Pirmo reizi konstatēta Kenijā, tā no piecdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem izplatījās Portugālē un Spānijā, kur šobrīd tā ir izskausta. 2007. gadā vīruss uzradās Gruzijā, no kuras tas pamazām izplatījās pa Krieviju (http://www.nature.com/news/pig-fever-sweepsacross-russia-1.11294). Šogad vairāki slimības uzliesmojumi konstatēti Baltkrievijā. Paskatoties kartē, ir skaidrs, ka Latvijas cūkkopju uztraukumam ir pamats. Lai gan zinātnieki mēģina radīt vakcīnu pret šo slimību, pašlaik tā nav ārstējama un tiek ierobežota ar karantīnas un cūku izkaušanas palīdzību.
Ideja par žogu gar Baltkrievijas un Krievijas robežu nāk no Lietuvas, un, lai gan dažādu nozaru speciālistu apspriedē tika konstatēts – žogs nevarētu garantēt, ka slimība nesasniedz Latviju –, Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) doma neliekas zemē metama (Diena, 06.08.2013.).
Pirmkārt, žoga ideja ir ievērības cienīga tās arhaiskuma dēļ. Tā ir kā psiholoģiska regresija situācijā, kad cilvēks jūtas apdraudēts, bet acumirklī nezina, ko darīt. Kas gan vēl varētu aizsargāt pret slimību, ja ne žogs, sienas, noslēgšanās no pārējās pasaules? Prātā nāk Bokačo Dekamerons vai Po Sarkanās nāves maska. Pēdējā, kā zināms, Sarkanā nāve tomēr iekļūst cietoksnī un nogalina tās iemītniekus, un stāstā kārtējo reizi tiek apliecināts tas, ko visi, PVD un cūkkopjus ieskaitot, tāpat zina – pilnībā un mehāniski no pasaules noslēgties nevar.
Otrkārt, žogam nepārprotami ir politiska nozīme. Lai kādi būtu tā būvēšanas iemesli, tas darbotos kā "Eiropas cietokšņa" simbols – principa, ko Eiropas Savienības vadība vismaz vārdos noliedz. Iedomājieties, ja Latvija sev uzceltu apkārt žogu, lai igauņu un lietuviešu mežacūkas neapdraudētu mūsu cūkkopību, – es teiktu, kaimiņi to noteikti uztvertu kā vēstījumu, kuru vērts paturēt prātā.
Tomēr visvairāk žēl, ka žoga ideja uzrāda arhaismu izpratnē un attieksmē pret dabu. Viena lieta, ka Āfrikas cūku mēra apmēri un sekas ir pašas gaļas industrijas radīti, un tā ir industrijas, nevis dabas problēma. Un tajā mirklī, kad industrija ir apdraudēta, tiek aizmirsts (cerams, tikai uz mirkli) viss, kas ir runāts par dabu kā sistēmu, tās kompleksajiem procesiem, par saimniekošanu saskaņā ar to utt. Vienkārši jābūvē žogs šķērsām mežiem un pļavām, lai svešas cūkas netiek Latvijā un mūsējās nevar apšaut! Turklāt ne pārāk augsts, lai alnis un lūsis var pārkāpt.
Kā jau daudzi norādījuši – lai Latviju patiešām varētu uzskatīt par zaļāko valsti pasaulē, nepietiek ar mežiem. Nepieciešama arī zaļa domāšana, kas Latvijā nebūt nav plaši izplatīta. Un zaļi domāt nenozīmē sarunāties ar vāverēm. Šajā gadījumā tas nozīmē censties pēc iespējas labāk saprast dabas procesus, lai ierobežotu vīrusa izplatību, dabai nekaitējot. Skaidrs, ka uzdevums sarežģīts, bet no tā neizriet, ka pa galvu, pa kaklu jāsteidz mežā uzcelt žogu.