Nezinu, vai okupācijas piecdesmit gados Smiltenei Vidzemes latviskākās pilsētas statusu izdevās saglabāt tāpēc, ka tā atrodas gan tikai mazliet, tomēr nost no, kā tolaik to sauca, Pleskavas šosejas, vai arī tāpēc, ka no Padomju Savienības ievestais darbaspēks tika izvietots divos kūdras racēju ciematos – Sedā un Zilaiskalnā, kur latviešu procents bija vēl mazāks nekā Daugavpilī, bet gan jau tam iesāņus novietojumam arī sava nozīme ir bijusi.
Žurnālists un rakstnieks Imants Liepiņš (45) par savām Pasakām par lopiem, pārbirokratizācijas cēloņiem Latvijā, sākšanu no beigām un kurā virzienā latviešiem jādodas ar laika mašīnu.
Kādu nedēļu pirms Jāņiem redzēju sapni. Tajā sapnī bija daudz kas, kā jau tajos pirmsausmas sapņos, kuros laikam jau ļoti īsā mirklī notiek ļoti daudz visa kā tikai sapnī savienojama un loģiski pamatojama un lielākā daļa redzētā tiek aizmirsta jau mostoties, kad vēl nevari atšķirt, vai vēl atrodies sapnī vai jau sāc to atcerēties.