Pirms gada un ceturkšņa Amerikas ietekmīgākais kinokritiķis Rodžers Īberts savā vienīgajā darbavietā kopš 1967. gada – laikrakstā Chicago Sun-Times – recenzēja filmu Dzelzs lēdija – stāstu par Lielbritānijas vienīgo sievieti premjerministri Mārgaretu Tečeri, kuru filmā tēloja Merila Strīpa. Īberts zināja, ka par šo lomu aktrise saņēmusi prestižas balvas un ir nominēta Oskaram, kuru vēlāk arī saņēma. Tomēr nekādi Dzelzs lēdijai iepriekšparedzamās slavas un mediju kņadas apsolījumi netraucēja kritiķim tikai ar divām "bumbiņām" novērtēt gan ilustratīvo filmu, gan nesaudzīgi izteikties par Strīpas tēlojumu ("Vai viņa bija monstrs? Varone? Filma nesniedz savu viedokli. Filmā Tečere ir fakts. Pēc filmas noskatīšanās jūs esat bijuši tikai cilvēka kā fakta liecinieki").
Patiesībā Rodžers Īberts jau gadus piecpadsmit, kopš internets iekaroja pasauli, bija planētas pazīstamākais kritiķis, kulta personāžs, leģenda, ar kura viedokli rēķinājās pat tad, ja viņa vērtējumam absolūti nepiekrita. Jo – kuram vēl mākslu kritiķim ir teju miljons sekotāju Twitter? Varu atzīties – daudzas reizes esmu stiepies pēc datora peles, lai pat pēc raksta pabeigšanas palūkotos, ko par filmu domā Īberts. (Piedodiet, neesmu oriģināls – nule daudzajos Ībertam veltītajos atvadu vārdos izlasīju analogu atzīšanos no daudziem.)
Var provēt uzskaitīt Īberta oficiālos panākumus, starp kuriem prestižākā ir 1975. gadā piešķirtā Pulicera prēmija pirmajam kritiķim pasaulē. Ībertam pieder arī sava zvaigzne Holivudas Slavas alejā. Var reģistrēt ap 40 Īberta sarakstīto grāmatu nosaukumu, starp kuriem atradīsit apjomīgus kinovēstures pētījumus, kas veltīti viņa mīļākajiem režisoriem Orsonam Velsam, Federiko Fellīni, Stenlijam Kubrikam, Mārtinam Skorsēzem un Jasudziro Odzu, un regulāri ASV bestselleru kārtā nonākušās Īberta gadagrāmatas, kas miljoniem kalpoja par ceļvedi (viņš popularizēja thumbs up/īkšķis augšup vērtējuma sistēmu, kuru mēs tagad pazīstam kā "zvaigznīšu piešķiršanu" – Rodžeram augstākā atzīme ir četri). Kopā ar saviem tautiešiem Polīnu Keilu, Džīnu Siskelu un citiem Īberts padarīja kinokritiku par cienījamu literatūras žanru un kinoprocesa sastāvdaļu.
Vēl Īberts ir autors arī vairākām pavārgrāmatām, starp kurām ir pat izdevums, kā Pareizas rīsu pagatavošanas rokasgrāmata. Īberts publicējis arī savu negatīvo, retāk – iznīcinošo (Īberts tiek uzskatīts par politkorektuma paraugu, lai kāda būtu mūsu attieksme pret "pieklājību" tekstos) recenziju sējumu. Kritiķi galīgi nebiedēja fakts, ka viņš spējis prognozēt tikai 18 procentu no Oskaru ieguvušajām filmām. Īberta autoritāte no šādas "alošanās" necieta, jo "Oskari nāk un iet, bet paliek filmas, un tas ir galvenais".
Tagad, kad septiņdesmit gadu vecais Īberts un astoņdesmit septiņus gadus nodzīvojusī Tečere – abi pēc desmit gadus ilgstošām smagām slimībām – satikušies labākā pasaulē, vērts atcerēties šos vārdus – Oskari (slava) nāk un iet, bet filmas paliek. Bet tādus vārdus, ar kādiem Elviss Kostello vai Morisejs dziedāja par Tečeri ("Labiem ļaudīm ir viens sapnis – Mārgareta uz giljotīnas", The Smiths albums Viva Hate, 1988; "Kad Britānija bija pasaules padauza, Megija bija slampu līdere", Kostello albums Spike, 1988), Rodžers nekad nelietotu. Recenzijās ne.