Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dzejnieci Liānu Langu. Dzejas vieta ir margināla

"Svarīga ir valoda. Ja pārtrūks lasīšanas process, apstāsies domāšana, jo cilvēks domā ar valodas palīdzību, tas ir galvenais instruments," uzsver Liāna Langa, kura izdevusi jaunāko dzejas krājumu Velēnu kleita

Liāna Langa vienmēr ir bijusi iesaistīta literārajos un kultūras procesos, savulaik bijusi viedokļa līdere daudzos aktuālos sabiedriskos un politiskos jautājumos. Ilgus gadus kūrējusi Klasiskās dzejas vakaru festivālā Dzejas dienas, bijusi žurnāla Latvju Teksti galvenā redaktore, vadījusi TV raidījumu par literatūru, izveidojusi audiogrāmatu izdevniecību, paguvusi arī studēt filosofiju un literatūru Ņujorkā, gleznot un kalpot pareizticīgo baznīcā...

Liānas Langas jaunākais dzejas krājums Velēnu kleita iznācis pēc astoņu gadu pārtraukuma. Reiz iepazinuši viņas dzeju, lasītāji gaida katru nākamo Liānas grāmatu. To atzīst un ciena kolēģi, saskatīdami dzejnieces darbos gan tēmas dziļumu, gan izteiksmes koncentrētību. Liānas Langas dzejoļu krājumi apbalvoti ar visām iespējamām Latvijas balvām. Krājums Velēnu kleita ir īpašs. Personiskāks. Vietumis patiesu skumju caurvīts tik ļoti, ka tikai drosmīgākie kritiķi spēj to komentēt. Arī mūsu saruna un domu apmaiņa bija visai delikāta, mēs sarunājāmies mūzikas veikalā Upe, kur jaunieši izmeklēja plates, tika nogriezta fona mūzika, mūsu balsis kļuva arvien klusākas un klusākas, un mēs abas zinājām, kāpēc tā. Varbūt vārdiem tur tiešām vairs nebija vietas, varbūt patiesi spējām apmainīties domām.

Vai tevi var pieskaitīt pie mazrakstītājiem?

Principā, jā. Ja ņem vērā, ka piektā grāmata, kopā sešas. Rakstu reti, tajā situācijā, kad dzejolis ļoti, ļoti uzprasās un neatstājas. Šis ir ļoti autobiogrāfisks krājums. Iepriekšējos es strādāju ar tēmām, kas mani interesēja, – tie bija cikli Izpildītājs, Galantērija N, Vēji, Skatieni. Es sev devu uzdevumu un mērķtiecīgi reflektēju par to, kas man bija svarīgs. Taču šajā periodā ir bijuši arī citi lieli rakstu darbi – gan mūziklam, gan operai.

Tu esi rakstījusi Artura Maskata operas Valentīna libretu, un arī šajā dzejoļu krājumā ir iekļauts operas dziedājums un veltījuma dzejolis Valentīnai. Pastāsti par savu satikšanos ar Valentīnu Freimani.

Man bija iespēja iepazīt Valentīnas Freimanes dzirkstošo intelektu klātienē, jo pa blatu, ja tā var teikt, nebūdama ne aktrise, ne studēdama režisoros, gāju uz viņas leģendārajiem kinolektorijiem 70. gadu beigās un 80. gadu pašā sākumā. Mani jau pirms tam interesēja kino, un es daudz skatījos, taču Valentīna tiešām atvēra acis uz kino pasauli, un es kļuvu sinefile tik lielā mērā, ka Augusts Sukuts mani uzaicināja strādāt Arsenālā un atlasīt filmas. Pēc tam mēs ar Valentīnu iepazināmies personīgi Arsenāla laikā, jo viņa vienmēr bija Arsenāla filmu atlases žūrijā, mēs ar viņu sadarbojāmies.

Daudz vēlāk Arturs Maskats mani uzrunāja ar jau gatavu libretu – tas bija tas, kā viņš to operu bija ieplānojis un kā viņš to dzirdēja, tādējādi es esmu duetu un āriju, kora dziesmu un vārdu autore. Tad mēs aizbraucām pie Valentīnas, viņa to libretu pieņēma, Artura redzējumu. Es rakstīju ainas un reizi pa reizei zvanīju Valentīnai uz Berlīni, un lasīju viņai priekšā, viņa bija saviļņota, viņai ļoti patika.

Vai tas bija tavs pirmais darbs operas žanrā?

Jā. Tā ir sarežģīta kombinācija, ka ir atsevišķi librets un atsevišķi kāds cits raksta vārdus. Tā nav tā labākā kombinācija. Labāk ir būt vienam autoram, libretistam, kas ir gan libreta – dramaturģijas – autors, gan vārdu autors. Ar Raimonda Paula mūziklu Leo. Pēdējā bohēma bija vienkāršāk, jo tas bija mūzikls, Inga Ābele veidoja dramaturģiju, un es tikai rakstīju dziesmu tekstus. Operā bija sarežģītāk.

Ja tev pašai būtu jāraksta librets, kāda būtu opera par Valentīnu?

Noteikti atšķirīga, bet es tagad nevaru pateikt, kāda tā būtu. Valentīnas aiziešana šogad... Pēdējos sešos septiņos gados no manas dzīves ir aizgājis tik daudz fundamentālu, būtisku cilvēku, tiešām daudz. Bez viņiem dzīve ir pilnīgi cita, nav šo cilvēku starojuma, un man ir tāda sajūta, ka ir jāadaptējas jaunai realitātei, tas prasa laiku. Nav pat svarīgi, ka tu tos cilvēkus nesatiki katru dienu, svarīga ir apziņa, ka tev tur un tur, un vēl tur ir fundamentāli domubiedri, cilvēki, ar kuriem ir vērts sarunāties. Pēdējie gadi ir bijis liels zaudējumu laiks.

Ar ko tu sarunājies caur dzeju, ja dzejoļus var uztvert kā sarunu, – pati ar sevi? Ar lasītāju?

Noteikti – gan, gan. Brodskis esejā par Osipu Mandelštamu raksta, ka dzejoļa uzrakstīšana ir trenēšanās nomiršanā. Tā ir tik koncentrēta valodas forma, ka tā vienlaikus ir pašatklāsme, refleksija, dialogs, pašizziņa, saruna ar Dievu vai ar Lielo Neko – varam, vienalga, kā dēvēt, – izgaismošanās pašam sev... Katrā ziņā tas ir metafizisks piedzīvojums.

Vai tādi ir visi dzejoļi?

Dzeja ir ļoti dažāda. Nedomāju, ka visi dzejoļi nodarbojas ar metafiziku, bet ir tādi, kas nodarbojas. Ir taču tik daudz – eksperimentāla dzeja, konceptuālisms, ir tāda dzeja, ko skāris globālisms, bezgalīgs verlibrs, vārdu plūdi stabiņos, plūdi, plūdi, plūdi... Tāpat kā prozā – valda milzīga daudzveidība. Es mākslā iestājos par eksperimentu un novatorismu, taču konceptuālo dzeju varu intelektuāli izlasīt vienu reizi, bet tas mani dziļi neskar – izlasīt, novērtēt asprātību vai intelektuālo kodu, kas tajā ietverts. Man ir skaidrs, ka es pie tās neatgriezīšos. Bet ir tādi dzejnieki, pie kuriem tu atgriezies visu mūžu.

Pie kuriem tu atgriezies?

Es neminēšu latviešu dzejniekus, bet tos, kurus regulāri pārlasu, – Cvetajevu, Brodski, Odenu, Zagajevski, Milošu... Daudzus, ļoti daudzus, kurus lasu visu mūžu.

Tu teici, ka neminēsi latviešu dzejniekus, bet tavā jaunajā krājumā ir dzejolis Jānim Rokpelnim.

Jā, taču tas tiešām bija tā, kā tur rakstīts, – no rīta pamodos ar domu, ka kolēģim jāuzraksta jubilejas panti. Tā es to dzejoli uzrakstīju.

Grāmatā ir veltījuma dzejoļi arī citiem cilvēkiem – vai tie ir tavi nozīmīgie cilvēki?

Margitai Gailītis es šo dzejoli biju uzrakstījusi pirms tam un tad viņas jubilejā nolēmu viņai šo dzejoli veltīt. Valentīnai es uzrakstīju dzejoli 90 gadu jubilejā, ko atzīmēja Jaunajā Rīgas teātrī. Dzejolis Viesturam Vecgrāvim gan nav jauns, tas rakstīts pirms ilgāka laika. Viņš ir literatūrzinātnieks, kuru es ļoti cienu. Ja nebūtu viņa, pat nezinu, vai es būtu izdevusi kādu grāmatu, jo, kad pārbraucu no Ņujorkas un sāku strādāt Arsenālā, Viesturs zināja manu dzeju, zināja, ka es rakstu. Viņš burtiski sita dūri galdā un teica: "Manuskriptu uz galda!" Viņš gribēja izdot manu grāmatu.

Daudzi dzejoļi man bija pazuduši, savācu to, kas bija saglabājies, un 1997. gadā iznāca Te debesis, te ciparnīca un saņēma Dzejas dienu balvu. Es biju publikai pilnīgi nezināma kā dzejniece, tas bija pagrieziena punkts – pateicoties Viesturam. Viņš izdeva arī manu otro krājumu.

Kā ir iespējams pazaudēt dzejoļus?! Manuskripti taču nedeg.

Domāju, ka uz dzejas āķa es nokļuvu agrīnos pusaudža gados, man bija 12–13 gadu, un Kurts Fridrihsons, Gundegas Repšes krusttēvs, – ar Gundegu Repši mēs sēdējām vienā solā – man uzdāvināja viņa ilustrēto, jau leģendāro Silmales sakārtoto franču modernās dzejas izlasi Es tevi turpinu. Atceros, ka braucu no Kurta mājās ar 15. trolejbusu, šķirstīju šo grāmatiņu un lasīju Rembo Piedzērušos kuģi. Tas man bija tāds trieciens, vienkārši kaut kāds insights tieši valodas dēļ, un, lai gan no tā dzejoļa neko nesapratu vai arī tikai intuitīvi nojautu, es lasīju un zināju, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs. Kaut kā sapratu, ka vēlos dzīvot šādā valodā, šādas valodas vidē, dzejas valodas, dzejas valodas pasaulē.

Pamatskolas beidzamajās klasēs un vidusskolā daudz lasīju un apzināti trenējos rakstīt dzeju katru dienu. Pārtraukums bija periods, kad es trīs gadus gleznoju, tad nerakstīju. Es tiešām uztrenējos, ja tā var teikt. Pati sev devu uzdevumu uzrakstīt sonetu vai uzrakstīt par lietām, jo ņēmu vērā Rainera Marijas Rilkes – viņš ir viens no dzejniekiem, pie kura es pastāvīgi atgriežos, – padomu jaunam dzejniekam, vēstulē viņš iesaka nerakstīt par mīlestību, bet censties rakstīt par lietām, jo par mīlestību rakstīt ir ļoti sarežģīti. Es sev devu uzdevumu: šodien rakstīšu par ceriņkrūmu, šodien rakstīšu par galdu... Tā es uztrenējos. Tas viss bija rokrakstā vai uz rakstāmmašīnas lapām, un, kamēr es gandrīz piecus gadus biju prom Ņujorkā, visi tie papīru kalni Ikšķilē bija paputējuši, pārvietoti un tā... Taču lielākā daļa ir saglabājusies.

Vai tu spēj iedomāties, ka arī tava dzeja kādam ir liels piedzīvojums, pārdzīvojums, trieciens, kas dziļi uzrunā?

Atklāti sakot, es par to nebiju domājusi. Ja tā ir, ļoti labi, taču es par to nedomāju. Esmu saņēmusi atsauksmes, ka cilvēkus ir uzrunājusi šī grāmata, bet neko detalizētāk nezinu.

Tu pati minēji, ka šī grāmata ir autobiogrāfiska. Daudzi autori vēlas atkratīties no autobiogrāfiskuma, jo tas it kā nav labais stils, dzejoļi esot jātver plašāk. Mēs par taviem dzejoļiem esam sarunājušās arī grēksūdzes dzejas sakarā.

Jā, bet tas nenozīmē, ka šie dzejoļi ir grēksūdzes dzeja, jo domāju, ka grēksūdze ir noslēpums, ne velti baznīcā tas ir sakraments, un grēksūdze ir jākārto starp indivīdu un Visaugsto, nevis publiskajā vidē. Tā ka dzeja ir "autobiogrāfiska", bet tā nav "grēksūdzes dzeja".

Dzejolis harakiri ir autobiogrāfisks – sava veida bērnības CV? Tāpat, iespējams, arī es/ne - es un krājuma noslēdzošie In memoriam dzejoļi? Caur tiem tu atklāj lasītājam daļu sava intīmā es. Kas tā ir par daļu, kas tiek atklāta? Varbūt tā pati liek sevi atklāt?

Harakiri un In memoriam ir Sandrai Amerikai. Savukārt ar dzejoli es/ne - es ir cits stāsts. Gadiem ilgi ik dienu staigāju ar savu suni pa dažādiem maršrutiem Ikšķilē. Staigājot piedzīvoju brīžus, kad pilnībā saplūdu ar ainavu, svešajām dzīvēm svešajās mājās, pašai it kā izzūdot, uz mirkli pazaudējot savu «es», «ego». Jāatzīstas, ka tas ir reti laimīgs stāvoklis, kad nejūti atšķirību starp sevi, kokiem, mākoņiem, suni, celtnēm un garāmgājējiem. Par to arī centos uzrakstīt. Vai tas izdevies, lai spriež lasītājs.

Kā vienu no centrālajām tēmām šajā krājumā var nolasīt zaudējuma pieredzi un nāvi – pamattēmas, ko dzeja vispār risina.

Dzejā jau kopš antīkajiem laikiem nāves tēma ir ļoti aktuāla, un ne velti. Visus cilvēkus vieno šis neizbēgamais fināls, tas, par ko aicina domāt reliģijas. Ņemot vērā pēdējos sešus septiņus zaudējumu gadus, ir pilnīgi loģiski, ka nāves tēma pastiprināti parādās šajā krājumā, jo tas ir pārdzīvojums. Tie, kam ir biezāka āda, sevi nomierina ar teikumu, ka dzīve iet uz priekšu un jādzīvo tālāk, un tas ir ļoti pareizi. Taču nesen izdzirdēju par traģēdiju Apē, kur ugunsgrēkā sadega divi bērni, arī tas mani skāra. Es iztēlojos, kā jūtas to bērnu vecāki, to traģēdiju, tas ir šausmīgi.

Vai tu ņem impulsus dzejoļiem no ārējās pasaules?

Pilnīgi noteikti. Esmu daļa no ārējās pasaules. Mēs visi esam savienoti smalkā tīklojumā, visa pasaule, mēs esam savienoti vienā tīklā, un sekundes laikā smadzenēs notiek 100 000 bioķīmisko reakciju, un tagad arī zinātne, pētot antidaļiņas un atklājot arvien jaunas daļiņas un kvantus, kvantu teoriju un tā tālāk, arvien vairāk pietuvojas skaidrojumam, kādā veidā mēs esam savienoti, kādā veidā iespējami šie impulsi, domu apmaiņa no attāluma un visādi citādi brīnumi.

Kā tajā visā iederas dzeja?

Dzeja arī ir šī tīklojuma daļa. Varbūt viena no smalkākajām. Varbūt tieši tāpēc dzejas vieta nenoliedzami ir margināla.

Kāpēc – nenoliedzami?

Tāpēc, ka dzeju lasa ļoti maz. Tā vienmēr ir bijusi margināla. Tikai nelielam lasītāju un autoru lokam. Noprotu, ka dzejoļu grāmatu tirāžas kļūst aizvien mazākas un mazākas, pat lielās valstīs dzejoļu krājumus izdod 300 eksemplāros. Vai ar citām mākslas sfērām nav līdzīgi? Protams, dominē populārā kultūra, un arī pie mums arvien uzstājīgāk tiek piedāvāts visas lietas mērīt kvantitatīvi – ja kaut kā ir daudz, tas ir labi. Tas ir aplami, ačgārni, un tas neizsaka būtību. Piemēram, tagad jautājumā par pagasta bibliotēku optimizāciju, ko mēs (Latvijas Rakstnieku savienības biedri – I. Ž.) parakstījām, arī tika piedāvāti šie kvantitatīvie mērījumi: ja tur ierodas mazāk cilvēku, ir jāoptimizē. Tā ir bīstama tendence, un tas ir aplami pēc būtības. Ja, piemēram, cukurvati katru dienu apēd, pieņemsim, 50 miljoni bērnu, tas nenozīmē, ka cukurvate ir veselīga.

Domāju, ka ir svarīgi valstiskā mērogā panākt, lai valsts vara nebūtu atsvešināta no indivīda. Mēs redzam problēmas medicīnā, tagad bibliotēku sakarā un Anša Ataola Bērziņa sakarā. Nedrīkst atņemt iespēju pat tiem trim cilvēkiem piekļūt gaismas tīklam, ko ar tādu pompozitāti šeit izveidoja, tā ir pašvaldības funkcija šo iespēju nodrošināt, pat ja tie ir pieci cilvēki. Un kvantitatīvos mērījumus te piemērot ir absolūti aplami.

Savulaik tu biji ļoti aktīva sabiedriskajos jautājumos, teici, ka dzejas rakstīšana pati par sevi, pirmkārt, ir akts. Tieši caur saviem darbiem mākslinieki pauž viedokli, uzskatus, pārliecību, redzējumu.

Svarīga ir valoda. Ja pārtrūks lasīšanas process, apstāsies domāšana, jo cilvēks domā ar valodas palīdzību, tas ir galvenais instruments. Kaut kādā ziņā mēs jau dzīvojam nākotnē, jo pirms kādiem 10–15 gadiem Stīvs Džobss pasaulei piedāvāja viedtālruni ar trim funkcijām: tīmeklis, komunikācija un mūzika – internets, iespēja klausīties mūziku un komunicēt globāli. Vai mēs pirms 20 gadiem spējām iedomāties, ka ar vienu roku var maisīt zupu, otrā turēt aipadu un skatīties vakara ziņu izlaiduma tiešraidi tādā mazā plāksnītē? To rādīja fantastikas filmās. Tagad tā ir realitāte.

Esmu dzirdējusi, ka skolās bērni, kuriem ir viedtālruņi, ir neizpratnē, kāpēc viņiem kaut kas ir jālasa un jāatceras, ja var ieguglēt un visas zināšanas ir viedtālrunī. Civilizācija ir liela izaicinājuma priekšā, kur nu vēl, ja padomā, ka tiek radīts mākslīgais intelekts un roboti karavīri.

Kāda ir dzejas un dzejnieka loma šajā mainīgajā pasaulē? Kā mainās dzeja un dzejnieks? Tu pati izjūti, kā tas tevi ir mainījis kā dzejnieci?

Nē, nedomāju, ka mani tas ietekmē. Es izprotu šīs iespējas – labi, ka dzeju var sameklēt tīmeklī. Man nekad nav bijusi vēlēšanās publicēt savu dzeju, piemēram, feisbukā – ģīmjgrāmatā. Ir mainījušies kaut kādi ārējie apstākļi, bet poēzijas būtību jaunās tehnoloģijas nav mainījušas. Tā ir izturējusi laika pārbaudījumus tūkstoš gadu.

Varbūt tas ienāk dzejā nemanāmi – krājuma dzejolis saruna izmanto tālruņa īsziņu formu. Tēmas, ko tas risina, protams, nelīdzinās standarta īsziņām vai varbūt tādas ir dzejnieku īsziņas?

Jā. Jau Antenu burtnīcā man ir cikls Īsziņas rokām un akmeņiem, kurā dzejprozas žanru īstenoju kā manas draugam sūtītas īsziņas. Sarunā ir divi, kas apmainās ar domām.

Kāds ir tavs skatījums uz latviešu valodu mūsdienās un valodas novērtēšanas, saglabāšanas, izkopšanas u. tml. stratēģijām? Vai esi pūriste?

Nē. Man periodiski ir bijušas kaut kādas pūrisma lēkmes – varbūt tāpēc, ka gribējās pretoties citu valodu ietekmei. Taču es saprotu, ka valodas attīstība ir dzīvs process, valoda mainās, tas ir nenovēršami, kaut ko asimilē, kaut ko atgrūž, bet nevar arī ļauties pašplūsmai. Mēs joprojām varam paši piedāvāt savai valodai jaunvārdus un attīstīt to kā latviešu valodu, tas ir komplicēts process. Domāju, ka vislielākā atbildība par valodu vienmēr ir bijusi literatūrai, kā gan citādi!

Kā literatūrai būtu jāizmanto šī atbildība?

Nav jāizmanto, vienkārši jāstrādā ar valodu, jāsaglabā, jāpiedāvā lasītājiem interesanta lasāmviela, lai viņi lasītu. Mēs jau tagad redzam – publiskajā telpā, ja kāds runā, uzreiz var pazīt tādu cilvēku, kurš lasa, un tādu, kurš nelasa. Viņu runas veids ir pilnīgi atšķirīgs. Cilvēkam, kurš nelasa, ir grūti sakopot domas, viņš runā saraustītās frāzēs, bieži vien klišejiskās. Tīmeklī mēs redzam, ka ziņu portālu virsraksti reizēm ir katastrofāli. Ja spriežam par valodas kvalitāti, uzskatu, ka ir jāceļ godā redaktoru darbs, korektoru darbs. Nedomāju, ka portāliem redaktori nav vajadzīgi, – tādā ziņā tehnoloģijas neko nav mainījušas, arī tur ir acīmredzama nepieciešamība gan pēc redaktoriem, gan korektoriem.

Ja pieņem, ka mākslas darbs atspoguļo autora apziņu, ko tu esi atklājusi pati sev caur jaunāko krājumu?

Man jāpadomā par šo jautājumu... Es nekad nerakstu krājumu, es periodiski rakstu atsevišķus dzejoļus, mans mērķis nekad nav obligāti nonākt pie grāmatas. Pēc katras grāmatas, kas ir iznākusi, nekad neesmu zinājusi, vai būs nākamā, jo radošais process ir mistērija, protams, mēs lietojam savu gribasspēku, savas spējas un zināšanas, bet ar to vien nepietiek, lai rakstītu dzeju. Tādējādi katrs dzejolis ir pašatklāsme, bet, tā kā mērķis nebija grāmata, es nevaru pateikt, ko tieši esmu atklājusi caur šo grāmatu.

Ja tu man jautā, kā atspoguļo apziņu, varu teikt, ka viens no maniem pēdējā laika iepriecinājumiem bija Alvja Hermaņa un Gunas Zariņas izrāde Dieviņš pillā. Mani satrieca, ar kādu fantastisku mīlestību pret Aivaru Neibartu viņi ir radījuši šo darbu, tas ir tiešām fenomenāls beznosacījuma mīlestības paraugs. Es joprojām jūtu to siltumu, kas staro no izrādes un Gunas Zariņas ģeniālās spēles.

Ar Ņurbuli mēs bijām labi draugi, mēs bijām kūmi, kristījām vienu bērnu kopā, un daudz kas ar viņu kopā ir piedzīvots. Es viņu atklāju kaut kad vidusskolā, rakājoties Centrālajā grāmatu antikvariātā, kur mazās kastītēs bija dzejoļu grāmatiņas. Ieraudzīju Aivara Neibarta dzejoļu grāmatu, sāku turpat uz vietas lasīt viņa dzeju un nodomāju – johaidī, tāds pilnīgs avangards, kā gan kaut kas tāds vispār 70. gadu beigās ir iznācis, kā tas ir iespējams? Tad ar Neibartu mēs iepazināmies.

Domāju, viņu publicēja tāpēc, ka viņš nekad nerunāja par politiku, viņš bija tiešām brīvs cilvēks. Viņš izvairījās runāt par politiku un pareizi vien darīja. Izrādē Dieviņš pillā skatuve ir sadalīta trijās daļās, un tur tiek rādīta Ņurbuļa dzīve būtībā pēc nāves, tikai citā dimensijā, tur ir tāda guļamistabiņa, kas, man šķiet, reprezentē zemapziņas procesus, tur viņš guļ, pamostas, kaut ko ņurbulē, kaut ko dzejo; tad ir istaba ar skaņas aparatūru, kas, domāju, reprezentē apziņu, kur autors strādā ar valodu, meklē vārdus, trenē valodu. Un vēl ir tāda gaismas telpa pa vidu, kur viņš deklamē dzeju, dzied, un, man liekas, tā gaismas telpa reprezentē jau tādu virsapziņu, kur, savienojoties zemapziņai ar apziņu, dzejnieks nāk klajā ar rezultātu – gatavu dzejoli. Vismaz tā es to sapratu, varbūt es maldos un mana interpretācija ir kļūdaina.

Domāju, ka radošajā procesā darbojas visa apziņa – zemapziņa sazobē ar apziņu, un intuīcija vai virsapziņa, var to dēvēt visādi. Tā nav tikai kāda apziņas daļa.

Kā tu vērtē pašreizējos procesus latviešu literatūrā? Kas tev šķiet interesants?

Pašlaik pēc garām cīņām un panīkuma perioda ir iestājies vitalitātes periods, ko lielā mērā veicina gan gatavošanās Londonas Grāmatu tirgum, gan tulkošanas programma, gan tas, ka ir finansējums, un tas ir daudz lielāks nekā pirms desmit gadiem. Ļoti darbīgi ir jaunās paaudzes rakstnieki un dzejnieki, lietas iet uz labo pusi.

Liela nozīme bija romānu sērijai Mēs. Latvija, XX gadsimts, kas arī bija pavērsiens, aicinājums latviešiem atskatīties uz savu jaunāko laiku vēsturi, izzināt to, rakstniekiem pētīt no dažādiem skatpunktiem. Tas ir ļoti veiksmīgs projekts.

Kas tam par iemeslu, ka tik daudz cilvēku vēlas to lasīt? Kas mainījies cilvēku apziņā?

Cilvēkiem ir dabiska interese pašiem par sevi, saviem senčiem, savas valsts vēsturi, notikumiem, interese par to, kā rakstnieki to interpretē, interese par savu valsti, savu zemi. Lasīšanas process ir brīdis, kad esi pats ar sevi, esi ar autoru, norobežojies no ārējiem kairinājumiem reklāmu un popkultūras veidolā. Mainījies, manuprāt, ir tas, ka, lasot šos latviešu rakstnieku darbus, lasītājs ir juties ieguvējs. Tas ir būtiski.

Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda! ir nozīmīga ar to, ka caur viena cilvēka pieredzi tika augšāmcelta pirmskara Rīga, šī sabiedrība, kas šeit dzīvoja pietiekami draudzīgi, – baltvāci, ebreji, latvieši, krievi. Grāmatā Valentīna raksta, ka kopienas diezgan norobežoti dzīvoja, vairāk katra savā vidē. Tas, man šķiet, visur tā ir, arī joprojām. Cilvēkus vieno valoda un sava kultūra, bet kopīga bija valsts, Latvijas valsts, kas to brīnišķīgi saturēja kopā. Pirmskara Latvija, dzirkstoša, ar absolūti eiropeisku atmosfēru, kurā mēs redzam Rīgu kā Eiropas pilsētu, līdzvērtīgu, kurā ļoti ātri iznāk aktuālās literatūras tulkojumi un dzeja. Tā ir Rīga, kas Eiropas apritē ir līdzvērtīga citām Eiropas metropolēm, un tad mēs redzam, ko izdara holokausts, ko izdara karš. Milzīgs lūzums, katastrofāls pārrāvums un prātam neaptverami cilvēku zaudējumi.

Personiski stāsti plašāku publiku uzrunā daudz vairāk nekā vēsturnieku pētījumi, kuri arī, protams, ir nepieciešami, bet akadēmiskus pētījumus plaša publika nekad nelasīs kā memuāru literatūru.

Top komentāri

Dace
D
delfu intervijā ar Domburu, Ikstena arī saka, ka romānu sērija bija ļoti veiksmīga un to čakli lasīja. Bet Domburs vienīgais nolēma šos apgalvojumus pārbaudīt un secinājis, ka tā nemaz nav. Ne noprikto, ne bibliotēkās lasīto sērijas grāmatu skaits neliecina, ka tās tika pirktas vai lasītas vairāk kā citu autoru darbi. Nerakstu to , lai kaut ko atmaskotu, bet tikai , lai pasargātu no nevajadzīgiem un kaitīgiem meliem. Tas nav godīgi, melot. Efekts ir pretējs, kā melotājas ir cerējušas.
Robots
R
Langa nekad nav bijusi "Latvju Tekstu" galvenā redaktore, nevajag lielīties ar neesošiem nopelniem. :D
Tā bija patiesībā jāraksta:
T
Tā liāna langa vienmēr centusies iesaistīties varas - 4.maija kliķes viņu izlases "literārajos un kultūras" procesos, tāpēc bīdīta un stutēta kliķes un tai pietuvināto viedokļu līdere daudzos bieži tikai kliķei aktuālos politsabiedriskos jautājumos, bieži dziļi pretējam patiesajam sabiedrības vairākuma viedoklim.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Romāna tulkojums dejā

Musketieri atklāj spēcīgākos ieročus pret meliem, nodevību un varaskāri

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja