Viens no spilgtākajiem traģikomiķiem pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī Edgars Liepiņš devās mūžībā 1995. gada 13. septembrī 66 gadu vecumā. 15. septembra Dienā atvadu vārdus aktierim rubrikā Kultūra publicēja teātra kritiķis Normunds Naumanis un dzejnieks Jānis Peters.
"Ja Dievs kādu mīl, viņš to pasauc pie sevis," sāka Normunds Naumanis. "Edgars Liepiņš, aktieris, šovasar no slimnīcas lika sveicināt hokejistu Artūru Irbi: "Artūrs ir kolosāls puika. Tādu nav daudz. Viņš savus spēkus atdevis tur, Amerikā, lai pataupa Latvijai. Tā viņam no vecā Liepiņa, āksta, klauna, arī pasakiet. Lai nedzenas tikai pēc naudas. Tās ir beigas. Tas ir beigu sākums…" Viņa labsirdība, kas daudziem šķita pat kā lētticība, izpaudās vienmēr. Viņš ticēja cilvēkiem un ekstrasensiem, viņš bija dīvainis. Augustā nejaušas sakritības dēļ biju Liepiņa pēdējā Rīgas dzīvoklītī, āksts, klauns smagi slims gulēja valsts slimnīcā. Dzīvoklis bija mazs un tukšs, mēbeles izvāktas, bez elektrības, bet kāds tur tomēr bija bijis, atstājis sveču pēdas, vēl kaut ko. Tā kā no uzdzīves. Bet atslēgas bija tikai Liepiņam. Bija jocīgi to aptvert, ka te dzīvojis viņš, tagad vairs ne – patiesībā Liepiņam nebija, kur atgriezties. Vismaz Rīgā ne. Viņa "beigu sākums" sākās ar Ādolfa Šapiro teātra likvidēšanu, aktieris bez darba lēnām iet bojā. Tie, kas atceras Ivanovu, izrādi, kuras finālā mazgā līķi, nevar neatminēties Liepiņu. Es vienmēr zināšu, kā viņš toreiz uzvedās
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 30. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00