Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Lēmums ir vertikāls

Maijs ir svētki. Maijs ir tas mirklis visa gada garumā, kad tevi pārņem atvieglojums no tā vien, ka tu patiešām zini – gaisma un siltums turpmāk tikai pieņemsies spēkā.

Man maijā skaistākais svētku brīdis ir tikko izplaukušo koku lapotņu plīvurs. Kad izej pastaigā neilgi pēc saulrieta un vēro šos zaļos plīvurus virs galvas, tevi piepilda labestīgs maigums. Pasaules radīšanas maigums. Vēl viens svētku brīdis man ir vietējā ciema bodē nopirkt sēklas un aizbraukt pie vecmāmiņas uz laukiem, un, ieliekot viņas plaukstās sēklu paciņas, redzēt, ka zeme atkal ir uzarta, ka zeme atkal ir gaidoša, un gribas iemērkt rokas melnzemē, gribas pašai sevi tur iesēt kā sēklu. Tomēr visbiežāk manu sapņaino klīšanu pa uzarto zemi pārtrauc vecmāmiņas piebilde, ka vēl nav sēšanas laiks.

Vecmāmiņa sen vairs neskatās sējas kalendārā, viņa pati ir kalendārs. Viņa ir visi gadalaiki uzreiz. Viņa man ir iemācījusi, ka gleznot ziedus ar salnu nevajag. Ka vienmēr vajag pagaidīt. Pagaidīt sevi uzarta lauka vidū. Nav nekā skaistāka par cilvēku, kurš tikko ir strādājis dārzā, kamēr viņa rokas smaržo pēc zemes. Kopš bērnības atceros, ka mūsu ģimenē neviens svētkos laiku netērēja ģērbjoties, zemnieka rota ir viņa paša rokas, baltie krekli un linu galdauti vienmēr stāvēja tiem paredzētā, nemainīgā vietā. Galdus vecmāmiņa uzklāja tik reibinoši baltus kā ābeļziedi ābeles.

Svētkos katrs bija pats sev pulkstenis, un nevienam nebija jāatgādina sanākt kopā, apsēsties pie viena galda, saskatīties un saprast, ka nav nekā skaistāka kā svētki būt dzīvam.

Bieži svētkos, īpaši mūsu valsts svētkos, mēs klājam galdu pagātnei, mēs to neklājam tagadnei. Arvien biežāk pie tāda galda apsēsties vairs nevar, nav nevienas brīvas vietas, kaut gan vienīgais brīvības mirklis ir tagadne. Jau kopš bērnības cenšos nesēsties pie galda stūriem, jo tad septiņus gadus neapprecēšoties. Jau ir pagājuši vismaz divreiz septiņi gadi, un, par spīti tam, ka esmu izvairījusies no galda stūriem, joprojām neesmu precējusies. Varbūt vaina ir tajā, ka esmu iemācījusies izvairīties, nevis pagaidīt. Ir pagājuši 29 gadi, kopš Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas, un man joprojām ir sajūta, ka mums ir jāiemācās pagaidīt citam citu. Jo brīvība ir pulkstenis, kurš katram no mums uzrāda citu laiku.

Maijs ir svētki. Svētki ir arī dienas, kad bibliotēkā tikai gribēji māsai drusku palīdzēt izrediģēt dzejoļus, bet sanāca iegrimt Imanta Ziedoņa kopotajos rakstos. Un pēc tam tādam dzejoļu pilnam staigāt. Tomēr ar to vēl nepietiek. Ejot mājup, tu vēl pagrāb Svena Birkerta Esejas un stiep savu smago somu uz pleca sirds pusē. Mājās atkrīti uz krēsla, saliec grāmatas uz galda, jūti vēl neuzvārītās kafijas smaržu un iztēlē to visu lasi, arī savu neatdzisušo tumsu. Gar logu nošvīkst putns un pazūd kā baltā pienā izmērcēta koka ziedos, tu kādu brīdi seko putnam vai putna pazušanai, kaut kas tevī nošvīkst, Imants Ziedonis, tu nodomā. Tad tu saņemies uzvārīt tumšu kafiju, un gribas pazust no tējkannas kāpjošajos garaiņu dūmos. Jau kuro reizi es saku, ka jebkurš lēmums ir vertikāls, čukst Ziedonis. Jā, tu bijīgi piebilsti. Laiks ir sirds. Cita laika nav.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja