Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Es izcīnu šo cīņu sevī. Intervija ar gleznotāju Maiju Tabaku

Galerijā Daugava ir atklāta Maijas Noras Tabakas personālizstāde Saulainā diena. Pandēmijas laikā māksliniece, kura ir kļuvusi par latviešu glezniecības simbolu, ietur distanci no sabiedrības, taču piekrita sarunai ar KDi

Maija Nora Tabaka ir mūsu leģenda un viena no spožākajām, ietekmīgākajām XX gadsimta otrās puses Latvijas mākslas zvaigznēm. Spēcīga, neatkārtojama un enigmātiska – gan savā glezniecībā, gan tēlā. Maija Tabaka ir radījusi savu mistisko universu un metafizisko mākslas valodu, kas ir spējusi izraisīt rezonansi tālu aiz mūsu valsts robežām. Lielai daļai Latvijas cilvēku vārds "glezniecība" asociējas ar Maiju Tabaku.

Galerijā Daugava ir atklāta mākslinieces izstāde Saulainā diena. Tajā līdzās trīspadsmit jaunākajiem darbiem, kas ir tapuši 2020. un 2021. gadā, ir eksponētas piecas Maijas Tabakas 1991. un 1992. gadā radītās gleznas, kuras Rīgā pēdējo reizi bija aplūkojamas viņas 1992. gada personālizstādē Valsts mākslas muzejā. Savulaik šos darbus, kuri veido tā saukto Tabakas teātri, iegādājās kāda Kanādas kolekcionāre, un tie pameta Latviju. Mecenātam un kolekcionāram Jānim Zuzānam ir izdevies atpirkt šīs un dažas citas Maijas Tabakas gleznas, un tās ir atgriezušās mājās. Izstādes Saulainā diena atklāšanā 16. jūnijā Maija Tabaka ar prieku un saviļņojumu skatījās uz šiem darbiem. Uz mākslinieci no audekla lūkojās viņas teātra aktieri – Andris Grinbergs un Regīna Razuma. 

Pēc tam kad 2019. gada novembrī pēc smagas slimības mūžībā aizgāja Maijas Tabakas vīrs Atis Kļaviņš, māksliniece vēl ilgi nevarēja strādāt. Pamazām viņa atsāka gleznot neliela formāta ainavas. Izstādes Saulainā diena darbiem ir vasarīgs noskaņojums un lakoniski nosaukumi – Ugunskurs, Māja pie jūras, Māja pie baseina, Pagalmiņš, Ziemas dārzs, Dārzniece, Dīķis, Magones, Feja un citi. Mākslinieci ļoti uzmundrinājusi šogad saņemtā ziņa, ka viņai piešķirta Purvīša balva par mūža ieguldījumu mākslā. Kā teikts oficiālajā paziņojumā – "par uzticību glezniecībai mūža garumā un figurālās glezniecības gara uzturēšanu Latvijas mākslā". 

Der atgādināt, ka vispilnīgāko ieskatu gleznotājas daiļradē sniedz mākslas zinātnieces Andas Treijas sastādītā apjomīgā grāmata Maija Nora Tabaka (2018), ko izdevusi galerija Daugava. Savukārt par Maijas Tabakas slaveno Rietumberlīnes periodu (1977–1978) no XXI gadsimta skatpunkta stāsta mākslas zinātnieces Ivonnas Veihertes sastādītais, apgāda Neputns sagatavotais un Galerijas 21 izdotais katalogs Maija Tabaka un Rietumberlīne (2017).

Pandēmijas apstākļos Maija Tabaka ietur distanci no sabiedrības, taču laipni piekrita sarunai ar KDi. "Es jūtos labi," saka gleznotāja, kad satiekamies sestdienas rītā viņas mājas dārzā Lielupē. Maija Tabaka ir kļuvusi trauslāka, taču skatiens ir vērīgs un koncentrēts. Tieši skatiens padara autoru par mākslinieku, un mēs zinām, ka Maijai Tabakai vienmēr ir bijis raksturīgs īpatnējs pasaules redzējums un izpratne. Viņa mūžīgi būs viena no dižākajām Latvijas kultūras ikonām – Maijas Tabakas pašreprezentācijas talantam nekad nav bijis nekā kopīga ar paštīksmināšanos. Kopš 60. gadiem viņa fascinē ar savu mākslu, personības mērogu un radošo nelokāmību. Ir svarīgi apzināties, ka viņa mums ir. Maijas Tabakas klātbūtne vien ir glezniecības stabilitātes garants.  

"Fantāzija ir cilvēka attieksme pret dabu, dzīvi un notikumiem," ir pārliecināta Maija Tabaka. Foto – Jegors Jerohomovičs 

Vai atceraties mirkli, kad sapratāt, ka varat būt radītāja? 

Trešajā klasē es uzzīmēju trumuli, un viens puika, kurš arī labi zīmēja, man iesita pliķi un teica: "Tu nu gan esi uztaisījusi labāk par mani! Dabūsi pa ausi!" Es domāju – ak tā! Ja jau reiz tas var izsaukt tādas emocijas, varbūt ir vērts kaut ko zīmēt. Tajā zīmējumā man patiešām izdevās dabūt gatavu trumuļa virsmas spīdumu. 

Vai jūs kopš bērnības sapņojāt kļūt par gleznotāju? 

Kopš 12 gadu vecuma. Tēvs mani veda tepat uz jūrmalu, viņš peldējās, bet es zīmēju un gleznoju priedes un jūru, kā nu mācēju. Man zīmēšanā bija trijnieks, tas skaitījās slikti. Visi pārējie man bija piecnieki.

Skolā jūs bijāt teicamniece!

Es biju teicamniece! Zīmēšanā gan man vajadzēja patrenēties. Tā es iesāku. Mana mamma strādāja viesnīcā Majori par administratori, un es no tornīšiem, no kuriem paveras skats uz upi, gleznoju puantilistiskus akvarelīšus. Jocīgi. Neviens man to nebija rādījis – es liku tos krāsainos punktiņus, un man iznāca upe, un tad es taisīju visu ainavu. 

Kad rudenī savācās pietiekami daudz visādu darbiņu, vecāki iegāja ķēķī, kaut ko pārrunāja un nolēma, ka mani vajag sūtīt uz Pionieru pili, kur zīmēšanas pulciņu vadīja Auseklis Baušķenieks. Man bija divpadsmit gadu, katru svētdienu viena pati braucu ar tramvaju uz nodarbībām Pionieru pilī. Baušķenieks mācīja, kā ir jāzīmē cilvēki, kā ir jāveido figurālās kompozīcijas. Viņš man iemācīja, kas ir impresionisms. Toreiz neviens nestāstīja, kas tas ir, arī Mākslas akadēmijā un Rozentāla skolā ne, bet Baušķenieks man to parādīja. Tāpēc manam darbam piemīt krāsainība – tas ir jau no agras bērnības. Es lieku vienu krāsu pie otras, bet tā neredzami. 

Krāsainība valda arī jūsu jaunākajās gleznās, kuras ir skatāmas izstādē Saulainā diena. Vai tajās ir kaut kas no tā, ar ko sākāt ceļu mākslā?

Jā, tur ir... Gandrīz tā kā bērnībā, kad viss sākās.

Kādu laiku jūs neesat gleznojusi. Kāds bija jaundarbu radīšanas impulss? 

Jā, es negleznoju. 2019. gada nogalē man nomira vīrs, es tik ļoti bēdājos, ka nevarēju gleznot. Un tad es sāku taisīt nelielus darbiņus. Tie atšķiras no pārējiem, vai ne? Tie ir citādi. 

Tēlainība, kompozīcija, krāsu zibšņi, triepieni un motīvi atklāj, ka tie nepārprotami ir jūsu darbi.

Tas tā instinktīvi. Tas jau neapzināti. 

Kā dzima jauno gleznu sižeti?

Vienkārši pēc izjūtas. Tur ir daudz tumšā, daudz kontrastu, var redzēt, ka ir ļoti spilgtas lietas, gaismas uzplaiksnījumi un tumšie toņi. Tie ir kā dvēseliski kontrasti, iekšēja cīņa. Agrāk es mazus darbus nemaz negleznoju, bet iesāku, un man iepatikās. Tagad es tā brīvi... Ir jāatbrīvojas no visa... Jāsāk tā, lai viss dabiski nāktu, lai nebūtu sāpju izjūtas, smaguma sajūtas. Es tā negribu.

Vai šajos darbos jums pašai svarīgākā ir krāsa un kontrasti?

Svarīgākā ir brīža izjūta. Noskaņa. Protams, arī krāsa. 

Vai tad, kad sākat gleznu, jūs jau zināt, ka tā izskatīsies beigās? 

Ļoti maz. Es sekoju intuīcijai. No sākuma es maz zinu, kas tur būs, bet kompozīcija principā man ir skaidra. Tā ir kā shēma, un es zinu, ko gribu. Kā tas beigās iznāk – varbūt pavisam citādi.

Vai ar gadiem un pieredzi intuīcija uzlabojas?

Nu nē... Tā sajūta kļūst smagnējāka. Es skatos uz 1991.–1992. gada gleznām, kas atnāca no Kanādas, un redzu, ka tajās viss ir vieglāk, brīvāk. Man tagad līdz tam ir jānonāk. 

Atkal jānonāk. 

Jā, jā, jā. Līdz tādai atbrīvotībai. 

Kas ir nepieciešams, lai to sasniegtu? 

Pašai ir jājūtas labi. Gan fiziski, gan garīgi. Atbrīvoti. Pie gleznas ir jāiet ar prieku. Tad, kad pēdējos gados man bija krīze, es sevi piespiedu iet gleznot. Tas ir slikti. Tā nevajag darīt.

Vai jums ir savas iemīļotākās gleznas no visām, kuras esat radījusi mūža garumā?

Ziniet, nav. To ir tik daudz, un tās ir tik dažādas. Katru reizi iemīļotākā ir tā, kuru tajā brīdī gleznoju un kura ir jāpabeidz. 

Kādas biju jūsu sajūtas, kad izstādes Saulainā diena atklāšanā 16. jūnijā ieraudzījāt piecus savus darbus, kuri ir atgriezušies no Kanādas un kurus gandrīz trīsdesmit gadu neviens nebija redzējis?

Es skatījos un brīnījos – domāju, kā es toreiz tik labi varēju uzgleznot. Man liekas, ka kvalitātē tās ir labākas nekā... Vienkārši citādākas. Es tā noskatījos – viss ir ļoti uzmanīgi izstrādāts, filigrāni. 

Vai jums bija patīkami satikties ar savām gleznām, kuras atkal ir mājās, Latvijā? 

Jā. Es ļoti nopriecājos, ka tie darbi atnāca. Toreiz, 90. gados, kad pēc izstādes Valsts mākslas muzejā šīs gleznas aizgāja, nekas vēl nebija nostabilizējies, viss bija nedrošs, mēs atdevām darbus tiem tirgoņiem uz ārzemēm gandrīz par velti, viņi mūs apkrāpa. Aizgāja tik daudz darbu. Tagad deviņus gabalus dabūja atpakaļ, tā ir liela laime. 

Jūs bijāt saviļņota, uzzinot, ka jums šogad ir piešķirta Purvīša balva par mūža ieguldījumu. Vai atzinība jums joprojām ir svarīga? 

Ja mani apbalvo, es priecājos. Es to pieņemu. Citi mēdz lepni reaģēt, bet es ne. Ļoti patīkami, ka mani ir atcerējušies. Es to neatgrūžu. Purvīša balva – tas ir lielākais, kas Latvijā ir pa mākslas līniju.

Vai Purvītis jums patīk?

Man patīk. Ļoti patīk. Tur jau ir tas impresionisms, ko es jums teicu. Viņam tas izteikti ir. Filigrāni, un tas viņam ir pašmērķis. Brīnišķīgi. Tie darbi ir tik labi nostrādāti. Man patīk gleznas, kuras ir labi nostrādātas, kurās redzu, ka tā ir profesionāla veiksme. Purvītim tas ir nostrādāts līdz pēdējam. Izsmalcināti. Kompozīcija, gaisma, krāsas.

Purvīša balva jums ir piešķirta par mūža ieguldījumu Latvijas mākslā. Kā jums pašai šķiet, kas ir jūsu mūža ieguldījums Latvijas mākslā?

Man ir raksturīgs filigrāns krāsu pielietojums un kompozīcijas brīvība. Tas ir mans. Man ir brīvas kompozīcijas – es varu jebko komponēt. Es to novērtēju arī citu autoru daiļradē. Skatoties uz mākslas darbiem – vienalga, vai tā fotogrāfija vai glezna –, es uzreiz jūtu, ja kompozīcija nav brīva vai kompozīcija nav kārtībā. Kompozīcija ir ļoti svarīga lieta mākslā, tā var būt dažāda. Var būt no divām trim līnijām, bet – kā tas ir uzlikts. Otrs aspekts – man patīk, ka darbi ir filigrāni, izsmalcināti nostrādāti. Man patīk, ja krāsu pielietojums ir harmonisks. Krāsu saspēlei ir liela loma. Tas ir augstākais līmenis.     

Teicāt, ka jums bija grūti, gandrīz neiespējami gleznot pēc vīra aiziešanas. Vai jums karjerā bieži ir nācies saskarties ar radošo krīzi? 

Jā, vispār ir nācies ar to saskarties. Piemēram, tad, kad man bija ap četrdesmit gadiem. Tad, kad mainās izjūtu pieeja, kad dzīve mainās, tas viss atsaucas uz  mākslu. 

Kā tikāt galā ar problēmām? Kā pārvarējāt krīzes posmus?

Ar pacietību. Tikai ar pacietību. Lēnām un mierīgi. Es ļoti cenšos sevi savaldīt un netaisīt histēriju, ja man kaut kas neiznāk vai kaut kas ir jāpārdomā. 

Cik būtisks jums ir domāšanas process pirms gleznošanas? Vai tas turpinās arī tad, kad gleznojat? Kas notiek mirklī, kad esat pie audekla?

Kad esmu pie audekla, es mazliet laižos nirvānā. Tad ir nost domāšana un grozīšana. Tur nāk tas, ko jūs jautājāt par intuīciju. Tas notiek viļņveidīgi. Ja kaut kas neiznāk, tas ir cits saviļņojums. Ne jau vienmēr iznāk tā, kā gribas.  

Vai jums kādreiz ir bijusi vēlme izmēģināt spēkus citā tehnikā? Radīt kādu skulptūru?

Ziniet, es esmu tāds ūnikums, ka ne. Negribējās. Vienīgais – esmu zīmējusi praktiskos nolūkos, esmu ilustrējusi grāmatas. Ilustrācijas ir kā glezniņas, man patīk. Esmu taisījusi dažādas grāmatas – glezniņas esmu likusi kā filmā, pa kadriem. Šādu darbu man nav daudz, tikai epizodiski kaut kas tāds ir bijis. Vislielākā ir grāmata Latviešu tautas brīnumpasakas

Vai jums nekad nav gribējies fotografēt?

Nē. Fotogrāfija mani atbaida, jo man liekas, ka tā ir nedzīva. Tā kaut ko atņem nost no tā... Man patīk daba. Man patīk interpretēt dabu tā, kā es gribu. Savā veidā. Vai tās ir krāsas vai vēl kas. Fotogrāfija uzliek zīmogu: atskan knikšķis, tikai tā – un viss. Nē, nē. Fotogrāfija nav man mīļš mākslas veids. 

Un tēlniecība arī ne?

Tēlniecība arī ne. Kaut gan akadēmijā man bija ļoti daudz draugu tēlnieku vidū. Man patika skatīties, kā citi veido tēlniecību un kas tur iznāk. Iespējams, es arī būtu varējusi taisīt tādus tēlus, bet neiznāca nekā. Vienkārši nebija vajadzības, man šķita, ka citi var izdarīt labāk. Katrā profesijā ir jābūt filigrānam izpildījumam – vienalga, vai tā ir grafika, glezniecība, tēlniecība, modernā māksla un tas, ko tagad rada jaunie mākslinieki. Ir jābūt perfektam izpildījumam. Ja nav, tas atstāj diletantisma iespaidu. Man nepatīk diletantisms. Man patīk, ja es redzu, ka viss tiešām ir perfekti izpildīts.

Vai nekad neesat domājusi par scenogrāfiju teātrim?

Teātris jau man bija pašai savs!

Tieši tā. Vai jums negribējās redzēt savas ieceres, īstenotas uz skatuves?   

Vienreiz man bija tāda nelaime – es radīju skatuves ietērpu Čaka dzejas iestudējumam. Bija kaut kāds sarīkojums vecajā Dailes teātrī 70. gados. Kad ieraudzīju, kā tas ir realizēts, tad nu gan man bija kauns, ka es kaut ko tādu esmu izveidojusi. 

Nē, nē! Jāsaka, teātris man arī nav tas mīļākais mākslas veids, bet cilvēki tagad uzskata teātri par galveno mākslu, vai ne? Es labprāt skatos filmas, televīzijā skatos visu ko, bet nevaru teikt, ka man būtu vajadzība redzēt dzīvus cilvēkus uz skatuves, man tā nav. Man ir vienalga. 

Kad 1977.–1978. gadā bijāt Rietumberlīnē, jūs redzējāt daudz modernās mākslas, iepazināties ar Volfu Fostelu – viņš bija objektu mākslinieks, veidoja instalācijas. Vai jūs saistīja šāda veida māksla? 

Tur es redzēju, ka tas ir perfekti izdarīts. Viņš visu ir izdarījis ideāli – tā, ka varu skatīties un brīnīties, kas tas ir. Atdarināt man nekad nav bijis vajadzības. Es pati vienmēr radu savu. 

Vai Jozefs Boiss toreiz Berlīnē uz jums atstāja kaut kādu iespaidu?

Boiss tik ļoti ne. Viņš man šķita pārāk naturālistisks un par daudz tehnisks. Ja mākslā ir daudz tehnisku elementu, es nezinu, cik nu tiem ir jābūt perfektiem, lai darbs patiešām atstātu paliekošu iespaidu.    

Kāpēc māksla ir svarīga?

Māksla ir svarīga, jo tā attīsta cilvēku. Tā liek domāt, liek izjust, liek visu kaut ko... Tā izveido viņu emocionāli un psihiski. Ap cilvēku izveidojas tāds aplis.

Kāpēc ir svarīga glezniecība?

Tāpēc, ka cilvēkam ir redze. Viņam ir kaut kas dzīvē, ko viņš uztver ar redzi. Skatoties. Tāpēc ir izveidojies tāds mākslas veids kā glezniecība.  

Vai savā mākslā vienmēr esat jutusies pilnīgi brīva un citu viedoklis jūs nav spējis ietekmēt?

Nu, mani ir lamājuši pietiekami daudz un visādos veidos, vienmēr un visur. Protams, tas ir nepatīkami, ka tevi lamā, peļ un noniecina. Esmu daudz dabūjusi, bet tas pāriet, un es to it kā vairs neņemu galvā. Es eju tālāk. Ja es apstātos pie kaut kā viena un neietu tālāk, būtu daudz sarežģītāk. Lai neiestrēgtu, ir vajadzīga fantāzija. Man tā vienmēr ir bijusi. Ja es nedaru vienu, daru kaut ko citu. Man ar to nekad nav bijis grūtību. Ir cilvēki, kuri apstājas vienā līmenī un turpmāk dara tikai to. Man tā nav. Es pārveidojos, mainos un laika gaitā izveidojos par kaut ko citu.             

Vai fantāziju var attīstīt? 

Fantāzija ir cilvēka attieksme pret dabu, dzīvi un notikumiem. Ir cilvēki, kuri, teiksim, visu laiku ģērbjas pelēkās drānās. Ir tādi, kuri vienmēr ģērbjas tērpos ar punktētiem rakstiem, citi – raibi, bet vienmēr vienādi. Tas notiek, ja cilvēkiem nav fantāzijas. Viņi uzņem vienu kursu un pie tā paliek.

Vai jums pelēkā krāsa nekad nav īpaši patikusi, piemēram, apģērbā?

Nē, man patīk, bet kā viena no krāsām. Man pelēkais un pelēkā gamma vispār ļoti patīk arī mākslā. Ir grafiķi, kuri ir skaisti savā pelēkumā, un pelēkumā ir tūkstošiem nianšu.

Vai jūsu dzīvē ir bijušas situācijas, kad esat jutusi, ka jums ir jāaizstāv savi darbi – no tiem, kas pārprot, no ne pārāk gudriem cilvēkiem? 

Man ir bijušas daudzas reizes, kad jāaizstāv savi darbi, bet nekad neesmu to darījusi. Šādos gadījumos es izcīnu šo cīņu sevī un taisu kaut ko citu. Vai dieniņ, kritikas ir bijis bezgalīgi daudz. Nekad nevajag izdabāt citu cilvēku gaumei.

Vai jums patīk doma, ka glezna spēj dzīvot ilgāk par autoru?

Tā jau vienmēr ir, tā tas notiek. To mēs redzējām kaut vai tagad ar tiem māksliniekiem, kas bija izstādīti Francijā Baltijas simbolisma izstādē. Tā ir XIX–XX gadsimta mijas māksla, un darbi ir tikpat dzīvi, it kā šodien būtu radīti. Jebkura veida māksla izdzīvo ilgāk nekā cilvēks. 

Vai ticat, ka mākslinieks savā veidā var manipulēt ar skatītāju, virzot viņa uztveri? 

Tas nenotiek speciāli, bet ietekme ir. Tas ir atkarīgs no skatītāja. Nezinu, vai kāds mākslinieks to dara speciāli.

Vai jums ir svarīgi būt saprastai?

Nu, ir, bet ne jau tādā veidā, ka tas ir saistīts ar manipulāciju. Neviens nevar sevi nevienam uzspiest. Ja nepatīk, Dievs pasargā, nu tad ne, nu lai nepatīk! Nevar sevi uzspiest, nedrīkst.

Jums ir lieliski pašportreti, kas gleznoti dažādos laika posmos un dažādos stilos. Kā ir mainījusies jūsu attieksme pret šo žanru?

Esmu gleznojusi maz pašportretu, varbūt vajadzēja vairāk. Es kaut kā sevi esmu atstājusi novārtā. Man nav daudz pašportretu. Ir agrīnais pašportrets (1963. g. – J. J.), ir diplomdarbs (Jauno mākslinieku grupas portrets, 1969. g. – J. J.). Ir pašportrets, kurā esmu redzama uz virves (1981. g. – J. J.). Man mājās ir ar ogli uzgleznots pašportrets, kurš nekur nav bijis izstādīts. Es neesmu no tiem... Es kaut kā sevi neievēroju, nezinu, kāpēc. Dažreiz tikai uztaisīju.

Varbūt joprojām jūtaties kā virves dejotāja, kas atainota slavenajā pašportretā?

Nē! Tas bija tāds periods, tāds laiks manā dzīvē. Toreiz biju tāda… gandrīz modes māksliniece. Atceros, tāda attieksme pret mani bija. Es mīlēju ģērbties un iet sabiedrībā – visur es biju, ļoti aktīva, piedalījos izstādēs un to organizēšanā. Tas bija laiks, kad biju izstāžu sekretāre Mākslinieku savienībā (1982.–1987. g. – J. J.) un strādāju pie Džemmas Skulmes, biju atbildīga par izstādēm. Man vajadzēja daudz kustēties un būt sabiedrībā, tad es daudz varēju ietekmēt, un es arī ietekmēju sabiedrības dzīvi – tā pilnīgi, ļoti azartiski. 

Tad atkal tas mainījās, tagad vairs ne. Es neciešu, ka veci cilvēki liek bumbierus pie cepurēm un grib izskatīties kaut kā... Pašreiz, kad ir kovidlaiks, esmu nost no visa. Es arī turos nost, lai tas pamazām aiziet garām. Šī slimība ļoti ietekmē cilvēkus – fiziski, psihiski, emocionāli un visādi. Mana māsa ir smagi slima, viņai ir Covid-19 sekas. Viņa ir uz gultas. Es to visu ļoti pārdzīvoju. Domāju, ka jebkuram tā ir. Tas ir grūts posms. Tas ir sava veida kara laiks. Visai tautai.

Kā mums izdzīvot šajos apstākļos?

Tomēr klausīt mediķus. Tas ir mans viedoklis, ka ir jāklausa mediķi. Nevajag spurināties pretī. Esmu vakcinējusies ar AstraZeneca. Ja vajag, uzlieku masku. 

Teicāt, ka jūs uztvēra kā modes mākslinieci. Vai mode jūs vienmēr ir interesējusi? Vai jums kopš bērnības un jaunības gribējās būt pamanāmai, neatkārtojamai un piesaistīt uzmanību?  

Bija tādi laika posmi, bija, bija. Ļoti. 

Vai jūs to darījāt pati savam priekam, vai jums tomēr patika vērot cilvēku reakciju un viņus kaut kā izaicināt?

Toreiz Franču grupā mums bija vesels bariņš cilvēku, kas visi bija tādi. Tas vienkārši bija dzīves stils. Mēs reiz gājām pa toreizējo Ļeņina ielu, visi bijām izsmalcināti ģērbušies, pēc mūsu pašu domām, – ne mēs zinājām, kas un kā, bet cilvēki atskatījās. Viņi labvēlīgi skatījās, visiem patika. Bet to jau nevar vienmēr darīt – tas nāk un iet. Tāds noskaņojums.   

Pēc tam man mākslā bija dēla posms, es ļoti daudz gleznoju bērniņus. Man ir daudz gleznu ar bērniem. Man dzīvē ir bijuši arī šausmīgi smagi momenti. Dēls saslima. Es esmu bijusi slimnieku kopēja – kad dēls bija slims, kad vīrs bija slims. Tā dzīve man ir tāda, piespēlējusi tādu...  

Pārbaudījumu?

Nē, nu vienkārši tā notiek. 

Kas jums palīdzēja nesabrukt?

Kad vīram bija vēzis, es viņu diendienā ēdināju ar šprici caur vēderu. Visi atteicās viņu ārstēt, bet es vēl gadu varēju viņu noturēt. Tas man prasīja divdesmit kilogramu svara. Es biju tā novājējusi, ka nevarēju... Anda (galerijas Daugava vadītāja Anda Treija – J. J.) man speciāli nesa ēdienu, lai es uzbarotos. Bet nerunāsim par to. 

Atgriežoties pie vizuālā tēla – kuri jums ir bijuši iemīļotākie modes mākslinieki? 

Man ir patikuši visi augstas klases modes mākslinieki. Pjērs Kardēns man ļoti patika. Vispār visi, kas tajos laikos bija. Es redzēju to augsto klasi, dizainu, fantāziju. Tā ir sava veida māksla.

Jūs vienmēr esat bijusi spēcīga, neatkarīga sieviete. Kāda ir jūsu attieksme pret feminismu? 

Es domāju, ka ļoti daudzas latviešu sievietes ir spēcīgas un šeit nav nekādas sieviešu apspiešanas. Sievietes ir līmenī. Tas ir ziemeļnieciskais sievietes tips, kas te valda. Skandināvu sievietes, baltu sievietes – viņas ir spēcīgas.

Vai uzskatāt sevi par feministi?

Nē, es nekādā ziņā neesmu feministe. Nē, nē! Ja man prasa, teiksim, par homoseksualitāti un kā es pret to izturos, es atbildu – būdams progresīvs cilvēks, es to nenoliedzu, jo zinu, ka, ja reiz cilvēks tāds ir, kaut kas viņu izveido, tā viņš dzīvo. Tāds viņš ir. Bet piebiedroties kaut kādai kampaņai – nē, nē, nē, to es negribu. Esmu latviešu sieviete, kurai ir bijusi ģimene. 

Jums bija diezgan daudz homoseksuālu draugu un domubiedru. 

Mākslinieku vidū ir daudz homoseksuālu cilvēku. Daudzus iepazinu, kad biju Berlīnē. Viņi bija brīnišķīgi cilvēki, bet diemžēl daudzi nomira, zaudējot cīņu ar AIDS.  

Toreiz Berlīnē jūs pat bijāt aizgājusi uz geju klubu, pārģērbusies par vīrieti. 

Ne jau pārģērbusies, bet vienkārši es biju tik liela auguma, ka tur domāja, ka varbūt esmu no viņu vides. Es aizgāju uz klubu, jo mani tas interesēja. Toreiz viņiem vienu laiku tā arī bija mode. Es nezinu, kā ir tagad. Berlīnē sen neesmu bijusi. Es tikai zinu, ka šeit Rīgā vienmēr notiek plēšanās. 

Kad pēdējo reizi bijāt Berlīnē?

Pēdējo reizi biju Berlīnē 1979. gadā, kad tur notika mana personālizstāde. Pēc tam Berlīnē vairs neesmu bijusi.

Kāpēc?

Tā sanāca. Toreiz jau nevarēja tik viegli aizbraukt uz Berlīni. Man tur nebija nekādas darbības. Pagaidiet, biju gan – es taču veidoju grupas izstādi Rīga – latviešu avangards, kas Berlīnē bija skatāma 1988. gadā. Pēc tam es tur vairs neesmu bijusi. Būtu jau interesanti, bet visu nevar paspēt. Tas prasa lielu enerģiju, un man acīmredzot nebija tādi dzīves apstākļi, lai es uz turieni atkal brauktu. 

Vai māksla spēj darīt autoru laimīgu? 

Jā, noteikti. Taču es vienmēr esmu bijusi pret to, ka vecāki spiež bērnus nodarboties ar mākslu, ja bērns to nemaz negrib un ar mokām kaut ko dara. Tas man nepatīk. Es domāju, ka bērnam pašam ir jāiet tajā virzienā.

Vai esat jutusies laimīga gleznojot?

Dažreiz jā, bet ne vienmēr. 

Vai strādājot izjūtat visdažādākās emocijas? 

Tās ir ļoti dažādas emocijas. Ir jūtama arī materiāla pretestība, un tad darbs prasa spēka atdevi, lielu piepūli.

Ja jūs tagad varētu pārcelties uz jebkuru muzeju pasaulē, kurš tas būtu?

Es labprāt gribētu vēlreiz būt Luvrā. Esmu tur bijusi. Man patīk tas vēsturiskais pavediens, kas iet cauri.   

Kurā gleznā jūs vēlētos nonākt, lai no iekšpuses paskatītos, kas tajā notiek?

Visās gleznās gribētos iekļūt. Es vēlētos ieiet Žana Ogista Dominika Engra pasaulē un paskatīties uz viņa īpatnējām sievietēm. Engrs man ļoti patīk.

Vai ir daudz mākslinieku, kuros neesat vīlusies visa mūža garumā, kurus mīlat no jaunības līdz šai dienai?

Jā, tādu ir daudz. Arī impresionisti, protams, ir skaisti.

Kas ir skaistums?

Mīlestība ir skaistums. Mīlestība dara cilvēkus skaistus – un tikai. Rodas starojums. Skaistums ir starojums, un nemaz nav jābūt fiziski tik skaistam. Mīlestībā cilvēks vienmēr staro. Viņam ir mirdzums acīs un sejā.

***

Pēc sarunas gleznotāja mani pavada līdz mājas vārtiņiem un izņem no pastkastītes vietējo Jūrmalas avīzi. Viņa ar smaidu noskatās uz pārkarsušajiem atpūtniekiem, kuri svelmainā jūnija sestdienā peldbiksēs soļo pa Meža prospektu. "Tādus varētu gleznot," es saku. "Jā, varētu," atbild Maija Tabaka. Mēs atvadāmies, un viņas siluets izzūd dārza zaļumos. Viss kā Maijas Tabakas gleznā.

***

Maija Tabaka
Izstāde Saulainā diena
Galerijā Daugava līdz 7. jūlijam

Informācija: www.galerijadaugava.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja