SestDiena turpina iepazīstināt ar jaunajiem latviešu māksliniekiem, kuru veikums katru mēnesi apskatāms laikraksta Diena kalendārā. Septembris tajā ir ienācis ar gleznotājas Ellas Mežules darbu Saldūdens korallis, kas radīts 2019. gadā.
Māksliniece nu jau pabeigusi maģistra studijas glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet papildu zināšanas ieguvusi vēl arī Īrijā un Itālijā. Līdzās gleznošanai viņa nodarbojas arī ar ilustrāciju veidošanu.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par gleznu Saldūdens korallis, kuras uzņēmums redzams Dienas kalendārā?
Glezna Saldūdens korallis ir daļa no izstādes Pieraksti uz metro grīdas, kas tieši pirms gada tika atvērta mākslas galerijā Look!. Tas bija periods, kurā es ļoti daudz domāju par piederību. Visa šī sērija bija sajūtu un pārdomu fragmenti par to, cik viss ir nepastāvīgs gan ārēji, gan arī iekšēji. Es to salīdzināju ar nomada dzīvi, kurā nav lielas iepriekšparedzamības, stabilitātes vai noteiktības.
Atsauc atmiņā Matīsa Kažas dokumentālo filmu Klejotāji.
Par šo mūžīgo meklējumu ceļu un pastāvīgo nepiepildījuma sajūtu daudz runāju ar draudzeni filosofijas studenti Annu Martu Šveisbergu, kura skaidroja, ka tas ir tas, kas liek mums virzīties uz priekšu un motivē kaut ko darīt, un ka tas nav jāuztver tik destruktīvi nopietni. Atgriežoties pie Saldūdens koraļļa, es gribēju noķert ļoti maigas nianses par cilvēka eksistēšanu savā pasaulē un komunicēšanu ar apkārtējo vidi, kurā viss plūst un mainās un ne par ko nevari būt drošs. Gleznošanu es uztveru kā patstāvīgu valodu, tāpēc man ir grūti stāstīt par saviem darbiem, jo tas ir tāpat kā pārtulkot kaut ko no latviešu uz kādu citu valodu, kurā es nezinu visus vārdus, salīdzinājumus un kontekstus. Caur vizuālo valodu man ir vieglāk nekā sarunā izprast sevi un izpaust savu iekšējo stāvokli.
Varbūt kādreiz gleznošanas procesa laikā kaut kas nodefinējas arī vārdos?
Tam nav vajadzības. Tad, kad es nodefinēju kaut ko vizuāli, man nav nepieciešamības to saprast vārdos, jo skaidrība pie manis jau ir atnākusi.
Ko darīt citiem?
Mēs dzīvojam intersubjektīvā pasaulē, kurā ir daudz kā subjektīva, bet tajā pašā laikā ir arī daudz kā kopīga tajā, kā cilvēki izjūt pasauli. Līdz ar to es varu trāpīt vienā no šiem punktiem, taču tikpat labi katrs skatītājs manā darbā var ieraudzīt pilnīgi citu stāstu. Man šķiet, ka gleznas galvenais uzdevums ir kalpot kā katalizatoram uz otra cilvēka iekšējo pasauli. Ja tā spēj rosināt viņu domāt vai just, tad tas ir augstākais punkts, ko mākslinieks var sasniegt. Es ar draugiem tikko biju aizgājusi uz Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli...
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4. septembra - 11. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!