Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Intervija ar aktrisi Aneti Berķi. Man patīk bosiki

"Galvenā loma man dzīvē ir iedevusi pilnīgi jaunu posmu," saka Liepājas teātra aktrise Anete Berķe, laižoties ģenerāļa Gablera meitas Hedas sarežģītajos psihes labirintos.

Aizrautīga, atvērta, atsperīga, ļoti temperamentīga un neviltoti sirsnīga – tāda ir Liepājas teātra aktrise Anete Berķe, iepazīstoties ar viņu dzīvē. Aktrise sasveicinās ar atbruņojošu vienkāršību. Ap viņu vēdī vieglums. Īsāk varētu raksturot – Anete ir pilnīgs pretstats Ibsena Hedai Gablerei, vienai no stindzinošākajām un noslēpumainākajām klasikas varonēm. Vēl īsāk – Anete Berķe ir ļoti talantīga, bet bez dīvas narcisma.

Kopš 7. oktobra Liepājas teātra repertuārā ir režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums Heda Gablere (Patrika Mārbera skatuvuves versija), kas ir šīs intervijas "formālais" iemesls. Ar pirmo galveno lomu aktrise savā dzīvē sāk jaunu periodu. «Tik nopietna pieredze man līdz šim nav bijusi,» viņa saka. Anete Berķe interesi par sevi ir sakrājusi jau sen, kopš ienāca Liepājas teātrī kopā ar savu tā dēvēto Klaipēdas kursu. Valmieras meitene nu jau astoto sezonu ir Liepājas teātra patriote. Rīgā viņai būtu par strauju.

Tuvojas Spēlmaņu nakts balvas ceremonija. Kategorijā Gada lielās formas izrāde ir izvirzīts arī Sergeja Zemļanska iestudējums Precības. "Blakus delartiskajai komēdijai un cirkam kā trešais izrādes veidotāju iedvesmas avots jāmin balagāns – tirgus laukuma būdu t. s. rupjā teātra priekšnesumi. Kas tad cits ir spridzinošās un spirdzinošās granātas – Anetes Berķes Duņašas – dejotais hopaks ar piesēdieniem. Saģērbta "tauku mētelītī", kas liek viņai izskatīties kā apaļajam rausītim no krievu tautas pasakām, aktrise ar nezūdošu smaidu sejā dejo tik viegli un līksmi, ka liek gandrīz vai mainīt priekšstatus par matērijas eksistences formām, jo zemes pievilkšanas spēks uz šo "rausīti" šķietami neiedarbojas. Kaut ko tik asprātīgu, iepriecinošu un pacilājošu sen neatceros teātrī redzējusi," recenzijā www.kroders.lv (10.04.2017.) raksta Silvija Radzobe.

Profesionāli atzīmēts un novērtēts ir arī Anetes Berķes individuālais sniegums, kam raksturīgs izteikti plašs izteiksmes diapazons. Aktrise divreiz ir saņēmusi balvu kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā (par Annas Bālikes lomu izrādē Sasodītais sarkanais mēness un Katjas lomu izrādē Pieci vakari) un par Veroniku Zelta podā, Vizbulīti Indulī un Ārijā un Viņu Goda teātra izrādē Dērbijas vergi nominēta kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā.

Tikko fotosesijā intervijas portretam pozējāt uz ķeblīša. Vai bērnībā tāpat stāvējāt uz ķeblīša un dziedājāt dziesmiņas pie eglītes? Patika uzstāties?

Jau 1. klasē man bija galvenā loma – es biju eglīte. Sajutu, ka man to vajag. Skolā jau no 2. klasītes gāju drāmas pulciņā, neizlaidu nevienu gadu. Tas ir mans dzīvesveids. Vēlāk biju arī režisore, meklēju materiālu, šuvu tērpus. Tagad, kad teātrī esmu jau astoto sezonu, saprotu, ka tas nav tikai hobijs. Agrāk teicu – es eju uz teātri, nekad, ka eju uz darbu. Tagad tas mainās – tas ir darbs. Apkārt ir dzīve, svarīga ir ģimenes dzīve, ir jādomā par brīvo laiku, kā sevi papildināt vai harmonizēt ar kaut kādām nodarbēm.

Vai jums pēc astoņām sezonām nav pazudusi pamatpārliecība, kas ir teātris un kāpēc jūs tajā gribat būt? Kāpēc atņemt sevi tuviniekiem un kāpt uz skatuves, lai plosītu sevi un skatītājus? Tev… jums ir atbilde?

Mierīgi varam pāriet uz tu. Man dzīvē pilnīgi jaunu posmu ir iedevusi galvenā loma. Ir kopējā sajūta par teātri, lomām, bet ir vēl cits plauktiņš, kur ir galvenā loma. Tās ir pavisam citas sajūtas. Kad tev ir galvenā loma, tu vairs nedomā, ka šovakar tajā pašā laikā varētu darīt kaut ko citu vai ka šodien bijusi grūta diena, nedēļa vai vispār grūts dzīves posms un šovakar es sevi mazliet saudzēšu. Te atbildība ir tik liela! Triju stundu garumā tev uz skatuves ir jāizstāsta stāsts, un nevienu brīdi nav, kur paslēpties. Tas ir brīdis, kad tu ej un baudi profesiju, nedomājot, vai gribi to darīt vai ne. Kad ir mazākas lomas, varbūt ne tik novērtētas, vai pats process nav bijis tik radošs, liekas, kāpēc es to daru, vai man tas ir vajadzīgs. Varbūt tiešām aiz teātra durvīm dzīvē ir kaut kas interesantāks? Bet, kad nonāc pie galvenās lomas, saproti misiju, sajūti garšu, kārtējo reizi saproti, ka tas ir tas, ko tu gribi savā dzīvē darīt. Cik liela ir saprašana par to, ka man tas ir jādara, tik lieli pretī ir arī lūzuma punkti. Ienāk galējības. Pirms pirmizrāde nebija notikusi, intervijās stāstīju pavisam citas lietas, tagad pēc divām trim nedēļām ir ienākušas pavisam jaunas sajūtas par teātri, aktrises būtību. Tieši caur Hedu.

Piemēram?

Es tās nosaucu par utopiskām lietām – par skaistumu, drosmi, brīvību, harmoniju. Tēmas, par kurām cilvēki nesarunājas pie kafijas, ēdot brokastis. Ar Hedu es iekāpu citā domāšanas līmenī. Izstāstot vienkāršā valodā, tagad vairāk domāju, vai dzīvoju harmoniski, vai tiecos uz harmoniju, vai esmu laimīga, vai gribētu būt vēl laimīgāka.

Lūdzu, ieskicē, kas jūsu un Lauras Grozas-Ķiberes interpretācijā ir Heda Geblere? Kas ir pamatā viņas konfliktam ar apkārtējo pasauli? Pirmoreiz ģimene nav rādīta kā karikatūristisks mietpilsoņu bars, kas smacē Hedu. Kā tu teiktu – kas kaiš Hedai?

Nezinu, varbūt tā ir mana vaina, ka nevar īsti nolasīt, jo mēs roku rokā ar Lauru un kolektīvu gājām uz to, lai viņa nebūtu gražīga, niķīga kundzīte, kura ir vienkārši nelaimīga savā ģimenes dzīvē. Doma bija, ka izrāde ir par cilvēkiem, kas savā dzīves posmā ir pilnīgā iestrēgumā, tik tālu viņi ir paši savu dzīvi sabojājuši. Šī loma ir šausmīgi sarežģīta. Mani pirmo reizi mūžā tik ļoti ievilka analīzes darbs. No mirkļa, kad izlasi un nesaproti, kas notiek tā cilvēka galvā, kas ir viņa rīcības motīvi, līdz brīdim, kad tu viņu pilnībā saproti un jūti līdzi. Citādi es to nevarētu nospēlēt. Analizējām Hedu arī freidiski – bērnības, tēva ietekmi. Iespējams, tas ir posms, kura skatītājam trūkst, noskan tikai par tām pistolēm. Ja nav lasīta luga, iespējams, tēva ietekme atklājas mazāk – kā viņai tēvs jaunībā ar saviem principiem un militārismu ir sasaistījis seksuālās tieksmes, normālas brīvības dziņas, tanī pašā laikā padarījis viņu par ļoti stipru cilvēku, bet apspiedis viņā iespēju izpaust savu būtību. Varbūt viņa būtu ļoti skaista gleznotāja? Varbūt viņa būtu mūziķe, bet ģenerāļa Gablera dzīves režīmā viņa ir apspiedusi patiesās dziņas, tāpēc viņai ir utopiskā vēlme pēc brīvības, pēc skaistuma. Man, spēlējot Hedu, skaistums ir harmonija – tīrs, skaists, spontāns akts, kad cilvēks kaut ko dara no brīvas gribas. Atņemt sev dzīvību – viņai tā savā ziņā ir katarse, kas, protams, atkal saiet greizi, jo nav noticis tā, kā viņa to ir iztēlojusies. Kā mums bieži cilvēkiem notiek – braukšu tur, satikšu to cilvēku, būs tik labi, bet 90 procentos dzīves situāciju tā nenotiek. Tas Hedu arvien vairāk nodzen pie tā punkta, ka viņa nespēj dzīvot.

Otra lieta, par ko mēs daudz runājām, ir cilvēki, kuri sirgst ar depresiju, veģetatīvo distoniju. Tā mūsdienās jau ir tik populāra lieta, ka to vajadzētu mācīt veselības grāmatās skolās. Trakākais, ka par šiem cilvēkiem ikdienā nerunā. Cilvēki, kas sirgst ar šīm slimībām, visvairāk baidās, ka kāds par to zinātu. Tas sasaista vēl trakāk un ieslēdz istabā – kā Hedu. Viņi nevar iziet no mājas. Vācu ļoti daudz informācijas par šādiem cilvēkiem, lasīju dažādus forumus. Tur raksta cilvēki, kuri ir tādā saspīlējumā, ka viņiem nāk panikas lēkmes un viņi nevar paelpot. Viņi smok, bet no mājas nevar iziet, jo sabiedrība viņus nesapratīs. Viņi nezina, kur iet. Viņi neredz to ceļu, kas viņus ārā gaida. Man tagad, to stāstot, tas viss liekas tik pašsaprotami, tik skaidri… Lasot izrunājām katru rindiņu, ko cilvēks domā. Heda pat mēģina dzīvot ar brīnišķīgo vīrieti intelektuāli Tesmanu. Bet viņa saka – es te neiederos! Ja viņa būtu drosmīga pateikt to tiešos vārdos, bet viņa jūt, ka viņu nesapratīs, jo arī Tesmans dzīvo kaut kādā savā izdomātā pasaulē. Tā ir vājuma pazīme. Arī Braks, kas viņu savāc, vienkārši ir psihopātiski izdomājis, ka viņam viņu vajag. Viņš principā saspārda zemē guļošo.

Šajā Hedas Gableres interpretācijā vērtīga šķita ideja, ka bieži "parastā", "mietpilsoniskā" dzīve, iespējams, prasa daudz vairāk varonības nekā pompoza iešaušana krūtīs.

Jā. Cilvēks visu laiku nav apmierināts ar to, kas viņam ir. Ir daudzas situācijas, kurās es nodomāju – man ir tas un tas, kāpēc es vēl niķojos? Tas, man liekas, ir raksturīgi 99 procentiem pasaules iedzīvotāju. Lielākā daļa to neatzīst. Pasēdi mierīgi, padomā, tu taču esi vesels! Lielākā cilvēku problēma ir arī problēmu ielaišana. Cilvēki visu laiku aizmālē ciet savas problēmas – viss ir kārtībā! Ibsens ir tik unikāli uzrakstījis! Runājām par jebkuru dzīves situāciju un varējām teikt – ā, tas taču ir par to! Katra lieta, kas viņa materiālā notiek, liekas tik svarīga un filozofiska, ka ir grūtības to visu izdzīvot. Joprojām esmu procesā un katrreiz vēl rakstu Laurai pirms izrādes. Skatos uz sevi kritiski – man ir jāstrādā ar sevi, jāstrādā ar lomu, katrreiz jāmeklē ceļš, lai arvien dzīvāk atklātu visas tēmas, par kurām esam runājuši.

Vai nav grūti lomas dzīvi sākt tik augstā temperatūrā? Heda izmisumā ietriec sienā augstpapēžu laiviņu. Cilvēkā viss jau vārās, kur vēl tālāk?

Tā arī mēs to uzstādījām. Ar to sākas, ka cilvēks ir jau gatavs izdarīt pašnāvību. Cilvēks jau ir tik zemā punktā, un nav nekā, kāpēc būtu vērts dzīvot.

Vai var teikt, ka šī ir loma, kuru tu būvē vistālāk no sevis?

Heda saka – viņai uznāk tādas dusmas un viņa nevar kontrolēt, kāpēc tas tā ir. Arī man ļoti bieži tā ir. Es esmu temperamentīgs cilvēks. Ir tādas situācijas, kad tu netiec ar kaut ko galā, kļūsti dusmīgs pret kolēģiem un ģimenes locekļiem. Tā arī ir tēma, kas raksturīga daudziem cilvēkiem. Tas uznāk tik pēkšņi, ka tu vienkārši nevari apstāties. Bet citādi – piekrītu, ka mēs ar Hedu esam atšķirīgas. Nekad dzīvē neesmu nonākusi līdz punktam, ka gribētu atņemt sev dzīvību. Varbūt man vēl nāks lielā krīze, bet varbūt man jau tā ir bijusi pusaudzes gados, ko esmu izdzēsusi no smadzenēm. Hedai ir 28 gadi, man – trīsdesmit viens. Daudziem ir trīsdesmitgadnieku krīze, jo redzi, ka daudziem jau apkārt ir ģimene vai īpašumi, un tev liekas, ka arī to visu vajag. Tad organismā viss iet uz īso.

Ja runājam par Hedu, kas ir vistālāk no tevis, kuras no lomām ir vistuvāk īstajai Anetei?

Man jau tomēr labāk patīk visi tie bosiki, kas ir brīvi dzīvē un nebaidās pateikt, ko jūt.

Un nevis Vizbulīte vai Vizmiņa televīzijas daudzsēriju videofilmā Saplēstā krūze?

Nedaudz par lirisku. Lai gan es arī reizēm mēdzu būt liriska un maiga būtne. Cilvēks ir ļoti dažāds. Man pēkšņi var būt nekontrolētas dusmas, ja neesmu ar kaut ko apmierināta, bet tanī pašā laikā varu būt ļoti mīļa, maiga un saprotoša.

Radies priekšstats, ka teātris tevi ir diezgan lutinājis ar lomu stilistisko amplitūdu. Vismaz šobrīd esi pasargāta no ieslīgšanas rutīnā vai paštēlā.

Jā, man ir lieliskas komēdiju lomas, kur es brīvi varu dauzīties. Enerģijas apmaiņa komēdijā notiek visvairāk.

Šķiet, pēdējā lielākā izdauzīšanās ir Duņaša Precībās?

Tas atkal ir cits stāsts. Šī loma ir ļoti smaga. To nevar salīdzināt ar apjomīgo, ļoti aktīvo lomu Šikajās kāzās. Vairākus gadus tas bija hits. Pirmā loma pie Džilindžera. Tas palicis kā etalons, kur sajūti nenormālu enerģijas apmaiņu. Pēc izrādes esi pilnīgi nosvīdis. Duņašu es nevaru izbaudīt, reizēm stāvi pēc sava horeogrāfiskā numura un domā – sirds tev sitas vai nesitas. Man bija ļoti liels prieks, ka Precības tik labi aizgāja un cilvēki ir sajūsmā.

Kuras tev pašai ir tuvākas – izteiktās formas vai psiholoģiskās lomas?

Astotajā sezonā jau varu atzīt, ka man tuvāka ir forma. Man liekas, ka man tas arī izdodas. Man ļoti patīk iemiesoties pilnīgi citā tēlā. Ja spogulī varu ieraudzīt, ka es neesmu Anete, man tas ļoti palīdz iedzīvināt lomu, rast detaļas, kas atbilst tikai tam tēlam un laikam. Tajā pašā laikā man ļoti patīk jauniešu izrādes, kur mēs netaisām nekādus tēlus, ņemam normālus dzīvus jauniešus. Goda teātra izrādē Dērbijas vergi es principā esmu vienkārši Anete dotajos apstākļos. Ļoti strādāju ar savu intuīciju, jo es tomēr nevaru būt piedzīvojusi pilnīgi visu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja