Katrai smilšu kastei ir robežas. Intervija ar aktieri Gundaru Āboliņu

Ar stāvovācijām Krāslavā nupat uzņemta režisora Viestura Kairiša jaunās filmas Piļsāta pi upis pirmizrāde. Pēc Gunara Janovska romāna Pilsēta pie upes tapušajā vēsturiskajā drāmā, kuras darbība norit Latgalē pagājušā gadsimta 30. gadu beigās un kara laikā, kad Latvijā īsā laikā nomainās trīs varas un notiek baisas lietas, vienu no galvenajām lomām un nenoliedzami vistraģiskāko tēlu filmā, ebreju tirgotāju Bernšteinu, spēlē Gundars Āboliņš. SestDienai viņš atklāj, ka pats filmu skatījies kā skarbu sapni, un stāsta, kāpēc savu lomu uzskata par galveno.

Esi teicis, ka teātrī tev patīk nevis spēlēt, bet spēlēties. Vai kino arī var spēlēties?

Katrai smilšu kastei ir savas robežas. Arī tad, ja spēlējies liedaga smiltīs, smilšu pili tu būvē noteiktā vietā.

Kino robežu ir daudz, bet, ja tu esi dzīvs, tad šajās robežās spēj atrast sev kādu kaifu.

Bet spēlēties nenozīmē izturēties nenopietni.

Toties izrādē atšķirībā no kino aktieris nevar atkārtot neveiksmīgāk nospēlētu epizodi.

Nevar. Tas ir kā tai anekdotē par jaunu režisoru, kurš izvēlas aktierus izrādei un kuru citi brīdina, ka ar to vienu meistaru viņam būs ļoti grūti. Režisoram meistars tomēr ir ļoti vajadzīgs lomai, viņš neklausās brīdinājumos un meistaru paņem. Rit mēģinājumi – meistars dara visu, ko režisors viņam liek! Režisors brīnās: "Ko jūs visi mani biedējāt, labāku sadarbību es neesmu piedzīvojis!" Nāk pirmizrāde, un režisors ar šausmām konstatē, ka meistars spēlē pavisam ko citu! Viņš izmisis saka meistaram, ka vajadzētu atgriezties pie tā, kas darīts mēģinājumos, bet meistars viņam atbild: "Paklau, kad tu strādāji, es tevi netraucēju. Tagad netraucē mani."

Filmas pirmizrāde Krāslavā esot uzņemta ar stāvovācijām.

Nuja, iedomājies, atnāk vairāki simti latgaliešu un ierauga sevi uz ekrāna! Protams, viņi ir sajūsmā par to, ka viņi tur ir. Tā, man liekas, ir viena no būtiskām filmas vērtībām, ka tas laiks un tie cilvēki ir iemūžināti. Agrāk viesībās, kad tuvojās mājās iešanas laiks, rādīja fotoalbumus. Tagad tos vairs nerāda, tagad rāda mobilos telefonus. Arī tas drīz paies. Albumu kādi mazbērni var izmest makulatūrā, telefonu var pazaudēt, bet filma nepazudīs. Tas ir tāds dzīvs latgaliešu, turklāt visas Latgales, fotoalbums ar kustīgām fotogrāfijām. Visas bildes apvieno liels, skaists notikums – filmēšanas process. Otrām kārtām Viesturs Kairišs, Ieva Jurjāne, Gints Bērziņš un aiz viņiem ļoti būtiska tehniskā komanda, kas parādās tikai titros, ir veikuši milzu darbu.

Tikai tagad, klausoties intervijas un sižetiņus par filmu, tā īsti sāku saprast, ar kādu atdevi un atbildības sajūtu un cik daudz šie cilvēki ir strādājuši. Man ļoti patīk filmēšanas process, arī tas, kas notiek ārpus kadra, ap filmu. Filmēšanas divpadsmit dienās tur neredzēju nevienu piedzērušos un nevienu haltūristu.

Kas tevi ieinteresēja režisora Kairiša piedāvājumā?

Pirmais, ko gribu uzzināt, tomēr ir tas, par ko filma būs, kādu vēstījumu filmas autors grib nest. To var tikai nojaust, jo filmas jau vēl nav, darbs ir tikai sācies. Otrs: vai tas, kas man filmā būs jādara, būs loma vai funkcija. Arī funkcijas reizēm ir atraktīvas, smukas, funkcija ne vienmēr ir slikta, bet man kā aktierim tā ir mazāk interesanta. Man ir interesanti tad, ja varu aktieriski tur no sevis kaut ko ielikt, vismaz tajā mazajā gabaliņā kaut kādā ziņā būt līdzautors. Ja es nevaru būt līdzautors, mana interese stipri atšļūk.

Šajā gadījumā uzticējos Viesturam. Sapratu, ka viņš šajā darbā ieliek sevi visu. To var sajust, un tad tu vari arī līdz galam nenoskaidrot to, ko citā gadījumā būtu svarīgi noskaidrot. Tad ir: ja tu mani sauc, tad es eju, gan jau kopā izpeldēsim.

Man ar Viesturu ir bijusi neliela kopīga darba pieredze: viena opera, viena izrāde un tagad filma. Viņa partnere ir māksliniece Ieva Jurjāne, kas ir ļoti precīza būtiskās detaļās, tas man ļoti simpatizē. Viņi ir tāds labs tandēms, jo Ieva labi konkretizē reizēm neparedzamus Viestura domu lidojumus. Bet viņam tas domu lidojums nav lidināšanās pēc, viņam ir svarīgi, kur viņš startē un kur piezemēsies.

Ko Kairišs tev teica par filmas ieceri?

Konkrēti vairs pat neatceros, tas bija vairāk nekā pirms diviem gadiem. Viņam vajadzēja, lai vecā Bernšteina tēlā ir cilvēcisks siltums, tēva mīlestība, sāpīgs zaudējums un tomēr tiktu saglabāta pašcieņa. Acīmredzot Viesturs manī tādu potenci bija saskatījis. Tālāk viņu neizprašņāju, tālāk jau seko konkrēta saruna, ko mēs darām.

Ja redzu, ka ir pa ceļam, tad vajag iet – un nevajag visu noskaidrot, jo tad arī pārsteigumu nebūs, bet pārsteigumi procesā ir svarīgi.

Kas attiecas uz filmā rādīto laiku, tu savā dzīves ceļā esi saticis vairākas tā liecības – gan Trešā reiha ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa mazdēlu, gan ebreju glābēju Žani Lipki.

Žaņa Lipkes ģimene bija manu vecāku draugi. Es pats viņu tikpat kā neatceros, zinu tikai, ka esmu spēlējies viņa mājās, pāris reižu tur skraidījis ar viņa mazdēlu Viesturu. Ribentropa mazdēls mita virs manis, kad es dzīvoju Minhenē. Filmā Piļsāta pi upis ir runa par gleznām; manas divas jaunākās lomas filmās ir saistītas ar glezniecību – gan Homo novus, gan šajā filmā, kurā tiek gleznots mans portrets tādā Egona Šīles vai Marka Šagāla estētikā. Ribentropa mazdēlam ir uzņēmums, kas izgatavo nestandarta seifus, ko var iesēdināt sienā un glabāt dārgu gleznu oriģinālus, pa virsu liekot kopiju, – tas ir viņa bizness.

Vai tu ar viņu dabūji arī parunāt?

Jā. Redzi, mums jau tā vēstures šlepe velkas līdzi, bet viņi sen dzīvo citā vietā, ir norobežojušies no vectēvu grēkiem. Pilnīgi normāli cilvēki. Ribentrops dzīvoja virs manis, bet ar mani vienā dzīvoklī dzīvoja un to pašu dušu un tualeti lietoja Baldura Širaha mazmeita. Širahs bija viens no hitlerjūgenda dibinātājiem. Viņi ir mūsdienīgi, kreisi noskaņoti, neperina nekādas atriebības domas.

Kreisi noskaņoti?

Jā, tā šobrīd Vācijā ir spēcīga straume. Es pat nezinu, vai tas ir kreisums. Bet tā būtu atsevišķa saruna.

Tad atgriežamies pilsētā pie upes, kurā tu nonāci, ejot ar režisoru.

Jā. Kairišs ir režisors konceptuālists, un aktierim, kas ar viņu strādā, ir svarīgi būt ar sava aroda prasmi un spēju pašam kontrolēt, "vai es pareizi tajā vietā stāvu". Tā sakot, drusku sam sebe režisjor (pats sev režisors). Kā modernajām hibrīdmašīnām, kurām ir galvenais dzinējs, bet ir arī mazi elektromotoriņi, kas ir gatavi izkustināt mašīnu no vietas pareizā virzienā. Aktieri ir tie elektromotoriņi, kas cits citam palīdz, nevis traucē, un mašīna iet uz priekšu, saglabājot ap sevi labu atmosfēru un patērējot maz degvielas... Redzi, esmu pārgājis no gastronomiskiem salīdzinājumiem uz tehniskiem, kuros arī nemaz tik labi neorientējos.

Kurās pilsētās tā mašīna brauca?

Filmēšana notika Ludzā, Krāslavā, Piedrujā, Subatē... Mans Bernšteins nav konkrētas Latgales pilsētas iedzīvotājs, viņš vispirms ir cilvēks ar savu raksturu, savām kļūdām, savu mīlestību, ar spēju kaut ko sevī pārvērtēt un tikai pēc tam ebrejs. Bet mums ebreju jautājums ir jūtīgs, mēs "ebreju" vienmēr ceļam priekšplānā. Tagad bezmaz vai Bernšteinam ir uzticēts visu ebreju dzīves traģēdiju nospēlēt. Tā nav, domāju, ka to nevajadzētu mēģināt tur ar varu pievilkt. Bernšteins principā varētu būt jebkādas tautības, viņš ir mīlošs tēvs, turīgs, grib savai meitai laimi. Protams, tur ir arī viņa ticība un tradīcija, ka nedrīkst precēt neebreju, ģimenē nedrīkst ienākt cilvēks no malas. Pret to mēs izturamies ar sapratni un cieņu.