Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Iesakām Ziemassvētku dāvanas. Viss, kas ir ap mums, stāsta stāstus

Mēs joprojām zem eglītes liksim grāmatas, neņemot vērā, vai tas skaitās stilīgi vai ne

Mans vectēvs savulaik apgalvoja, ka dzīve, gadiem ejot, aizvien vairāk sākot atgādināt vāveres riteni, kurā apbrīnojami aši mijoties Jāņi, Ziemassvētki, Jāņi, Ziemassvētki... Nu atkal bīstami pietuvojušies pēdējie, un tie no mums, kuri saviem tuvākajiem vēlas uzdāvināt ne tikai taustāmu labumu, bet arī skaistu piedzīvojumu, joprojām svētkos zem eglītes liks grāmatas, neņemot vērā, vai tas skaitās stilīgi vai ne. Plašajā šīgada jaunizdevumu klāstā atkal grūti neapmaldīties, tāpēc tālāk daži subjektīvi ieteikumi.

 

Draugam, kurš tic pasakām

Narinē Abgarjana

No debesīm nokrita trīs āboli

"Pasakas pašas nesākas," kādreiz dziedāja populārā TV uzvedumā. Nē, nesākas gan. Pasakas sākas no tautas atmiņas, no teikām un cilvēkstāstiem, tāpēc tajās iešifrēta gudrība, ko neloka gadsimtu un modes vēji. Arī armēņu izcelsmes rakstnieces Narinē Abgarjanas romānā, kura nosaukumā likta austrumu tautu pasakās iecienītā noslēguma formula un kurš sākumā atgādina pabaisu teiksmu, kas visai tāla Disneja pasaku koncepcijas banālajam rožainumam. Karu un dabas untumu postīts kalnu ciemats, kurā pēdējo elpas vilcienu, rāmi rosoties, gaida bariņš vecu ļaužu, – vai tā kāda pasaka?

XX gadsimts seno paaudžu vijuma tīklā izcirtis nežēlīgu brūci, kurā, tāpat kā zemestrīces radītajā plaisā, kopā ar cerību uz nākotni virpuļodams izzūd baznīcas kupols. Tieši Ziemassvētkos – kaut vai Kluso nakti dungojot – apliecinām ticību dzīvības iespējamībai tur, kur tāda nevar rasties. Tieši tad rodas saikne ar šo stāstu, kurā brīnums izpostītajā zemē nolaižas tikpat maigi un nemanāmi kā eņģeļa dūna Bētlemes silītē.

 

Intelektuālim

Žoržs Pereks

Dzīve lietošanas pamācība

Vienalga, vai šo grāmatu dēvējam par romānu noslēpumu vai romānu mīklu, vai tās iespaidīgais apjoms liek sarauties vai – tieši pretēji – ieintriģē, ja vēlamies izzināt vienu no XX gadsimta literatūras savdabīgākajām epizodēm, tas ir jāizlasa. Sekundes simtdaļā apturētais laiks kādā desmitstāvu Parīzes namā, pa kura telpu rūtiņām autors pārvietojas ar šaha zirdziņa lēcieniem, sīkumaini pieķerdamies katrai detaļai un ik pa brīdim ienirdams kārtējā personāža dzīvesstāstā, patiesībā šķiet tapis kā milzu metafora un piemineklis neatgriezeniski aizejošajam laikam. Taču iekonservētā sadzīves ainava kā idejas šķērsgriezums atsedz kaut ko daudz būtiskāku par 70. gadu interjeriem – visu tekstu caurvijošie tēlu stāsti, un jo īpaši demonstratīvā bezjēgas apoloģēta, marīnista Bārtlbūta liktenis, precīzi ilustrē cilvēciskās esības bezpalīdzīgumu Visuma lielā pužļu meistara priekšā. No otras puses, satura dramatismu līdzsvaro teksta īsteni franciskais vieglums, šarmantā aizrautība ar detaļām un autora spēja vienlīdz eleganti no plaukstas plaukstā pamētāt tiklab savus varoņus, kā lasītāju, kurš – mazliet apdullis, bet sajūsmināts – šīm šūpolēm ļaujas.

 

Draugam, kuram par visu ir viedoklis

Jana Egle

Svešie jeb Miļeņkij ti moi

Reti gadās lasīt stāstus, kas savijušies tik cieši, ka praktiski veido romānu, taču vienlaikus katrs ir pērle arī ārpus virtenes. Kā dzimta, kurā katrs ir pats un savs, tomēr neredzamām asinssaitēm sasaistīts ar pārējiem. Janas Egles otrais krājums ir šāda dzimta – neizskaistināta, neidealizēta, kā nereti mēdz teikt, pat disfunkcionāla, taču vienlaikus absolūti reāla. Stāsti par viņiem, vīriešiem un sievietēm, kuri katrs sākumā šķiet vienatnē stāvam uz kāda īsta vai iedomāta bezdibeņa malas, pamazām kā dzijas pavedieni satek kopīgā audumā, un tikai pakāpeniski autores filigrānais teksts mūsu acu priekšā izgriež šo gobelēnu uz otru pusi – to, kurā redzami vairs nevis nežēlīgi apšķērētu likteņu dziju gali, bet gan visa mūža garumā veidotais – un krāšņais – raksts.

Svešie ir kā medikamentu kastīte, uz kuras derētu uzrakstīt «sirds pārveidotājs». Vismaz kādu brīdi pēc izlasīšanas uz debesīm, kuras sakrustojuši trolejbusu vadi kā mūs visus caurvijošais un neredzamais DNS tīkls, mēs vairs neraudzīsimies tik pašsaprotami. Varbūt izlasījušiem mums ilgāk par vienu vakaru dvēselē klusi elpos tik novalkātais, tik vajadzīgais miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Jaunietim, kurš nav atraujams no viedierīces

Aivars Kļavis

Ceļš uz nezināmo zemi

Pārfrāzējot Marku Tvenu, varētu teikt, ka runas par jaunatnes neglābjamo grimšanu nelasīšanas bezdibenī ir pārspīlētas. Humora labad varētu vēl piebilst, ka arī teksta ziņu šķirstīšana viedierīcē tak pieprasa kādu nebūt lasītprasmi. Taču, lai jaunais cilvēks ekrāna vietā ķertos glaudīt grāmatas lapas, jābūt mazliet burvim. Literārā burvja lomā šogad uzstājas jau pieredzējis vēsturiskās prozas līkloču audējs Aivars Kļavis, triloģijā Ceļš uz nezināmo zemi ar atvēzienu aiztransportēdams lasītāju trīs tūkstošus gadu senā pagātnē un izvadādams pa tālīno baltu pirmsenču gaitām, kas vienlīdz tālas gan pirmsleduslaikmeta dainu šifrētājiem, gan citiem romantiķiem ideālistiem.

Skarba eksistence, cīņa par izdzīvošanu, varas spēles savos pirmsākumos, pusaudža identitātes meklējumi un vilinoši biedējošā fiziskā nobriešana – tēmu komplekts, kas savā varā paņem ne tikai ar mūžīgo aktualitāti, bet arī ar tēlojuma patiesumu. Autors neizliekas, ka skaidri zina visu par laikmetu, par kuru pieejamu faktu tik maz, tomēr vienlaikus, savijot mūsdienu un senvēstures jauniešu dzīves gaitas, paver visnotaļ ticamu ainu kā lodziņu, pa kuru ielūkoties noslēpumainajos nācijas – un jauna cilvēka – tapšanas laikposmos.

 

Bērnam, kuram ar iztēli viss kārtībā

Andruss Kivirehks

Oskars un lietas

Šīgada oriģinālliteratūras popularizēšanas kampaņas sauklis Esmu introverts pavēris ceļu neskaitāmām vairāk vai mazāk demonstratīvām šīs personības iezīmes manifestācijām, un labi, ka tā. Labi, ka balss beidzot iedota arī tiem, kuri barā iznīkst, bet aug un plaukst vienatnē. Šī iezīme nav sveša arī mūsu kaimiņiem igauņiem, jo lieliskā rakstnieka Andrusa Kivirehka bērnu grāmatā uz laukiem pie vecmāmiņas atdotais Oskars nepavisam nealkst vienaudžu sabiedrības, klasiskās kokos kāpšanas, velosipēda dīdīšanas un citu blēņu. No garlaicības zēns glābjas citādi: ar viņu sarunājas vecās mājas lietas, un viņš tām atbild, izmantodams pašdarinātu koka mobilo tālruni. Cik gan daudz var pastāstīt, piemēram, bufete, spainis, krūzīte, poga un cukurtrauks, ja vien protam ieklausīties! Un varbūt – pie šāda secinājuma nonāk ne tikai Oskars – ieklausīties beigu beigās vērts arī cilvēkos, kuri vienmēr nemanāmi rosās kaut kur fonā kā pašsaprotamas interjera sastāvdaļas, piemēram, vecmāmiņā? Jo viss, kas ir ap mums, stāsta stāstus, ja vien prot pareizi klausīties. Katrs stāsts ir tā vērts, lai to dzirdētu vismaz vienreiz.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi izlēmis, par ko balsosi EP vēlēšanās?

Kopā nobalsojuši: 938

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pārsteidziet nu!(3)

Valsts atbalsta lauvas tiesu ieguvušajiem mūziķiem tagad jāpierāda, ka ieguldījums viņu koncertturnejās ir tramplīns, lēciens, kas cels spārnos

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja