Interesantā brīdī, kad Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe kopā ar komandu ir radījusi spožu lomu sava studentu gadu pasniedzēja Jura Rijnieka izrādē Telma un Luīze un vispār šķiet pašā spēku un talanta briedumā (nekad gan nav bijis īsti citādi), KDi nolēma, ka ir īstais brīdis intervijai. Par Vendlas lomu Rijnieka Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajā Franka Vēdekinda Pavasara atmodā Ieva Puķe 1994./1995. gada sezonā saņēma Latvijas Teātra gada balvu kā labākā jaunā aktrise. Abu Rijnieka iestudējumu tematika sasaucas – sabiedrības liekulība iedzen pusaudzi kapā, burtiski – Vendla noasiņo nelegāla aborta laikā.
Valmieras teātrī Ieva Puķe ir kopš 1997. gada. "Aktrises mobilitāte, darbaspējas, muzikālā apdāvinātība ļauj viņai darboties visos žanros, profesionālās raudzes kritērijos izvirzoties par noteiktu paraugu savas paaudzes kolēģiem," lepojas teātris. Saņēmusi daudzas profesionālās balvas, saukta par Krodera aktrisi, Ieva Puķe ir uz viļņa, bet tas vilnis nenāk pats rotaļādamies. Puķe zied, bet arī nopietni strādā.
Mēs visi – kā jau nu cilvēki mēdz izskatīties 50 gados, Ieva Puķe – tikpat smuidra un jauneklīga. Kā tu uzturi sevi tik labā fiziskajā formā? Atļaujos sākt ar tik privātu jautājumu, jo ķermenis ir visiem redzams aktiera darba instruments.
Man ir daži tādi vingrinājumi – izvicinu rokas un kājas, ha! Tas jau tā tikai šķiet. To šķitumu es zināmā veidā uzturu. Droši vien tie ir gēni. Paps (dziedātājs Ādolfs Puķe – U. A.) arī ilgi bija ļoti jauneklīgs. Līdz astoņdesmit gadiem bija štrams puisis. Laukos sanāk vairāk pakustēties. Studiju laikā mums pasniedzējs Sergejs Ostrenko mācīja dažādus taidzji vingrinājumus. Esmu no viņa saglabājusi dažus elpošanas vingrinājumus, kurus pildu. Krišjānis (Ievas Puķes vīrs aktieris Krišjānis Salmiņš – U. A.) laukos ir uzbūvējis skaistu terasīti, kurā varu vingrot. Vakaros mēs tur sēžam un skatāmies saulrietu, kādreiz arī pabrokastojam vai kaut ko uzēdam. Kad kāds atbrauc ciemos, vienmēr velkam skatīties saulrietu. Pagaidām neviens nav protestējis, jo mums tā ir tradīcija – paskatīties, kā tad šodien saulīte aizies. Tas ir neatkārtojami, dažādi un skaisti. Neviens vakars nav bijis tāds kā iepriekšējais. Tas ir vienkārši burvīgi.
Lauku mājās jūs dzīvojat arī ikdienā?
Mums ir arī pilsētas dzīvoklis, kas joprojām ir mūsu pirmā un vienīgā dzīvesvieta Valmierā. Pirmā bija kopmītnes, pēc tam, pateicoties Krišjāņa vecākiem, dabūjām dzīvoklīti un varējām to visu bez parādiem nokārtot. Lauku māja ir nepieciešamība. Tas man iegājies no vecākiem. Vecāki Atmodas laikā iegādājās vecu būvi Talsu rajonā. Tur tika pavadītas vasaras. Lauku māja iemācīja, ka vajag zināmu vienatni, divatni ar dabu un klusumu, bez tā es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi.
Visticamāk, tieši tāpēc spēj būt teātrī un iekosties savās lomās, kas reizēm liek gan pašai, gan skatītājiem nokāpt ellē, īpaši Tenesija Viljamsa dramaturģijā.
Pilnīgi piekrītu. Pat tad, kad ir vispilnākā darba diena, no rīta līdz vakaram kaut kas ir jādara, tomēr vienmēr mēģinu atrast brīdi, kad aizskriet. Kaut uz pusstundu, stundu, un atpakaļ. Ja man nav iespējas būt tieši tur, es jebkurā citā vietā meklēju tuvumu ar dabu. Man ir svarīgi ieraudzīt kaut ko skaistu. Paldies maniem vecākiem un pusmāsas ģimenei, kuri visi ir skaistuma un dabas mīļotāji. Paldies Dievam, esmu no viņiem to iemācījusies.
Noteikti esi sev uzdevusi jautājumu – ja ir šādas ilgas pēc harmonijas un iespēja tajā būt, kāpēc vienlaicīgi vēlamies teātrī sanākt kopā un ārdīt to atkal ārā. Daudzas tavas lomas ir ciešanu un mokpilna haosa pilnas.
Jā, tas ir ļoti interesants jautājums, es arī vienmēr mēģinu noformulēt šo atbildi. Varbūt tas ir tāpēc, ka mani interesē cilvēks. Gribi negribi, viņš ir neatņemama dabas sastāvdaļa. Mēs nezinām, kā bija tad, kad cilvēka te nebija, jo nu jau viņš te ir kādu laiku. Dzīvnieku pētnieki, man šķiet, ir tikuši ļoti tālu, kaut gan, protams, arī viņi vienmēr atklāj kaut ko jaunu. Cilvēka – šīs dīvainās būtnes, jocīgās dabas kļūdas – neprognozējamā rīcība, ko viņš no sevis dabū ārā, – tas ir vienkārši apbrīnojami. Tāpēc mani joprojām interesē teātris, jo tur nekad nebeidzas cilvēka dabas pētniecība, viņa rīcības iemeslu meklēšana. Nesaku, ka vienmēr izdodas tos atrast, bet tu vismaz esi ceļā un meklē. Tāpēc man visvairāk patīk tie režisori, kuri ar to nodarbojas smalki. Pētot varoņus, tu pēti pats sevi.
Un tu jau arī nevari pilnīgi droši zināt, kā tu savā saulrietā pēkšņi uzvedīsies.
(Smejas.) Jā, viss var būt, tā tas ir. Dabūju ārā kaut ko negaidītu pati priekš sevis. Teātris ir ārkārtīgi interesants, ja tu pieslēdz klāt pētnieku.
Tavas abas jaunākās lomas – Rasma Zilajā un Telma Telmā un Luīzē –, šķiet, burtiski ilustrē tevis sacīto – arī viņas pašas sevi kādā brīdī ar savu rīcību pārsteidz. Pastāsti, lūdzu, šādā kontekstā gan par Rasmu, gan Telmu.
Droši vien tieši šo divu pēdējo lomu sakarā sāku runāt par cilvēka pētniecību. To ir aizsākusi Māra Ķimele, ar kuru es daudz esmu strādājusi. Varu viņu saukt par savu skolotāju, tāpat kā Juri Rijnieku. Māra manam kursam nav bijusi pedagoģe, bet es viņu no pašiem pirmsākumiem vienmēr kā tādu esmu uztvērusi. Māra klaji nodarbojas ar šo pētniecisko darbu – cik tālu mēs varam iet sevī, meklējot tēlu. Man tas ļoti patīk. Es bieži esmu ņēmusi kaut ko no sevis, un bieži atkal ir otrādi, ka loma pārņem mani. Strādājot ar Māru, tu pēti sevi, un tur notiek kaut kas nemateriāls. To nevar viegli formulēt vārdos, jo notiek kaut kāda saslēgšanās – ar laiku, ar autoru. Mēs sevi pārvietojam laikā un telpā. Māra panāk, ka mēs esam brīvi, bez robežām. Mēs esam būtnes, kas ir tīras no pagātnes, bet tajā pašā laikā, rakņājoties pagātnē, atrodam sevi tagadnē. Neatceros, kur lasīju šo precīzo teicienu – iziešana tīrā laukā. Tu esi laukā, kas ir tikko uzarts vai nopļauts, un tam nav robežu. Teātris ir paradoksu māksla. Vienlaicīgi tev ir jābūt kā tukšam traukam, kurā visu ko var liet iekšā, bet, no otras puses, – šim traukam nav dibena.
Tu to visu saprati un pieprati jau kā studente, vai tā ir pieredzē un saskarsmē ar režijas meistariem iemantota apjēga?
Nē, nē, tā noteikti ir pieredzes lieta. Sākums bija ļoti intuitīvs – ja jūtu, tad daru un, kā jūtu, tā daru. Vairāk balstīts uz fiziku. No Jura Rijnieka visas mācību sistēmas pamatā atceros vienu teikumu – atbrīvojies! Un viņam ir pilnīga taisnība! Atbrīvošanās tev pilnīgi noteikti nesīs augļus gan kā cilvēkam, gan aktierim. Ir jābūt brīvai gan fiziski, gan garīgi. Tas ir ļoti grūti. Man jo īpaši, jo man ir tā sauktais teicamnieces, labās latviešu audzināšanas gēns – ja tu kaut ko dari, izdari kārtīgi! Līdz galam! Skolā gan nekad neesmu bijusi teicamniece. Māra tagad pēc daudziem kopā nostrādātiem gadiem saka – aizmirsti visu, ko esmu tev teikusi. Esi brīva, atbrīvojies un dari, kā tu jūti. Pirms tam mēģināju pieslēgt intelektu, prātu, loģisko domāšanu, lai varētu veidot tēlu u. tml. Godīgi sakot, tas ir liels kaifs, ja izdodas. Reti, bet gadās.
Man ir vēl tā nelaime, ka dzirdu un redzu sevi no malas. Arī to vajag atmest. Varbūt tur mazliet pie vainas ir Kroders, jo viņam patika, ka aktieri sevi nedaudz redz no malas un kontrolē. Es vienmēr to esmu darījusi. Varbūt pie vainas ir arī mana teātra bērnība. Lai nemaisītos pa kājām mammas mēģinājumā, viņa mani ielaida zālē, kur notika cita iestudējuma mēģinājums. Kā pirmsskolas un skolas vecuma bērns esmu skatījusies ļoti daudz mēģinājumu – gan kā mēģina Alfreds Jaunušans, gan Mihails Kublinskis, gan Edmunds Freibergs un Valdis Lūriņš. Tā ir īstā skola. Tur tu iegūsti patiesības dzirdi. Klausies, kā desmito reizi režisors aktierim rāda priekšā, stāsta un skaidro, runā un runā, un visu laiku netiek tālāk par to vienu teikumu. Nākamajā dienā to pašu. Klausies un domā – kas tur ir tik sarežģīts?! Bet tikai tad, kad pats nonāc šajā situācijā, saproti, ka tas ir pilnīgi iespējams – nebūt uz vienas stīgas ar režisoru un nedzirdēt viņu. Es dzirdu. Man patīk sadzirdēt to, ko man saka. Varbūt tas arī nāk no muzikālā treniņa, kas bērnībā ir iegūts mūzikas skolā. Dzirdes trenēšana ne tikai mūzikā, bet arī vārdiskā ziņā – ka tu dzirdi, vai cilvēks ir patiess vai ne. Sevišķi tas attiecas uz aktieriem. Mani ir ļoti grūti pārliecināt, ka tas bija labi, ko es dzirdēju. Bet aktierim no šīs kontroles ir jātiek vaļā.
Apbrīnoju nabaga režisorus, kuriem tas viss ir jāapvieno un jādabū kopīga valoda, jo katrs aktieris taču ir citādāks. Tas ir ļoti grūti.
Kāda ir tava reakcija, izlasot recenzijās pilnīgi dažādas interpretācijas par savu lomu? Piemēram, par tavu Rasmu ir secināts gan tas, ka viņa ir vairāk sieviete, gan – ka vairāk māte. Atliek palikt pie sava?
Rasma mēģina to savienot. Brīžiem sievietes loma pārņem mātes lomu, tas ir ļoti, ļoti savijies kopā. Rasma ir uzrakstīta kā ļoti skaista loma. Šī loma man ar Māri Ķimeli ir visharmoniskākais darbs, kāds mums pēdējos gados kopā ir bijis. Sapratu no pusvārda, ko Māra grib. Tas ir ļoti interesants darbs. Tieši tas process, ejot pa milimetram. Nerunājot par to, ko katrs redz vai neredz galarezultātā. Pa milimetram uzšķērdām sievietes Rasmas dzīvi un kļūdas. Tas bija arī terapeitisks darbs. Gan man, gan kaut kādā ziņā arī režisorei. Bija sāpīgi. Atļāvos arī pažēlot sevi, režisori, Rasmu. Tas bija attīrošs process.
Jūsu interpretācijā pārsteidza traģēdijas atvēziens Rasmā, saprotot savu kļūdu, ka ļāvusies mirklīgajam, aplamajam pieņēmumam par krāpšanu.
Jā, neko nepārjautājot... Cik bieži mēs iespējams, dzīvē kļūdāmies un izdarām nepiedodamas kļūdas, īsti līdz galam nepārliecinājušies. Tas ir briesmīgi. Man ļoti patika šis darbs.
Kā bija saspēlēties ar jauno aktieri Arti Jančevski Rasmas dēla lomā? Kā jums iet ar jaunajiem aktieriem?
Ļoti labi, tāpēc ka viņiem ir skola. Tas ir ļoti svarīgi. Indra Roga ir viena no strādājošajām režisorēm, kurai režija ir profesija, nevis labs laika pavadīšanas veids – es te kaut ko padarīšu. Viņa šo profesiju pārvalda. Tas ir lieliski, apskaužami, un žēl, ka viņa tagad pie mums neko netaisa. Strādāt pie Indras Rogas aktieriem ir liela skola. Jaunie aktieri ir šo skolu absolūti apguvuši, un Indra kopā ar Mišu, Mihailu Gruzdovu, ir iemācījusi viņus strādāt patstāvīgi. Milzu paldies par šādiem jaunajiem kolēģiem. Ar Arti sastrādāties bija ļoti labi, Māra mūs veikli kopā ievadīja, es domāju, ka mums nebija nekādu problēmu vienam otru redzēt, dzirdēt un sajust.
Māra mēģinājumos pateica tik konkrētas un precīzas lietas, ka iedeva kā ar bomi pa galvu – nu protams! Pēkšņi kaut kas atveras – kā es to neizdomāju pati! Viņa var pateikt perfektas, konkrētas lietas gan par darbu, gan dzīvi.
Garīgu, atklāsmei līdzīgu pamošanos Gunārs Priede ierakstījis arī savā lugā. Jurim tā notiek, lasot dainas. Kādas ir tavas attiecības ar latviešu folkloru, vai izjūti kā spēka avotu?
Nacionālā identitāte – tas, ka mēs esam latvieši Latvijā, – man ir ļoti svarīga jau kopš bērnības, tas ir iekšā asinīs. Ir arī sajūta, ka nekad neaizmirsti, no kurienes esi nācis, lai arī mūsu ģimenēs vairākās paaudzēs vairs nav zemnieku. Tas, ka mēs esam zemnieku tauta un zeme mūs baro, man vienmēr ir teikts, un tas ir ļoti svarīgi. Mūsu dainas ir kaut kas neaptverams! Tā ir tāda bagātība! Tur var meklēt un pētīt vēstures liecības, kā mēs esam dzīvojuši. Tās ir ārkārtīgi skaistas. Tu vari atvērt jebkuru dainu grāmatu un ņemt pēc kārtas un lasīt, un, kad to dara skaļi, tas iegūst absolūti maģisku krāsu. Tie ir buramvārdi paši par sevi. Domāju, ka skolā tautasdziesmas vajadzētu mācīt daudz vairāk. Mans jaunākais bērns, šķiet, nezina nevienu tautasdziesmu, ja es pati gluži viņai neiestāstu. Mums it kā to nevajag. Man šķiet, ka tautasdziesmas būtu jāmāca no pirmās klases. Es neko nesaku – lai ir priekšmets teātra māksla, kurā spēlē lomu spēles un vēl visādas spēles, bet kāpēc nevarētu būt priekšmets folklora, kurā bērns mācītos savas tautas pirmavotus, saknes. Tas ir dziedējošs spēks. Māra Ķimele man iemācīja, kā tautasdziesmas ir pareizi jālasa un kur ir jāliek uzsvari. Zilajā man ir ļoti svarīga šī saslēgšanās ar mītisko, tautasdziesmu pasauli.
"Strādājot ar Māru, tu pēti sevi, un tur notiek kaut kas nemateriāls," saka Ieva Puķe. Attēlā – Rasmas lomā kopā ar Arta Jančevska atveidoto dēlu Juri režisores Māras Ķimeles iestudētajā Gunāra Priedes lugā Zilā. Foto – Matīss Markovskis
Tava pati jaunākā loma ir mājsaimniece un šarmantākā un droši vien pieklājīgākā veikalu aplaupītāja pasaulē Telma. Jura Rijnieka izrāde ir trāpījusi – laikā un cilvēku prātos!
Jā, viss ir izpārdots.
Izrāde īsā laikā jau ir kļuvusi par hitu teātra pasaulē. Kā tu savā pusē izjūti, kas tieši skatītājus uzrunā?
Protams, pamatā ir oskarotais scenārijs, kas ir ļoti labs. Notikums pēc notikuma, viss ir uzrakstīts pēc kanoniem, bezmaz vai izskaitļots, kas kurā sekundē notiek, lai skatītājiem neatslābtu interese. Šie raksturi – abas sievietes – ir uzrakstīti ļoti labi, protams, vēl mūsu valsts neseno notikumu ēnā – trāpījāmies tieši strīdu laikā par palikšanu vai izstāšanos no Stambulas konvencijas.
Skatījos ģenerālmēģinājumu, kas notika nākamajā vakarā pēc pirmā protesta piketa pie Saeimas. Arī aplausos pēc izrādes turpinājās piketa noskaņas – jaunieši sarīkoja stāvovācijas.
Mūsu izrādē jau runa ir ne tikai par vardarbību, bet vispārējo kultūru. Ko tik tas jēdziens neietver! Ja mēs esam pret kultūru, es atvainojos, kas tad mēs vispār esam?! Pirmais vārds, ko mums Juris mēģinājumos teica, bija "necieņa". Necieņa ne tikai pret sievieti, bet arī pret vīrieti, cilvēku. Necieņa pret otru cilvēku, otru dzīvu būtni. Tas ir briesmīgākais, kas var būt. Mēs to izjūtam katru dienu. Gan tajā, ko lasu, gan tajā, ko pati pamanu.
Vai tu savā dzīvē kādreiz esi jutusies apspiesta un pazemota?
Noteikti nē. Droši vien tās vides dēļ, kurā mēs esam dzīvojuši.
Bet tā, tavuprāt, vairāk ir palaimēšanās, zināmā mērā – izredzētība?
Jā. Protams, arī šajā vidē gadās visādi, bet man ir palaimējies, ka attiecībā uz sevi par kaut kādu sievietes pazemināšanu un apspiešanu man vispār nav bijis jādomā. Manā mākslinieku un mūzikas vidē visi, kas ir bijuši apkārt, sievietes ir uztvēruši kā līdzvērtīgas. Stāstu ir daudz, tie ir lieli un nepatīkami, un es tos dzirdu. Es esmu izjutusi tikai sīkumus. Līdzcilvēku attieksme ikdienā reizēm ir neiedomājami nepatīkama. Joprojām XXI gadsimtā ir daļa cilvēku, kuri nav aizgājuši nekur tālu no dzīvnieku līmeņa un dabiskās vajadzības nokārto publiski. Es to redzu gandrīz katru dienu. Tas notiek nekautrējoties. Tas ir sīkums, bet no sīkumiem veidojas viss pārējais. Drīz vien iziešu no sociālajiem tīkliem. Es tur esmu tāpēc, ka it kā jāpareklamē teātris, izrāde, nu tā, bet, kad tev sāk gāzties virsū melnais šļūdonis ar neizmērojami tumšu pieskaņu, domāju, ak Dievs, kāpēc vispār mans vārds tur eksistē?! Tas ir nepatīkami. Es it kā negribēju dzīvot visu laiku vienā savā burbulī, tikai teātrī – tajā mazajā pilsētiņā, kas ir pilsēta pilsētā. Domāju, nu re, kur ir sociālie tīkli, man arī ir jāsocializējas, jāuzzina, ko cilvēki domā, ko viņi runā. Es arī gribu to redzēt. Bet, kad esmu to ieraudzījusi, vairs negribu to redzēt un atkal gribu atpakaļ savā burbulī. Tas ir šausmīgi, jo es sevi mēģinu audzināt, ka ir jāiet, ir jārunā. Tu mēģini runāt un skaidrot, bet reizēm tā iekrīti... Viss jau iet tā – vilnis augšā, vilnis lejā. Neesmu pārliecināta, ka mēs tagad esam augšā, un uz to cunami augšgalu var arī necerēt. Bet nu ko! Tāpēc jau mums ir teātris, kur mēs mēģinām runāt par šiem jautājumiem. Varbūt kādam skatītājam kaut kas aizķeras. Noteikti aizķeras, vai viņi to uzreiz apzinās vai ne. Teātris, kā jau sabiedrības spogulis, rāda cilvēkiem viņus pašus. Tas ir ļoti mistiski, ka Telma un Luīze parādās tieši šajā laikā. It kā krimināls stāsts un ass sižets, bet caur šiem sieviešu stāstiem iznāk ārā arī nopietnas lietas.
Jums ar Elīnas Vānes Luīzi ir izveidojies tik nedalāms, mijiedarbīgs duets, ka neapskaužu Spēlmaņu nakts žūriju, principā labākās aktrises nominācijai jūs būtu jāvirza abas kopā. Telma un Luīze, nākdamas katra no savas vientulības, būdamas tik dažādas, atrod viena otru sirsnīgā cilvēciskā kopībā, kļūst viena otrai par patiesu patvērumu. Nebiju domājusi, ka no visai shematiskās situācijas izaugs tāds lomas reljefs un sāpīgums. Kā ir saspēlēties ar Elīnu Vāni, ar kuru tev jau ir tik sena sastrādāšanās?
Tas ļoti lielā mērā ir Jura nopelns. Atkal viņam vajadzēja pārvarēt manu skepsi. Tiešām neapskaužu režisorus. Ne tikai es, liela daļa kolektīva sākumā reaģē – nu, nu, redzēs, kas nu te vispār būs. Juris kā virtuozs režisors un psihologs tam visam pārgāja pāri. Šis bija ļoti jauks un diezgan bezrūpīgs laiks Jura vieglprātībā un nedaudz haosā. Viņš pateica tikai divus vārdus – uzticies man, un viss! (Smejas.) Tas ir tas, ko aktierim, strādājot ar režisoru, vajag darīt. Ar Elīnu ilgāku laiku nebijām kopā spēlējušas. Agrākos gados mēs ļoti daudzas lomas esam spēlējušas ciešā partnerībā gan pie Feliksa Deiča, gan pie Oļģerta Krodera. Pēc pārtraukuma izrādās, ka tas, kam gadiem kopā esam izgājušas cauri, nav nekur pazudis. Tas viss tepat ir. Atliek paskatīties vienai uz otru, un tas viss atkal ir dzīvs. Elīnai pieder vārdi – mēs visi esam tik ļoti saistīti. Tiešām – pat vairāk nekā ar kādu asinsradinieku. Teātra cilvēkus neredzamās saites ļoti, ļoti tur kopā. Elīna ir viena no manām vislabākajām partnerēm. Tā ir pilnīga drošības sajūta. Ja vienam kaut kas notiek vai nenotiek, otrs viņu momentā izvilks. Par to pat nav jārunā, tas vienkārši notiek bez vārdiem.
"Elīna ir viena no manām vislabākajām partnerēm. Tā ir pilnīga drošības sajūta. Ja vienam kaut kas notiek vai nenotiek, otrs viņu momentā izvilks. Par to pat nav jārunā, tas vienkārši notiek bez vārdiem," – Ievas Puķes Telma un Elīnas Vānes Luīze Jura Rijnieka iestudējumā Telma un Luīze spēj padarīt dzīvu, apjomīgu un aizkustinošu pat apzināti plakanu un shematisku apkārtējo pasauli. Foto – Mārtiņš Vilkārsis
Vai dažādu paaudžu sievietes izrādi uztver dažādi?
Man no Valmieras Viestura vidusskolas kāda lieliska 12. klases meitene atsūtīja ārkārtīgi aizkustinošu ierunātu audiovēstuli. Vairākas dienas, pat nedēļu pēc izrādes. Viņa bija dziļi iespaidota. Es par to biju pārsteigta, vairāk biju domājusi, ka labāk izrādi uztvers mūsu gadagājums. Jauniešiem bija ļoti paticis – gan aktieri, gan scenogrāfija, gan mūzika –, un tā tagad esot viņu mīļākā izrāde. Tas ir ļoti patīkami, jo tā gadās reti, ka patīk visām paaudzēm. Parasti katrai izrādei ir savs skatītāju segments, ko izrāde vairāk ietekmē. Telma un Luīze ir liels šīs sezonas prieks.
Runājot par dažādām paaudzēm, varam pāriet pie tavas jubilejas izrādes Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?, kas veltīta tavai vecmāmiņai Veltai Bodniecei. Esi to nosaukusi par dzīves lasījumu. Vai tu paspēji savā dzīvē piedzīvot vecmāmiņu?
Jā. Vecmāmiņa aizgāja, kad es mācījos pirmajā klasītē. Pirmsskolas laikā – ja es nebiju teātrī, tad biju pie vecmāmiņas. Es ļoti labi viņu atceros. Viņa strādāja ļoti aktīvi līdz pašām beigām, lasīja universitātē lekcijas. Viņa bija zinātniece, beigusi toreizējo Ļeņingradas universitāti. Pareizais nosaukums ir hidrobioloģe, viņas mūža darbs bija Baltijas jūras flora un fauna, sākot no katras zivs spuras, beidzot ar populācijām, kuras pamazinās, kuras – pavairojas. Man vecmāmiņa saistās ar vairākām lietām. Viņa mani fotografēja. Ļoti daudz. Man ir albumu kaudze, katram gadam savs albums – Ieviņa no nulles līdz vienam gadiņam, tad no gada līdz diviem, un tā līdz sešiem gadiem. Viņa pati arī attīstīja šīs melnbaltās bildītes. Sēdēju uz viņas rakstāmgalda, viņa mani nostutēja, un tad es pozēju visādos kostīmos. Viņa pati arī šuva visādas kleitiņas. Bieži biju viņai līdzi arī uz lekcijām. Arī paps mani ņēma līdzi uz filharmoniju. Esmu bijusi vecajā Bioloģijas fakultātē, tur, kur tagad ir telpas Mākslas akadēmijai un kur notiek lekcijas arī manai meitai. Es arī tur esmu bijusi uz dažām lekcijām pie Helēnas Demakovas. Viesojos ar vecmāmiņu arī anatomikumā. Visur, kur vecmāmiņa gāja ar studentiem, es pendelējos līdzi. Kad viņa gatavojās lekcijām, man bija jāsēž mierīgi un klusi. Arī kad mamma mācījās tekstu, man bija jāsēž mierīgi un klusi. Ģimenē visi vienmēr kaut ko mācījās un gatavojās. Iemācījos, ka ir brīži, kad ir jāsēž mierīgi un klusi. Vēl vecmāmiņa lika man noticēt, ka lelles naktī staigā. Tas man likās ļoti dīvaini, jo viņa bija tiešām nopietna sieviete. Pret mani viņa izrādīja milzu, milzu mīlestību, kaut ko tādu, ko mamma teica, ka viņa, iespējams, nav pat saņēmusi. Tas bija fantastiski. Vecmāmiņa mani ārkārtīgi mīlēja. Pirmoreiz pie vecmāmiņas sapratu, ka daru slikti. Viņa man uzvārīja karstu pienu un pielika medu. Man nemaz negaršoja. Es biju ļoti maziņa. Aizlēju to pienu aiz dīvāna, un piena peļķe lēnām iztecēja ārā, un es sapratu – laikam tas nebija labi. Vecmāmiņa bija kā saulstariņš. Viņai uz vecumu bija tādi balti, balti mati un kažoks ar sudrablapsas apkakli (lai visi dzīvnieku aizstāvji aizbāž ausis). Domāju – kā es ar tā gribētu! Viņa uz dakšiņas uzdūra mazās baltmaizes bulciņas un apcepa uz gāzes plīts liesmiņas. Man nebija nekā garšīgāka. Vecmāmiņa visu savu naudu atdeva, lai varētu īrēt kādu mājiņu pie jūras. Mamma visu savu bērnību pavadīja pie jūras, un es arī.
Tava meita Katrīna, kura šogad absolvēs Mākslas akadēmiju, būs izrādes māksliniece. Kā viņu kā jaunu šodienas sievieti uzrunāja viņas vecvecmāmiņas sarežģītais, bet daudziem latviešiem XX gadsimtā tipiskais dzīvesstāsts?
Katrīna man par lielu izbrīnu piekrita, kad palūdzu, vai viņa varēs man palīdzēt. Varēju arī atnākt, apsēsties uz krēsla un nolasīt, tomēr gribēju šo lasījumu ielikt vizuālā rāmējumā. Domāju, ka vecmāmiņas dzīve Katrīnai bija diezgan liels pārdzīvojums. Katrīna man neko skaļi par to nav teikusi. No tā es saprotu, ka tas viņu ir iespaidojis. Domāju, ka šādi stāsti, kādi mums ir katrā ģimenē, mūs paceļ un iedvesmo tālākam gājienam dzīvē. Kas ir mūsu 50 vai 53 gadi, salīdzinot ar viņas vienu vai diviem tajā laikā izdzīvotajiem gadiem... Jauniešiem tas ir jāzina un jāstāsta. To, kas mums ir, mums neatņems.