Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Agnese Rutkēviča: Čehovam bija trīs labas lugas, man arī pietiks

Man vajag, lai stāsts manī sakrājas. Saruna ar dramaturģi Agnesi Rutkēviču pirms viņas lugas Mans nabaga tēvs pirmizrādes Nacionālajā teātrī

Tas ir nemitīgs dialogs ar sevi pašu – par rakstīšanu saka jaunā dramaturģe Agnese Rutkēviča. 11. septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņas lugas Mans nabaga tēvs iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Izrāde esot traģikomisks stāsts par dažādu paaudžu nespēju saprasties. "Es daudz domāju par to, vai jaunā paaudze jūtas tā, it kā viss būtu radies šodien, vai tai tomēr ir vēsturiskā apziņa," bilst Agnese. Tāpat kā iepriekšējās lugās – Kartupeļēdājos un Dukšos – viņas varoņi arī šoreiz ir no laukiem, un to prototipi ir cilvēki no pašas rakstnieces dzīves.

Jaunajai autorei piemīt savdabīgs vērotājas talants, kurā izpaužas sirsnīga un reizē vērīgi kritiska interese par līdzcilvēkiem. "Reiz pēc mēģinājuma sēdēju parkā, nāk kungs žaketītē, no Līvāniem atbraucis, tupstas man priekšā ceļos, bučo rokas. Es saku: "Nevajag, nevajag, ko jūs darāt?" 45 centus vajagot. Skaidrs! "Ņemiet eiro." Sāku viņu izjautāt – izrādās, braucis darbu meklēt, tā nodzēries, ka pazaudējis pasi," atgadījumu "iz dzīves" atstāsta Agnese.

Svētdienas vakarā, kad tiekamies, Agnese teic, ka iepriekš bijusi Ģertrūdes baznīcā "pasēdēt klusumā". "Liekas, ka pilsētas trokšņi mani apdullina," viņa dalās sajūtās, sēžot uz terases Rīgas centra kafejnīcā, kur aiz muguras pa pilsētas bruģi ik pa laikam aiztraucas automašīnas. Baznīcā viņa sastapusies ar kundzi, kura Agnesei skaitījusi Aspazijas dzeju un taujājusi – uzminiet, kas tas ir! Aspazija un Rainis jaunajai dramaturģei esot tuvi. Viņu dažreiz pat mēdz salīdzināt ar "latviešu pirmo feministi" līdzīgās frizūras dēļ. "Taču ir arī saukuši par "Gorkiju svārkos"," piebilst Agnese.

Šī ir tava trešā luga, kas iestudēta teātrī. Ko esi ieguvusi no iepriekšējās pieredzes?

Man šķiet, ka tas, kas bijis iepriekš, mani gatavoja šim – lielam darbam uz lielās skatuves. Tā ir baigā atbildība. Ļoti laba pieredze man bija ar Gati Šmitu Jaunajā Rīgas teātrī (izrāde DukšiE. G.). Tas, kā mēs strādājām ar manu lugu Dzīvnieks, kā to attīstījām, bija liela slodze – ar aktieriem un režisoru visu laiku pārrunājām tēlu raksturus. Šeit, Nacionālajā teātrī, es esmu viena ar savu tekstu, nesu to aktieriem. Visu teātri jau esmu nokaitinājusi, printējot lugu. Man jautā: "Agnes, cik tev vēl to versiju būs?" Nav jau vairākas, ir tikai viena, kura visu laiku tiek attīstīta. Pirmo lugu (Kartupeļēdāji – E. G.) Dirty Deal Teatro paņēma tādu, kāda tā bija, un iestudēja.

Palika arī prototipu vārdi.

Dramaturģija, kā saka, nav par burtiem, bet gan stāstu, cilvēkiem, raksturiem. Toreiz es tāpat biju klāt iestudējumā, runāju ar aktieriem, apspriedām, ko viņi nesaprot. Es iedodu aktieriem raksturu, izstāstu, kur esmu iedvesmojusies, ieguvusi prototipus. Arī lugā Mans nabaga tēvs ir dzīvi cilvēki no maniem laukiem, piemēram, Bruno ir mans onkulis, tuvs radinieks, kurš maijā nomira, nepaspēju pie viņa aizbraukt.

Tu pakļāvīgi ļaujies korekcijām savos darbos?

Ar prieku, jā, ja sajūtu ziņā ir laba sadarbība. Es parasti lugas nepārrakstu. Man ir tā – ja nāk stāsts un es to nepierakstu, to nekad neuzrakstīšu līdz galam. Neko iepriekš neizdomāju, ja impulss ir, apsēžos un rakstu. Ar lugām ir tāpat. Piemēram, Dzīvniekam bija divi cēlieni. Alvis (Hermanis – E. G.) gribēja to iestudēt, taču teica: "Agnes, ej tālāk – uzraksti vēl trešo." Es piesēdos un 20 minūtēs uzrakstīju. Parasti saka, ja pieraksti, esi medijs kaut kam, bet iestudējot ieslēdzas loģika – mizanscēnas jāliek. Mēs ar Elmāru Seņkovu tagad brīvi uz skatuves darbojamies: ja aktieris iet nepareizā virzienā, varu koriģēt. Galvenais, lai radošajā komandā ir brīvība. Mums tagad, iestudējot Tēvu, tāda ir – radošais sprādziens!

Iesaiste iestudēšanas procesā tev šķiet ideālais dramaturga darba modelis?

Nevarētu pat iedomāties, kā citādi es varētu strādāt. Ir ļoti vientuļš laiks, kuru pavadi vienatnē ar savu lugu, un tad ir process, kad esi kopā ar cilvēkiem un viss top. Svarīgi ir atrast režisoru, kurš domā līdzīgi. Man pagaidām ir veicies. Dramaturgs var palīdzēt aktierim saprast ainas darbību. Tēvā Astrīdai Kairišai un Zanei Jančevskai ir viena ainiņa, kurā aktrises mocījās. Saku – meitenes, varbūt vajag nomainīt ainas struktūru, iekšējo darbību? Astrīda atbild: "Neņem mums nost grūtības." Es redzu, ka neiet, un pārliku struktūru – uzreiz ir labāk.

Vācijā, piemēram, ir atšķirība starp lugas autoru un dramaturgu, kurš būtībā ir citu tekstu inscenētājs. Dramaturgs paņem Blaumani vai Raini un to interpretē vai piemēro mūsdienām, bet mums ir tādi gadījumi, kad, piemēram, Blaumanim pieraksta klāt… Manuprāt, tad ir jāprotestē. Ja režisors paņem noveli, protams, viņam vajag palīgā kādu, kurš saprot dramaturģijas struktūru, taču man šķiet, ka vajag izturēties ar pietāti. Protams, var mūsdienīgot, un to var panākt ar režiju. Tas ir režisora uzdevums – kā viņš lugu parādīs un atklās, inscenēs uz skatuves, bet dramaturgam ņemt un cita tekstā pierakstīt ko klāt… Var ņemt nost, bet rakstīt klāt nevajag. Es to nedarītu. Daudz esmu par to domājusi – vajag radīt jaunus darbus! Lieciet tam Blaumanim mieru!

Vai mums ar dramaturģiju ir švaki?

Kādā ziņā švaki? Mums ir skola, kurā māca dramaturgus. Lauris Gundars ir stiprs skolotājs, taču es vienmēr saku, ka var iemācīties tikai tehniskas lietas – Freitāga (drāmas teorētiķis Gustavs Freitāgs – E. G.) shēmas, pēc kurām rakstīja arī Blaumanis. Tomēr man šķiet, ka nav pareizi teikt, ka mums visi ir slikti, jo tā jau ir kopš Raiņa laikiem. Formu vienmēr vari inscenēt, bet jābūt saturam. Skola neiedod saturu. Kāds no rakstniekiem vai filosofiem teicis – akadēmija rakstošam cilvēkam ir nāvējoša vieta.

Tu akadēmiju tā arī nepabeidzi.

Jā, gandrīz līdz beigām tiku – trešā kursa pavasarim. Man drusku sagāzās dzīve, bet tad sapratu, ka nevarētu rakstīt uz pasūtījumu. Man vajag, lai stāsts manī sakrājas. Īstā skola ir dzīve, it īpaši novērojumi.

Tomēr spēja rakstīt uz pasūtījumu ir darba specifika.

Jā, bet es jūtos brīva tajā, ko daru, varu izvēlēties. Līdz šim nav arī sanācis, ka lugas krātos atvilktnē, – visas, kuras esmu sarakstījusi, ir iestudētas. Pasūtījuma darbi šausmīgi bojā rakstošu cilvēku. Rakstīšana ir iekšēja nepieciešamība. To nevar iemācīt, var tikai pilnveidot sevi. Iespējams, es rakstīšanu neuztveru kā profesiju, jo man nekā cita ārpus tās nav. Es nemāku aizvērt teātra durvis ar domu – darbs beidzies. Man viss turpinās. Nemāku nodalīt dzīvi no teātra. Gan jau ar laiku kaut kas mainīsies. Čehovam bija trīs labas lugas, man arī pietiks. Es bez pārtraukuma esmu rakstījusi, strādājusi trīs gadus. Brīžiem ir ļoti vientuļi un skumji. Izeju no teātra un domāju – nu ko es uz to istabiņu iešu! Vientulības sajūta man ir vēl lielāka, kad māsas nav blakus, bet tai jātiek pāri.

Vai nav riskanti izmantot par prototipiem pazīstamus cilvēkus?

Jā, ir bijušas arī problēmas, taču viņiem būtu jāsaprot, ka prototips, kuru es vēroju, izejot caur mani, jau ir kaut kas cits. Raksturs rodas starp prototipu un mani. Viņi dažreiz nesaprot, domā, ka es tieši norakstu no dzīves, bet iekšā tas viss samaļas, samaisās kopā. Tas nav copy paste. Tad, kad rakstu, es redzu šos cilvēkus, bet tie nav viņi. Kā dzejā – liriskais "es".

Autora darbi ir viņa paša iekšējās pasaules refleksija?

Vienmēr. Zemapziņas – būtu precīzāk. Gatis Šmits bieži teica: "Patīrīsim tev to zemapziņu." Es viņam piekrītu, ka zemapziņa ir jāpatīra, jo tas, kas tur sakrājas, tā sāpe stāstos nāk ārā. Distancējoties no sevis, par to visu pēc tam var sirsnīgi pasmieties.

Tomēr aprakstītās tēmas nekādi nevar nosaukt par vieglām.

Protams, tās ir smagas tēmas. Arī Tēvs – smaga izrāde, taču ar humoru. Traģikomiska. Man ļoti patīk izrādes, kuras skatoties nevar saprast, raudi tāpēc, ka nāk smiekli, vai pa īstam. Izej ārā un smejies, jo asaras acīs.

Kāpēc tev svarīgi runāt par šīm smagajām tēmām, lauku dzīvi?

Gribas teikt – kuram ir viegli? Es caur saviem darbiem analizēju sevi. Depresīvi skanēs, taču man šķiet, ka grūtā un smagā ir vairāk nekā prieka. Tajās drūmākajās un smagākajās tēmās ir kaut kas patiesāks. Saka – skumjas ir radošas. Dziļumā nirt ir grūtāk nekā iet pa virsu. Dainai Sirmajai ir dzejas rinda par ūdeni, ka vasarās iet dziļumā, bet ziemās slido. Man liekas, ka, tikai nolaižoties dziļumā, var saprast tās traumas, kādas bijušas, lai atkal pamostos tīrs. Man ir bijis ļoti skumjš periods, uz kuru atskatoties saprotu – tas saistās ar attīrīšanos. Tāds, kad nevis pārlec kaut kam pāri ar domu – šos sūdus aizmirsīšu, nāks nākamie –, bet izproti sevi un tikai tad vari būt laimīgs. Iekāp savā zemapziņas akā.

Galvenais tur nenoslīkt?

Gundega Repše brīnišķīgi teikusi – ir cilvēki, kuri sevī nēsā depresīvu sajūtu. Viņi apmīļo to kā tādu bērnu. Tik ļoti dziļi tajā visā nevajag iet, nēsāt sevī sajūtu, ka man ir visskumjāk, citiem tā nav… Tā jau ir novirze.

Tu raksti radošās piezīmes?

Nē, tās es vairāk iznēsāju sevī. Dienasgrāmatās pierakstu ikdienu, pārdomas, iecitēju kādu dzejoli. Man ir tāda klade, kuru es pat atvērt nevaru – tā ir tik drūma. Atkarība rakstīt – kā atkarība no smēķēšanas.

Mūsu paaudzei piemīt arī atkarība publiskot savas personīgās piezīmes sociālajos tīklos.

Tā jau ir mūsdienu realitāte – tas, kā mēs dzīvojam. Varbūt savā prātā esi rakstīto domājis vienam cilvēkam, bet to izlasa vesels bars. Taču šajos tīklos arī ir noteikts cilvēku loks, kas ir kaut kur tur… vienmēr blakus. Vienlaikus zūd dzīvā saskare ar cilvēkiem. Man dažreiz laukos ir tā, ka jau nejūtu robežu – visu dienu esmu urķējusies tajā zilajā ekrānā, kad nogurstu, skatos internetā gleznas vai izstādes. Kāds bija teicis, ka drīz cilvēce sapratīsies ar dvēseļu starpniecību – tas pats Facebook jau vien ir.

Kas tevi iedvesmo? Šķiet, radoša profesija prasa konstantu mākslas klātbūtni.

Man nozīmīgāka ir daba. Šodien biju baznīcā, jo vairs nevarēju izturēt, – vienīgā klusā vieta pilsētā ir baznīca. Mājās man pie rokas vienmēr ir Brodska grāmata. Ja es pārāk sagurstu, izlasu Brodski, un man uzreiz ir miers. Viņa klātbūtne ir svarīga – tāda sarunāšanās ar mirušiem dzejniekiem, iekšējs dialogs ar viņiem. Kādreiz viņi bijuši dzīvi, domājuši tāpat kā mēs, saskārušies ar tām pašām problēmām.

Tāda mākslas pārlaicība?

Īrēju istabiņu Lāčplēša ielā. Tur dzīvoklī ir divi kaķi, kaķenei – meklēšanās laiks, un man pilnīgi likās, ka tā ir kā Jūlijas jaunkundze manā acu priekšā. Kāds tur teātris? Tas taču ir pro žizņ!

Man vispār ar stāstiem ir dīvaini – dažreiz domāju, ka tas reiz kaut kur ir bijis, beigās izrādās, ka esmu to jau uzrakstījusi. Domāju – kaut kas labs jāsāk rakstīt. Es ticu tām smalkajām enerģijām, tam, kā viss var sakrist.

Vai pašlaik arī ko raksti?

Kamēr ir Tēvs, nav laika. Mēģinājumi katru dienu. Cenšos enerģiju nenodalīt citur. Kad tas beigsies, domāju kaut kur paceļot, un tad… Gribētos uzrakstīt garstāstu. Tagad arī nevaru neko palasīt, grāmatas jau sakrājušās, bet ziema būs gara – paspēšu. Vajag drusciņ atpūsties, bet es jau nemāku, tāpat kā Ģirts Jakovļevs. Viņš visu laiku man mēģinājumos saka: "Es sajukšu prātā, Agnes! Es sajukšu klīniski." Es atbildu – jau esmu sajukusi. Mēs kopā runājam monologus, es viņam palīdzu. Viņš ir diezgan nervozs, saku – atpūties! Viņš – es jau nemāku! Es esmu tieši tāda pati.

Nevari atslēgties?

Droši vien tāds skatījums uz pasauli. Es nemaz citādi nevaru. Pašlaik man viss sublimējas radošajā enerģijā. Ja esmu kopā ar kādu cilvēku, esmu pārņemta ar viņu. Tas traucē rakstīt.

Kas palīdz?

Man visu laiku ir tāda nemāju sajūta. Bērnībā vecāki daudz pārvācās, līdz ko es pieradu un iemīļoju kādu vietu, mēs pārvācāmies, bieži mainījām skolas. Tas emocionāli radījis sajūtu, ka man nekur nav māju. Tiklīdz kaut kam pieķeros, man tas tiek atņemts. Ej tālāk! Visu laiku ir nestabilitāte un diskomforts. Tas ir radošais spēks. Man ilgu laiku bija finansiālā nestabilitāte, un tas ir tāds niknums. Paņēmu un uzrakstīju stāstu, kurā visu laiku atkārtojās frāze: "Atdod naudu!", un dabūju galveno balvu Prozas lasījumos. Tagad kļūst vieglāk, un man bail ieslīgt kaut kādā otrā galējībā.

Varbūt es lugās lieku to, kā man trūkst dzīvē, – kaislības. Atceros, ka Tēvu sūtīju Alvim, un viņš man saka: "Tur taču kaislību nav! Tā kā Čehova Ķiršu dārzā – runā, runā… Kaislības vajag!" Ņēmu vērā to, ko viņš teica. Tagad liekas, ka kaislību būs drusku par daudz.

Mans nabaga tēvs

Nacionālajā teātrī 24., 25.IX plkst. 19


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja