Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Rīgas Angļu ģimnāzijai – 100

Lūk, kāda vēsturiska trauma – es dzīvoju pamestās bijušās 4. vidusskolas ēkas, trešā stāva gaitenī.

Kabinetos nevar, jo tie līdz augšai piekrauti ar padomju skolas dzelzs mēbelēm. Un tajos logiem stiklu vairs nav, aklās ailās gaudo vējš.

Gaitenī toties man ir vairākas ērtas dzīvojamās zonas: tepiķis un dīvāns, otrs tepiķis un klubkrēsli, tepiķis un žurnālgaldiņš, cits tepiķis un elektriskā plītiņa.

Lai gan smieklīgi ar to plītiņu – elektrības nav. Un uz tualeti jāiet pa lielajām trepēm līdz pašai lejai, līdz pagrabam, kur starp bijušo ēdnīcu un sporta zāli ir tās aklās, briesmīgās fizkultūras ģērbtuves. Piepelējušas jau kopš pirmsākumiem. Vāja, auksta strūkla un sakaltusi ziepju mēlīte uz rūsainas izlietnes malas. Sveces gaismā ir vēl baigāk. Nav par tām ģērbtuvēm baigāka cauruma visā pamestajā skolas ēkā. Pat kurtuve pagalmā nav tik dziļa.

Jau zinu, ko gribat jautāt – bet kāpēc ne uz tualeti, kas bija katra gaiteņa galā pie mazajām trepēm? Un jo īpaši trešajā stāvā, kur tā vienmēr bija vistīrākā un visjaukākā tāpēc, ka skaitījās tāda kā pirmklasnieku? Nē, nebija vairs mazo trepju, to vietā tagad bija tukšums, gruveši un aukstums, un vēl aklāki vēji kauca no dzelzceļa puses.

Ejot uz tualetēm lejā pa lielajām trepēm, visbailīgāk bija otrajā stāvā. Sveču gaismā gan ļoti skaisti izskatījās bareljefs ar kailajiem zēniem uz zirgiem pie bijušās skolotāju istabas (tie gan arī savos labajos laikos parasti nīka pustumsā), bet gaitenis bija ap stūri un pilnīgi nepārskatāms. Un tā drūmā tuneļa nekurienē, kur kādreiz mēdza būt literatūras kabineti, vienmēr – vienmēr! – akls, kaulains vējš atrāva kādu pamestu rūti vaļā.

Reizēm man vajadzēja stundām ilgi saņemties, lai riskētu otro stāvu pārvarēt. Reiz viens puisis ar savām kuratoru draudzenēm atnāca ciemos, un tas bija ļoti patīkami, turklāt mans trešā stāva "atvērtais plānojums" ar dažādām funkcionālajām zonām uz dažādiem tepiķiem visa gaiteņa garumā sveču gaismā tiešām izskatījās mājīgi. Bet, kamēr es gāju lejā pēc ūdens tējkannai, stundām baidīdamies pārvarēt otro stāvu, bet tad pie kailajiem zēniem sveču gaismā atcerēdamies par mīļo viesi un ka ir jāpasteidzas un tad stundām tecinot no vājas strūklas tējkannu visdziļākajā bijušās skolas bijušo fizkultūras ģērbtuvju tualetē virs sarūsējušas izlietnes (16 caurumu saulītes veidā trīcošas sveces gaismā – vairākkārt pārskaitīju, kamēr tek), mīļais viesis jau bija prom, nemaz nerunājot par draudzenēm. Un vispār – uz ko gan es varēju cerēt tādos apstākļos?

Ēka gan bija ekstravaganta, savulaik slavenais 30. gadu funkcionālisms, ko nespēja sabojāt pat juku laiku eiroremonti un vecās godības cenzūra, kas nāca līdz ar jaunajām pedagoģijas metodēm, un es kaut kādā ziņā biju no ēkas daudz mācījies, garu gadu laikā iepazīdams tās visdziļākos kaktus un pat tās visbaisākos caurumus uzskatīdams par saviem vien jau kopš pirmajām skolas pamestības dienām, bet manus nepacietīgos šodienas viesus tas saprotamu iemeslu dēļ nevarēja interesēt.

(Kaut kur lejā, otrajā stāvā, akls vējš atkal atrāva rūti vaļā.)

Top komentāri

Bez pietātes
B
Daudzsološais virsraksts nepavisam neatbilst tekstam. Nez vai citiem skolas absolventiem ir tikpat bēdīga pieredze. Autora skolas laika traumu apraksti būtu publicējami kā piemēri psiholoģijas mācību grāmatās. Lai pavasarī vairāk prieka!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja