Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Intervija ar aktrisi Natāliju Beju. Es jums pastāstīšu kaut ko smieklīgu

Nekādu robežu starp autorkino un romantiskajām komēdijām. "Man ir bail atrasties slēgtā telpā un palikt šauros viena žanra rāmjos. Es uzreiz jūtos neērti," intervijā KDi saka leģendārā franču aktrise, Fransuā Trifo, Žana Lika Godāra un Ksavjē Dolana filmu zvaigzne Natālija Beja

Natālija Beja ir eleganta un gracioza – katrā viņas kustībā ir jūtama jaunības gadu aizraušanās ar dejas mākslu, kuru viņa studējusi gan Eiropā, gan ASV. Intervijā Parīzē aktrise ik pa laikam pārslēdzas no franču uz angļu valodu. Mēs runājam par viņas karjeru – Natālija Beja filmējas kopš 70. gadu sākuma.

Mākslinieces statusu kinovēsturē ir nodrošinājusi sadarbība ar Fransuā Trifo (lomas filmās Amerikāņu nakts/La nuit américaine (1973) un Zaļā istaba/La chambre verte (1978)) un Žanu Liku Godāru (Glābjas, kas var/Sauve qui peut (la vie) (1980) un Detektīvs/Détective (1985)). Skatītāji noteikti atceras Filipa Labro filmu Labais krasts, kreisais krasts/Rive droite, rive gauche (1984), kurā aktrise tēloja kopā ar Žerāru Depardjē.   

Natālija Beja ir strādājusi arī Holivudā: Stīvena Spīlberga populārajā krimināldrāmā Noķer mani, ja vari/Catch Me If You Can (2002) Natālija Beja un Kristofers Volkens atveidoja Leonardo di Kaprio varoņa vecākus. Aktrise ir spēlējusi dažādu paaudžu autoru filmās, viņu vidū ir Moriss Pialā, Alēns Kavaljē, Klods Šabrols, Bertrāns Tavernjē, Bertrāns Bliē, Tonija Māršala, Ksavjē Bovuā, Gijoms Kanē, Cajs Minļans un citi.

Divas nesen tapušās filmas ar Natāliju Beju – ģimenes drāmu Aizspriedums/Préjudice (2015) un psiholoģisko trilleri Moka (2016) – līdz 13. februārim var noskatīties internetā notiekošajā festivālā My French Film Festival, kas ir viens no veidiem, kā Francija popularizē un digitālajās platformās dara pieejamu savu kino visā pasaulē.

Natālija Beja ir četrkārtēja Francijas augstākā kino apbalvojuma Cēzars ieguvēja. Šogad viņa izvirzīta Cēzaram par labāko otrā plāna lomu kanādiešu režisora Ksavjē Dolana drāmā Tas ir tikai pasaules gals/Juste le fin du monde/It’s Only the End of the World (2016), kura nesen bija skatāma Rīgas kinoteātros. Šī ir ansambļa filma, kurā mirdz pieci spilgti franču aktieri – līdzās Natālijai Bejai ir Mariona Kotijāra, Lea Seidū, Vensāns Kasels un Gaspārs Uljēls. Kopumā šis darbs – pērnā gada Kannu kinofestivāla žūrijas Grand Prix ieguvējs – nominēts Cēzaram sešās kategorijās. Balva tiks pasniegta Parīzē 24. februārī.

Savu pirmo Cēzaru Natālija Beja saņēma 1980. gadā par lomu Godāra filmā Glābjas, kas var – deviņus gadus pirms Ksavjē Dolana piedzimšanas. Tas ir tikai pasaules gals ir otrais aktrises kopdarbs ar 27 gadus veco kanādiešu režisoru. Pirms tam franču zvaigzne bija redzama viņa filmā Joprojām Lorenss/Laurence Anyways (2012).

Filmas Tas ir tikai pasaules gals pamatā ir franču aktiera, režisora un dramaturga Žana Lika Lagarsa luga. Kā, jūsuprāt, teātra dramaturģiskais materiāls ietekmējis Ksavjē Dolana kinodarba stilistiku?

Filmā Ksavjē Dolans izmanto tuvplānus, savukārt teātrī nav tuvplānu – jūs vienmēr redzat kopskatu, aktieru ansambli, dekorācijas. Šī filma ir uzņemta tā, ka jūs aktieriem skatāties tieši sejā, tieši acīs un tādējādi iekļūstat varoņu dvēselē. Nozīme ir katram skatienam, katrai rokas kustībai. Tā ir režisora un aktieru spēju pārbaude.

No paša sākuma, kad ekrānā parādās jauns cilvēks, kurš dodas apmeklēt savu ģimeni un kurš ir stāstījuma centrā, skatītājs visu laiku ir kopā ar viņu, ar viņa seju un dvēseli. Tā ir izteikti kinematogrāfiska pieeja, kā Ksavjē uzbūvē attiecības ar filmas varoņiem. Viņš ļauj publikai uzturēt saikni ar tēliem un dzīvot viņiem līdzi.  

Vai filmēšanas laukumā jutāties komfortabli, ka kamera bija tik tuvu? Vai jums tas patīk?

Man tas ne pārāk patīk. Kam tad patīk?! Taču man patīk filma, galvenais ir darba rezultāts. Es nenojautu, ka filmā būs tādi tuvplāni, – kamera nebija mums tik tuvu. Tie ir Ksavjē montāžas triki.

Kino pasaulē Ksavjē Dolanu uzskata par jauno ģēniju. Jūs savā karjerā esat strādājusi ar daudziem ģēnijiem. Ko jums nozīmē vārds "ģēnijs"? Kurus režisorus uzskatāt par ģeniāliem?

Es domāju, ka Ksavjē ir ģēnijs. Viņš ir unikāls talants. Tāpat kā Žans Liks Godārs ir unikāls un Fransuā Trifo ir unikāls. Ksavjē Dolans raksta filmas scenāriju, dialogus, titrus angļu un franču valodā, viņš izdomā dekorācijas, aktieru grimu, kostīmus, piemeklē audumus un atlasa mūziku. Viņš sēž pie montāžas galda. Ksavjē risina visas ar filmu saistītās mākslinieciskās un tehniskās nianses. Viņš dara pilnīgi visu! Viņš zina, ko vēlas panākt. Zina, kāds attēls viņam ir nepieciešams un kā visam ir jābūt nofilmētam. Ksavjē ir labas attiecības ar filmēšanas komandu.

Es ar viņu iepazinos pirms filmas Joprojām Lorenss uzņemšanas, Ksavjē tolaik vēl nebija 22 gadi. Pirmo reizi mūžā biju satikusi režisoru, kurš visu dara pats. Es redzēju, kā viņš montēja filmu Joprojām Lorenss – kadru pa kadram, tas bija tik aizkustinoši un nopietni. Turklāt Ksavjē pats ir lielisks aktieris, un tas viņam palīdz īpaši smalki strādāt ar aktieriem.       

Vai Ksavjē Dolanam nav tieksmes maniakāli visu kontrolēt?

Sākumā es arī biju uztraukusies, ka viņš uzvedīsies kā dīva un mums uzņemšanas laukumā būs grūti. Nekā tamlīdzīga! Ksavjē ir atvērts, viņš uzmanīgi seko līdzi tam, kas notiek filmēšanas procesā. Viņš ir prasīgs un kontrolē situāciju, taču viņš reaģē uz notiekošo. Ja Ksavjē saņem to, ko ir iecerējis, viņš nav sarežģīts. Man bija bauda strādāt kopā ar Ksavjē. Tāpat kā daudzi mākslinieki, viņš ir neirotisks. Taču pāri visam – viņš ir gudrs un inteliģents.

Vai aktieri var draudzēties ar režisoriem?

Ne vienmēr, taču tas ir iespējams. Esmu piedalījusies trijās Ksavjē Bovuā filmās un uzskatu, ka esam draugi. Es draudzējos ar Ksavjē Dolanu. Kad viņš ir Parīzē, mēs allaž satiekamies. Viņš uztur sirsnīgas attiecības ar savām aktrisēm. Mums ar Ksavjē ir abpusējas simpātijas, es domāju, ka mūs satuvina gadu starpība.

Pēc pirmizrādes pērnā gada Kannu kinofestivālā Tas ir tikai pasaules gals guva skarbas kritiķu atsauksmes. Pēc tam kad filma nonāca kinoteātru repertuārā, daudzi to iemīlēja un sāka slavēt. Vai jūs pievēršat uzmanību kritikai?

Es nelasu visas recenzijas. Neesmu apsēsta ar kritiku. Dažreiz laba recenzija nemudina mani doties uz kinoteātri, savukārt slikta atsauksme plašsaziņas līdzekļos neattur mani no vēlmes redzēt filmu.

Kannas ir īpatnēja vieta. Mani pārsteidza tas, kas notika ar mūsu filmu. Pirmizrāde pagāja veiksmīgi – skanēja ovācijas, cilvēki cēlās kājās. Tajā vakarā Tas ir tikai pasaules gals tika uzņemts silti. Nākamajā dienā parādījās negatīvas un pat ļoti sliktas recenzijas.

Es biju vakariņās kopā ar Ksavjē un viņa filmēšanas komandu no Kanādas, pārējie aktieri jau bija aizbraukuši, bet mēs palikām Kannās dienu ilgāk. Ksavjē bija pilnīgi sagrauts, lasot recenzijas. Viņš kā bērns visu vakaru skatījās viedtālrunī. Es viņam teicu: "Noliec to malā un nomierinies! Izbaudi panākumus, kurus vakar šeit guvām!" Ksavjē ir tāds pats kā visi viņa paaudzes pārstāvji – neizlaiž no rokām aifonu, lasa visu, ko par viņu raksta, – komentārus un negatīvas atsauksmes.

Francijā kritiķiem patīk uzcelt kādu uz pjedestāla un pēc tam nomest. Es pie tā esmu pieradusi, tas ir kritiķu iecienītākais sporta veids. Māksliniekiem tam ir jābūt gataviem. Tāda spēlīte franču gaumē.    

Jums bijušas auglīgas radošās attiecības ar Fransuā Trifo. Jūs esat redzama divās Trifo filmās, kurās viņš pats arī spēlē.

Jā, mūsu pirmais kopīgais darbs ir Amerikāņu nakts, otrais – Zaļā istaba, kura ir viena no personiskākajām Fransuā Trifo filmām. Viņš izjuta tuvību ar personāžu, kuru atveidoja šajā drāmā.

Es jums pastāstīšu kaut ko smieklīgu. Zaļajā istabā ir drūms sižets, darbība risinās kapos. Fransuā Trifo varonis ir apsēsts ar mirušiem cilvēkiem un veido memoriālu, lai godinātu viņu piemiņu. Man nekad nav gājis tik jautri kā šīs filmas uzņemšanas laukumā.

Parasti, kad tiek uzņemta komēdija, visi ir koncentrējušies, lai tikai nesmietos, un gaisā virmo spriedze. Kad tiek filmēts traģisks stāsts, viss ir pilnīgi otrādi. Dažreiz ir jāpaver plašāk logs, lai telpā ienāktu svaigs gaiss.

Es atceros, ka Fransuā Trifo asistente Suzanna Šifmane brīžiem bija spiesta mūs pārtraukt: "Stop, Fransuā un Natālija! Mēs nevaram filmēt šo ainu, ja jūs tā uzjautrināties!" Mēs ar Fransuā Trifo locījāmies smieklos, tāpēc dažas ainas bija jāfilmē atsevišķi – vispirms ar viņu, pēc tam ar mani –, jo nespējām savaldīties, ja kadrā bijām divatā.

Ko nozīmē strādāt ar partneri, kuram ir dubultloma – viņš ir ne tikai aktieris, bet arī režisors?

Fransuā Trifo bija ļoti neparasts aktieris. Viņš man piedāvāja lomu Zaļajā istabā, jo labi mani pazina pēc darba Amerikāņu naktī. Fransuā zināja, ka uz mani var paļauties. Strādāt nebija viegli – uzņemšanas laukumā, kad nenotiek filmēšana, tevi bieži pārņem vientulības sajūta un tu vēlies pavadīt kādu laiku ar saviem partneriem. Taču tajā brīdī, kad Suzanna Šifmane sacīja: "Nofilmēts!", Fransuā Trifo uzreiz gāja prom pildīt režisora pienākumus – skatīties nofilmēto materiālu un darīt citas lietas – un es paliku vienatnē. Aktrisei ar to ir jārēķinās un jābūt spēcīgai.        

Fransuā Trifo asistente un scenāriste Suzanna Šifmane ir jūsu varones Žoelas prototips Amerikāņu naktī. Šī ir jūsu otrā kinoloma – uzreiz tik veiksmīgā projektā. 1974. gadā Amerikāņu nakts ieguva Oskaru kā labākā ārzemju filma. Vai atceraties savas sajūtas?

Es biju tik jauna, man vēl nebija pieredzes. 1973. gadā Amerikāņu nakts pirmizrāde notika Kannu kinofestivāla ārpuskonkursa programmā. Tas bija mans pirmais Kannu festivāls, mana pirmā vakarkleita. Pirmais uznāciens uz sarkanā paklāja. Kannas bija piedzīvojums pats par sevi. Maģija. Viss kā sapnī – esmu festivālā ar izciliem aktieriem. Es pat nenojautu, kas notiek un ko tas īsti nozīmē – Kannas, Oskars.

Pēc atgriešanās no Oskara pasniegšanas ceremonijas Fransuā Trifo man pastāstīja, ka Billijs Vailders, ieraugot manu varoni scenāristi Amerikāņu naktī, domājis, ka es patiešām esmu Trifo scenāriste. Toreiz mani kaitināja šis komentārs – es neesmu scenāriste, esmu aktrise! Vēlāk sapratu, ka varu to uztvert kā Billija Vaildera komplimentu. Kad tev nav pieredzes, tu visu uztver citādi.      

Kā jūs, būdama franču zvaigzne, jūtaties Kannu kinofestivālā?

Kannās ir brīnišķīgi, taču tur valda histērija. Ja esat festivālā ar savu filmu, jūtaties kā tiesas prāvā. Tā ir skarba pieredze. Spriedze ir liela, to ir grūti izturēt, tas nogurdina. Visvairāk es izbaudīju Kannu kinofestivālu 1996. gadā, kad strādāju žūrijā, kuras priekšsēdētājs bija režisors Frānsiss Fords Kopola (Zelta palmas zaru toreiz ieguva Maika Lī Noslēpumi un meli/Secrets & Lies; otra nozīmīgākā balva – žūrijas Grand Prix – tika pasniegta Larsa fon Trīra drāmai Šķeļot viļņus/Breaking the WavesJ. J.).

Žūrijas locekļiem tiek radīti fantastiski apstākļi – desmit dienu jūs skatāties kino un gūstat pavisam citu ieskatu pasaulē svarīgākā festivāla dzīvē. Ja esat tur ar filmu, kura jums ir visiem spēkiem jāaizstāv, atslābt nav ne mazākās iespējas.

Kad pēdējo reizi esat satikusi Žanu Liku Godāru?

Pēdējo reizi... Tas bija sen. Pirms kāda laika es spēlēju teātrī Šveicē un nolēmu viņam piezvanīt. Žans Liks Godārs ir īpašs cilvēks. Sarunas sākumā viņš bija tik mīļš: "Ak, Natālija, cik patīkami, ka tu piezvanīji!" Žans Liks izklausījās pateicīgs un laimīgs mani dzirdēt. Es viņu labi pazīstu un sajutu, ka pēkšņi viņa noskaņojums sāk mainīties. Es uzreiz pateicu: "Labi, Žan Lik, tas arī viss! Es tevi apskauju!" Es sapratu, ka saruna ir jābeidz, pirms tā būs pārvērtusies par emocionālu vētru. Protams, es viņu ļoti mīlu.    

Jūs esat strādājusi ar ievērojamākajiem, intelektuālākajiem Eiropas režisoriem, esat piedalījusies vieglprātīgās romantiskās komēdijās un filmējusies Holivudā. Kā jums tas izdodas? Vai jums pastāv robežas starp šiem žanriem?

Nē, šīs robežas man nekad nav pastāvējušas.

Jums nekad nav gribējies būt vienīgi autorkino, art house dīvai?

Ak nē, tas ir tik garlaicīgi! Kā jums tas varēja ienākt prātā?! Absolvējot Parīzes konservatoriju, izlaiduma eksāmenam izvēlējos trīs dažādas lugas – Marivo klasiku, šķietami vieglu komēdiju un intelektuālu laikmetīgo darbu. Pasniedzēji bija izbrīnīti par šādu izvēli, taču man bija nepieciešama visa šī palete. Man ir klaustrofobija. Man ir bail atrasties slēgtā telpā un palikt šauros viena žanra rāmjos. Es uzreiz jūtos neērti. Tas attiecas arī uz darbu – man ir vajadzīga daudzveidība, citādi es nevaru elpot.

Kā jūs izvēlaties lomas?

Pirmkārt – labs scenārijs. Otrkārt – labs scenārijs. Treškārt – labs scenārijs. Interesanta varone viduvējā scenārijā – paldies, nē! Scenārijs, tēls, režisors – lūk, tā ir perfekta kombinācija.

Pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar Stīvenu Spīlbergu – esat filmējusies viņa grāvējā Noķer mani, ja vari. Stīvens Spīlbergs labi zina Eiropas kinovēsturi, viņš draudzējās ar Fransuā Trifo un filmēja viņu savā zinātniskās fantastikas drāmā Trešās pakāpes tuvie kontakti/Close Encounters of the Third Kind (1977). Kā viņš strādā? Vai viņu var salīdzināt ar Eiropas meistariem?

Galvenā atšķirība, ja strādājat ar Stīvenu Spīlbergu, ir filmēšanas grupas izmērs. Franču kino 60 cilvēku jau ir liela komanda, bet Spīlbergam, kad viņš uzņēma Noķer mani, ja vari, komandā bija ap 250 profesionāļu laukumā. Viņš strādā klasiskā veidā, viss notiek dinamiski, apstākļi ir labvēlīgi.

Lai atrastu piemērotāko Leonardo di Kaprio varoņa mātes lomas atveidotāju, provēs tika uzaicinātas piedalīties trīs vai četras aktrises. Man bija noklausīšanās pie Braiena de Palmas, kurš atlasīja aktierus šai filmai, un viņš izvēlējās mani. Stīvens Spīlbergs man jautāja: "Vai jūs būtu ar mieru piedalīties provēs pie mana drauga Braiena de Palmas?" Es atbildēju: "OK, kāpēc ne?"

Kāda mūsdienās ir aktieru loma sabiedrībā? Vai nepieciešamības gadījumā esat gatava paust savu sociālpolitisko nostāju?

Viss ir atkarīgs no mākslinieka personības. Daži aktieri ir gatavi iesaistīties polemikā un publiski paust savu viedokli, viņi to uzskata par pienākumu. Es savu pārliecību paturu pie sevis. Tiklīdz sāksi izteikties par aktualitātēm, tevi vairs neliks mierā – tev prasīs komentārus par visu un jebko. Turpmāk intervijās tev jautās nevis par mākslu, bet par politisko un ekonomisko stāvokli. Tev būs jādomā, ko teikt par situāciju valstī un pasaulē, tāpēc es labāk neizteikšos.        

Tas nenozīmē, ka esmu pret to vienaldzīga. Es uztraucos par politiku, ekoloģiju, cilvēktiesībām. Piemēram, es nevarēju klusēt un publiski pieprasīju Žaklīnas Sovāžas cietumsoda atcelšanu – man tas bija jāizdara. (Francūzietei Žaklīnai Sovāžai tika piespriests 10 gadu cietumsods par vīra nogalināšanu; tika atklāts, ka Žaklīna Sovāža un viņas bērni mājās ilgus gadus cietuši no vardarbības, viņu aizstāvēja daudzas sieviešu un cilvēktiesību organizācijas, un pērn Francijas prezidents Fransuā Olands Žaklīnu Sovāžu apžēloja un viņa tika atbrīvota – J. J.) Taču es nevēlos iesaistīties strīdos un diskusijās, kurām nav sakara ar manu nodarbošanos.  

Kas jūs dzīvē dara laimīgu?

Es pēc dabas esmu laimīga. Ja jums dzīvē ir aizraušanās un kaislības, tas palīdz. Darbs ir viena no manām kaislībām.

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mantojumu lietas(3)

Ārdītāji un atjaunotāji var nebūt pretinieki. Iespējams, vieni bez otriem nemaz nepastāvētu.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja