Laika ziņas
Šodien
Migla

Intervija ar aktrisi Žiljetu Binošu. Tavā dzīvē man būs galvenā loma

Saruna par mūžīgo mīlestību ar franču aktrisi Žiljetu Binošu, kuru šajā nedēļas nogalē redzēsim kinofestivāla Baltijas pērle piedāvātajā filmā Vīrieši viņas dzīvē

Mēs visi mīlam Žiljetu Binošu. Zinām viņas labākās lomas, daudzas no filmām ir iegājušas kinovēsturē. Kāds varbūt ir redzējis aktrisi uz teātra skatuves – izrādes ar viņas dalību apceļo pasauli, aktrise spēlē gan franču, gan angļu valodā. Žiljeta Binoša arī dejo, dzied, glezno un dzejo.

Šogad man bija iespēja pavadīt dažas stundas lieliskās mākslinieces kompānijā – pusdienlaikā šikā Parīzes viesnīcā Žiljeta Binoša sniedza intervijas, lai popularizētu franču režisores Klēras Denī filmu Un beau soleil intérieur/Let the Sunshine In (2017; festivāla Baltijas pērle afišā tā pieteikta ar nosaukumu Vīrieši viņas dzīvē), tās pašas dienas vakarā Francijas Kultūras ministrijas greznajā svinību zālē aktrisei tika pasniegta organizācijas UniFrance goda balva par sasniegumiem franču kino popularizēšanā pasaulē. Žiljeta Binoša, kurai ir Oskars un triju prestižāko kinofestivālu – Kannu, Venēcijas, Berlīnes! – balvas, izskatījās patiesi aizkustināta. Visi klātesošie gribēja pietuvoties dīvai un ar viņu nofotografēties, savukārt viņa pati visvairāk priecājās par iespēju nofotografēt savu meitu ar itāļu režisoru Paolo Sorrentīno, kurš arī bija klāt aktrises godināšanas sarīkojumā.   

Žiljeta Binoša ir viena no skaistākajām sejām, kuru varam redzēt uz ekrāna kopš 80. gadu sākuma. Zvēru, ka dzīvē aktrise ir vēl valdzinošāka. Viņa izstaro dabiskumu un noslēpumainību, maigumu un pārliecību. Joprojām nevaru aizmirst ne viņas smaidu, kuru viņa man uzdāvināja, ne viņas ādas jakas smaržu. Šķiet, tā nesmaržo neviena cita aktrise.

Ielaid sevī sauli

Filma Vīrieši viņas dzīvē ir Žiljetas Binošas pirmais kopdarbs ar Eiropas autorkino ikonu Klēru Denī. Galvenā varone Izabella ir māksliniece mīlestības meklējumos. Viņai blakus ir precēts baņķieris, nožēlojams aktieris, bijušais vīrs, svešinieks kādā provinces klubā. Vīrieši Izabellu provocē, visur ir strupceļš. Ekstrasenss, kuru tēlo Žerārs Depardjē, iesaka Izabellai ielaist sevī sauli, ieslēgt savu iekšējo gaismu.     

Režisore Klēra Denī ir pārliecināta, ka Izabellai piemīt "spēcīgas sievietes vājums" – Izabella ir tik prasīga pret sevi un dzīvi, ka tas viņu padara ievainojamu. Režisore intervijās slavē Žiljetas Binošas sniegumu: "Uzņemšanas laukumā viņa nekad nav pasīva. Katrā ainā Žiljeta ienāk kā tanks. Viņa neatlaiž grožus un spēj precīzi notvert katras epizodes atšķirīgo ritmu."

Filmas Vīrieši viņas dzīvē producents sākotnēji vēlējies, lai scenārija pamatā būtu filosofa Rolāna Barta darbs Mīlas valodas fragmenti (1977), taču Klēra Denī nolēma, ka sadarbībā ar ievērojamo franču publicisti Kristīni Ango, kura ir viena no pamanāmākajām figūrām Francijas intelektuālajās aprindās, radīs oriģinālus "mīlas valodas fragmentus". "Kad domājām par šo tēmu, mums prātā bija viens vārds – agonija," stāsta Klēra Denī.

Scenāriju viņas rakstījušas kādā kafejnīcā, un Kristīne Ango turpat skaļi lasījusi Klērai Denī katru pabeigto ainu. "Es klausījos smejoties, lai gan zināju, ka tā ir traģēdija. Taču vārdiem piemīt hipnotisks ritms, kas veido distanci, un tu vari smieties. Sākumā mēs ar Kristīni smējāmies divatā, pēc tam smējāmies ar visu komandu filmēšanas laukumā. Smējās arī publika Kannās (filmas pirmizrāde notika 2017. gada maijā skatē Quinzaine des Réalisateurs, kas tiek rīkota paralēli Kannu kinofestivālam – J. J.). Kaut kas tāds notika pirmo reizi – cilvēki smējās, skatoties manu filmu. Es domāju, tas vairs neatkārtosies," piebilst Klēra Denī.

"Tas nav stāsts par pirmo mīlestību. Uz ekrāna ir pusmūža sieviete, kura neatlaidīgi meklē savu īsto mīlestību. Vīrieši, kuri ir viņai apkārt, pārsvarā ir nožēlojami. Šajā filmā tieši dialogos varoņi cenšas panākt to, ko vēlas, vai kaut kur aizbēgt. Tā ir dzīves komēdija. Šķēršļi, kas ir jāpārvar Izabellai un citiem personāžiem, daudziem ir labi zināmi, tāpēc situācijas, kurās viņi nonāk, tiek uztvertas ar humoru. Galvenais, ka Izabella joprojām saglabā cerību atrast mīlestību," uzsver režisore.

Vairāk nekā trīs krāsas

Žiljeta Binoša ir dzimusi Parīzē 1964. gadā, viņas tēvs ir tēlnieks un teātra režisors, māte – aktrise un režisore. Viņa ir studējusi aktierspēli Parīzes Nacionālajā dramatiskās mākslas augstskolā. Pēc tās absolvēšanas Žiljeta Binoša spēlēja uz teātra skatuves un filmējās nelielās lomās. Pirmos panākumus kino viņa guva Žana Lika Godāra provokatīvajā filmā Sveicināta, Marija!/Je vous salue, Marie (1985), drīz pēc tam – franču režisora Andrē Tešinē drāmā Rendez-vous (1985). Starptautiskajā mērogā jaunā aktrise sevi spoži pieteica amerikāņu režisora Filipa Kaufmana filmā Nepanesamais esības vieglums/The Unbearable Lightness of Being (1988).

Žiljeta Binoša ir filmējusies divos franču autorkino savdabja Leo Karaksa darbos Sliktās asinis/Mauvais sang (1986) un Mīlētāji no Jaunā tilta/Les amants du Pont-Neuf (1991; par šo lomu viņa ieguva savu pirmo Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā aktrise). Lielu uzmanību piesaistīja Luija Mala drāma Postījums/Damage (1992), kurā Žiljeta Binoša spēlēja kopā ar Džeremiju Aironsu. Viņa ir redzama vienā no labākajām poļu režisora Kšištofa Keslovska filmām Trīs krāsas. Zils/Trois couleurs: Bleu (1993; par šo lomu Žiljeta Binoša saņēma gan Francijas augstāko apbalvojumu Cēzars, gan Venēcijas kinofestivāla labākās aktrises titulu).

Pasaulē populārākā filma ar franču zvaigzni ir britu režisora Entonija Mingelas Angļu pacients/The English Patient (1996). Par medmāsas Hanas lomu Žiljeta Binoša savākusi vislielāko balvu ražu savā karjerā – ASV Kinoakadēmijas Oskaru un Britu Kinoakadēmijas BAFTA balvu par labāko sieviešu otrā plāna lomu, Eiropas Kinoakadēmijas balvu un Berlīnes kinofestivāla Sudraba lāci. Par vēl vienu starptautisku hitu kļuva zviedra Lases Halstrema filma Šokolāde/Chocolat (2000) – un atkal Žiljetai Binošai tika piešķirta Eiropas Kinoakadēmijas balva, jau trešā viņas karjerā.

Žiljeta Binoša ir nospēlējusi efektīgu lomu Entonija Mingelas pēdējā kinofilmā – romantiskajā krimināldrāmā Ielaušanās/Breaking and Entering (2006). Viņas partneris šajā darbā ir Džūda Lovs. Aktrise divas reizes veiksmīgi sadarbojusies ar austriešu ģēniju Mihaelu Haneki – filmās Kods: nezināms/Code inconnu (2000) un Apslēptais/Caché (2005). Žiljeta Binoša piedalījusies divās irāņu klasiķa Abasa Kiarostami filmās – Širina/Shirin (2008) un Apstiprinātā kopija/Copie conforme (2010; par šo lomu viņa saņēmusi Kannu kinofestivāla labākās aktrises balvu; tādējādi Žiljeta Binoša ir kļuvusi par pirmo aktrisi, kura ir ieguvusi visu triju prestižāko kinofestivālu – Venēcijas, Berlīnes un Kannu – godalgas).

Divas reizes viņu filmējis franču režisors Bruno Dimons – drāmā Kamilla Klodela 1915/Camille Claudel 1915 (2013) un komēdijā Svelmainais līcis/Ma Loute (2016). Žiljetu Binošu saista ilggadēja sadarbība ar vēl vienu franču režijas meistaru Olivjē Asajasu, kopā viņi radījuši trīs filmas – Vasaras stundas/L’heure d’été (2008), Zils-Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria (2014) un Dubultā dzīvība/Doubles vies (2018; filma tikko pirmizrādīta Venēcijas kinofestivālā).

Viņu filmējuši režisori no visas pasaules: amerikānis Ābels Ferrara, izraēlietis Amoss Gitai, poliete Malgožata Šumovska, francūziete Silvija Testī, spāniete Izabela Kušē, taivānietis Hou Sjaosjaņs, norvēģis Ēriks Pope, austrālietis Freds Skepīzi, itālis Pjēro Mesina, argentīnietis Santjago Amigorena un daudzi citi.

Žiljeta Binoša ir nospēlējusi ap 70 lomām. Dažreiz viņa atļaujas ekstravagantus žestus un neatsaka Holivudas grāvēju veidotājiem – piemēram, viņa filmējusies Gereta Edvardsa monstru trillerī Godzilla (2014), jo bija saņēmusi aizkustinošu personisku vēstuli no režisora un Godzilla patīk viņas dēlam.

Dzejas un dejas dienas

Savu pirmo lomu teātrī – Ņinu Antona Čehova Kaijā – Žiljeta Binoša nospēlēja 1984. gadā krievu režisora Andreja Končalovska iestudējumā uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves. Viņa atveidojusi lomas Luidži Pirandello, Harolda Pintera un Augusta Strindberga lugās Londonā un Ņujorkā.

2008. gadā Žiljeta Binoša piedalījās laikmetīgās dejas izrādē in-i, kuru radīja duetā ar Bangladešas izcelsmes britu horeogrāfu un dejotāju Akramu Hānu. Ar šo "mīlestības pētījumu kustībā" viņi ir uzstājušies daudzās valstīs. 2015. gadā pasauli apceļoja flāmu režisora Ivo van Hoves Sofokla lugas Antigone uzvedums ar Žiljetu Binošu titullomā. Pērn sadarbībā ar franču pianistu Aleksandru Taro aktrise izveidoja koncertprogrammu – veltījumu franču šansona leģendai Barbarai.  

Žiljeta Binoša labi glezno – filmā Mīlētāji no Jaunā tilta, kurā aktrise atveido redzi zaudējošo mākslinieci klaidoni, tiek izmantoti viņas radītie darbi. Žiljeta Binoša ir šīs Leo Karaksa filmas zīmētā plakāta autore. Pirms desmit gadiem Britu filmu institūtā Londonā notika Žiljetas Binošas izstāde, kurā bija skatāmi aktrises pašportreti un viņas gleznotie kinorežisoru portreti. Pašportretos viņa atveido savas kino varones – tas ir veids, kā iemūžināt tos filmēšanas procesa brīžus, kas pazūd, kad filma ir pabeigta. Režisoriem viņa velta arī dzejoļus.

Viļņi zem laika tiltiem

Par saviem sarežģītākajiem darbiem Žiljeta Binoša uzskata lomas Leo Karaksa filmās. "Tās bija fiziski mokošas – man bija daudz jāskrien, jālec, jābrauc ar ūdensslēpēm pa Sēnu. Mēs bieži filmējāmies nakts laikā, negulējām, man bija jāglezno naktī," stāsta aktrise. Žiljetai Binošai ir bijušas attiecības ar Leo Karaksu. Kādā intervijā viņa ir teikusi: "No vienas puses, tas noteikti bija pluss. No otras puses, tas tevi padara īpaši ievainojamu, jo viss, ko tu dari, tiek "multiplicēts", paspilgtināts un dažādi interpretēts. Ja tu saki "nē", tas ir vairāk nekā "nē". Tavs "jā" ir vairāk nekā piekrišana. Runāt par to nav vienkārši. Tagad man ir grūti intelektualizēt filmēšanas maratonu, kas mums kopā bija jānoskrien. Kopīgais darbs noritēja uz pacēluma viļņa. Tas viss mūs satuvināja uz mūžu, tajā pašā laikā starp mums izveidojās distance." 

Filmējoties vienā no slavenākajām Leo Karaksa filmām Mīlētāji no Jaunā tilta, Žiljeta Binoša gandrīz noslīka. Tas notika filmas uzņemšanas perioda beigās – tika filmēta aina baseinā, aktrisei bija 12 kilogramu zemūdens svaru josta. "Mēs filmējām pirmo dublu. Kad nolaidos baseina dibenā, man beidzās skābeklis. Jutu, ka nespēju tēlot, un signalizēju, lai man dod vairāk skābekļa, taču gaisa pieplūde nedarbojās. Man bija jāuzpeld augšā ar 12 kilogramu jostu – piecu metru dziļumā šis svars ir vēl smagāks. Es biju parūkā, mētelī, zābakos, un atsvari bija iešūti manā kostīmā, lai neizjauktu tēlu. Man izdevās uzpeldēt, taču jutu, ka tiešām esmu bijusi starp dzīvību un nāvi. Pie manis pienāca režisora pirmais asistents un teica: "Nu labi, mums būs jāuzņem vēl viens dubls." Es nespēju noticēt savām ausīm. Atteicos no vēl viena dubla. Pirms tam es nebiju aizdomājusies par savu spēju robežām. Man šķita, ka šajā profesijā viss ir iespējams. Taču tajā brīdī es nolēmu: nē, mana dzīve ir svarīgāka."

Turp un atpakaļ ar Godāru

Interesanti dzirdēt Žiljetas Binošas iespaidus par darbu ar svēto monstru Žanu Liku Godāru. Viņa izaicinošā filma Sveicināta, Marija! ir modernizēta Jaunavas Marijas un Dieva bērna piedzimšanas stāsta versija. "Uzņemšanas laukumā aktieri jutās kā ķīlnieki. Mēs bijām liela aktieru grupa, mūs ieslēdza viesnīcā. Mēs nezinājām, kad notiks filmēšana un kādas ainas tiks uzņemtas, jo scenārija nebija. Mēs bijām atkarīgi no Godāra untumiem, viņš jutās pazudis, taustījās neziņā, mēģināja atrast filmas ceļu," atceras Žiljeta Binoša. "Tajā laikā domāju, ka Godārs bija iemīlējies titullomas atveidotājā Miriemā Ruselā, ar kuru visu laiku atklāti konfliktēja. Es biju pavisam jauna aktrise un cerēju uz kontaktiem ar režisoru. Tikko biju absolvējusi teātra skolu, mūsu pasniedzēji bija saprotoši un izpalīdzīgi, taču ar Žanu Liku viss bija pavisam citādi. Viņš par mums rūpējās un bija atsvešināts vienlaikus. Es nekad nezināju, kas man jādara, kur man jāstāv. Vienu dienu viņš man iedeva monologu, nākamajā dienā viņš pārdomāja... Tā nepārtraukti bija kustība turp un atpakaļ. Es nevarēju nojaust, ko viņš redz, ko vēlas. Pieļauju, ka aktieru destabilizācijas process bija viens no viņa mērķiem. Tagad es to uzskatu par ļoti vērtīgu mācību. Ko es iemācījos no Godāra? To, ka no režisora nav jāgaida pārāk daudz."

Kosmosa odiseja

Žiljeta Binoša strādā bez pauzēm. Viņa jau ir nofilmējusies vēl vienā Klēras Denī filmā – zinātniskās fantastikas drāmā Augstā dzīve/High Life, kuras darbība risinās kosmosā. Tās pirmizrāde tikko notika Toronto kinofestivālā, tuvākajās dienās filma tiks demonstrēta Sansebastjanas kinofestivāla konkursa programmā. Žiljetas Binošas partneris šajā kosmosa odisejā ir Roberts Petinsons. Viņi kopā ir redzami Deivida Kronenberga trillerī Kosmopole/Cosmopolis (2012). Sansebastjanas festivālā tūlīt startēs vēl viena filma ar franču prīmu – japāņu režisores Naomi Kavases Redze/Vision.

Aktrises nākamie projekti – šā gada Kannu kinofestivāla Zelta palmas zara ieguvēja japāņu meistara Hirokadzu Koreedas drāma Patiesība/The Truth un franču režisora Patrisa Lekonta Tukšā māja/La maison vide (ar lomu šajā filmā no kino atvadīsies Alēns Delons).

Mūsu sarunas uzmanības centrā ir Klēras Denī filma Vīrieši viņas dzīvē, kuru varēs noskatīties Rīgas kinoteātrī Splendid Palace festivāla Baltijas pērle seansos 21., 23. un 25. septembrī. No 12. oktobra tā tiks demonstrēta kinoteātrī KSuns.

Jūsu varone Izabella filmā Vīrieši viņas dzīvē meklē mūžīgo mīlestību. Vai to ir iespējams atrast?

Savā darbā man vienmēr ir paticis runāt par mīlestību un tās sarežģītākajiem aspektiem. Tas viss šķiet ļoti reāls. Mani aizkustināja filmas scenārijs – reti gadās izlasīt scenāriju, kas būtu tik labi uzrakstīts. Tā līdzautore ir rakstniece un dramaturģe Kristīne Ango. Viņa ir daudzu nozīmīgu romānu autore (slavenākais no tiem ir 1999. gadā iznākušais romāns Incests – J. J.), šis ir viņas pirmais kinoscenārijs. Francijā bieži saskaramies ar to, ka filmu scenāriji nav pietiekami labi izstrādāti, taču tiem ir literāras pretenzijas. Daudziem gribas cerēt, ka filmēšanas procesā viss kaut kā sakārtosies pats no sevis, bet tā nenotiek.   

Filmā Vīrieši viņas dzīvē mums ir izcils scenārijs. Man bija interesanti iepazīt šo divu sieviešu – Klēras Denī un Kristīnes Ango – pasauli un salikt kopā daudzus mīlestības fragmentus. Nespēju iedomāties, ka filmēšanas process būs tik jautrs.

Kad skatījos filmu pirmo reizi, cilvēki man apkārt daudz smējās un es smējos kopā ar viņiem. Kad skatījos filmu otro reizi, es raudāju vairāk nekā smējos. Filmu var uztvert tik atšķirīgi. Viss ir atkarīgs no jūsu sajūtām, no tā, kāda ir jūsu attieksme pret tām lietām, par kurām mēs runājam filmā, no mīlestības izraisītajiem pārdzīvojumiem. Mums ar Klēru Denī ir izdevies sasniegt augstu intimitātes un uzticēšanās pakāpi – mums pat nebija daudz jārunā. Klēra to panāca dabiski – kā viņa uz mani skatījās, kā izvēlējās filmēšanas rakursus, kā ainas sekoja cita citai.

Vai zināt, kas ir mūžīgā mīlestība?

Mūžīgā mīlestība ir tā, kas ir jūsos iekšā. To nav iespējams atrast ārpusē, tā neeksistē. Manai varonei tas vēl ir jāsaprot. Tas nenotiek uzreiz, tas prasa laiku. Izabella nemitīgi paklūp. Viņa cer atrast ideālu dvēseles draugu un domā: tūlīt tas notiks! Taču katrs nākamais vīrietis parāda Izabellai viņas robežas, piemēram, pašcieņas robežas. Atkal nekas nesanāk, un mēs redzam visas šīs pasīvi agresīvās attiecības, kurās viņa ir iesaistīta.   

Ja cenšaties atrast risinājumus un atbildes ārpus sevis, visticamāk, nekas no tā nesanāk. Tieši tāpēc cilvēki tik daudz cieš. Jūs domājat: "Šīs attiecības ir neiespējamas! Viņš neko nesaprot, viņš neko nedara mūsu labā!" Ja jūs negaidīsiet tik daudz no otra cilvēka, viss var notikt citādi. Iespējams, labāk.  

Vai ir iespējams atrast īsto mīlestību? Šis jautājums nodarbina arī mani. Daži uzskata, ka mīlestības meklēšana ir process, kas virzīts uz āru. Es uzskatu, ka vispirms ir jātiek galā ar to, kas notiek iekšā. Tas neatrisina visu, taču palīdz. Mums ir jāaizdomājas par spēju ne tikai dot mīlestību, bet arī saņemt. Šķiet, ka mīlēt kādu ir vieglāk nekā ļaut otram cilvēkam mīlēt tevi un ielaist šo mīlestību iekšā. Ļauties būt mīlētai nav vienkārši, tas tevi padara trauslu. Tas liek atgriezties pie sarežģītām pārdomām, sāpīgām atmiņām. Tu atkal domā – es neesmu tā vērta un tā tālāk.

Mana varone filmā turpina ticēt, ar prieku un pārliecību iet uz priekšu – iespējams, nākamais vīrietis būs tas vienīgais.          

Vai esat apspriedusi filmas tēmas ar scenārija līdzautori Kristīni Ango?      

Esmu ar viņu runājusi pēc filmēšanas. Kristīne Ango divas reizes apmeklēja uzņemšanas laukumu. Domāju, ka viņa vēlējās saglabāt distanci: viņas darbs bija padarīts, tālāk viss bija mūsu rokās. Nav tā, ka viņa nebūtu ieinteresēta tajā, ko mēs darām, drīzāk tā bija cieņas izrādīšana. Kristīne Ango mums sniedza brīvību interpretēt viņas stāstu.

Es vēlreiz gribētu viņu uzslavēt. Savā dzīvē viņa ir gājusi cauri līdzīgām situācijām, kādas ir parādītas filmā. Tas, ko raksta Kristīne Ango, ir izpētīts, apdomāts, piedzīvots. Es jutu, ka sižets ir reāls un tajā ir daudz spēka. Tas palīdz aktierspēlei. Ja scenārijs ir vājš, mākslīgi konstruēts, ja viss nāk no galvas, nevis no pieredzes, aktieri uzreiz jūt, ka spēlēt ir daudz grūtāk, un šādu tekstu ir sarežģīti iemācīties. Šoreiz es patiešām jutu, ka scenārijs mani paceļ virs zemes.    

Man patīk rūpīgi analizēt scenāriju, allaž cenšos saprast scenārija uzbūvi – kā dažādas lietas tajā ir savstarpēji saistītas. Taču kādā brīdī man par to visu ir jāaizmirst. Kad tiek ieslēgta kamera, es nezinu, kas notiks tālāk, atklāju to soli pa solim.    

Šajā filmā ir daudz tuvplānu, un jūs esat katrā ainā. Vai tas ir sarežģīti?

Zināju, ka būšu katrā ainā, jo biju izlasījusi scenāriju. Savukārt par tuvplāniem uzzināju filmēšanas procesā. Jutu, ka kopā ar Klēru Denī dodamies skaistā, patīkamā, intīmā virzienā. Režisore jau trīsdesmit gadu strādā ar operatori Anjēzi Godāru, kopā ar viņām es jutos kā ģimenes lokā. Man bija ļoti ērti.

Interesanti, ka daži no filmas aktieriem ir režisori. Piemēram, vienu no manas varones mīļākajiem – baņķieri – atveido režisors un scenārists Ksavjē Bovuā. Viņš ir arī ļoti labs aktieris. Strādāt bija viegli. Šajā filmā spēlē režisori un aktieri Bruno Podalidē un Žoziana Balasko. Es pajautāju Klērai Denī, kāpēc viņa uzaicinājusi tik daudz režisoru. Viņa atbildēja: "Lai viņi nebūtu par tevi pārāk lielā sajūsmā un neapbrīnotu tevi pārāk daudz!"   

Kā jūs gatavojaties lomām?

Protams, man ir labi jāzina teksts. Gatavoties Izabellas lomai man palīdzēja aktiermākslas pasniedzēja Sūzena Betsone, viņa ir amerikāniete (Sūzena Betsone ir viena no izcilākajām aktiermākslas speciālistēm, viņa strādā arī ar Nikolu Kidmenu – J. J.). Man bija jābūt arī fiziski labā formā. Vienmēr gatavojos lomai labu laiku pirms filmēšanas. Uzņemšanas laukumā tas ļauj strādāt daudz efektīvāk, es spēju labāk iejusties katrā ainā.

Aktiermākslā galvenais būt aktīvam, visu laiku "ieslēgtam", klātesošam. Katrs dubls ir lēciens nezināmajā. Spēlējot aktieris nokļūst kādā bīstamā vietā. Bieži mums nav pie kā pieķerties. Piemēram, Klēra Denī sāka filmas uzņemšanu ar ainu, kurā mana varone dejo vienatnē Etas Džeimsas dziesmas At Last pavadījumā. Man bija emocionāli grūti to spēlēt. Es to uztvēru kā sirdi plosošu ainu. Taču darbā tas arī palīdz – mēs vispirms nofilmējām vissarežģītāko situāciju, man nebija kur paslēpties.

Kino ir īpašs ar to, ka es, būdama aktrise, esmu atbildīga par iekšējo stāvokli, iekšējo pasauli. Savukārt visa ārējā pasaule – vai tas būtu apgaismojums uzņemšanas laukumā, grims, kostīms vai pat mans atkailinātais ķermenis, ja tas ir nepieciešams, – vairs nepieder man, es to nekontrolēju. Filmēšanas laukumā es dzīvoju tikai iekšējo dzīvi. No manis ir atkarīga tikai mana tēla emocionālā nepārtrauktība, kurai seko līdzi skatītāji. Tāpēc man ir jāuzticas cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju un kuri veido filmu.

Klēra Denī strādā ar lielu cieņu, viņai ir izpratne par skaistumu, viņa izrāda mīlestību. Viņai ir savs veids, kā tiek filmēti aktieri, jo īpaši sievietes. Uzņemšanas laukumā jutu, ka par mani rūpējas. Tā nenotiek vienmēr, visā kino sistēmā ir daudz dažādu faktoru. Ir jāzina, kurš būs galvenais operators, ko gribēs parādīt režisors. Klēra Denī man uzreiz teica, ka vēlas parādīt skaistu Parīzes sievieti.         

Vai uzņemšanas laukumā valda cita atmosfēra, ja filmu uzņem sieviete?

Nē, nekad neesmu jutusi atšķirību. Mēs strādājam ar cilvēka jūtīgumu un inteliģenci, nevis ar kaut kādām dzimuma īpašībām. Starp režisoru un aktieri notiek savstarpēja pavedināšana, bet ne seksuālā līmenī. Taču noteikti ir jābūt dzirkstelei, jūtu intensitātei – tas ļoti palīdz darbā. Mēs varam dziļāk iegremdēties procesā un skatīties, ko varam izdarīt labāk – varbūt ir nepieciešams vēlreiz nofilmēt kādu ainu, varbūt ir jāatrod cits leņķis. Darbs norit ārkārtīgi intensīvi, tas ir saspringts periods – laika nekad nav pietiekami daudz, naudas nekad nav pietiekami daudz. Mēs cenšamies nezaudēt laiku. Filma Vīrieši viņas dzīvē tika uzņemta ātri – piecās nedēļās. Ainu ar Žerāru Depardjē nofilmējām vienā dienā.

Filmas finālā jūsu varone, nespēdama tikt galā ar grūtībām, dodas pie ekstrasensa, kuru atveido Žerārs Depardjē. Vai savā dzīvē esat kādreiz meklējusi palīdzību pie šādiem speciālistiem?

Jā, esmu devusies pie ekstrasensa, kad man bija nedaudz vairāk par divdesmit gadiem un es centos atrast atbildes uz svarīgiem jautājumiem un situācijas risinājumus ārpus sevis. Galvenais dzīvē ir cilvēka uzskatu sistēma. Kā mēs uztveram lietas, cik lielā mērā paļaujamies uz intuīciju, cik ļoti ieklausāmies tajā, ko dzirdam sev apkārt. Esmu secinājusi, ka tas ir bīstami – ticēt tam, kas vēl nav īsti noticis. Protams, vienmēr var saprast cilvēka šaubas un vēlmi "zināt patiesību", tāpēc viņš griežas pie dažāda veida speciālistiem, cerot, ka viņi palīdzēs. Daļēji tas var palīdzēt, jo tas apliecina sajūtas un iespaidus, kas cilvēkam jau ir. Taču esmu pārliecinājusies, ka tas varētu būt riskanti – jums var pateikt jebko, jūs to uztversiet nopietni un tieksieties pēc tā. Vai nav par traku?

Mēs labi pavadījām laiku ar Žerāru Depardjē uzņemšanas laukumā, daudz jokojām. Žerārs teica, ka viņam ir sajūta, ka šajā ainā viņš man uzdod jautājumus par savu nekustamo īpašumu, nevis par manas varones jūtām.  

Kā jūs pieņemat lēmumus, kad īsti nezināt, kā rīkoties?

Jāuzticas intuīcijai. Jāieklausās tajā, ko saka nevis prāts, bet sirds. Jāuzticas sajūtai savā ķermenī, ķermenis vienmēr zina labāk. Nevajag ļauties manipulācijām, kas notiek galvā: ja izdarīšu to, iegūšu to un to... Man vienmēr ir bijusi svarīga saikne ar neredzamu, loģiski neizskaidrojamu telpu, kas ir mūsos iekšā. Ja centīsieties pieņemt lēmumus, ņemot vērā tikai racionālus apsvērumus, jūs zaudēsiet saikni ar šo telpu sevī, kas ir ļoti spēcīga, un tā par mums zina vairāk, nekā mums šķiet.

Runājot par filmu Vīrieši viņas dzīvē, es stāstu arī par savu pieredzi. Četrdesmit gadu vecumā pēc šķiršanās manā dzīvē bija emocionāla krīze. Pusotru gadu man nebija vēlmes neko darīt, taču es to sev atļāvu – es ielaidu sevī šo nevēlēšanos. Man bija grūti, nezināju, kad šis periods beigsies. Man bija sajūta, ka šķērsoju tuksnesi. Tikt ar to visu galā man palīdzēja abi mani bērni, taču strādāt es negribēju. Tajā laikā labāk iepazinu sevi. Uzzināju, ka man ir jābūt pacietīgai pašai ar sevi.

Jūs filmējaties, spēlējat teātrī, gleznojat, dejojat, dziedat. Kas jūs motivē to visu darīt?

Mans neprātīgums! Šīs lietas pie manis bieži atnāk pašas, un es pati esmu pārsteigta. Pateikt "nē" ir ļoti sāpīgi, pateikt "jā" ir mazāk sāpīgi.

Man regulāri jautā: "Ar kuriem režisoriem vēl jūs vēlētos sadarboties?" Es tam pieeju mazliet citādi. Pati izvēlos projektus, kuros piedalos, taču cenšos nesasteigt notikumus. Pavadu laiku mēģinājumos, mācos lomas, strādāju – tas ir minimums, kas man ir jāizdara. Esmu gatava negaidītiem pavērsieniem un ceļojumiem. Es sevi uzskatu par stāstnieci.

Ilgus gadus sapņoju par sadarbību ar japāņu režisoru Hirokadzu Koreedu (šā gada Kannu kinofestivāla Zelta palmas zara ieguvējs par filmu Zaglēni/ShopliftersJ. J.). Mūsu ceļi krustojās festivālos, mēs tikāmies Japānā, kopā aizbraucām uz Kioto. Tagad, desmit gadu vēlāk, es beidzot filmēšos Hirokadzu Koreedas filmā. Redziet, man bija šāds sapnis, taču es nemēģināju to visu sasteigt. Vēlmei uzņemt filmu arī ir jānobriest.

Man patika spēlēt jau bērnībā. Kad biju vienatnē, man vienmēr palīdzēja iztēles spēks un spēja kaut ko radīt. Kad jums izdodas atklāt radītāju sevī, tas paliek uz mūžu. Nevajag ļaut emocijām un situācijām sevi pilnībā pārņemt, vajag atcerēties, ka jūsu kodols paliek nemainīgs, lai kas arī notiktu. Vajag saglabāt dzirksteli, zinātkāri, spēju radīt un meklēt, mīlestību pret dzīvi, zināmo un nezināmo.

Vai jums bieži kaut kas neizdodas? Nesanāk tā, kā gribētos?

Gribat zināt, vai man ir bijušas izgāšanās? Kas ir izgāšanās? Dažreiz filmas nenopelna tik daudz, cik producenti ir gaidījuši. Taču filmas budžets un prognozētā peļņa nekādā ziņā nav kritērijs, kas man liek teikt "jā". Ja es dzītos pēc skaitļiem, nefilmētos tādā filmā kā Vīrieši viņas dzīvē, es izvēlētos kādu citu projektu. Mēs labi zinām, ka autorkino ir jācīnās par izdzīvošanu, šīm filmām ir jāiekaro sava vieta, un tas ir sarežģīti. Tā ir mana izvēle – piedalīties šādos projektos.

Laiku pa laikam es filmējos tādos darbos kā Rēgs bruņās/Ghost in the Shell (2017; režisora Rūperta Sendersa zinātniskās fantastikas trilleris, japāņu mangas seriāla lielā ekrāna versija; lomās – Skārleta Johansone, Takesi Kitano, Maikls Pits u. c. – J. J.), un tie pelna labu naudu. Šīs filmas producenti bija cerējuši uz lielākiem kases ieņēmumiem, taču, ja salīdzinām ar citām manām filmām, Rēga bruņās komerciālie rezultāti ir kosmiski.
Man ir bijušas vairāk un mazāk veiksmīgas filmas. Tie, kuri nav piedzīvojuši izgāšanos, nav dzīvojuši. Tā ir dzīves pieredzes sastāvdaļa. Izgāšanās un neveiksmes ļauj sajust realitāti, padara tevi pazemīgāku, sagatavo tevi nākamajiem darbiem, kurus tu sāc vērtēt jau pavisam citādi.

Vai pēc seksa skandāliem, kuri satricinājuši globālo kino industriju, aktrises rūpīgāk izvēlēsies projektus un režisorus? Kā viss notikušais ietekmēs jūsu profesionālo izvēli?

Lai izvairītos no nepieciešamības atkal un atkal atbildēt uz šo jautājumu, esmu detalizēti izklāstījusi savu viedokli publikācijā laikrakstā Le Monde. Šī ir ļoti jūtīga tēma. Vienmēr esmu strādājusi tā, lai saglabātu neatkarību. Man tas ir vienīgais veids, kā varu darboties. Ja es kādai filmai pasaku "jā", tas ir simtprocentīgs "jā" un tas ir tikai mans lēmums. Mani nekas nespiež teikt "jā".

Ir svarīgi runāt par sieviešu lomu, ir svarīgi, lai tā tiktu respektēta. Skaidrs, ka par to daudz un intensīvi runā pašas sievietes, taču mani visvairāk pārsteidz, ka par šo tēmu ļoti maz izsakās vīrieši. Pieļauju, ka arī viņi cieš no seksuālas uzmācības. Kā šajā situācijā jūtas vīrieši? Tas skar ne tikai sievietes. Vīriešu klusēšana mani šokē vairāk nekā sieviešu atklātība šajos jautājumos. Daudz tiek runāts par robežu pārkāpšanu, vai kāds nav pāršāvis pār strīpu, par pavedināšanu… Arī par tādu pavedināšanu, kurā nav uzmācības pazīmju. Galu galā ikviens zina un jūt, kad tiek pavedināts. Tajā nav nekā slikta. Seksuāla uzmācība un necieņas izrādīšana ir kaut kas pavisam cits.

Ikviens – sieviete vai vīrietis – zina, kad pret viņu izturas ar necieņu. Dažreiz ir nepieciešams laiks, lai saprastu, kāpēc tajā situācijā tu tā esi juties un vai tā tiešām ir bijusi necieņas izrādīšana pret tevi. Cilvēki pierod pie kaut kādiem noteiktiem uzvedības modeļiem, un dažreiz par to ir jāaizdomājas nedaudz vairāk, lai saprastu, kas tas bija.

Es tiešām vēlētos dzirdēt, ko domā vīrieši. Šajā diskusijā pietrūkst viņu viedokļu. Tas ir nepieciešams mums visiem.    

Vai bieži esat jutusi, ka režisors cenšas jūs pavedināt?

Vai bieži?! Liecieties mierā! Vai šis ir jautājums ar uzmācības zemtekstu?!

Kur jūs glabājat savu Oskaru?

Tas ir vēl viens jautājums, uz kuru nevēlos atbildēt.

Šķiet, ka savā profesijā esat bezbailīga. Varbūt tomēr kaut kas jūs biedē?

Vai jūs jokojat? Bieži esmu satraukusies, taču turpinu strādāt. Es mācos no savām bailēm. Piemēram, man bija drausmīgi bail no dziedāšanas, un es mēģināju pārvarēt šīs bailes. Neesmu dziedātāja, man nav ideālas dzirdes, taču jutu, ka man vajag dziedāt. Man gribējās to darīt. Tas bija Barbarai veltīts projekts, un būtu dīvaini, ja es tajā programmā nedziedātu viņas dziesmas. Man tās bija jaunu emociju medības, man gribējās iegremdēties Barbaras pasaulē. Es dziedāju kā aktrise un atklāju daudz jaunu lietu, kas ir saistītas ar balsi un emociju paušanu tieši ar vokālu. Tas pats bija ar deju uzvedumu in-i, kurā centos izpaust savus pārdzīvojumus kustībā.

Man vienmēr ir bijis bail, nekad nav bijis absolūtas pārliecības par to, ko daru, jo īpaši, ja tas ir kaut kas jauns un nezināms. Vakcīna pret bailēm neeksistē. Man ir bail kā visiem. Taču mēs esam profesionāļi – strādājot no baiļu sajūtas ir jāatbrīvojas. Es arī nedrīkstu domāt par to, ko kāds no manis gaida. Aktierus bieži uzceļ uz pjedestāla, un tas traucē. Tā ir smaga nasta. Vēlos paturēt tiesības izdarīt kaut ko nepareizi, arī man var paslīdēt kāja. Vēlos darīt to, ko no manis negaida. Es neatskatos pagātnē, netērēju laiku pārdomām par to, ko esmu darījusi. Tas nav konstruktīvi. Tā ir daļa no manas dzīves, taču es vēlos radīt kaut ko jaunu, un atmiņas nepalīdz.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Kura partija tiks pie premjera posteņa un iespējas sastādīt valdību?

Kopā nobalsojuši: 670

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Divpadsmit noveles kā atbildes

Jo vairāk lasām, jo vairāk iemīlamies, – par krievu dramaturga Mihaila Durņenkova sarakstītās lugas tekstu saka topošās izrādes Karš vēl nav sācies veidotāji, kuri savu darbu skatītāju vērtēj...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja