Skandināvijas simbols
Akvavits (no latīņu val. aqua vitae – dzīvības ūdens) ir viens no senākajiem un nozīmīgākajiem Skandināvijas alkoholiskajiem dzērieniem. Tas nav tikai stiprais alkohols, bet kultūras simbols, kas cieši saistīts ar ziemeļu klimatu, ēdienu tradīcijām un svētkiem. Svarīgi – akvavits tiek dzerts lēni, ar cieņu un ļoti bieži – kopā ar sātīgu ēdienu.
Kā un kur radies?
Akvavita saknes meklējamas XV un XVI gadsimtā – laikā, kad destilācijas prasmes Eiropā sāka attīstīties plašāk. Sākotnēji tas tāpat kā daudzi citi stiprie dzērieni tika uzskatīts par ārstniecisku līdzekli – gremošanas uzlabošanai, aukstuma izdzīšanai un pat kā universāls toniks.
Par akvavita dzimteni visbiežāk tiek uzskatīta Dānija, kur XVI gadsimtā parādās pirmie dokumentētie pieraksti par garšvielām aromatizētu destilātu, kura pamatā bija graudu vai kartupeļu spirts. No Dānijas tradīcija izplatījās uz Norvēģiju, Zviedriju un vēlāk Somiju, katrā valstī iegūstot savas raksturīgās iezīmes.
Kā atšķiras dažādās valstīs?
Dānijas akvavits parasti ir dzidrs, salīdzinoši maigāks, ar izteiktu ķimeņu vai diļļu aromātu. Tas bieži tiek pasniegts ļoti auksts, pat tikko no saldētavas, pie zivīm, dāņu sviestmaizēm (smørrebrød) un sacepumiem.
Norvēģu akvavits tiek uzskatīts par visizsmalcinātāko. Tas parasti ir nogatavināts ozolkoka mucās, kas piešķir dzērienam zeltainu krāsu, vaniļas, koksnes un garšvielu notis. Slavenākais piemērs ir Linie Aquavit, kas nogatavināšanas laikā pat šķērso ekvatoru jūras ceļojumā.
Zviedru akvavits bieži ir aromātiskāks un sarežģītāks – tajā var sastapt ne tikai ķimeņu aromātu, bet arī fenheli, koriandru, anīsu, citrusaugļu mizas. Zviedrijā akvavits ir neatņemama svētku galda sastāvdaļa Ziemassvētkos, Līgo svētkos (Midsommar) un Lieldienās.
Somijā akvavits ir retāk sastopams nekā degvīns, tomēr pastāv vietējās versijas, kas ir sausākas, stingrākas un mazāk saldenas, atspoguļojot somu gaumi pēc vienkāršības.
Ja jāizvēlas viena valsts, kuru visbiežāk dēvē par akvavita sirdi, tā būtu Norvēģija. Tieši tur akvavits ieguvis savu starptautisko reputāciju, dziļo saikni ar gastronomiju un unikālo nogatavināšanas tradīciju.
Tomēr kultūras un vēsturiskā ziņā akvavits ir kopīgs Skandināvijas mantojums – katra valsts to interpretē nedaudz citādi, bet neviena no tām nav iedomājama bez šī dzēriena.
Kā gatavo?
Akvavita pamatā vienmēr ir neitrāls spirts, kas tiek iegūts no graudiem (kvieši, rudzi) vai kartupeļiem (biežāk Norvēģijā).
Pēc destilācijas spirtu aromatizē ar garšvielām, no kurām obligātas ir ķimenes vai dilles – bez tām dzērienu juridiski nemaz nedrīkst saukt par akvavitu. Papildus var tikt izmantots fenhelis, koriandrs, anīss, kardamons, citrusaugļu mizas.
Daļa akvavitu pēc aromatizēšanas tiek nogatavināti mucās, citi paliek dzidri. Minimālais stiprums parasti ir 40 tilpumprocenti alkohola.
Kā baudīt?
Akvavita dzeršanai ir sava etiķete, un skandināvi to uztver diezgan nopietni.
Dzidrais akvavits (īpaši dāņu, zviedru) tiek dzerts ļoti auksts, pat no saldētavas. Mucās izturētais (bieži norvēģu) tiek dzerts vēss, bet ne ledains (~10–15 grādu pēc Celsija), lai justu un izbaudītu aromātus.
Parasti tiek pasniegts nelielā šotu glāzē (20–40 ml), taču tas netiek dzerts kā šots «uzreiz no grīdas», bet gan lēni, maziem malciņiem, un starp malciņiem tiek ēsts ēdiens.
Akvavits gandrīz vienmēr tiek dzerts pie ēdiena, nevis tukšā dūšā. To pasniedz pie zivīm (siļķe, lasis), pie trekniem, sātīgiem ēdieniem (Janssons frestelse, Fårikål, cūkgaļas cepetis), pie dāņu sviestmaizēm (smørrebrød). Tradicionāli uzskata, ka akvavits uzlabo gremošanu.
Tā dzeršana skandināviem ir īpašs rituāls – pirms malkošanas bieži tiek dziedāta akvavita dziesma (snapsvisa). Tad saskandina, paskatās viens otram acīs un pasaka: «Skål!» Pēc malkošanas atkal ir acu kontakts – tas ir svarīgi!
Baudot akvavitu, jāzina, ka nav pieņemts to jaukt ar kolu vai sulu (tas būtu kultūras noziegums), dzert steigā un ignorēt saskandināšanu.

