Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Evelīna Glenija: Es spēlēšu gan!

Visam ir domino efekts, un izrādās, ka mazāk ir vairāk, – pārdomās par mūziku, dzīvi un prasmi klausīties dalās pasaulslavenā sitaminstrumentāliste Evelīna Glenija

Evelīna Glenija dzimusi Aberdīnšīrā Skotijas ziemeļaustrumos lauksaimnieka akordeonista ģimenē. Savu pārsteidzošo un iedvesmojošo mūziķes karjeru Evelīna Glenija sāka pēc tam, kad 12 gadu vecumā zaudēja dzirdi. Viņa ir celmlauze, pirmā sitaminstrumentāliste soliste. Viņas radošajā kontā ir vairāk nekā 30 albumu, personiskajā kolekcijā – ap 2000 skaņurīku no visām pasaules malām. Speciāli Evelīnai Glenijai komponisti radījuši vairāk nekā 200 skaņdarbu. Aptuveni starp 80 balvām ir trīs Grammy un pērn iegūtā Polar Music Prize.

Evelīna Glenija muzicēja orķestra Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncertā 26. maijā Lielajā ģildē, kurā atskaņoja savulaik speciāli viņai radīto Džeimsa Makmilana koncertu sitaminstrumentiem un orķestrim Veni, Veni, Emmanuel. "Visā šī opusa atskaņojumu vēsturē (kopš pirmatskaņojuma BBC Promenādes koncertā 1992. gada 10. augustā Londonas Karaliskajā Alberta zālē – I. L.) nekad neesmu sastapusi mūziķu grupu, kas būtu sagatavojusies tik augstā līmenī, ar ko būtu tik brīnišķīgi muzicēt kopā un kas tik dziļi izprastu šo skaņdarbu. Biju patīkami pārsteigta un to patiesi baudīju," viņa teica jau pēc pirmā mēģinājuma.

Pasaulē ir daudz spilgtu mākslinieku. Kā atradāt savu ceļu un kur radāt drosmi pierādīt, ka "sitējs" var būt solists?

Tolaik, kad nolēmu kļūt par profesionālu mūziķi – un es šo lēmumu pieņēmu 15 gadu vecumā –, mans mērķis bija vienkāršs: kļūt par solo sitaminstrumentu mūziķi jeb perkusionisti. Kā es to sasniedzu, jau ir cits stāsts. Tolaik galvenais bija saglabāt nelokāmu ticību sev, jo tad, kad studēju Londonā, pasaulē vēl nebija pilna laika solo perkusionistu. Nebija arī mūzikas, ko spēlēt, nebija repertuāra, lai es vispār būtu varējusi turpināt karjeru. Es sāku uzrunāt komponistus un centos viņus pārliecināt komponēt sitaminstrumentiem. Sūtīju viņiem vienu e-pasta vēstuli pēc otras, lūdzot sacerēt kādu skaņdarbu. Daži atbildēja un bija gatavi uzrakstīt kādu pavisam nelielu piecu minūšu opusu. Tā virzījos soli pa solim, spēlējot šos skaņdarbiņus bērnu radošajās darbnīcās, īsās radio muzikālajās pauzēs, izglītojošās lekcijās un korporatīvos pasākumos.

Tas bija pats mūzikas pasūtīšanas sākums, tad arī atklāju, ka par skaņdarbu radīšanu ir jāmaksā honorārs. Bija jāmeklē veidi, kā piesaistīt šim mērķim naudu. Nācās saprast, ka mūzika ir arī bizness, ne tikai vingrināšanās no rīta līdz vakaram. Izolācijā neko nav iespējams panākt. Kādam ir jāsēj sēkla, lai sekotu arī nākamās paaudzes. Izpildītājmūziķiem pašiem vienmēr ir jāiesaistās ar iniciatīvu repertuāra radīšanā.

Kāpēc mūsdienu komponisti, rakstot skaņdarbus marimbai un citiem melodiskajiem sitaminstrumentiem, bieži rada "vecmodīgu" mūziku romantiskajā vai baroka stilā?

Jāņem vērā, ka arī paši sitaminstrumenti ļoti strauji attīstījās un pārsteidzoši pilnveidojās XX un XXI gadsimtā. Kad tikko sāku spēlēt sitaminstrumentus, standarts bija četru oktāvu diapazona marimba. Pēc dažiem gadiem jau parādījās četrarpus oktāvu marimba, kurai varēja pārlikt ģitāras un čella mūzikas repertuāru, piemēram, Baha svītas un partitas. Šodienas standarts ir piecas oktāvas, un arī šī vēl nav galīgā robeža. Komponisti jau raksta piecarpus oktāvu marimbai, un kāda kompānija jau izgatavojusi sešas oktāvas lielu instrumentu. Jaunās iespējas motivē gan komponistus, gan vālīšu ražotājus un skaņu inženierus: kā dabūt no šiem instrumentiem vislabāko skaņu? Visam ir domino efekts.

Arī es, būdama jauna izpildītājmūziķe, aizrāvos ar instrumentu galējām iespējām un virtuozu visu instrumentu iespēju demonstrēšanu. Tagad augstāk vērtēju skanējumu lēnā, nesteidzīgā tempā un klusā dinamikā. Tagad man patīk koncentrēties uz viena instrumenta skanējuma niansēm, uz mūzikas telpiskumu un lai uz skatuves būtu mazāk priekšmetu. Izrādās, mazāk ir vairāk. Viena instrumenta izzināšana daudz vairāk atraisa iztēli. Manuprāt, tā ir ļoti dabiska attīstība, un es to izbaudu.

Vizuāli un soniski neparastais alufons (aluphone), kuru spēlējāt olimpisko spēļu atklāšanā Londonā 2012. gada vasarā, ir radīts ar jūsu iesaistīšanos?

Mani uzaicināja sadarboties kompānija, kura šī instrumenta radīšanai iedvesmojās no bļodveida "zvaniem", kādus var redzēt dārza dekoros. Tā lūdza mani izmēģināt jauno instrumentu un izteikt savus priekšlikumus un vēlmes. Alufons ir ļoti rezonējošs, uz tā var atdarināt vibrofona, gamelāna, dzīvnieku balsu skaņas – pilnīgi visu. Mans uzdevums bija pamudināt un iedrošināt komponistus rakstīt šim jaunajam instrumentam, un nu jau ir radīts ievērojams repertuārs. Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā vajadzēja instrumentu, kuram ir ilga pēcskaņa. Turklāt tas iespaidīgi izskatās. Kad to ieteicu un parādīju, rīkotāji bija sajūsmā. 

Kā redzat sitaminstrumentu attīstību orķestra partitūrās?

Jo vairāk ir instrumentu, kurus komponisti var pētīt un izmantot, jo bagātākas un kolorītākas kļūst orķestru partitūras. Agrīnajā repertuārā mūzika risinās tikai jautājumu un atbilžu formā starp orķestri un sitaminstrumentiem, savukārt XX gadsimtā komponisti – tādi kā Stravinskis, Britens, un īpaši Mesiāns, – integrēja orķestrī arvien plašāku sitaminstrumentu un ritmu daudzveidību. Tad pēkšņi sitaminstrumenti nonāca skatuves priekšā. Tā jau ir pavisam cita sajūta. Varu ilustrēt ar piemēru – koncertu sitaminstrumentiem un orķestrim, ko man uzrakstīja amerikāņu komponists Džons Koriljano. Skaņdarbs tika novērtēts ar Grammy, taču līdz pirmatskaņojumam pagāja desmit gadu.

Džons apbrīnoja kolēģus, kuri jau bija uzrakstījuši šāda veida skaņdarbus, bet pats ilgi nebija pārliecināts, kā izcelt solistu. Viņš teica: "Ja sitaminstrumenti būs arī orķestrī, ierakstā pat nevarēs atšķirt, kad spēlē solists un kad – orķestra mūziķis." Viņam ir taisnība. Džons Koriljano atrada vienkāršu izeju: viņam orķestra partitūrā sitaminstrumentu nebija vispār, un katru daļu iesāka solista kadence, katrreiz spēlējot citu sitaminstrumentu. Tā bija spoža ideja, jo lika cilvēkiem citādi ieklausīties sitaminstrumentos, iedziļināties to skaņu pasaulē.

Ikvienam instrumentam ir sava attīstības vēsture. To skaņas attīstās, līdzīgi kā mainās trokšņi mūsu ikdienas dzīvē, ielās. Mocarta laikā timpānus spēlēja tikai vienā veidā: vienkārši uzsitot ar vālītēm. Berliozs bija viens no pirmajiem, kurš norādīja, ar kuru kociņa daļu ir jāuzsit. Bartoks precizēja, pa kuru instrumenta vietu ir jāuzsit, viņš iedvesmojās no cimbālēm. Tas bija revolucionāri. Hačaturjans izmantoja fleksatonu klavierkoncertā. Visa mūzikas attīstība ir robežu paplašināšana.

Kur rodat iedvesmu?

Es nemeklēju, negaidu iedvesmu. Mani vada zinātkāre. Visvairāk mani iedvesmo sadarbība ar citiem māksliniekiem. Es bieži sadarbojos ar vizuālajiem māksliniekiem, dejotājiem un ļoti dažādiem mūziķiem. Pirms došanās uz Rīgu es piedalījos Apvienotās Karalistes lielākajā dārzkopības izstādē – Chelsea Flower Show. Mēs pirmo reizi radījām skanošo dārzu/Sonic Garden, kurā pats dārzs – ūdens, smiltis, akmeņi, koki, augi, ziedi – kļuva par mūzikas instrumentu. Tas ir būtisks solis uz priekšu, jo mēs arvien priecājamies par dārza vizuālo skaistumu, bet nepievēršam uzmanību dārzam kā skaņu avotam, skaņu ainavai, vēstījumam. Viens no universitātes studentiem, topošais ainavu dizainers, izdomāja, ka visi dārza ainavas elementi šim nolūkam ir jāpalielina. Cilvēki var sadzirdēt arī skaņu pasauli zem ūdens. Tā ir pilnīgi jauna pieredze. Daba ir mūzikas instruments.

Reiz, vējainā ziemas naktī atgriežoties no darba, dzirdēju, kā pie jaunbūves "dzied" milzīgais, sastingušais ceļamkrāns… Mūzika? 

Tas ir fantastiski! Apkārtējā skaņu pasaule var sagādāt daudz pārsteigumu. Vajag tikai būt vērīgam, uzmanīgi ieklausīties. Man patīk šī spontanitāte.

Vai jums neteica, ka sitaminstrumentu spēlēšana, līdzīgi kā traktora vadīšana, ir jāatstāj vīriešiem, jo te vajadzīgs fizisks spēks?

Ar kaut ko tādu neesmu sastapusies. Iespējams, tāpēc, ka sitaminstrumentālists solists ir viens pats un nav laika interesēties, ko cilvēki par šo jautājumu domā. Šāda stereotipa iemesls varētu būt tas, ka daudziem sitaminstrumentālists nozīmē bundzinieks, bungu komplekta bliezējs popgrupā vai rokgrupā. Taču sitaminstrumenti īstenībā var būt ļoti jutīgi, filigrāni, izsmalcināti, neticami trausli – arī vistiešākajā nozīmē –, veidoti no stikla.

Kad es sāku spēlēt sitaminstrumentus, man bija 12 gadu, un visā skolā bija tikai viens zēns, kurš spēlēja sitaminstrumentus. Visas pārējās bija meitenes. Vai varat iedomāties? Kad studēju Londonā, situācija bija pretēja – sitaminstrumentu klasē es biju vienīgā meitene.

Mūziķu lokā, kurus esat atzinusi par sev īpaši nozīmīgiem, ir tik dažādas personības, kā kanādiešu XX gadsimta pianists Glens Gūlds, krievu pianisma leģenda Svjatoslavs Rihters, čelliste Žaklīna Diprē, indiešu sitaminstrumentālists komponists Triloks Gurtu. Kāpēc?

Ir tik daudz pārsteidzošu mūziķu. Studiju gados manu iztēli īpaši ierosināja Žaklīna Diprē un Glens Gūlds. Mani iedvesmoja Žaklīnas Diprē brīvība, spēles un došanas prieks. Es dievināju šo brīvības sajūtu. Glena Gūlda spēle un dzīve man atklāja interpreta laimes izjūtu. Viņš bija arī pētnieks. Savukārt Triloks Gurtu, kuru man ir laimējies sastapt, ir mūziķis, kurš vienmēr ir ziņkārīgs, neremdināms meklētājs, eksperimentētājs.

Kolēģu sitaminstrumentālistu vidū jums ir tuvi draugi, patiesi domubiedri?

Mēs visi esam aizņemti, turklāt es nedzīvoju Londonā un pārāk nesocializējos ar citiem mūziķiem.

Izvēlējāties dzīvi nevis mūzikas lielpilsētā, bet laukos?

Jā, un, kad esmu mājās, distancējos no mūzikas, jo mūzika nav mans hobijs. Man patīk vienkārši būt mājās, un man šāds līdzsvars ir svarīgs. Protams, es vingrinos, bet, pabeigusi darbu, es neklausos mūziku. Koncertus apmeklēju galvenokārt ceļojumos.

Ko tad jums patīk mājās darīt?

Man patīk doties uz antīko lietu gadatirgiem un darboties ar metāla detektoru.

Cerat atrast zemē apraktus dārgumus?

Atradumi ir ļoti dažādi. Tas ir nopietns hobijs, ir vajadzīga atļauja tā apsekot zemes īpašumus. Tas ir aizraujoši, kaut arī neesmu atradusi neko vērtīgu. Mani vilina miers, daba un interesantā ritmu pasaule, kas atklājas šajās vientuļajās pastaigās ar metāla detektoru. 

Tagad priecājaties, ka jūsu bērnība pagāja Skotijas laukos, nevis lielpilsētā?

Tas ir ļoti būtiski, pat ja bērnībā tu to nenovērtē. Dzīve lauku saimniecībā nozīmē kontaktu ar dabu, rūpes par mājlopiem, ikdienā veicamos darbus un atbildību pacietīgi vērot, kā viss dabā aug. Neatkarīgi no tā, vai spīd saule vai līst lietus, uzticētais darbs bija jāpadara. Tas man deva stabilitātes sajūtu, un es sapratu, ka nekas nenotiek izolācijā. Viss ir saistīts. Tur, laukos, es baudīju stabilu ģimenes dzīvi. Kad 16 gadu vecumā pārcēlos mācīties uz Londonu, tur dzīve bija pilnīgi pretēja. Piemēram, es pirmoreiz redzēju cilvēkus ar tumšu ādas krāsu. Te bija visdažādāko rasu cilvēki, skanēja dažādas valodas, un valdīja pavisam cits, ļoti ātrs temps. Man tas viss patika, bet es ļoti drīz sapratu, ka es šeit negribētu iemājot. Protams, bija svarīgi tur būt un to visu izbaudīt. Šis nav stāsts tikai par tempu. Dzīve Londonā ir ļoti dārga. Jauniem mūziķiem, kuriem ir nepieciešam telpa mūzikas instrumentiem, tā ir pat nepanesami dārga.

Varu tikai iztēloties, kā jutāties, sākot vākt savu kolekciju, kurā tagad ir jau ap 2000 sitaminstrumentu.

Londonā es pavadīju desmit gadu. Pēc tam pārcēlos uz laukiem, jo man tur patīk. Mani mūzikas instrumenti ir no visas pasaules. Esmu tos gan pati vedusi, gan pasūtījusi no Indonēzijas, Āfrikas, Latīņamerikas, Aļaskas, Eiropas. Daudzi no tiem glabājas manā darba divstāvu birojā, kas atrodas desmit minūšu attālumā no mājām. Daži instrumenti ir tik lieli, ka to pārvietošanai vajadzīgs pacēlājs.

Mūsdienu globalizētajā pasaulē jums dzīvē un mūzikā ir svarīgi saglabāt nacionālo identitāti – uzsvērt, ka esat no Skotijas?

Es par to īpaši neiespringstu. Mūsu ģimenes sadzīvē skotu tradicionālā mūzika bija labs izklaides veids. Mēs dziedājām un dejojām skotu nacionālās dejas, runājām skotu dorekā (doric) – valodā, kādā runā Skotijas ziemeļos. Manuprāt šis spontanitātes aspekts manī ir joprojām. Tomēr mēs visi nākam no Britu salām. Es lepojos, ka esmu skotiete, bet nu jau ilgu laiku manas mājas ir un arī turpmāk paliks Anglijā. No Skotijas es aizbraucu 16 gadu vecumā. Ģimene gan palika tur.

Tomēr jūs izgudrojāt un patentējāt pati savu skotu stila rūtaino rakstu – Evelīnas Glenijas ritms. Šujat sev rūtainus tērpus?

Dažreiz. Piemēram, kad spēlējām alufonu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Es vēlējos izveidot oficiālu, reģistrētu, atšķirīgu rūtainu rakstu, kurš būtu saistīts tikai ar manu, nevis Makintošu vārdu. Ar rūtiņām nav tik vienkārši, rūtaino rakstu ir tik daudz. Mēs šo jaunradīto rakstu izmantojam kā pārdošanas zīmolu – kompaktdisku, DVD un grāmatu noformējumā.

Pati piedalāties sava zīmola rotaslietu dizaina veidošanā?

Ar to nodarbojas mākslinieki, taču zīmēju arī pati un piedalos izejmateriāla izvēlē. Tas ir interesanti un man patīk. Izgatavošanu pēc tam uzticam meistariem, juvelieriem.

Rotas ir skanīgas, kā miniatūri sitaminstrumenti?

Tām nebūt nav obligāti jāskan, jāšķind. Rotas ir ļoti vienkāršas, tām ir lakoniska forma. Lūk, šī mana kaklarota ir pavisam vienkārša, neliela – tikai daži krāsaini piekariņi.

Lūdzu, pastāstiet par savu devīzi, misiju – iemācīt pasauli klausīties. Īpaši jau pašas unikālās pieredzes kontekstā!

Es zaudēju dzirdi 12 gadu vecumā un tieši tad sāku spēlēt sitaminstrumentus. Par laimi, skolā man to ne tikai atļāva, bet arī visādi veicināja un atbalstīja. Tas bija izšķiroši svarīgi, ka man ļāva piederēt pie mūsu skolas muzikālās ģimenes. Es drīz sajutu, ka cilvēks uztver skaņu, vibrācijas ar visu ķermeni. Daudzi joprojām uzskata, ka kurls cilvēks nevar būt mūziķis. Skolā, kurā mācījos, gan viss bija iespējams. Skolas direktors vienmēr atkārtoja, ka ikvienam bērnam ir savs stāsts un spējas. No viņa var iznākt izcils ārsts, vadītājs, mūziķis, matemātiķis, gleznotājs, pavārs, futbolists. Viņiem tikai jādod iespēja. Kad atklājās, ka man patīk mūzika, skola darīja visu iespējamo, lai man piedāvātu šo iespēju. 

Citāda attieksme bija tad, kad devos studēt uz mūzikas mācību iestādi. Mani negribēja uzņemt Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Kāds vīrietis uzņemšanas komisijā jautāja – kā uzskaņosiet instrumentus un iekļausieties orķestrī? Viņi jūs nepieņems darbā! Es atbildēju, ka nemaz negrasos spēlēt orķestrī, mans mērķis ir būt solistei. Kur te problēma? Ja reiz cilvēks spēj izpildīt uzņemšanas prasību standartus – instrumentu spēlē, nošu lasīšanā no lapas, praktiskos teorijas uzdevumos utt. –, nedrīkst viņu atstumt tikai tāpēc, ka viņš nēsā brilles, viņam ir viena kāja vai gaiši mati. Es panācu, ka notiek vēl viena noklausīšanās, izdarīju visu, un man uzreiz pateica: varat septembrī sākt studijas. Tā arī notika. 

Akadēmijā man arī teica, ka solisti sitaminstrumentālisti vienkārši neeksistē. Es atbildēju, ka eksistē gan, jo tas jau bija manā galvā. Garāmejot izdzirdējis, kā akadēmijas gaitenī es spēlēju Bahu, mans profesors pat jautāja, kādēļ es tam tērēju laiku. Tāpēc, ka šī ir brīnišķīga mūzika! Bet neviens jūs neaicinās šo mūziku spēlēt uz skatuves. Aicinās gan, un es spēlēšu! Šis komentārs man iesēdās atmiņā. Šo skaņdarbu esmu atskaņojusi savos koncertos jau neskaitāmas reizes. Visu, ko esmu izdarījusi un paveikusi studiju gados, es paveicu pati, jo profesoru tas neinteresēja. Viņš vienkārši neticēja perkusionistes solistes nākotnei.

Kā jutāties radošā sadarbībā ar neakadēmiskās mūzikas slavenībām, kāda ir Bjorka un Bobijs Makferins, kā arī vairākiem citiem džeza, pasaules un popmūzikas mūzikas pārstāvjiem?

Es sevi uzskatu vienkārši par mūziķi, nevis tikai akadēmiskās mūzikas pārstāvi. Tas man ļauj sadarbībā ar citiem mūziķiem paplašināt izteiksmes robežas. Tikko kopā ar grupas Dire Straits dibinātāju un ģitāristu Marku Nopfleru pabeidzām mūziku jaunai filmai. Mēs nedomājām, vai tā ir popmūzika. Mēs kopā radījām un ierakstījām mūziku filmai.

Cik būtisks jums ir filmas vēstījums, kad apsverat piedāvājumu?

Tas man ir ļoti būtisks. Jaunā filma Altamira ir balstīta patiesā stāstā par to, kā šajā Spānijas ziemeļu apgabalā XIX gadsimtā kāda sešus gadus veca meitenīte rotaļādamās nejauši atklāja senas alas. Uz alu sienām bija pārsteidzoši zīmējumi. Kad meitenīte turp aizveda savu tēvu, ārstu un arheologu amatieri, viņš neticēja savām acīm. Viņš saprata, ka zīmējumi ir seni, un par to ziņoja, taču viņam neviens nenoticēja. Pārsteidzošais, vērtīgais atklājums apstiprinājās tikai četrpadsmit gadu pēc viņa nāves un tikai pateicoties meitas un visas ģimenes neatlaidīgajai cīņai. Starp citu, šī bija tā pati ģimene, kura XIX gadsimta otrajā pusē dibināja Santanderas banku.

Jūsu un domubiedru cīņa par to, lai skolās Apvienotajā Karalistē notiktu mūzikas mācība, vainagojusies ar uzvaru?

Pasaule ļoti mainās. Tagad redzam, ka daudzi mūziku rada ar jaunajām tehnoloģijām. Tagad arvien mazāk bērnu spēlē mūzikas instrumentus, toties arvien vairāk bērnu pievēršas mūzikai, lietojot datorus. Lielbritānijā vēsturiski bijusi ļoti bagāta amatiermuzicēšana – no koriem līdz pūtēju un citiem amatieru orķestriem. Manā bērnībā katrā skolā bija orķestris, kāda mūzikas grupa, taču izglītības sistēmā šodien mūziku un mākslu diemžēl neuzskata par nozīmīgiem mācību priekšmetiem. Iesaistījos cīņā, lai attieksmi mainītu. Ir labāk, valsts jau piešķir zināmu finansējumu, taču ir jāturpina. Noteicošā ir skolas direktora nostāja: ko viņš uzskata par nepieciešamu. Nesen ciemojos kādā skolā Anglijas ziemeļos, kurā 80 procentu audzēkņu spēlē kādu mūzikas instrumentu. Tas ir fantastiski!        

Jūsuprāt, Apvienotajai Karalistei būtu jāpaliek Eiropas Savienībā?

Es vēlos, lai paliekam Eiropas Savienībā. Pērn notika līdzīgs referendums par Skotijas neatkarību, un es priecājos, ka Skotija paliek Lielbritānijas sastāvā. Manuprāt, mēs esam gana neatkarīgi, jo mums ir jūras robežas. Protams, nekas nemēdz būt perfekts, tomēr šajos laikos drošāk ir būt Eiropā kopā.

Vai jums ir kāds īpašs, liels sapnis?

Es vēlos izveidot īpašu centru, kurā turpinātu īstenot savu galveno mērķi – iemācīt pasauli klausīties (To Teach the World to Listen), attīstot komunicēšanu un ieklausīšanos visos veidos un aspektos. Vēlos, lai centra durvis būtu atvērtas visdažādākajiem cilvēkiem, visu paaudžu un profesiju pārstāvjiem no māksliniekiem un mūzikas slavenībām līdz ārstiem, biznesa ļaudīm, sportistiem, apsardzes vīriem un pat bijušajiem cietumniekiem, iedvesmojot cilvēkus ieklausīties itin visā – mūzikā, dabā, citam citā. Dzīve ir grūtību pilna, un mēs vienmēr atrodam arvien jaunus veidus, kā tās pārvarēt, un tā nonākam pie ļoti svarīgiem atklājumiem. 

Visa mana dzīve un karjera ir stāsts par klausīšanos šī vārda visdziļākajā iespējamā nozīmē. Dzirdes zaudēšana mani vērta par labāku klausītāju. Klausīšanās ir pamats visai mūsu dzīvei, mēs ar to saskaramies gan darbā – biznesā, medicīnā un citās jomās –, gan sadzīvē, un tieši vēlme un prasme klausīties mums palīdz atrisināt visdažādākās problēmas. Klausīšanās dziedē. Taču kāda ārste man stāstīja, ka ne studiju, ne profesionālā darba gados līdz šim neviens viņu nav rosinājis klausīties. Tagad viņa mēdz ieiet pacientu uzgaidāmajā telpā, lai vienkārši parunātos ar gaidošajiem cilvēkiem. No saviem pacientiem viņa ir ļoti daudz mācījusies. Uz jautājumu, kas mani pašu iedvesmo visvairāk, varu atbildēt – tā visnegaidītākā pieredze, kad tiekos ar cilvēkiem. Mūzikai un spējai ieklausīties piemīt pārsteidzošs dziedējošs spēks. 


Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni(5)

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja