Tā ir franču komponiste Kamilla Pepēna un norvēģu čelliste Amālije Stālheima. Viņu pirmā parādīšanās Rīgas koncertdzīvē bija cieši saistīta ar mūsdienīgā valodā uzburtām, teju vizuāli un kinematogrāfiski tveramām ziemeļu dabas skaņu ainavām.
Ledāju vairogs
Franču komponistes Kamillas Pepēnas (1990) nelielais, taču tēlaini, orķestrāli un emocionāli spilgtais, tembrālām krāsām bagātīgais un formas ziņā meistarīgi veidotais simfoniskais opuss Inlandsis (2023) bija atsvaidzinošs pārsteigums franču diriģenta Žiljēna Masmondē un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertā Rīgas Kongresu namā 31. oktobrī. Šis izsmalcinātais un vienlaikus spēkpilnais, krāšņas fantāzijas piepildītais komponistes Klimatiskās triloģijas opuss, kura tapšanu motivējis satraukums par strauji kūstošajiem Antarktikas ledājiem un kura ziemeļnieciskā nosaukuma nozīme tulkojama kā "ledāja vairogs", bija patiesi iedvesmojošs klausīšanās piedzīvojums. Tas ir spilgts franču XX gadsimta kompozīcijas skolas turpinājums ar tai raksturīgo atmosfērisko virmojumu un gaumi, kas nepieļauj smagnēju, nepārejošu orķestra skanējuma blīvumu.
Kamillas Pepēnas Inlandsis stilistiski labi iederējās LNSO programmā starp amerikāņu minimālista Filipa Glāsa Dubultkoncertu vijolei, čellam un orķestrim (2010) un ungāru XX gadsimta klasiķa Bēlas Bartoka baletsvītu Brīnišķīgais mandarīns, kuras sarežģītās, polistilistiskās partitūras dinamiskajā interpretācijā LNSO apliecināja augstu māksliniecisko līmeni.
Filipa Glāsa dubultkoncerta atskaņojums uzmanības centrā bija ne tikai tāpēc, ka amerikāņu minimālisms te ir lielā cieņā, bet arī tāpēc, ka solisti bija vijolniece Elīna Bukša un čellists Kristaps Bergs – Latvijas mūziķi ar starptautisku karjeru.
Upurējums minimālismam
Filipa Glāsa mūzika izvirza izpildītājiem diezgan nepateicīgus uzdevumus. Solistiem sevi kaut kādā ziņā pat ir jānoliedz, atsakoties no skaistā, tembrāli pilnasinīgā, dziedošā vijoles un čella ierasti romantiskā skanējuma un kļūstot par ritmiski perfektu, nenogurdināmu un teju bezkaislīgu "mašīnu". To varētu salīdzināt ar prasību opersolistiem dziedāt pusbalsī un bezkaislīgi. Savukārt diriģentam ir jākoncentrējas uz visu izpildītāju perfektu ritmisko sinhronizāciju sīkvienību atskaitē un jākļūst gandrīz vai par taktētāju.
Kristaps Bergs Glāsa mūzikā nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tepat Latvijā 2016. gada ziemā viņš kopā ar LNSO un diriģentu Kasparu Ādamsonu iepazīstināja Latvijas publiku ar Filipa Glāsa Otro čella koncertu, kura partitūras pamatā ir komponista mūzika režisora Godfrija Redžo filmai Naqoyqatsi. Elīna Bukša, pirmo reizi atskaņojot Filipu Glāsu, bija perfekti iejutusies sev neierasti askētiskajā, "bezmiesiskajā" muzicēšanas stilā. Brīvi no neapskaužamā uzdevuma būt par bezpersoniskiem zobratiņiem precīzā tehniskā sazobē ar orķestri Elīna Bukša un Kristaps Bergs bija vienīgi izvērstajos dueta solo ievados pirms katras dubultkoncerta daļas, kā arī viņiem atvēlētajā noslēdzošajā pēcvārdā. Protams, viņi izmantoja šīs autora dotās izteiksmības oāzes, lai apliecinātu savu talantu un spējas.
Norvēģu čellistes Amālijes Stālheimas sniegumā klausītājus uzrunā dziedošais un piesātinātais instrumenta tonis. Foto – Gints Ozoliņš
Ziemeļu ainavas
Latvijas Universitātes Lielajā aulā 7. novembrī Normunda Šnē diriģētā Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga programmas lielais, saviļņojošais pārsteigums bija norvēģu čellistes Amālijes Stālheimas sniegums Anderša Hillborga Čellkoncerta (2020) atskaņojumā. Tajā uzreiz uzrunāja mūziķes ārkārtīgi skaistais un piesātinātais čella tonis, kas liriskajās, poētiskajās šī opusa epizodēs vērta čellu par siltu, jūtīgu dvēseli sasalušā, ledaini zaigojošā ainavā. Lai gan pasaulē ir daudz labu čellistu, tik dziļš, sulīgs, dziedošs un intensīvi emocionāli piesātināts tonis ir liels retums. Vēl tikai pirms trim mēnešiem Amālijes Stālheimas rīcībā nonākušais Gvadanjīni čells (1783), kuru savulaik spēlējuši Tūrleifs Tedēns un Mstislavs Rostropovičs, mūziķei atsaucas tā, it kā viņa to būtu spēlējusi jau gadiem ilgi.
Anderšs Hillborgs – viens no ievērojamākajiem mūsdienu zviedru komponistiem – ir spilgtas, pat kinematogrāfiski tveramas tēlainības, instrumentālo un kormūzikas krāsu meistars. Ziemeļu skaņu identitāte ir ļoti svarīga viņa žanriski daudzveidīgajā rokrakstā, viņš ir nepārspēts pārlaicīgu, noslēpumainu ziemeļu ainavu gleznotājs. (Kompaktam paraugam varu ieteikt noklausīties kora opusu Ziemeļu gaisma/Mouyayoum, kas ir atrodams ierakstā Latvijas Radio kora izpildījumā.) Arī Čellkoncerta partitūrā, kuru horeogrāfs Matss Eks pēcāk izvēlējies par pamatu savam baletam Kafijas tase, krāsu un nianšu daudzveidība ir dāsna gan orķestrī, gan čella solo partijā, kurā Amālijes Stālheimas čells ne tikai dziedāja, bet brīžiem kļuva arī par eksperimentālu skaņurīku. Soliste izmantoja dažnedažādus specifiskus mūsdienīgus spēles paņēmienus, taču neizceļot tos kā pašmērķi.
Citāds Rihards Štrauss
Normunda Šnē un Sinfonietta Rīga sniegumā šo koncertvakaru sāka viena no sešām Jozefa Haidna tā dēvētajām Parīzes simfonijām (Nr. 82, Lācis Domažorā), kuras perfektajā klasiskajā skaidrībā diriģents dzīvi izcēla kontrastus un Haidna mūzikas valodai tipiskās "sarunas".
Koncerta otrajā daļā klausījāmies iztēli rosinošo Riharda Štrausa orķestra svītu Pilsonis muižniekos. Tas, ka sākotnēji šī mūzika komponēta teātra izrādei, ir diktējis darba sižetisko ievirzi un teatrālo iedabu, citiem vārdiem – programmatismu, kurā cita citai seko deviņas ainiņas. Šī opusa mūzikas valodā atklājas citāds Rihards Štrauss salīdzinājumā ar to, kuru zinām no viņa populārajām simfoniskajām poēmām. Taču tas gan ir fakts, ka instrumentācijas meistarība viņam ļauj radoši spilgti izpausties arī tad, ja pa rokai nav lielā simfoniskā orķestra. Svītā Pilsonis muižniekos Rihards Štrauss atklājas kā lielisks, asprātīgs stilizētājs un parodētājs, kurš perfekti pārzina franču baroka un arī senākus mūzikas žanrus un instrumentu skaņojumu. Franču baroka klātbūtnei ir īpašs iemesls, jo Moljēra lugas Pilsonis muižniekos pirmizrādei 1670. gadā mūziku ir komponējis Žans Batists Lullī.
Stilistiski raibajā mūzikas valodā Rihards Štrauss iepinis arī atsauces uz Riharda Vāgnera opermūziku un rotaļājies, atdarinot aitu blējienus. Partitūrā uzmirdz īpaši izceltie solo instrumenti (piemēram, pūšaminstrumenti), un brīžiem pat klausāmies teju klavierkoncertu Leldes Tīreles atskaņojumā vai vijoļkoncertu, kura soliste ir Sinfonietta Rīga pirmā vijole Magdalēna Geka.