Katru reizi vingrinoties, šo skaņdarbu izlaižu cauri visam savam ķermenim kā mantru un attīrīšanās procesu. To ir grūti aprakstīt, bet es pēc tam jūtos ārkārtīgi piepildīta. Katru noti jūtu kā savu, un man liekas, ka saprotu, ko Pēteris (Vasks) ar šo domā. Es ļoti ceru, ka koncertā varēs sadzirdēt to, ko es jūtu, – saka altiste, Bergenas filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistare Ilze Kļava. Ikgadējā festivāla Pētera Vaska aprīlis atklāšanas vakarā 15. aprīlī koncertzālē Cēsis viņa kopā ar Tallinas kamerorķestri un somu diriģentu Juhu Kangasu atskaņos Pētera Vaska alta koncertu, par kuru jau senāk teikusi, ka šis ir viņas vismīļākais skaņdarbs altam. Šodien viņa teic, ka tā ir joprojām un tā būs arī pēc desmit un divdesmit gadiem.
Esi šo opusu jau kādreiz spēlējusi?
Bija kovida laiks, un es biju šo koncertu pieteikusi spēlēt ar Bergenas simfonisko orķestri. Pandēmijas laikā viss juka un bruka, bet es nospēlēju. Situācija bija ļoti trausla, epidemioloģiskie noteikumi nemitīgi mainījās. Tajā nedēļā, kad spēlējām Pētera Vaska alta koncertu, publikā laida tikai 50 cilvēkus. Spēlējām šo skaņdarbu trīs vakarus pēc kārtas, un vienu no tiem pārraidīja arī digitālajā tiešraidē. Bija jau sarunāts, ka Pēteris atbrauks uz Bergenu, bet pēkšņi atkal mainījās noteikumi, un viņš skatījās tiešraidi tāpat kā pārējie. Bija ļoti dīvaina sajūta pēc ilgās sēdēšanas mājās pidžamā un čībās pēkšņi uzvilkt vakarkleitu, iznākt uz skatuves un pirmoreiz spēlēt tik lielu darbu. Es it kā pa sapņiem esmu šo skaņdarbu nospēlējusi. Tā bija ārkārtīgi neparasta situācija, bet mums ir jābūt gataviem uz visu. Tāpēc laikam esmu tik ārkārtīgi iemīļojusi šo skaņdarbu, jo tas kļuva par daļu no manas dzīves un maniem pārdzīvojumiem. Tas tik ārkārtīgi labi iederas ekstrēmās situācijās, kad es pati sevi nevaru atrast pasaules vidū un dzīves ritumā. Pēkšņi Pētera Vaska alta koncerts pats izveda mani uz pareizā ceļa. Domājot par šo skaņdarbu, izjūtu milzīgu pateicību.
Man jau sen gribējās šo skaņdarbu spēlēt, taču to komponistam pasūtīja altists Maksims Risanovs. Es pat biju tā, kas Maksimam iedeva Pētera Vaska kontaktus, kad viņš savulaik viesojās pie manis Bergenā. Jau tad man bija slēpta interese, jo Pēteris Vasks man ir ļoti tuvs gan muzikāli, gan cilvēciski. Bet nebiju iedomājusies, ka man tiešām būs iespēja šo skaņdarbu spēlēt. Šī iespēja pavērās kovidlaikā, sēžot mājās bezizejā un domājot, kā es varētu sevi izaicināt. Pavaicāju Pēterim Vaskam, vai es arī drīkstētu pamēģināt, un tad iesaistīju savu Bergenas orķestri, kurš uzreiz bija ļoti atsaucīgs.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 11. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!