Tā garša atgādina vasaras sauli un drīzā rudens dzestrumu, tāpēc sidrs ir īpaši piemērots augusta vidum, kad dārzi smaržo pēc pirmajiem āboliem.
Senas saknes Eiropas dārzos
Sidrs nav moderns izgudrojums – par ābolu vīna veida dzērieniem zināja jau Senajā Grieķijā un Romā. Tiek uzskatīts, ka pirmie sidri radās vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu. Eiropas ziemeļrietumos – Francijā, Spānijā un Lielbritānijā – vīnogas ne vienmēr labi padevās, bet ābolu bija pārpārēm. Tieši tur šis dzēriens kļuva par ikdienas sastāvdaļu un ar laiku arī par daļu no vietējās identitātes.
Kur top labākais sidrs
Ja Francijā piemin sidru, cilvēki tūlīt iedomājas Normandiju vai Bretaņu – reģionus, kur sidrs ir tikpat svarīgs kā vīns. Francūži to dzer pie ēdieniem, un visbiežāk tas ir viegli gāzēts, maigs, ar augļu notīm.
Spānijā, īpaši Astūrijā un Basku zemē, sidrs tiek pasniegts ar īstu rituālu – no pudeles to lej no augstuma, lai dzēriens «elpotu». Tas nav tikai dzēriens, bet arī kultūras notikums. Savukārt Lielbritānijā sidrs ir nacionālais lepnums. Tur to ražo gan sausu un stingru, gan saldu un krogi bieži lepojas ar vietējiem sidriem.
Arvien biežāk sidra vārds izskan arī Latvijā. Vietējie ražotāji izmanto mūsu pašu ābolus un bumbierus, veidojot dzērienu, kas kļūst par īstu Latvijas vizītkarti.
No ābola līdz glāzei
Sidra gatavošana sākas ar šķietami vienkāršu soli – ābolu vai bumbieru sulas izspiešanu. Taču šeit sākas īstais noslēpums. Augļu sulu ļauj ieraudzēt – dabiski vai ar īpaši izvēlētiem raugiem. Raugs pārstrādā cukuru alkoholā, un dažu nedēļu laikā sulīgais ābols pārtop atsvaidzinošā dzērienā ar nelielu alkohola saturu (4–8%).
Gatavošanas procesā var izvēlēties, vai sidrs būs sauss, pussauss, salds vai pat desertam piemērots. Daži ražotāji sidru tur ozolkoka mucās, piešķirot tam dziļākas nianses. Citi to gāzē, lai radītu dzirkstošu efektu, kas karstā vasaras dienā labi veldzē.
Ne visi āboli der sidram
Sidram piemēroti ir nevis saldākie, bet drīzāk skābenākie āboli un ar lielāku tanīnu saturu. Tieši rūgtenums un skābums piešķir sidram tā raksturu. Latvijā labi noder šķirne Antonovka, bet daudzviet izmanto arī vecās meža ābolu šķirnes, kas dod īpašu stingrumu.
No bumbieriem top dzēriens, ko sauc par periju. Tas visvairāk pazīstams Lielbritānijā un Francijā. Perijs ir maigāks, aromātiskāks un reizēm pat nedaudz eksotiskāks nekā ābolu sidrs.
Kā dzer sidru
Sidrs ir ļoti daudzpusīgs. Vasarā to parasti pasniedz labi atdzesētu, lai veldzētu slāpes. Tas lieliski sader ar sieriem, zivīm vai viegliem salātiem. Pie pikantākām uzkodām der sausāks sidrs, kas izceļ garšu kontrastus.
Rudenī un ziemā sidru mēdz karsēt ar garšvielām – kanēli, krustnagliņām, muskatriekstu. Šādā veidā tas kļūst par īstu rudens vakaru draugu. Turklāt sidru var izmantot arī kokteiļos, kur tas piešķir dzērienam augļainu, dzirkstošu noti.
Sidrs Latvijā
Lai gan sidra vēsture mūsu valstī nav tik sena kā Francijā vai Anglijā, pēdējās desmitgades laikā Latvijas sidra darītavas pierāda, ka arī mūsu dārzos un saimniecībās veidojas lielisks pamats augstas kvalitātes dzērienam. Vietējie Latvijas sidri arvien biežāk tiek novērtēti starptautiskos konkursos, tie kļūst par lepnumu, ko pasniegt viesiem līdzās alum vai vīnam.
Glāze sidra atgādina, ka dzīve jāsvin ne tikai svētkos, bet arī ikdienā – kad saule vēl silda, bet pamalē jau jaušams rudenīgs vējš.