, katrs ir ļoti liels eksperts māla lietās. Bet viss notiek lēnām," saka Guntars. Vaidaviešiem izdevies sevi pieteikt arī dizaina lielvalstī Dānijā un citās Skandināvijas valstīs. Piemēram, somu dizaina ikona Artec esot regulārs Vaidavas klients, un kolekcija Zeme ir viņu veikalu pamatsortimentā.

Šobrīd eksportētas tiek divas kolekcijas – jau minētās Zeme un Eclipse, un katrā no tām ir kāds savs bestsellers. Ražotnes vadītāji arī norāda, ka eksporta rādītāji aug ar katru gadu, tomēr pagaidām no kopējiem ienākumiem eksports ir aptuveni 20 līdz 30 procentu. Tomēr, neskatoties uz centieniem palielināt eksportu, joprojām svarīgākais viņiem esot Latvijas tirgus, par ko tiekot īpaši domāts un kas arī veido lielāko daļu no ienākumiem.


Bez riska nevar

Jaunas produkcijas radīšana gan esot sarežģīts un ilgstošs process. Piemēram, kolekcijas Eclipse gatavošana kopā ar keramiķi Laimu Grigoni aizņēmusi teju gadu. Lai ražotu kafijas krūzīti, tai vispirms jāizstrādā dizains, jāsaprot, kā to ražot, kā tehnoloģiski apstrādāt, pēc tam jāattīsta ražošanas process – katrai krūzītei jāizgatavo ģipša forma, kurā tā tiek ieformēta, pēc tam šūta. "Var redzēt, ka mūsu vislielāko telpu aizņem ģipša formas, kurās šīs krūzītes un visi pārējie trauki tiek veidoti. Tas ir liels risks, nebija tā, ka mēs simt procentu bijām pārliecināti par katras kolekcijas veiksmi. Vienmēr nelielas šaubas stāv priekšā. Bet bizness bez riska vispār nepastāv. Tā ir tāda norma," rezumē Miks.

"Sākumā darbinieki skatījušies piesardzīgi uz kolekciju Zeme. Kas pirks neglazētu trauku? Tāpēc ārpusi nostrādājām tik gludu, ka nebija vairs atšķirības starp ārpusi un iekšpusi," par darba procesu stāsta Miks. Tam, ka riskēt bijis vērts, piekrīt arī Guntars. Viņš lepojas, ka tas, kas izdarīts ar šīm divām kolekcijām, Latvijas keramikas ražošanā bijis kaut kas pilnīgi jauns, un tagad šos traukus pērkot pat ievērojami pavāri Francijā.

Cepļa saimnieki vēl uzsver, ka viņiem ir svarīgi, lai trauks, kas taisīts pirms mēneša, izskatās tieši tāds pats kā šodien ražotais. "Lai cilvēks, nopērkot traukus un pēc tam papildinot to klāstu, varētu nopirkt identiski tādu pašu. Tā ir varbūt citāda pieeja tam, ko dara paši mākslinieki, viņiem katrs trauks ir unikāls," skaidro Guntars. Vaidavas keramikas mērķis ir, lai tur ražotie trauki arī pēc gadiem pieciem desmit nebūtu zaudējuši savu aktualitāti – līdzīgi, kā tas ir ar somu Iitala priekšmetiem, kuriem dizains izstrādāts 60.–70. gados, bet ir aktuāls un nopērkams arī šodien.

Savu artavu produktu ražošanā sniedzot arī ģimenes locekļi. Guntars stāsta – kā testa laboratorija ir viņa paša māja, jo abi mazie bērni ļoti labi protot "visu ko ar traukiem izdarīt". Miks arī atklāj, ka tuvākie draugi un ģimenes bieži vien ir pirmie, kam tiekot pasniegts kaut kas jauns, lai saprastu, kā kas funkcionē, vai patīk forma, krāsa, cik viegli traukus mazgāt. "Tuvinieku mājas ir mūsu testa laboratorijas, un Guntars ir numur viens šajā sarakstā," smejas Miks.


Mainīt domāšanu

Lielākās grūtības un izaicinājumi bijuši tieši pirms četriem gadiem, kad Miks ar Guntaru Vaidavas keramikas zīmolu būvējis no jauna. "Tas kuģis brauca pilnīgi citā virzienā un bija strauji jāpagriež," saka Miks. Vajadzējis mainīt ražošanas procesu un sortimentu, taču daudz lielākas pūles prasījusi aptuveni divdesmit darbinieku domāšanas maiņa. Nav nemaz tik viegli darbiniekiem, kuri visu mūžu strādājuši vienā veidā, pateikt, ka tagad būs jādara pilnīgi kaut kas cits. Šobrīd jau visi esot pieraduši, ka cepļa saimnieki "nēsājas apkārt ar idejām".

"Vissarežģītākais ir cilvēks," atzīst Miks. Turklāt daļa darbinieku ceplī strādā jau vairāk nekā desmit gadu, redzējuši Miku pavisam mazu skraidām, bet tagad viņiem no Mika nākas dzirdēt, kā jāstrādā. Tas esot bijis izaicinājums. "Visilgāk strādājošais darbinieks ceplī šobrīd ir ģipša meistars Ilgonis, bet mūsu keramiķe Gunta Mika, kura pirms diviem gadiem aizgājusi pensijā, šeit ieradusies 1985. gadā – vēl pirms mans tēvs atnāca. Viņi ir mūsu zelta fonds, un tādi darbinieki ir ne viens vien," stāsta Miks un atklāj, ka arī tie, kas no cepļa jau aizgājuši, vienmēr ir gaidīti svētku reizēs, jo tīri enerģētiski griboties, lai svinēts tiek kopā. Svēta lieta ceplī ir, piemēram, saulgriežu atzīmēšana, kam sekojot divu nedēļu atvaļinājums gan ziemā, gan vasarā.

Miks vēl piebilst – svarīgi, lai cilvēki ražotnē strādātu ilgstoši, jo darbinieku apmācība ir liels ieguldījums, amats keramikas ražotnē nav tāds, ko var iemācīties divu triju mēnešu laikā, aroda apgūšanai vajadzīgs vismaz gads, un pēc tam prasmes vēl jāuzlabo.

 

Galvenais ir pārliecība

Vaidavas keramikas ražotne apguvusi arī Eiropas fondu finansējumu. Guntaram pieredze ar Eiropas naudas izmantošanu bijusi jau iepriekš, kad viņš strādājis ar reklāmas kampaņām, kas finansētas par Eiropas fondu līdzekļiem. Lai izdotos finansējumu piesaistīt savam biznesam, viņaprāt, vispirms nepieciešama pārliecība – ja tā būs, tad sanāks arī viss pārējais. Esot jābūt arī rūpīgiem, jo daudz jāraksta.

Izrādās, mēs esam ieradušies ceplī svinīgā brīdī – tieši pirms nedēļas ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību iegādātas jaunas krāsnis. Iestādes darbinieki bijuši ļoti pretimnākoši un paskaidrojuši, kas kurā brīdī jādara, tas bijis ļoti svarīgi, jo Eiropas regulu jūkļos varot viegli apmaldīties. Saimnieki neslēpj lepnumu, un Miks pat atzīstas – lai arī krāsnis šobrīd vēl tikai tiekot izmēģinātas, jau paspējis tās aplaistīt ar šampanieti. "Tā bija mana pašdarbība," viņš smejas.

"Jau četrus gadus esam arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) klienti. Daudzi mūsu izbraukumi un izstādes ir līdzfinansētas par Eiropas Savienības līdzekļiem, protams, LIAA sistēma ir ieeļļota, mehānisms varbūt ir vienkāršāks un vairāk rutinēts, bet tāpat ir knifi, aiz kuriem aizķerties, tāpēc bieži vien darbinieki tīri cilvēcīgi palīdz atrast labāko risinājumu, lai lieki nesarežģītu dzīvi. No uzņēmuma viedokļa mēs nevaram milzīgi daudz laika veltīt birokrātiskajām procedūrām, jo uzmanības fokusā paliek pašu bizness," atbalsta nepieciešamību un pretimnākošu cilvēku nozīmi abās pusēs uzsver Miks.

Vēl ļoti noderīga ir sadarbība un kontakti ar amata brāļiem. "Mans uzskats vispār ir, ka Latvijā biznesā mums nav ar ko konkurēt, mēs varam konkurēt globāli, bet šeit varam sadarboties. Kolekcijas Eclipse izveide komandā ar Laimu Grigoni, man liekas, ļoti labi parāda, kā šī sadarbība var veidoties," uzsver Miks. Arī Guntars piekrīt, ka spēks ir sadarbībā, nevis konkurencē. "Mums savā starpā jādraudzējas – gan keramiķiem, gan tiem, kas strādā dizaina industrijā. Kad kopā ar citiem dizaineriem braucam uz izstādēm, visi ir kā viena ģimene, cits citu atbalsta un dalās ar padomiem," atklāj Guntars. Ārzemnieki uzsvērti sargā savu intelektuālo īpašumu, taču ar latviešiem pieredze esot tikai pozitīva – kopīgi tiekot sūtītas pat preces uz ārzemēm. Lai gan bez saviem firmas noslēpumiem, protams, neiztikt. "Tie nav uz sienas rakstīti un arī nebūs – uz savu virtuvi, kā saka, vienmēr ir durvis jāpiever," Miks paskaidro.


Turpināt ar jaudu 

Domājot par nākotni, Guntars un Miks cer, ka izdosies veidot kolekcijas kopā ar dizaineriem, jo tas dod iespēju ne tikai paplašināt auditoriju (katrs mākslinieks nāk ar savu rokrakstu), bet arī neļauj Vaidavas keramikai iesūnot. "Domāju, ka funkcionāli dizaina trauku ražošana paliks kā mūsu flagmanis, uz ko mēs bāzēsim biznesu. Mēs nekad neizaugsim līdz 300 cilvēku ražotnei, bet apgrozījuma ziņā noteikti mums ir liels ceļš ejams līdz mūsu iedomātajam mērķim. Man gribētos pusmiljona apgrozījumu," par vēlamo atklāts ir Miks.

Arī turpmāk galvenais izaicinājums būs eksporta paplašināšana, lai eksports būtu vismaz puse no uzņēmuma apgrozījuma. "Tas nav viegls uzdevums. Pirmie trīs gadi bijuši tādi, ka mēs apmēram esam sapratuši, kā ir jāstrādā katrā valstī, kāds ir sortiments, produkti, kanāli. Tagad pienācis laiks kārtīgāk atlocīt piedurknes un šajos tirgos iet iekšā ar jaudu," optimistisks ir Miks.

Kādas ir viņu pašu attiecības ar mālu, vai nācies "sasmērēt" ar to rokas? Puiši smejas, ka tās esot labas, jo mālu redzot katru dienu, taču ar veidošanu neaizraujoties. Ja kādreiz atbraucot kāda ekskursantu grupa vai tuvi draugi, Miks novada ekskursiju ceplī, tad mālam sanāk arī pieskarties. Taču pie virpas, pasarg’ Die’s!, Miks nav ķēries. "Ģipša formā esmu iespiedis pakaviņu, tie ir mani spēju griesti šajā jomā," viņš smejas un saka, ka katram jādara tas, ko viņš protot vislabāk. Galu galā Miks izglītojies biznesa vadībā. Savukārt Guntars atzīstas, ka labprāt izmēģinātu roku virpošanā: "Būs jālūdz meistare Guntiņa, lai pamāca."

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Iebāz roku, līdz satausti(3)

Pirms meklēt un iegādāties atskaņotāju, lai sāktu klausīties vinila plates, katram jāizvērtē, vai viņš ir gatavs, ka tās kļūst par viņa ģimeni un atkarību. Kāpēc? Jo tās prasa vairāk uzmanības, nek...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata