Lai, lasot receptes, nebūtu jāviļas tikai tāpēc, ka nezināt, ko konkrētais nosaukums precīzi nozīmē, piedāvājam gaļas ēdienu skaidrojošo vārdnīcu, ko mums sagatavojis šefpavārs Tomass Godiņš.
Šoruden, kad īpaši daudz domājam par taupīgu dzīvošanu un rēķinu samazināšanu, atkal cieņā (un galdā) tiek celti kartupeļu ēdieni. "Kad man beidzas nauda, es cepu kartupeļus," sen atpakaļ teica kāda mana paziņa. Taisnība – ja mājās ir kartupeļi, būsi paēdis vienmēr. Jau vairāk nekā četrus gadsimtus tie Eiropas tautas glābuši no bada un izmisuma – jau kopš paša sākuma tie bija domāti nabadzīgo pārtikšanai, zemnieku un proletariāta paaudzēm.
Ekonomiskā krīze un lielo kompāniju pāreja uz daļēji vai pilnībā attālinātu darbu arvien vairāk cilvēku atgriež mājās. Līdz šim veiksmīgās kompānijas tagad ievēro taupības režīmu, ne tikai samazinot korporatīvo izklaižu budžetu, bet arī biroju izmērus un prasību nākt uz darbu klātienē katru dienu. Arī paši strādājošie rūpīgāk seko saviem personīgajiem bankas kontiem. Tāpēc cilvēki arvien vairāk laika pavada savās mājās un virtuvē – vai nu gatavo veselīgas maltītes paši, vai pasūta ēdienu ārpusē, taču pusdieno un vakariņo ģimenes lokā mājās.
Ja tomātiem dziedam slavas dziesmas un ar kabačiem dalāmies ar kaimiņiem, tad puķkāposti un vēl jo vairāk brokoļi ir tādi fona dārzeņi šajā laikā. Veltīgi.
Šoreiz piedāvājam trīs pavisam atšķirīgu zupu receptes. Piena sakņu zupa ir latviešu virtuves klasika no vecmāmiņu laikiem. Tā jāēd, kad pārņem ilgas pēc bērnības, malkas plīts un tamlīdzīgām lietām. Zupa labi garšos kopā ar sālītu siļķīti.
Slaveno franču mērču vēsture iesniedzas viduslaikos. Šefpavārs Antuāns Karēms (1784–1833) grāmatā L’Art de la cuisine au XIXe siecle (Pavārmāksla 19. gadsimtā) klasificēja tās četrās kategorijās.