Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dziedātāju Martu Kristiānu Kalniņu. Man tāda bilde atmiņā ir

Imanta Kalniņa dziesmas turpina skanēt. Grupa Autobuss debesīs un kamerorķestris Sinfonietta Rīga Dzintaru koncertzālē piedāvās arī kaut ko iepriekš nedzirdētu. Solists Marts Kristiāns Kalniņš pieļauj, ka grupai varētu rasties kaut kas jauns arī ierakstu formātā, kaut arī pašlaik viņš vairāk muzicē ar kolektīvu Raxtu raxti

Dzintaru koncertzāles sezonas noslēguma koncertā 9. septembrī pēc desmit gadu pārtraukuma uzstāsies grupa Autobuss debesīs kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā. Viņi atskaņos labi pazīstamas Imanta Kalniņa kompozīcijas īpašos aranžējumos grupas un orķestra izpildītāju sastāvam. Skanēs arī Autobusa debesīs dalībnieka Kārļa Auzāna oriģinālmūzika un grupas iepriekš nespēlētas dziesmas. Dziedātājs un taustiņinstrumentālists Marts Kristiāns Kalniņš, kurš ir Imanta Kalniņa dēls, pēdējā laikā vairāk muzicē kopā ar kolektīvu Raxtu raxti, tāpēc šo koncertu gaida kā īpašu notikumu.

No reklāmām var saprast, ka Autobuss debesīs būs atkal dzirdams pēc ilga pārtraukuma, bet tā taču nav, ka neesat visus šos gadus spēlējuši.

Tā gluži nav, taču daiļrade, kas attiecas uz diskogrāfiju, kaut kādā ziņā ir apstājusies 2006. gadā, kad mums iznāca Imanta Kalniņa dziesmu spēles.

Atceros – jūs bijāt redzami uz vāka rindiņā krāsainos, tādos kā teātra tērpos.

Jā, tādos bītlu tipa kostīmos. Albumā bija mūzika no kinofilmām – gan no Sprīdīša, gan no Maijas un Paijas. Paspēlējāmies ar tām dziesmām un toreiz mēs to atzīmējām ar koncertu Arēnā Rīga, starp citu, kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga. Tāpēc arī Latvijas koncertiem radās šī ideja, mūs uzrunāja, ka pēc desmit gadu pauzes mēs atkal varētu kaut ko jaunu izvēlēties un piedāvāt. Ar maestro Normundu Šnē pārrunājām idejas, un es minēju, ka vajag kaut ko jaunu.

Sāksim ar to, ka ir daudz dziesmu, kurām fiziski līdz šim nebija orķestra instrumentācijas. Muzicēšana ar orķestri nav ikdiena, lai gan vienu brīdi man radās sajūta, ka nupat visi, kam nav slinkums, spēlē ar orķestri, bet man personīgi tā ir baigā svētku sajūta. Laikam tā iemesla dēļ, ka es tomēr arī esmu pēc izglītības joprojām aktīvi spēlējošs orķestra mūziķis obojists. Septiņus gadus nostrādāju Liepājas simfoniskajā orķestrī un paralēli orķestrī Rīga, bet nu jau būs labs laiks, kā es no Liepājas esmu projām, jo vairs fiziski nespēju apvienot dzīvi divās pilsētās un izšķīros par labu Rīgai. Joprojām orķestrī Rīga esmu oboju grupas koncertmeistars, un man tā orķestra pasaule – simfoniskā un akadēmiskā mūzika – nav tikai vārds "orķestris", kas tev ir aizmugurē. Tā ir milzīga muzikālā mašinērija, kura tevi atbalsta un vada, kurai tu dzīvo līdzi un klausies, ko katra stabulīte un stīgas spēlē.

Agrāk Rīga bija pūtēju orķestris – man mājās ir padomju laiku plate, uz kuras rakstīts tieši tā "Pūtēju orķestris Rīga". Vai tagad pievienotas arī stīgas, un tāpēc tas nosaukums mainīts?

Nē, stīgas nav nākušas klāt, bet pasaulē netiek lietots tāds apzīmējums "pūtēju orķestris", tāpēc mēģina to lēnām mainīt un meklēt citus variantus. Viens no tiem ir arī symphonic band. Kad Gunārs Ordelovskis dibināja orķestri Rīga (1972. gada 6. septembrī), tā funkcija bija kalpot Rīgai, muzikāli ilustrējot dažādus notikumus. Mūsdienās šis orķestris pats rada milzīgas programmas un pārlikumus. Piemēram, viens no tiem ir Igora Stravinska Svētpavasaris, kas sākotnēji bija paredzēts milzīgam orķestra stīgu sastāvam, bet tas ir pārlikts symphonic band, un tā skaņa jau pietuvojas oriģinālam. Viss ir atkarīgs no cilvēka, kurš to instrumentē, viens no tādiem Latvijā ir Vilnis Šmīdbergs, kurš, kā mēs zinām, ir Katedrāles (latviešu 60. gadu beigās izveidota rokgrupa, kuras ieraksti nav saglabājušies – U. R.) dalībnieks. 

Sākotnēji viņš bija arī Sīpolu vadītājs – grupas repertuārā bija Šmīdberga un otra Katedrāles dalībnieka Jura Šimkus dziesmas. Vēlāk Šmīdbergs bija jau Mārtiņa Brauna vadītās grupas plates ar milzīgo sīpolu uz vāka skaņu režisors.

Es to vēsturi tik labi nezinu, bet esmu redzējis raidījumu Latvijas Televīzijā, kuram tūlīt būs otrā daļa.

Tā ir filma Savējie sapratīs. Pirmā daļa bija par sešdesmitajiem gadiem, un 27. septembrī Rokkafejnīcā būs pirmizrāde otrajai daļai par septiņdesmitajiem.

Šmīdbergam ir tik liela bagāža, un brīžiem ir tā, ka tu sēdi tā sauktajā pūtēju orķestrī, bet jau vairs nevari atšķirt un tev ir grūti pateikt, vai tur ir tās stīgas vai nav. Skatoties tajā lielajā nošu partitūrā, ko Vilnis ir taisījis, tu redzi, ka tā ir kā glezna – notiņas uzzīmē bildi. Nav jēgas no orķestra, šīs masas, kas tev ir aizmugurē, ja tā vienkārši spēlē, kā mūzikas valodā saka, garus kartupeļus – garas notis. Tam visam ir jābūt kā gleznai, un tad tam ir pievienotā vērtība. Pasaulē ir daudz piemēru. Stingam ir veiksmīgi koncerti ar orķestri. Starp citu, Raimondam Paulam ar Marisu Jansonu pirms gada bija koncerts, kurā arī bija fantastiskas aranžijas uztaisītas. Viss skan citādi.

Jūsu koncerts būs 9. septembrī. Tajā pašā vakarā klubā Palladium būs Šipsi un Matīsa Čudara koncerts Merkurijs uz Mēness kopā ar orķestri Rīga, tur skanēs Ludviga van Bēthovena un Skota Makalistera mūzika. Kā bez tevis?

Mēs orķestrī esam divas obojas, bet operā, piemēram, ir sešas. Šajā projektā ir viena oboja, tāpēc es tieku 9. septembrī spēlēt ar Autobusu debesīs. Es šo programmu pirms pusotra gada spēlēju Dzelzceļa muzejā.

Vai dzirdēji Šipsi aranžētās tava tēva dziesmas Piena svētkos?

Koncertā es nebiju – nebija laika. Man ir jānoklausās kaut kas vairāk par to vienu dziesmu Viņi dejoja vienu vasaru, kas bija ielikta sociālajos tīklos, lai varētu būt viedoklis par šo darbu.

Tavs tēvs ir visvairāk interpretētais latviešu komponists. Sākot no ansambļa Zvaigznīte kopā ar aktieriem Paulu Butkēviču, Līgu Liepiņu un Juri Strengu izpildītajām dziesmām 1967. gada Rolanda Kalniņa filmai Elpojiet dziļi, viņa paša aizliegumu piedzīvojušās grupas 2 x BBM, joprojām Kalniņa dziesmas spēlējošā Menueta līdz paša autora izveidotajai Turaidas Rozei un tās solistes Olgas Rejeckas grupai Tango. Albumu Pilsētā, kurā piedzimst vējš ar dažādu izpildītāju piedalīšanos 1995. gadā sagatavoja Remix producentu grupa, albumā Dūdieviņu dziedāja Aigars Grāvers, kaut gan man tā vairāk šķiet sieviešu vokālam piemērota dziesma.

Es arī to tā jūtu. Mēs ar Aivaru Hermani par to runājām – tolaik bija ideja uztaisīt tādu firmīgu skaņu, tur arī bungas ir programmētas, un Vilnis Krieviņš bija tikai šķīvjus ierakstījis. Mūsdienās var visu tā saprogrammēt, ka tu pat nepamani, bet toreiz viss notika mehāniski, pa kubiciņam.

Tu esi tagad paklausījies Turaidas Rozes pirmā sastāva ierakstus? Baigi forši! Bungmašīna, divas solistes, Alberta Bartaševica ģitāra un arī balss, un tas Imanta pieskāriens taustiņiem ir tik ļoti sajūtams uzreiz, ka ne ar vienu citu nesajauksi.

Jā, tas ir ļoti raksturīgs. Kaut kādā ziņā tajā laikā, ja paskatāmies arī uz Katedrāli, rokmūzikā darbojās simfoniskās domāšanas pamatlikumi. Ne jau, protams, viss, bet ir tādi opusi, piemēram, slavenā dziesma Kas jūs esat – tā ir tāda maza simfonija savā uzbūvē. Starp citu, ar Autobusu debesīs 9. septembra koncertam būs aranžēta dziesma Kad naktīs ar Imanta Ziedoņa vārdiem – tāds pilnīgs roks, kas bija no Turaidas Rozes, man šķiet, otrās programmas, kurā dziedāja Aivars Gudrais, tētis un Alberts Bartaševičs. Tur ir arī milzīgs instrumentāls posms pa vidu, kurā var riktīgi izspēlēties. Tā arī ir tāda maza simfonija. Tā simfoniskā domāšana – ģitāra nevis aizpilda kaut ko, bet tai ir partija kā uzdevums.

Bieži vien ir nācies dzirdēt kaut kādos citos projektos, ka mēģina to dziesmu reanimēt kādam koncertam, bet neskan. Un neskan tieši tā iemesla dēļ, ka tur ir jāspēlē tās precīzās notis, jo tikai tad tā bilde saliekas. Imanta Kalniņa mūzikā tas ir ļoti, ļoti būtiski. Bieži vien pat ir tā, ka tas neiet kopā ar kaut kādiem likumiem un stereotipiem. Mēs pieņemam, kā ģitāra ir jāspēlē, un, ja tur nav tas rifs pēc stereotipiem, uzreiz liekas: tā taču nespēlē!

Viņa mūzikā tas ir ļoti izteikti. Starp citu, es atceros Autobusa debesīs pirmo ierakstu studijā GEM, ko vadīja Edijs Gņedovskis, kurš arī ir ģitārists. Mēs, toreiz 18 gadu veci, katrs paņēmis to ģitāru, kāda nu tā bija, nākam un spēlējam, bet viņš saka: nē, tam ir jābūt tā... Basam ir jāiet ar basbungu kopā un tā tālāk. Beigās mēs tā ierakstām, atnāk Imants un saka: "Nē! Basbunga ir tajā vietā, un bass ir uz nākamā sitiena." Atkal jautājums: kā? Tas taču nevar būt! Bet tad, kad tu ieraksti šādi, tur viss ir.

Aizvirzoties vēl tālākā pagātnē, nesen no Paula Butkēviča uzzināju, ka tieši viņš esot nospēris kinostudijā tava tēva agrīno dziesmu notis filmai Elpojiet dziļi, kas tika aizliegta, pirms tās tiek kaut kur nobēdzinātas vai pat iznīcinātas, un atdevis Menueta vadītajam Jānim Blūmam, un, pateicoties tam, viņi sāka tās spēlēt.

Es vēl atceros Blūmu ļoti spilgti. Viņš brauca pie mums uz laukiem ar mazo moskviču – Kārlīti. Protams, tad biju ļoti mazs. Viņš bija obojists, spēlēja arī angļu ragu. To es atceros. Man šķiet, ka toreiz, kad Menuets uzveda rokoperu Ei, jūs tur! (1971. gadā Imanta Kalniņa uzrakstītā pirmā latviešu rokopera – U. R.), viņš pats tur spēlēja. Man tāda bilde atmiņā ir.

Ei, jūs tur! vēlāk bija arī Pērkona versija. Grupas repertuārā bija arī rokoratorija Kā jūra, kā zeme, kā debess, kurai ir trīs mūzikas autori: Imants Kalniņš, Juris Sējāns un Juris Kulakovs.

Pirms dažiem gadiem bija ideja par tās iestudēšanu – materiāls ir interesants tieši šī iemesla dēļ. Rokoperu Ei, jūs tur! mēs ar Latvijas koncertiem uzvedām Spīķeros vēlreiz aptuveni pirms pieciem gadiem. Dita Lūriņa un es bijām galvenajās lomās.

Kad ar Autobusu debesīs sākāt, vai uzreiz bija skaidrs, ka spēlēsiet lielākoties tava tēva dziesmas? Tēvs bija pie grupas šūpuļa?

Nu droši vien viņš deva mums svētību. Pēc albuma Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet 1998. gadā nākamais bija Es redzēju sapnī, kur Ainars dziedāja: "Es redzēju sapnī, kā Zālamans/ Liek roku uz pleca man...", un uz vāka meitene šūpolēs tādā kā zaļā dārzā. Tā kā tēvs mājās to visu rakstīja un arī albums tika ierakstīts turpat pie mums dzīvoklī, viņš palūdza kaut ko padziedāt. Tas viss nonāca līdz tam, ka es tajā diskā iedziedāju, man šķiet, trīs dziesmas. Faktiski pēc tam arī viss sākās. Tēvam iepatikās mans balss tembrs, lai gan es pats tagad klausos, un... Jā, liekas – ārprāts, es taču tur vispār nedziedu, un tagad ar pieredzi viss šķiet pilnīgi citādi, jo tik daudz gadu pagājis, bet viņš tajā toreiz kaut ko saskatīja.

Paralēli mēs sākām veidot Autobusu debesīs – sanācām uz mēģinājumiem, paspēlējām kaut kādas kaverversijas, un tad tēvs man kādu dienu saka: re, kur ir viena dziesma uzrakstīta. Nākamajā dienā vēl viena. Tā nedēļas laikā bija piecas dziesmas, kuras aiznesu uz mēģinājumu, un viena no tām bija galvenā, kas aizgāja, – Sitiet bungas. Tad mēs, cik nu sapratām, uztaisījām savu skatījumu, aranžējumu, un pašā 1999. gada sākumā iznāca mūsu pirmā kasete, ko Ainars izdeva.

Tu jau kādu laiku Autobusā debesīs, kopš Ervings Znotiņš prom, spēlē arī taustiņinstrumentus.

Viņš tagad spēlē Satellites LV. Domāju, ka Ervings ir simtprocentīgi savā pareizajā vietā un laikā – tas viņa muzikālajai domāšanai ir atbilstoši. Bet ne tāpēc es spēlēju – tā nav tāda caurumu aizlāpīšana. Es pie klavierēm jūtos daudz labāk. Pirms es sāku spēlēt oboju mūzikas skolā, līdz četrpadsmit gadiem biju pianistos.

Vai tēvs bija tas, kurš piesēdināja pie klavierēm un pirmās lietas ierādīja?

Nē, man nāca klavierskolotāja. Ir tikai fotogrāfijas, kurās es – mazs puika – esmu viņam klēpī pie klavierēm. Es atceros, kā reiz izgudroju veidu, kā klavieres nespēlēt. Mamma virtuvē šuj kleitas, tēva nav mājās, bet man nolikts divas stundas spēlēt klavieres katru dienu. To vienu stundu kaut kā nolaužu, un man jau ir līdz kaklam. Nākamajā dienā izdomāju, ka vienu stundu nospēlēšu un ierakstīšu kasetē. Tā es vienu stundu nospēlēju un otrajā palaidu kaseti. Mamma virtuvē dzird, ka es spēlēju. Kā jau bērni – visu kaut ko izdomā. Cits iebāž roku lapseņu pūznī, ka tikai vieglāk tikt cauri.

Niks Matvejevs man reiz stāstīja, ka bērnībā, mācoties spēlēt akordeonu, aizgājis ar puikām futbolu spēlēt, bet pirms tam izmētājis pa istabu notis un akordeonu izņēmis no futrāļa, lai vecākiem, pārnākot mājās, būtu iespaids, ka puika stundām ilgi spēlējis.

Kad iestudējām Lāčplēša atjaunoto versiju, ko Millers producēja, Matvejevs bija pieaicināts kā vokālais pedagogs. Es biju Kangars. Daudz laika pavadījām kopā – notika divdesmit astoņas izrādes mēnesī.

Vai Autobusam debesīs pēc šī koncerta varētu tapt arī kaut kas jauns?

Es priecājos par šo koncertu, jo tā ir bijusi liela manas dzīves daļa – 1998. gadā mēs sākām darbību, un nākamgad būs jau divdesmit gadu. Viss šis periods ir bijis skaists, un gribas ar Autobusu kaut ko jaunu radīt, jo daudzi man jautā, vai mēs vēl spēlējam, vai mums ir koncerti. Domā, ka viss sen ir cauri. Nē, nav cauri, un tur, kur mūs aicina, mēs spēlējam. 1998. gadā, kad mēs sākām, varējām sēdēt, piemēram, Lido alus sētā vai galerijā M6, pīpēt, iedzert, tad sākās Četru baltu kreklu periods, kuram mēs aktīvi dzīvojām līdzi, un palikām šajā klubā līdz nākamās dienas pēcpusdienai. Pusaudžu dzīve, un bija daudz laika tādai radošai kopā būšanai, visādus domu graudus un idejas ģenerējām. Neapšaubāmi tagad – šajā vecumā – nevienam no mums nav laika. Man ir četri bērni, ģimene, un uz daudzām lietām skatos citādi. Lai kaut ko jaunu radītu, mums vajadzētu uz mēnesi aizbraukt uz kādu radošo nometni, pasēdēt un padomāt, jo ideju ir daudz. Šobrīd Raxtu raxti aizņem lielāko muzikāli radošo dzīves telpu. Arī tāpēc, ka mana sieva (Kristīne Kalniņa, agrāk Kārkle – U. R.) ir ansambļa dalībniece, šīs radošās idejas dzimst lielākoties mājās. Spēlējam ļoti bieži, un vasarā nebija brīvdienu, kas būtu pagājušas bez koncertiem. Ir daudz radošu projektu uz nākamo gadu. Tūlīt jau būs 18. novembris, un mums ceturto gadu pēc kārtas būs lielais svētku koncerts Ķīpsalā.

Atceros, ka par Kristīni man pirmais reiz pastāstīja Valts Pūce – esot atradis brīnišķīgu meiteni no Līvāniem, kura spēlē vijoli un dzied viņa Pūces etnogrāfiskajā orķestrī.

Starp citu, es arī spēlēju Pūces etnogrāfiskajā orķestrī. Tieši Valts un vēlāk arī Kristīne bija tie, kuri mani ieveda tautas mūzikas pasaulē. Skatījos, kā Valts veido aranžijas, un mani tas sāka aizraut. Tad likumsakarīgi, jo briedums un pieredze bija uzkrāta, es ieraudzīju tēva mūzikā, arī rokmūzikā, daudz tautas mūzikas elementu. Tā izveidojās Raxtu raxti – mēs sanācām uz vienu koncertu, kuram es atlasīju dziesmas, kas izteikti bija pietuvinātas un rakstītas tautas mūzikas stilistikā. Pievienojās Edgars Kārkls un viņa māsa Kristīne ar visu savu kultūrvēsturisko mantojumu kopš bērnības – viņi mammas vadītajā folkloras ansamblī bija uzauguši.

Šogad Raxtu raxtiem jau ir pieci gadi. Bundzinieks Artis Orubs bija mans skolas biedrs Emīla Dārziņa Mūzikas skolā. Mums kopā ir viegli. Informācija, enerģija un mūzika plūst. Nekas nav jādara mākslīgi. Ja kaut kas ir jādara mākslīgi, kad ir sajūta, ka tas ritenis iet, bet sāk sprūst un kaut kas iet pret spalvu, uzreiz ir iekšējs "stop" un mēģinu neiet šo ceļu, norobežoties no tā. Iespējams, tas ir egoisms. Tam, ko dari, nevajadzētu būt pretdabiskam.

 

Koncerts

Grupa Autobuss debesīs un orķestris Sinfonietta Rīga

Dzintaru koncertzālē 9.IX plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–25

Top komentāri

VISUPIRMS vajag DZIEDĀTĀJU.
V
Un tad februāri vai martu Kalniņu.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja