Protesti un pienākums

Hum, de9signer les films de Miyazaki comme des films qui de9noncent les ravages sur l’environnement cause9s par une haimnute9 aveugle9e par la course au progre8s , c'est intense9ment re9ducteur. Dans Mononoke par exemple, le maeetre de9nonce avant tout la souffrance d'une haimnute9 et d'une nature incapables de re9gler leurs diffe9rents pacifiquement, jamais il ne porte de jugement sur la destruction de la foreat et des esprits sylvestres (confe8re Dame Eboshi, humaine de9termine9e e0 brfbler la foreat mais e9tant avant tout un eatre humain au grand coeur qui a recueillie les estropie9s et les reclus pour en faire un village prospe8re). Confe8re aussi la fin du film of9 le he9ros dit que l'esprit-dieu de la foreat ne peut pas mourir; il est la vie lui-meame . La fin de la nature sauvage e0 laquelle l'on substitue l'industrie de l'homme n'est pas mauvaise en soi, c'est le de9but d'un nouveau commencement dans lequel les hommes doivent apprendre e0 reconstruire leur harmonie pour inte9ragir pacifiquement, en te9moigne kiki la petite sorcie8re of9 la jeune he9roefne apprend e0 vivre dans la ville.Du reste, Miyasaki lui meame avait avoue9 dans une interview qu'il roulait dans une voiture tre8s polluante, et qu'il ne se souciait pas plus que cela des proble8mes d'environnement; selon lui, c'est l'homme qui est menace9 de toute fae7on, non la nature. L'homme est en train de s'autode9truire, mais la nature, elle, substituera encore des millions d'anne9e meame si l'homme n'existe plus.

Hello. How are you? Could you please ovrpide me some contact information. I need a small help. Thank you. Best, Domenico.

es ilgi netiku pie šīs diskusijas - nedeva man portāls, bet virsraksts bija tik labs, tik daudzsološs! Bet mēs te par troļļiem , sviests pēdejais. Es gan raudu par "Karogu", par "Kentauru"<,pat par "Kultūras forumu". Jo šķiet, nu ir atdoti visi posteņi, kas varētu kultūras ikdienu uzturēt. Vai tad visa kopiena nevarētu to Kolmanes pamesto projektu atjaunot kaut uz divreiz mazāk lapām? Galu galā tas varētu būt tāds kā pienākums. Jo ieskata literatūrai ir jābūt, citādi katram rakstošajam vajadzēs staigāt ar tādu plāksnīti uz vēdera kā Centrāltirgus ubagpuikam. Bet ja nopietni, brīnos, kāpēc manus Dienasgrāmatas ierakstus draugos.lv lasa pat "nedraugi". Laikam literatūras trūkums?

p.s. Der ATCERĒTIES sociālās un ekonomiskās katastrofas sagatavošanas pasākumus - pārlasīt 1988.g. jūnija Radošo savienību plēnuma materiālus. Vēsturiskās atmaksas laiks ir pienācis - arī rakstniekiem nāksies to izbaudīt....

Rakstnieki cenšas novērst sociālo un politisko katastrofu? - tak vairāk kā 20 gadus dzīvojam tai ' lielākajā 20.gs. ģeopolitiskajā katastrofā ' (A.Zinovjevs, 1991.g.). Ja 2012.g. pat rakstnieki sāk sajust 1991.g. katastrofas sekas, tad 'točno' skaidrs - decembrī sagaidāms 'pasaules gals' ?

Hmm, stāvoklis latviešu literatūrā ir atbilstošs IKP cipariem un vairākuma maksātspējai. Par ko te sašust, par ko kaulēties? Izlasot komentārus, samanīju vienu nenosegtu laukumu - 2011. gadā Amazon paziņoja, ka e-grāmatu tirdzniecība nu stabili pārsniegusi visu drukāto grāmatu noietu (2010. gadā tas attiecās vien uz grāmatām cietajos vākos). Cik parocīgie Kindle ir jūsu tuvākajā apkārtnē? Tie pieder vismaz 9 maniem draugiem, varu galvot, ka tuvākā pusgada laikā ar šo ierīci būs aprīkojušies vairākums man zināmo lasošo subjektu. Mēs jau sen grūtsirdīgi noraugāmies savās mājas bibliotēkās, kurās fiziski vairs nav vietas jauniem izdevumiem, ja vien neatsakāmies no daļas tur esošo. Mums ir bērni - viņiem arī vajag grāmatplauktus... Kindle ir reāls glābiņš. Tātad - arī latviešu literatūrai būtu jābūt pieejamai elektroniski un atbilstošos formātos, lai mūsdienīgs cilvēks to varētu izbaudīt, ja rodas vēlēšanās. Lūk, par ko aktīvi jādomā. Bankovskis, Berelis, Perveņecka, Freimane, Naumanis - manā skatījumā vienīgie dzīvie latvju autori, kuru grāmatās vēlēšos ieskatīties atkārtoti. Visus "Stum, stum" un Co jau aizdāvināju projām.

Grāmatas un internets viens otru neizslēdz. Vienmēr būs 'paperback' izdevumu lasītāji. 'Pasaulē' izdod 'labo' literatūru arī lētāk, lasītājam draudzīgāk. Labāk lasīt internetā nekā nekā. Pie papīra esam pieraduši, bet laiks mainās, apokalipse ir atcelta, lasām tālāk. Patiešām jautājums ir par literatūras un info vispār pieejamību. Mums ir nepieciešama iespēja lasīt un meklēt un atrast visa veida informāciju. Strīdi ap e-bibliotēku, runas par to, ka informācija maksā naudu, citi spaidi un žņaugi, kas domāti, lai atrastu veidus, kā iekasēt, ir pret cilvēcību. īstenībā viss patiesi vērtīgais ir par brīvu vai par nelielu, samērīgu samaksu. Neesmu juriste, bet niez mēle teikt, ka šķēršļu likšana lasīšanai ir cilvēka tiesību pārkāpums. Vēl ir vajadzīga prasme ātri atrast un ātri lasīt. Internetā lasīt ir jāmāk un tikai tas, kurš ir spējīgs šķirot tur atrodamo un ātri to apgūt, būs spējīgs vispār apzināties, kas notiek literatūrā un pasaulē. Bet nav tā, ka es gribētu kādu apsūdzēt. Vnk nedrīkst tā komercializēties, kā tas tagad notiek. Literatūra no tā cieš. Ja ir uz spēles biznesa intereses un kultūra, tad nez kāpēc tiek atbalstīta tieši pelnīšanas mašīna, pilns vēders, apmierināta kāre pēc materiālā. Bez grāmatu lasīšanas jau tiešām var iztikt, neviens nav nomiris.

Kaut kāda ļoti dīvaina sajūta pārņem lasot šos komentārus, jo gluži vienkārši nav saprotams par ko ir runa. It kā pieauguši cilvēki, bet nemāk secīgi uzrādīt argumentāciju, bet tikai mētājas ar kaut kādām deklaratīvām frāzēm. Vai kāds var normāli, bez ūdens paskaidrot par, ko ir runa rakstā un diskusijā komentāros? Saprotu, ka runa nav par to, ka literāti gribētu naudu, bet par ko tad? Kaut kāds aizbildniecisks sašutums, ka redz latvieši degradējas, jo nelasa vietējo autoru darbus? Par to, ka vispār nelasa? Ja tā, tad šādas norieta žanrā rakstītas žēlabas nav nekas kas jauns un diez vai var sniegt kādu pienesumu. "viss ir briesmīgi, cilvēki nelasa, tikai iepērkas, ēd un tērē laiku neinteliģentās izklaidēs" - šādā vecišķa vaimanāšana ir daudz bezgaumīgāka par svētdienas pavadīšanu tirdzniecības centrā, vai līgošanu ar šašliku un lēto divlitru alu. Tieciet taču pāri šai infantilitātei - tipa, mēs domājošie un metafizisku refleksiju nomākti grūtsirži, bet viņi - lētas izklaides patērējoši fizioloģiski bioroboti. Ja autori grib sacīt, ka šobrīd ir tā, ka cilvēki nelasa literatūrtu latviski, tad ir jāsalīdzina ar kādu posmu, kurā cilvēki lasīja vairāk un ne ar padomju laiku, kad lasīšanai bija pavisam cita motivācija. Latvieši salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm lasa mazāk daiļliteratūras? Ja Ir kāda statisktika - lūdzu parādiet un pakomentējiet. Ja mēģina no šī nekonkrēto ideju jūkļa kaut ko izsijāt, tad laikam sanāk, ka aksiomātiski tiek pieņemts, ka latviešu valodai pašai par sevi ir nereducējama ( jo varētu jau teikt, ka latviski nevar pateikt neko tādu, kas literatūrā nav pateikts vai ir pasakāms citā valodā) vērtība. Ejam tālāk. Noskaidrojām, ka valoda ir vērtība un tās uzturēšanā būtiska ir vietējā literatūra, tātad valstij vairāk ir jāatbalsta (tad tomēr it kā ir prasība pēc finansiāla atbalsta) literārie centieni visdažādākajās formās. Ja tik tālu ir pareizi, tad tomēr nevar saprast, kāpēc autoriem šķiet, ka vairojot literatūras skaitu latviešu valodā, cilvēki pēkšņi sāks vairāk lasīt grāmatas? Es teiktu, ka iespējas veicināt interesi par literatūru nav rodamas apjoma radīšanā vai dziļumā (atbalstiet "gudru" literatūru, nevis sēnalas!), bet strukturālā līmēni, proti, pavisam vienkāršajā pieejamības jautājumā. Vai drīzāk nevajadzētu lasīšanas kūtrumu saistīt ar, piemēram, to, ka likumdošana ir organizēta tā, lai ka e-bibliotēkai bija jābeidz darbs? Vai nav tā, ka vaina ir distribūcijas kanālos nevis kaut kur metafiziskās dzīlēs, kas liek vaimanāt par tautas gara degradāciju un zīmēt visdrūmākās ainas, kas lipinātas no banālām distopiju klišejām (piem. pēdējais perveņeckas raksts satori.lv)? Domājiet par to, kā apiet izdeniecības, lai cilvēks, samaksājot apbusēji godīgu samaksu (esošo e-grāmatu cena ir joks), varētu grāmatu izlasīt savā e-lasītājā, nevis sapņojiet par to, kā visa Latvija pēkšņi sēdēs parkos un brauks sab. transportā ieurbušies jaunākajā Ikstenas, Repšes prozā vai Langas dzejoļu krājumā. Tas ir lielākais uz ko jūs varat cerēt, nevis vilkt ārā no skapja apputējušo "rakstnieks - sabiedrības sirdsapziņa" motīvu - tas vairs nestrādā un tur neko nevar darīt, bet jūs domājat, ka atbilde ir tēlot kaut kādu 1978 gada I. Ziedoni vai O. Vācieti. Literātam un (īpaši) dzejniekam ir jānodarbojas ar pašstilizāciju, jādzer, jāraud un jāiesaistās vienas nakts sakaros, nevis jātēlo kaut kāds menedžeris, kuram ir lietišķas attiecības ar valsti.

"Šodien katrs var nosaukt sevi par mākslinieku vai kinematogrāfistu. Ir nodzēstas sarkanās līnijas, kas vēl nemaz ne tik sen neļāva mākslai ar diletantismu saplūst. Šodien diletantisms svin svētkus visās jomās, politiku ieskaitot.

…tik maz kas ir mainījies… tāpēc sacīšu vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz… Par komentāriem, manas pārdomas, kuras esmu izteikusi arī citās vietnēs. Man patīk jēdziens – izglītots cilvēks. Diezgan interesantas domas šajā sakarā var rast filozofa Arne Næss izteiktajā viedoklī – izglītots ir pretstats šaurai virspusējai atttieksmei/nostājai. Izglītotība - tā ir skaidra, precīza doma. Izglītota sabiedrība ir kas cits, nekā informēta sabiedrība. Kā cilvēkam mums ir nepieciešamas zināšanas un informācija, mums ir nepieciešams ieskats, bet zināšanas vien nenodrošina izglītotību. Izglītotība ir spēja iedzīvoties. Tā ir citu cilvēku un iepriekšējo paaudžu domu un jūtu respektēšana. Izglītotība ir attieksme/nostāja. Un tādēļ, ja kāds vaicā – Kāpēc? - tas liecina vienīgi par personas ieinteresētību dotajā jautājumā, ļausim arī viņam izteikties un tādējādi abām pusēm aktīvi piedalīties šai izglītošanās procesā. Neviens mēs neesam labi vai slikti, stipri vai vāji... bet visi mēs esam labi un slikti, stipri un vāji… Būsim pacietīgāki (arī es) kā dodot, tā ņemot un mēģināsim neaizvainot viens otru, mēģināsim būt labāki klausītaāji, bagātināsim cits citu ar savu pieredzi un dzīves redzējumu. Paldies Artim par rakstu! Paldies portālam KD, lai uzdrošināšanās un veiksme pavada jūs arī turpmāk!

Pēc Arta Ostupa teksta un tam sekojošo komentāru izlasīšanas gribas atgriezties pie tekstā pieminētā: "starp privilēģijām un pienākumiem pastāv teju tautoloģiskas attiecības". Vai tikai man liekas, ka par to tiek aizmirsts, turklāt plašos apmēros - sākot no varas turētājiem un līdz pat anonīmu komentāru rakstītājiem? Tiek aimirsts, ka vara un tās dotās iespējas ir vienlakus privilēģija un pienākums, un arī atbildība. Un tikpat naski tiek aizmirsts, ka iespēja paust savu viedokli, izgāzt niknumu, pakārtot personīgus rēķinus un citādi izpausties, resp., piepildīt publisko telpu ar vārdiem, kurus agrāk varēja izpaust vien ļoti šaurā telpā, arī ir nekas cits kā mūslaiku tehnoloģiju dotā iespēja un privilēģija (salīdzinot, teiksim, ar mūsu vecmāmiņām), kas tāpat uzliek šādus tādus pienākumus, piemēram, savu viedokli jēdzīgi argumentēt un pamatot ar savām pesonīgām reālām zināšanām. Rakstnieku un dzejnieku privilēģija - rakstīt, tapt publicētiem, izdot grāmatas un rakstīt tajās savus autogrāfus tiem, kuri to lūdz - tāpat uzliek pienākumu atbildēt par katru savu uzrakstīto un publicēto vārdu. Bet - ir grūti atbildēt par katru savu uzrakstīto vārdu tiem, kuri nav un pat netaisās šo vārdu lasīt vai darbojas pēc zināmajā fabulā minētās lapsas principa - fui, tās ogas ir zaļas un skābas (ja kāds nezin - lapsa gribēja apēst vīnogas, bet nevarēja tās aizsniegt). Visiem, kuriem jau ' šai vietā niez pirksti izteikties - šobrīd runāju par VISU mūsdienu latviešu literatūru un tās autoriem, jo neticu, ka ir kāds, kurš tiešām izlasījis visas mūsdienu latviešu autoru grāmatas, pie pilnas apziņas būdams, var apgalvot, ka viņam riebjas pilnīgi VISS. Iespējams, ka tas ir iemesls tam, ka rakstniekiem tā īsti nav, ko atbildēt visiem šīem brēcieniem, ka visa latviešu literatūra kopš Blaumaņa ir podā metama, un šī paša iemesla dēļ sakarīgs dialogs neveidojas un saruna par lietām, par kuam vajadzētu runāt savādāk, arvien atgādina sakliegšanos starp divām ierakumu pusēm, apmēram "mēs-tauta" un "jūs-rakstnieki". (Vai vajag piebilst, ka īpaši kareivīgas intonācijas šim "dialogam" piedevusi rakstnieku visai taisnīgā prasība pēc normālas samaksas par viņu darbu?) Kopumā lasot Arta gudro un domāt aicinošo rakstu un komentārus pie šī un citiem rakstnieku un dzejnieku tekstiem šeit un citos portālos, visiem tiem, kas šobrīd ir pie "teikšanas" un visiem tiem, kas pie lielās teikšanas nav un tamdēļ izsakās šepat un citos portālos, gribas pajautāt - vai visi, kuri ir priviliģēti būt jebkuras mākslas, tostarp literatūras patērētāji, nesajūt arī pienākumu par šo privilēģiju maksāt vismaz ar cieņu pret tiem, kas to radījuši, arī gadījumos, ja jums šis radītais nav īsti saprotams vai vispār liekas nepieņemams. Lai būtu saprotamāk - man negaršo viss, ko piedāvā kulinārijas un konditorejas tirgotavas, bet es tomēr turos pie tā, ka "man negaršo" nevis kliedzu, ka "tas ir draņķis un tā ražotājs maita un diedelnieks, ja tam vēl atļāvies uzlikt cenu". Varbūt arī šis ir privilēģeju un pienāku salāgojums?