Neskaidra izcelsme vēl nenozīmē, ka nauda ir noziedzīga

Pēdējo gadu laikā veikta virkne grozījumu normatīvos, kas vērsti uz cīņas pastiprināšanu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, taču normatīvās bāzes prasības tik drastiski pastiprinātas, ka sāk traucēt normālam biznesam. Kā vērtējat pašreizējo situāciju?

Lai būtu skaidrība, bilde jāsaliek pa pareizajiem plauktiņiem – te nedrīkst sajaukt visu vienā kaudzē. Pirmkārt, cīņa pret noziedzīgi iegūtu mantu jeb tās atņemšana nenoliedzami ir katras normālas valsts interesēs. Latvijai šajā jomā nebija īpaši spīdoši rezultāti, tādēļ saņēmām pamatotu kritiku no ārvalstu ekspertiem. Beigās gan tika atzīts – normatīvais regulējums kopumā ir labs, taču praktiskā izpilde nesekmējas. Bija jāuzlabo atsevišķas nianses normatīvos, lai izslēgtu iespējamību divējādi tulkot vienu vai otru normu.

Savukārt Latvijas puse, lai izskatītos politiski skaisti, kā vienmēr darbus paveica par 150%, un visi dienesti tagad priecīgi ziņo, ka esam iesaldējuši simtiem miljonu eiro aizdomīgas naudas. Rezultāti it kā ļoti labi, taču kā jurists uzreiz piesardzīgi teikšu – pagaidīsim, kad beigs skatīt lietas, pārsūdzības un būs galīgais lēmums, vai iesaldētā nauda tiešām ir noziedzīgi iegūta, vai tomēr tā atņemta nepamatoti un pat prettiesiski. Kad valstij rodas aizdomas par kādu finanšu līdzekļu aizdomīgu izcelsmi, jānodala, kad tā ir aizdomīga nauda, bet kad – noziedzīgi iegūta. Jo katra cilvēka ienākumi var būt legāli un nelegāli. Valstij šie nelegālas izcelsmes līdzekļi vienmēr šķiet aizdomīgi jeb neskaidras izcelsmes. Taču neskaidra izcelsme var būt dažāda. Viens cilvēks šādus līdzekļus var būt ieguvis narkotiku tirdzniecības rezultātā – tā ir noziedzīga nauda. Bet otrs naudu var būt ieguvis, strādājot «klusos darbus», un par ienākumiem nav nomaksājis nodokļus. Šajā gadījumā nodokļu summa ir noziedzīga, bet viņa paša iegūtie līdzekļi noteikti nav noziedzīgi. Tā ir godīgā darbā nopelnīta nauda. Jā, viņš nav pildījis likumu, taču šī rīcība nav uzskatāma par noziedzīgu klasiskajā izpratnē. Šādos gadījumos valsts var uzskatīt, ka šī nauda ir neskaidras izcelsmes, bet nav tiesīga teikt, ka tā ir noziedzīgi iegūta.

Kurš un kurā brīdī var izlemt tās par statusu?

Atbilstoši pašreizējai kārtībai ir daudz dažādu subjektu, kuru pienākums ir kontrolēt un pārbaudīt, kurā brīdī un kāda manta rada aizdomīgas izcelsmes jeb tā sauktās riska pazīmes. Attiecīgi šī informācija tiek nodota Finanšu izlūkošanas dienestam (FID), un te rodas pirmā problēma – subjektam, kuram šīs pazīmes jāatšifrē, jāiegulda savi darba resursi, turklāt ne mazi. Otrkārt, šie subjekti potenciāli atrodas zem spēcīga sitiena, jo, ja savu darbu veiks neprecīzi, viņiem var tikt piemērotas bargas finanšu sankcijas. Manuprāt, šeit arī ir pārspīlējumu iemesls – tas subjekts mīļā miera labad, lai izvairītos no potenciālām sankcijām, gatavs ziņot pat minimālāko aizdomu gadījumā. Neesmu eksperts šajā jautājumā, par to lai spriež banku tiesību speciālisti, tomēr neesmu pārliecināts, ka šādas prasības ir noteiktas bankām visā pasaulē. Taču Latvijas situācija ir vispārzināma – uzņēmēji sūdzas, ka viņiem netiek Latvijas bankās atvērti konti, citiem tos slēdz. Šobrīd arī pārsteidz valdības solījumi Baltkrievijas uzņēmējiem padarīt vienkāršāku konta atvēršanu Latvijas bankās. Tas ir absurds!

Vai tas ir tiesiski?

Kā valdība dažiem var mīkstināt šīs prasības, bet vietējiem ne? Tas neizklausās gluži tiesiski. Tāpēc manā skatījumā pašreizējā situācija ir kā liels purvs un būtu nopietni jāizvērtē, vai tomēr likumdevējs nav pārspīlējis ar nosacījumiem. Nenoliedzami jāsoda par acīmredzamiem pārkāpumiem, kur skaidri redzams, ka nauda ir aizdomīgas izcelsmes.

Šobrīd viss padarīts sarežģītāks un daudz plašāk interpretējams. Jau pieminētajām bankām uzlikts pienākums veikt valstij piekrītošas darbības, kas turklāt vēl pašām jāfinansē (uzsvēršu – jāveic valsts funkcija par saviem līdzekļiem!). Bankām jāvērtē ne tikai sava klienta riski, bet arī jāvelta resursi viņa finanšu izcelsmes noskaidrošanai un FID informēšanai. Attiecīgi pēc tam FID var šos līdzekļus iesaldēt – tas ir valsts pārvaldes iestādes pieņemts administratīvais rīkojums, kura maksimālais termiņš nepieciešamības gadījumā var būt pat seši mēneši. Likums gan nosaka, ka FID lēmums ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk un pamatotu aizdomu gadījumā lieta jānosūta izmeklēšanas iestādēm.