Grib saglabāt 140 gadu senu fabriku un vēsturisko gaisotni

Jūsu vārds saistās ar poligrāfijas nozares zīmolu Zemgus, bet patlaban daudz uzmanības veltāt fabrikai Lenta. Pastāstiet par to!

Fabrikai Lenta ir sena vēsture, tā ir dibināta jau 1880. gadā. Šāds ražotnes mūža ilgums – 140 gadu – ir ļoti iespaidīgs. Es patlaban meklēju finansējumu, kas šim uzņēmumam ļautu attīstīties atbilstoši mūsdienu situācijai. Es esmu viens no līdzīpašniekiem kopš 2015. gada, kad iegādājos SIA Lenta kapitāldaļas, taču kopumā mēs esam 12 līdzīpašnieki. Fabrikas līdzīpašnieku vidū plaši pārstāvēta ir vecākā paaudze. Uzņēmuma vadība ir vecumā pāri 70 gadiem un ar darba pieredzi fabrikā Lenta no agras jaunības – jau aptuveni no 17 gadu vecuma. Loģiski, ka vecākās paaudzes domāšanā ir spēcīgi iesakņojies ieradums strādāt plānveida ekonomikas apstākļos. Es pārstāvu citu – enerģiskāku un ambiciozāku – paaudzi, respektīvi, četrdesmitgadnieku paaudzi, un uzskatu, ka Lentai vajadzētu attīstīties un ka nepieciešams ieguldīt naudu ražotnes modernizācijā.

Šī fabrika ir nacionālā bagātība, viena no tām nedaudzajām, kas Latvijā palikusi no XIX gs. otrās puses.

Fabrika pārdzīvojusi Pirmo pasaules karu un Otro pasaules karu, kā arī visas XX gs. politiskās pārmaiņas. Arī visas ekonomiskās krīzes Lenta ir izturējusi, pat 2009. gada globālo finanšu krīzi, un es ceru, ka izturēs arī šo – Covid-19 – krīzi. Kritums šogad Covid-19 krīzes ietekmē gan ir grandiozs – aptuveni 60% no darbības apjoma. Taču es ar finanšu attīstības institūcijas Altum palīdzību ceru iegūt līdzekļus gan tam, lai Lenta izturētu šo krīzi, gan arī tam, lai fabrika attīstītos. Komercbanku piedāvātie kreditēšanas nosacījumi, manā ieskatā, nav izdevīgi, tādēļ es koncentrējos uz sadarbību ar Altum. Es šo fabriku Lenta mīlu un gribu saglabāt arī tādēļ, ka Lenta – tā ir mana vienīgā darba vieta, kur es esmu strādājis kā darba ņēmējs. Tas gan bija pasen, manos studiju gados, kad studēju Latvijas Universitātē, fakultātē, kurā apgūst biznesa vadību un ekonomiku. Nedaudz vēlāk – 2000. gadā – Lentas kompleksa telpās radās mana tipogrāfija Zemgus, jo sapratu, ka negribu strādāt no darba laika sākuma līdz beigām, no algas līdz algai, bet gribu daudz strādāt un par ieguldīto darbu gūt pietiekami lielu finansiālo gandarījumu. Tādēļ es izveidoju savu biznesu. Uzskatu, ka es kā uzņēmējs esmu dzimis ražotnes Lenta telpās. Turklāt, manā ieskatā, nacionālajam kapitālam, vietējam Latvijas uzņēmumam ir īpaša pievienotā vērtība. Negribas, lai nacionālais kapitāls pāriet īpašumā kādam ārvalstniekam, kurš pieliek punktu ražotnei un tajā kvartālā, kurā atrodas Lenta, uzbūvē, piemēram, LU studentu kopmītnes. Es gan nekādā ziņā negribu teikt, ka nevajadzētu būvēt kopmītnes! Blakus ražotnei Lenta kopmītnes varētu veidot. Tas, ko es vēlos pateikt, ir, ka mans mērķis ir saglabāt 1880. gadā dibināto fabriku kā ražojošu uzņēmumu. Mana iecere ir arī tajā Torņakalna kvartālā, kurā atrodas Lenta, izveidot nelielu tā dēvēto tehnoloģisko parku.

Nenoliedzami, fabrikai ir nepieciešami ieguldījumi. Neapšaubāmi, ka laika zobs ir sagrauzis ēku, taču fabrikā valdošā gaisotne, tās vēsturiskā noskaņa – tā ir vērtība pati par sevi.

Negribas, lai fabrika Lenta tiek slēgta, tāpat kā ir tikušas slēgtas daudzas XIX gs. izveidotās ražotnes. Man allaž ir ļoti žēl, kad tādi seni uzņēmumi beidz pastāvēt. Reizēm tas notiek tādēļ, ka tie tiek pārdoti ārvalstniekiem vai nu no Austrumiem, vai no Rietumiem, un šiem ārvalstniekiem interesē tikai nekustamais īpašums, nevis ražošana, viņi ražotni aizver un izveido, piemēram, biroja ēku. Reizēm šādi vēsturiskie uzņēmumi beidz pastāvēt paši, jo nepielāgojas mūsdienu ritmam.

Kā parfimērijas un kosmētikas ražotājs Dzintars, kas pārrēķinājās, neieviešot XXI gadsimtam atbilstošu mārketingu?

Jā, Dzintars ir spilgts piemērs tam, ka uzņēmums ar ļoti iespaidīgu vēsturisko pieredzi un savu īpašo gaisotni var vienkārši beigt pastāvēt. Dzintars ar Lentu pirms vairākiem gadu desmitiem sadarbojās. Ja Dzintars būtu savu zīmolu mūsdienīgi attīstījis, tad droši vien viss būtu izvērties daudz labāk. Ir arī vēl citi piemēri, kad uzņēmumus ar senām tradīcijām un nesliktām iespējām iegāž neprasme pielāgoties jauniem apstākļiem. Ir arī jāsaprot, ka ražošanā peļņa allaž būs salīdzinoši neliela. Ātra un liela peļņa drīzāk ir iegūstama ar pirkšanas un pārdošanas darījumiem, un ironizējot var teikt, ka vēlme gūt ātru peļņu ir saistīta ar visādām shēmām. Ražošanā periodos, kad netraucē kāda krīze, var būt stabils noiets un stabila peļņa, bet tā nebūs strauji iegūstama milzīga summa. Ar ražošanu maizītei un sviestam var nopelnīt, bet desai var arī nesanākt.