Ārā temperatūra pacēlusies jau virs nulles. Tas nenozīmē, ka ziema beigusies, taču sniedz cerību, ka pavasaris tuvojas. Iedomājos par to līdz ar iztēles vīzijai līdzīgu jausmu – tikko ieraudzītu zvaigznes dzimšanu, kuras raidītā gaisma lauzusies cauri tukšuma un melnā kosmosa periodiem jau sazin cik ilgi. Tagad no sedzošā kupola rāmējuma jau iekļaujas mūsu gara ainās. Senāku laiku literatūrā šāda mēroga pasaules ainas nebija retums, salīdzinot ar mūsu dienām, kad radošo personu skatījums mēģina ielauzties sabiedriskās dzīves konstrukciju, apziņas dzīļu un cilvēka dabas ķermeniskajā vidē.
Arī sava mūža laikā varbūt pats jūtos iedvesmots mūžīgās atgriešanās spēkiem no citu talantiem un darba panākumu radītām sajūtām. Ziema beigsies, visu pārņemošais baltums kusīs, un, cerams, arī pats sevī pieskaršos kaut kam īpašam, reāli taustāmam. Vai varbūt pirms daudziem gadiem dzimušam un gaismas ceļojumā pārnestam no laika, kad manis paša vēl nebija pasaulē.
Tagad jūtos pacelts atklāsmes starojumā, jaunu mākslas darbu klātbūtnē. It kā man būtu lemts pārpasaulīgs liktenis, kā dzīves apvārsnī dvēseliski vēl reizi uzausušam.
Ir tikai jāseko līdzi. Jo nekas jau neapstājas, radošajā procesā uzsācies un turpinoties. Pat tad, ja citviet ārpasaulē ārdās nāvējoši spēki. Ja viltus ziņas par vēsturi un ieraušanai paredzētas blēdības vērpj pasaules varas lielmaņi.
Pavasaris aicina ticēt siltāka un jaunu sakņu dzīšanai paredzēta laika iespējām. Stāstam par kaut ko gaismotu un svarīgu, kas reiz radies un joprojām nebeidz plūst laikmetiem cauri. Par dvēseliskajām ainām, kas top radošajās gara valstībās, kur ieroči un varas rijība nepiekļūst.
Pie mums, lūk, atnācis Ingas Ābeles romāna Mīlamā teksts, kas nes visus augstāk šajā slejā minētos gara raidījumus un cerības. Tas ir kārtējais izdevums sērijā Es esmu... Šoreiz stāsts aicina mūs Aspazijas domājumu un radošo veikumu pasaules zvaigžņu gaismā.
Tagad jau esošās pasaules aizlaukos savas performances veic Bronzas cilvēks, savā realitātē vien neapstādināmais Miervaldis Polis. It kā pretstats trakajai Rozenbergai tūkstošveidei, tomēr patiesības meklējumu nebeidzamajā plūsmā vienmēr tulkojams no viena stila tvēriena citā.
Nesen skatītajā televīzijas raidījumā Atpakaļmetiens tiek pētīts spēles notikums citas paaudzes acīm. Ārkārtīgi interesanti, cik patiesībā nesaprotoši viena garām otrai mēdz būt vērsta paaudžu domāšana. Līdzīgi arī reālajā dzīvē viens otru neuztver divi cilvēki turpat blakus.
Savstarpējībai būtu mūs jāsavij. Tomēr katrs no mums vienu un to pašu redz kā atšķirīgu, tikai attālināti pielāgojamu. Kā sazināties, lai saprastos, kā veidot kopēju ideju, un kā tad būt kopienas aktīvai personai. Galvenais jautājums: vai ilūzija, ka visi redz, dzird un izjūt vienu un to pašu, it kā superintelekta paraugam sevi kodējot, visi kā viens patiesi spētu domāt vienādās konstrukcijās?
Vai šāds sasalums pirms pavasara nav galvenais šķērslis sabiedrības vienota pasaulskatījuma veidošanai?