Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar franču dziedātāju Stefanu Degū. Ceļojums uz elli. Kāpēc ne?

Ja piedalos izrādē, es tajā esmu no pirmās līdz pēdējai minūtei. Mīlas un vardarbības stundas ar ievērojamo franču baritonu Stefanu Degū

Ceturtdien, 10. maijā, Londonas Karaliskajā operā notiks izcilā britu komponista Džordža Bendžamina operas Mīlas un vardarbības stundas/Lessons in Love and Violence pasaules pirmizrāde, kuru iestudējusi radikālā, progresīvā britu režisore Keitija Mičela. Pie diriģenta pults stāsies pats autors. Operas libreta autors ir prominentais britu dramaturgs Mārtins Krimps. Šī komanda – komponists un diriģents vienā personā, dramaturgs un režisore – radījusi arī iepriekšējās Džordža Bendžamina operas Uzrakstīts uz ādas/Written on Skin (2012) pasaules pirmizrādi. Uzrakstīts uz ādas ir mistisks detektīvs: eņģeļi stāstnieki pārceļ klausītājus 800 gadu senā pagātnē, kurā risinās neparasts sižets, drāmas pamatā ir mīlas trīsstūris. Šis darbs ar fenomenāliem panākumiem izskanējis visā pasaulē, kļuvis par visbiežāk izpildīto XXI gadsimta operu un pasludināts par mūsdienu klasiku.

Mīlas un vardarbības stundu jauniestudējums ir dārgs projekts – tas ir septiņu operteātru kopražojums. Pēc pirmizrādes Londonas Karaliskajā operā uzvedumu tuvākajos gados varēs redzēt Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā (2018. gada jūnijā un jūlijā), Hamburgas Valsts operā (2019. gada aprīlī), Lionas operā (2019. gada maijā), Čikāgas Liriskajā operā (2020.–2021. gada sezonā), Barselonas Gran Teatre del Liceu (2021. gada martā) un Madrides Karaliskajā operā Teatro Real (2021. gada aprīlī un maijā).

Jaunā opera vēsta par varas, politikas un erotikas spēlēm un to, kādu ietekmi tās atstāj uz ģimenes saitēm. Sižeta nagla ir Edvarda II dēka ar viņa favorītu Pīrsu Gavestonu, šīs attiecības abiem beidzās traģiski. Edvards II (1284–1327) bija Anglijas karalis no 1307. līdz 1327. gadam, kad viņu no troņa gāza sieva Francijas Izabella kopā ar savu mīļāko Rodžeru Mortimeru. Par Edvardu II lugu uzrakstījis XVI gadsimta dramaturgs Kristofers Mārlovs un 1991. gadā filmu uzņēmis Dereks Džārmens. Šī vēsturiskā privātās dzīves drāma ir vēl vienas laikmetīgās operas pamatā – šveiciešu komponista Andreas Lorenco Skartacīni Edvarda II pasaules pirmizrāde notika 2017. gada februārī Berlīnes Vācu operā un guva galvenokārt negatīvas kritiķu atsauksmes.    

Mīlas un vardarbības stundas ir visvairāk gaidītā 2018. gada pasaules pirmizrāde. Vai Džordžam Bendžaminam izdosies atkārtot operas Uzrakstīts uz ādas panākumus? Jaunajai operai piemeklēts spožs solistu ansamblis. Karaļa lomu atveidos franču baritons Stefans Degū, viņa sievu Izabellu – kanādiešu soprāns Barbara Hanigena, kura dziedājusi arī operā Uzrakstīts uz ādas. Pīrsu Gavestonu tēlos ungāru un rumāņu izcelsmes baritons Ģula Orents.

Operas pirmizrāde ir lielisks iemesls iepazīt tās galvenās lomas atveidotāju. Baritons Stefans Degū ir viens no spilgtākajiem franču vokālistiem. 2012. gadā par nopelniem Francijas kultūras mantojuma bagātināšanā viņš kļuvis par Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa kavalieri. Dziedātāja repertuārs aptver periodu no baroka mūzikas līdz XXI gadsimta operai. Mīlas un vardarbības stundas ir ceturtā pasaules pirmizrāde, kurā piedalīsies Stefans Degū. Karaļa lomu Džordžs Bendžamins komponējis speciāli viņa balsij. Līdz šim Stefans Degū dziedājis mūsdienu beļģu komponista Benuā Mernjē operā La dispute un vēl viena slavena beļģu skaņraža Filipa Busmansa operās Au monde un Pinokio.

Īpašu atzinību Stefans Degū guvis Peleasa tēlā Kloda Debisī operā Peleass un Melizande. No šīs lomas viņš atvadījās 2016. gada Ēksanprovansas festivāla jauniestudējumā: izrādi iestudēja Keitija Mičela, Melizandi dziedāja Barbara Hanigena. Ar šīm māksliniecēm Stefans Degū atkal saticies Mīlas un vardarbības stundās.     

Šā gada martā Lionas operā Stefans Degū pārliecinoši nodziedāja savu pirmo Džuzepes Verdi operlomu – Rodrigo Dona Karlosa oriģinālajā franču versijā. Stefans Degū vienmēr apbur ar balss skanējuma skaistumu, stila izjūtu, izsmalcinātu jutekliskumu. Viņa vokālo un dramatisko meistarību var novērtēt tikko izdotajā albumā Enfers, kas ierakstīts kopā ar talantīgo franču diriģentu Rafaelu Pišonu un viņa vadīto orķestri un kori Pygmalion.

Šis ir konceptuāls projekts: fragmenti no Žana Filipa Ramo un Kristofa Vilibalda Gluka operām ir strukturēti kā rekviēms. Stefans Degū iemiesojas traģiskos varoņos, kuri ir spiesti doties uz elli un tur piedzīvo gara transformāciju. Šajā mūzikā saplūst reliģija, mitoloģija, pagānu rituāli, garīgais un laicīgais. Pāri visam – komponistu fantāzija. Kā skan pasaules gals? Kas notiek pazemes valstībā un dvēseles tumšākajos nostūros? Kompānijas Harmonia Mundi izdotais disks Enfers jau ir atzīts par vienu no oriģinālākajiem un labākajiem 2018. gada klasiskās mūzikas ierakstiem. Tas nav drūms, bet intriģējošs, teatrāls un pacilājošs. Pēc ceļojuma uz elli gribas dzīvot ilgi un laimīgi.  

Ja sekosiet Stefanam Degū sociālajos tīklos Twitter un Instagram, uzzināsiet, ka viņš ir kaislīgs gardēdis un dabas draugs. Mākslinieks daudz ko atklāj par ēdieniem, vīniem, Francijas lauku dzīves šarmu. "Šķiet, mana aizraušanās ar kulināriju gandrīz aizēnojusi dziedāšanu," Stefans Degū joko sarunā ar KDi, kas notika Londonā operas Mīlas un vardarbības stundas pirmizrādes priekšvakarā.

Pastāstiet par savu lomu Džordža Bendžamina operā Mīlas un vardarbības stundas – cik tuvs ir jūsu varonis savam vēsturiskajam prototipam karalim Edvardam II?

Dramaturgs Mārtins Krimps ir radījis savu stāsta versiju, iedvesmojoties no vēstures notikumiem, tāpēc "notvert" manu varoni kļūst nedaudz sarežģītāk. Mēs zinām vēstures faktus un Edvarda II dzīves gaitu. Vairāk nekā 250 gadu pēc karaļa nāves dramaturgs Kristofers Mārlovs uzrakstīja par viņu lugu. Mārtins Krimps ir pārveidojis šo darbu operas libretam. Tādējādi mēs ar katru soli attālināmies no vēsturiskās realitātes. Turklāt operā manis atveidoto personāžu sauc karalis, nevis Edvards II. Viņš ir vienīgais no galvenajiem varoņiem, kuram nav vārda.

Režisore Keitija Mičela veido mūsdienīgu iestudējumu, tas ir vēstījums par kādu ļoti turīgu – iespējams, karalisku – ģimeni, kura eksistē mazliet ārpus realitātes. Tā mēdz gadīties ar cilvēkiem, kuriem ir vara un nauda.

Kāda ir šīs operas muzikālā valoda?

Tā ir Džordža Bendžamina valoda un būs pazīstama tiem, kuri dzirdējuši viņa iepriekšējo muzikālā teātra darbu Uzrakstīts uz ādas. Opera Mīlas un vardarbības stundas ir ļoti koncentrēta – 90 minūšu bez pārtraukuma, septiņas ainas. Varoņi uzreiz tiek ierauti darbībā, viņi runā un rīkojas tieši, bez aplinkiem. Tas ir jūtams arī mūzikā – visas psiholoģiskās grūtības, kuras nevar izteikt vārdos.

Ko nozīmē strādāt ar komponistu, kurš ir arī izrādes diriģents?

Tas gan palīdz, gan nepalīdz. Džordžs Bendžamins, būdams operas autors, labi zina, ko vēlas panākt. Taču dažreiz viņš šķiet mazliet neapmierināts, jo mēs mēģinājumos joprojām cīnāmies ar dažām partitūras lapaspusēm, bet viņš ir pacietīgs. Izrādes sagatavošanas beigu posmā Džordžs Bendžamins vairāk ir diriģents, nevis komponists.

Vai šajā stāstā un mūzikā ir daudz vardarbības?

Vārds "vardarbība", kas ir iekļauts operas nosaukumā, vairāk attiecas uz to, ko ir spiesti piedzīvot karaļpāra bērni – dēls, kurš kļūs par nākamo karali, un meita. Viņi kļūst par vardarbības lieciniekiem – notiek slepkavība, viņu tēvs tiek gāzts no troņa, apkārt valda spriedze, kuru uzjundī mīlestības, varas un intrigu mijiedarbība.        

Kā izvēlaties laikmetīgās mūzikas projektus? Kas jūs tajos piesaista?

Laikmetīgās mūzikas pasaulē esmu nokļuvis nejauši. Viss sākās pirms pieciem gadiem, kad Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt dziedāju Benuā Mernjē operas La dispute pasaules pirmizrādē. Es biju uztraucies, ka atskaņot jauno mūziku būs riskanti, – mēs nekad nezinām, kas komponistam ir prātā un kā viņš izturēsies pret balsi, jo balss ir ļoti īpatnējs instruments. No balss nevar pieprasīt kaut ko neiespējamu, nevar pieprasīt darīt pilnīgi visu. Katrai balsij ir savas īpašības un ierobežojumi. Dažreiz var pārkāpt kādu robežu un izdarīt to, ko neesam pieraduši darīt, taču ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tas neizrādītos bīstami balsij.

Pēc La dispute es dziedāju divās Filipa Busmansa operās – Au monde Briselē un Pinokio Ēksanprovansā, Briselē un Dižonā. Man ir paveicies – Mīlas un vardarbības stundas ir ceturtā jaunā opera, kurā piedalos, un visi komponisti, ar kuriem esmu sadarbojies, pret manu balsi izturējušies ar cieņu. Partijas, kuras atveidoju šajās operās, komponētas speciāli man.

Kad pirmo reizi satikos ar Džordžu Bendžaminu, viņš rūpīgi "izmērīja" manu balsi: mēs izpildījām vokālos vingrinājumus, es viņam nodziedāju Peleasa ārijas un dažas dziesmas. Džordžs Bendžamins pārbaudīja, cik augstu un zemu es spēju dziedāt, cik garas frāzes spēju izdziedāt bez elpošanas. Paturot to visu prātā, viņš uzrakstīja karaļa lomu. Esmu pārsteigts, cik vokāli ērti tajā jūtos.     

Vai laikmetīgā opera palīdz atklāt kādas jaunas vokālās iespējas? Vai jūs vairāk interesē šo tēlu dramatiskie un aktieriskie aspekti?

Neteiktu, ka šīs operas atklāj jaunas vokālās iespējas. Šie darbi mani interesē no dramaturģijas, varoņu psiholoģijas un aktierspēles viedokļa. Nekad agrāk neesmu atveidojis karali.

Kad tēlojat dažādas lomas, jūs jūtaties citādi? Ja dziedat Mocartu, jūs pārņem vienas emocijas, ja dziedat Verdi – pavisam citas?

Jā, katru reizi jūtos citādi. Mūzika, kas iziet man cauri, iegūst savu krāsu, un es cenšos būt atvērts jauniem impulsiem. Mani pārsteidza Džuzepes Verdi Dons Karloss – Rodrigo ir mana pirmā Verdi loma. Zināju, ka Verdi pieprasa īpašu vokālo krāsu, kā arī izturību un spēju izdziedāt garas frāzes, taču nebiju gaidījis, ka Rodrigo izrādīsies tik bagāta, spriedzes pilna loma, kas atvērs manī jaunas iespējas un raisīs jaunas sajūtas. Es to nespēju aprakstīt vārdos, taču zinu, ka tas ir noticis. Sajutu kaut ko vēl nepiedzīvotu – izrādes laikā, pirms un pēc tās.    

Kura mūzika vēl piepilda jūs ar tikpat spēcīgām emocijām?

Šādas emocijas izraisa ne tikai tās lomas, kuras dziedu. Kad piedalos izrādē, viss, kas notiek ap mani, spēj radīt intensīvu pārdzīvojumu. Bieži esmu dziedājis Peleasu un Melizandi, un Peleasa partijā vienmēr ir bijis kaut kas ļoti skaists un trausls, taču visdziļāko pārdzīvojumu man sagādājušas ainas, kurās mans varonis nav iesaistīts un nav redzams uz skatuves. Mani neizsakāmi aizkustina Arkela ārija ceturtā cēliena sākumā un aina, kurā Golo kļūst gluži vai traks no dusmām uz Melizandi.

Spēcīgas izjūtas sagādā kamermūzika. Nesen Eiropas turnejā atskaņoju Roberta Šūmaņa dziesmas ar Justīnusa Kernera dzeju, un mani pārsteidza šīs mūzikas dziļums, kas atklāja kaut ko jaunu manis paša psiholoģiskajā ceļojumā. Gandrīz viss, ko dziedam, mūs maina. Mēs jūtamies citādi, ceļojot no vienas lomas uz otru, no vienas izrādes uz otru. Tie ir dažādi raksturi, dažāda mūzika. Tā ne tikai izraisa pārmaiņas, bet padara izpildītājus stiprākus, izturīgākus.

Viss, ko esmu darījis pēdējos trijos gados, man ir nozīmīgs – pēdējais Peleass manā karjerā pirms diviem gadiem, kamermūzikas programmas un tādas jaunas lomas kā Pinokio, Rodrigo un tagad karalis Džordža Bendžamina operā. Šie varoņi kļuvuši par manas dzīves sastāvdaļu. Jūtu, ka manī kaut kas mainās, man ir 42 gadi – iespējams, tā ir pusmūža krīze!         

Jūs vienmēr klausāties, kas notiek uz skatuves un ko dzied jūsu kolēģi, pat ja pats nepiedalāties šajās ainās?

Jā, tā ir mana filosofija. Ja piedalos izrādē, es tajā esmu no pirmās līdz pēdējai minūtei. Man visu laiku ir jābūt pilnībā iekšā mūzikā, pat ja tajā brīdī neesmu uz skatuves. Nevaru strādāt citādi. Mans varonis nedzied Dona Karlosa pirmajā cēlienā, man tajā laikā ir jāiesilda balss, taču es uzmanīgi klausos mūziku, dažreiz vēroju kolēģus, stāvot aizkulisēs. Tas pats bija ar Peleasu un Melizandi – mans varonis neparādās uz skatuves pirmajās divdesmit minūtēs, taču es vienmēr biju aizkulisēs, skatījos uz diriģentu un klausījos operas sākumu. Ja es to nedzirdēju, man bija sajūta, ka palaižu garām savu "ieeju" izrādē.        

Šī ir otrā režisores Keitijas Mičelas izrāde, kurā jūs atveidojat galveno lomu. Kā jūs raksturotu viņas darba metodi?

Keitijai Mičelai ir izkopta un efektīva darba metode. Dažreiz tā ir ļoti tehniska metode, no pašas pirmās dienas mēs rūpīgi izstrādājam katru detaļu. Vispirms tiek radīta katras ainas forma un pēcāk piepildīta ar niansēm. Katrai ainai ir jābūt precīzi nospēlētai: ja mēģinājumā kaut kas tiek aizmirsts vai palaists garām, mēs sākam no jauna un darām to, kamēr viss tiek izpildīts perfekti.

Mīlas un vardarbības stundās uz skatuves esam astoņi dziedātāji un vēl divdesmit viens aktieris – Keitija ar visiem strādā vienlaikus. Katram māksliniekam ir iedots precīzs viņa atveidotā personāža portretējums. Keitija Mičela un Mārtins Krimps uzrakstīja katra varoņa biogrāfiju, jo tas, kas notiek šajā operā, ir tikai īss fragments no viņu dzīves. Mums ir interesanti uzzināt, ko šie personāži darīja agrāk, kā viņi iepazinās, kādas attiecības viņus saistīja. Libreta pamatā ir vēstures fakti, taču Mārtins Krimps tos interpretē oriģināli un negaidīti. Viņš mums paskaidroja savu domu gaitu, kā viņš modificējis šo stāstu un katra varoņa dzīves ceļu.     

Keitija Mičela ir pazīstama ar stingru feministisku nostāju. Viņa vienmēr atklāti runā par sieviešu lomu kultūrā un sabiedrībā. Vai viņas pozīcija atspoguļojas šajā jauniestudējumā?

Izrādē Mīlas un vardarbības stundas – nē, jo šis nav sievietes portrets, tas ir vispārējs stāsts par ģimeni un dažādām attiecību pakāpēm. Taču Keitijas Mičelas iestudētā opera Peleass un Melizande 2016. gada Ēksanprovansas festivālā bija ļoti feministiska. Peleasa stāsts tika ieplūdināts Melizandes sapnī, un viss, kas notiek operā, tika skatīts ar varones acīm. Daudzi muzikologi un teātra vēsturnieki uzskata, ka Melizande ir bijusi viena no septiņām hercoga Zilbārža sievietēm. Viņai ir sava vēsture un biogrāfija, un Keitija Mičela to visu izmantoja: tas bija feministisks stāsta pasniegšanas veids. Tas bija stāsts par sievieti, kura cieš no vardarbības.

Pievērsīsimies jūsu jaunajam albumam Enfers. Šajā ierakstā jūs aicināt klausītājus ceļojumā uz elli. Kāpēc izvēlēts šāds galamērķis?

Kāpēc ne?! Albuma ideju attīstījām kopā ar diriģentu Rafaelu Pišonu. Esam secinājuši, ka klausītājiem ir labi pazīstamas daudzas traģiskas varones un šo lomu atveidotājas, savukārt par vīriešu tēlotajiem traģiskajiem personāžiem publika gandrīz neko nezina. XVIII gadsimta operā – Žana Filipa Ramo, Kristofa Vilibalda Gluka un citu autoru darbos – gandrīz vienmēr ir cēliens vai ainas, kuru darbība risinās pazemē vai ellē. Tur galvenais varonis iziet pārbaudījumu, saskaroties ar dieviem, veļiem un citiem tumšajiem spēkiem.

Albumā Enfers esam izpētījuši šo tēmu, iekļaujot Ramo un Gluka operu fragmentus. Par atskaites punktu un iedvesmas avotu kļuva ievērojamais XVIII gadsimta traģiķis franču baritons Anrī Larivē, kurš bijis vairāku Gluka operu galveno lomu – to vidū ir Orests, Agamemnons un Ubalds – pirmais izpildītājs. Viņš dziedājis arī Ramo liriskajās traģēdijās. Pēc partitūrām varu spriest, ka mans balss tips ir ļoti līdzīgs Anrī Larivē balsij: visu, ko viņš dziedājis, varu dziedāt arī es. Albums Enfers ir ceļojums Anrī Larivē repertuārā. Esmu gandarīts, ka esam izveidojuši tematisko programmu, kurā ir konkrētā ideja. Tas ir intriģējošāk nekā ierakstīt kārtējo populārāko āriju izlasi.   

Ko var atklāt šo tumšo stāstu pasaulē un zemapziņas labirintā?

Mūzika, kas ir iemūžināta albumā, paredz transformāciju. Šajās operās varonis savā pirmajā ārijā un pēdējā ārijā ir pavisam cits cilvēks. Ceļojums uz elli pilnībā maina cilvēku – uz labo vai slikto pusi, es nezinu. Tas ir iniciācijas process.  

Vai jums ir interesantāk atveidot tēlus, kuri nav izteikti pozitīvi?

Es tā neapgalvotu, taču tēlot šādus varoņus bieži vien ir aizraujošāk. Man patika dziedāt Peleasu, taču viņš nav dramatiski piesātināts tēls. Galvenais dramatiskais varonis šajā Kloda Debisī operā, manuprāt, ir Golo, jo viņš iziet cauri daudz sarežģītākiem pārbaudījumiem nekā Peleass.  

Tas pats attiecas uz Tēseju no Žana Filipa Ramo operas Ipolits un Arīcija. Viņa dvēselē plosās vētra, Tēseja dēļ dzīvību zaudē viņa dēls. Varonis apzinās savu vainu, viņš ir izmisumā. Tas ir auglīgs materiāls aktierim, kurš atveido Tēseju. Arī Džordža Bendžamina operā Mīlas un vardarbības stundas personāži nonāk ekstrēmā situācijā, kurā var zaudēt prātu. Man uz skatuves ir interesantāk izdzīvot šos robežstāvokļus, nevis tikai izdziedāt skaistas melodijas ar burvīgiem vārdiem.    

Baritoniem veicas: jūsu repertuārā ir gan labie, gan sliktie zēni.   

Tieši tā!

Ir arī tādi varoņi, kuri pilnībā zaudē sevi, piemēram, Voceks Albāna Berga operā. Esat teicis, ka šī ir viena no jūsu sapņu lomām.

Jā, labāko operu pamatā vienmēr ir izcila luga. Bergs uzrakstīja operas libretu, iedvesmojoties no Georga Bīhnera drāmas Voiceks.

Tagad jūsu plānos ir Golo loma Peleasa un Melizandes koncertiestudējumā.

Tas būs eksperiments, koncerts notiks 23. oktobrī Parīzes Komiskajā operā. Tas ir mazs teātris, dziedātāji uzstāsies klavieru pavadījumā. Tas būs īpašs projekts – jauno dziedātāju akadēmija, kuru vadīšu kopā ar pianistu Martēnu Siro. Jaunie solisti pirmo reizi atveidos lomas šajā Kloda Debisī operā. Es dziedāšu Golo, taču pagaidām tas būs vienreizējs pasākums, jo mana balss šai lomai vēl nav gatava. Kad dziedāju Peleasu, mani labākie partneri Golo lomā bija nevis baritoni, bet basbaritoni. Mani fascinē dažādas vokālās krāsas divu dziedātāju sniegumā. Manā balsī vēl nav to krāsu, kuras es vēlētos dzirdēt Golo partijā. Redzēsim, kas notiks pēc dažiem gadiem.  

Jūs dziedājāt kopā ar Elīnu Garanču leģendārā franču režisora Patrisa Šero (1944–2013) iestudētajā Volfganga Amadeja Mocarta operā Così fan tutte. Kādas ir jūsu atmiņas par šo 2005. gadā tapušo izrādi?

Tas ir īpašs projekts manā karjerā. Pirms pievērsos dziedāšanai, es studēju teātra mākslu un vēlējos kļūt par aktieri. Patriss Šero vienmēr būs franču teātra, kino un operas dievs. Kad man piedāvāja dalību viņa iestudētajā izrādē, es jutos laimīgs un uzreiz piekritu. Brīnījos, kāpēc Patriss Šero nolēmis iestudēt komēdiju Così fan tutte, jo uzskatīju, ka šis nav pārāk interesants darbs no dramaturģijas un psiholoģijas skatpunkta. Izrādās, es kļūdījos.

Patriss Šero radīja dziļu un drūmu Mocarta operas interpretāciju, tā nebija jautra, viegla komēdija. Izrāde uzdeva nopietnus, sāpīgus jautājumus par jūtu pasauli. Režisors pierādīja, ka tā nav nekāda joka lieta. Visi četri mīlnieku lomu atveidotāji bija jauni – man tolaik bija trīsdesmit, Elīna bija vēl jaunāka. Mums bija jauns diriģents – Daniels Hārdings. Es spilgti atceros šo darbu.

Vai Patriss Šero ar dziedātājiem strādāja, vairāk izmantojot drāmas teātra režijas paņēmienus?  

Patrisam Šero bija kopējā izrādes vīzija, koncepcija, struktūra. Viņš zināja, kā tam visam būtu jāizskatās. Būdams arī kinorežisors, viņš veltīja daudz uzmanības detaļām. Mums šķita, ka skatītāji zālē nevarēs redzēt katru sīkumu, taču Patriss Šero mūs pārliecināja: pat ja neviens to neredz, šai lietai ir jābūt uz skatuves, lai padarītu kopējo iespaidu intensīvāku un interesantāku. Katra detaļa veido izrādes pasauli.

Divos gados mēs nospēlējām Così fan tutte trīsdesmit reižu – Ēksanprovansā, Parīzē un Vīnē. Katrā pilsētā Patriss Šero bija kopā ar mums, vadīja mēģinājumus, viņš neko daudz nemainīja, taču izrāde transformējās, katru reizi mēs kaut ko uzlabojām, gājām dziļumā.       

Operu Dons Karloss, kurā tikko debitējāt Lionā, iestudējis slavenais franču kinorežisors un scenārists Kristofs Onorē. Kā viņš strādāja ar dziedātājiem?  

Šajā procesā man bija līdzīgas sajūtas kā darbā ar Patrisu Šero. Kristofam Onorē ir galvenā ideja, tās dramatiskais un vizuālais risinājums. Kopā ar dziedātājiem viņš būvē spēcīgu tēlu sistēmu un pēc tam pievēršas niansēm. Mēģinājumos mēs daudz runājām par varoņu psiholoģiskajām attiecībām, bieži atgriezāmies pie pirmavota – Frīdriha Šillera lugas, jo tajā var atrast vairāk atslēgu, vairāk atbilžu nekā operā.

Kristofs Onorē, tāpat kā savulaik Patriss Šero, vienmēr ir labi sagatavojies. Tas nav plaši izplatīts ieradums operas režisoru vidū. Daži no viņiem atnāk uz mēģinājumu, un viņu attieksme ir šāda: "Pamēģināsim izdarīt šo." Ja tas nesanāk, režisors saka: "Nu nekas, paskatīsimies vēlāk, ko šeit var izdarīt."

Vai ir skaņdarbi, bez kuriem nespējat iedomāties savu dzīvi?

Dažreiz gadās, ka vairākus mēnešus un pat gadus man ir nepieciešamība pastāvīgi klausīties vienu un to pašu mūziku. Man nav izskaidrojuma – kāpēc. Tas nav saistīts ar to, kādas lomas tajā laikā mācos un dziedu. Tas ir kaut kas cits. Pirms dažiem gadiem vairākas reizes dienā klausījos Leoša Janāčeka opusu Sinfonietta. Klausījos to, ēdot brokastis, braucot metro, dodoties darīšanās. Pēc tam vajadzība dzirdēt šo skaņdarbu pārtrūka. Tas ir dīvaini!      

Kas ir labākais dziedātāja profesijā?

Iespēja ceļot fiziski un intelektuāli, satikties mūzikā ar jauniem personāžiem, dalīties viņu piedzīvojumos un stāstīt stāstus. Tas līdzinās brīdim, kad kāds no vecākiem lasa bērnam pasaku pirms miega. Esmu vērojis, kā mans brālis, kurš nav ne dziedātājs, ne aktieris un kuram ir "īsts darbs", vakarā lasa pasaku dēlam, un mani tas vienmēr pārsteidz: viņš iemiesojas tēlos, izspēlē stāstu – viņš to dara vienīgajam klausītājam, savam bērnam. Dziedātāji to dara publikas priekšā koncertzālē un operteātrī. Visiem cilvēkiem ir talants un vajadzība stāstīt stāstus.

Vai dziedātāja balss tips ietekmē viņa uzvedību un psiholoģiju?

Ļoti iespējams.

Kāds ir baritona psiholoģiskais portrets?       

Esam pietuvināti realitātei, varat mūs saukt par reālistiem. Mēs redzam un novērtējam, kas notiek apkārt. Mums ir galva uz pleciem, ar abām kājām stāvam uz zemes. Šķiet, ka esmu šāds cilvēks, nezinu, vai tas ir tāpēc, ka esmu baritons, vai esmu baritons tāpēc, ka man ir šāds raksturs. Protams, viss ir savstarpēji saistīts – cilvēka psiholoģija, balss, ķermeņa uzbūve, uzvedība –, taču sīkāk to var skaidrot ārsti un zinātnieki.

Kādi ir jūsu hobiji?

Man patīk gatavot ēst, taču diemžēl desmit mēnešu gadā esmu prom no savām mājām Lionā. Lai gatavotu, man ir nepieciešama mana virtuve ar visām ierīcēm, man ir jānopērk produkti tirgū un veikalos, kurus es labi zinu. Es interesējos par vīniem – pašlaik atklāju sev Châteauneuf-du-Pape vīnus. Ar vecumu gaume kļūst arvien izkoptāka. Interesējos par organisko vīnu. Parasti iegādājos vīnus trijos veikalos Lionā – es labi pazīstu šos tirgotājus un uzticos viņiem. Viņi zina manu gaumi: ja parādās kas jauns un vilinošs, viņi vienmēr atstāj man vienu pudeli.

Kad esmu brīvs, rušinos savā dārzā laukos. Tas palīdz saglabāt saikni ar realitāti un atpūtināt prātu. Ja nepārtraukti iemiesojamies tēlos, kuri ir pietiekami sarežģīti, nav viegli dzīvot savā galvā un saglabāt veselo saprātu. Tāpēc māksliniekiem vajag atpūsties un atsvaidzināt uztveri. Brīžiem esam bīstami tuvu savu varoņu neprātam. Mūzika un dziedāšana ļauj saglabāt distanci un nepārkāpt šo trakuma slieksni. Dažreiz jūtu: nu jau ir par karstu! Tas prasa daudz garīgā un fiziskā spēka, tas ir liels pārbaudījums – ticami atveidot vokāli un dramatiski sarežģītas lomas, un mēs uz skatuves nonākam līdz zināmai robežai. Tas nav vienkārši, taču padara mūsu darbu neiedomājami bagātu un daudzveidīgu.    
    
Pasaules pirmizrāde
Džordžs Bendžamins un Mārtins Krimps. Mīlas un vardarbības stundas
Diriģents Džordžs Bendžamins, režisore Keitija Mičela
Londonas Karaliskajā operā no 10. līdz 26. maijam, Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā no 25. jūnija līdz 5. jūlijam
www.roh.org.uk
www.operaballet.nl

Stefans Degū

Absolvējis Lionas konservatoriju, papildinājis zināšanas Lionas operas jauno dziedātāju meistardarbnīcā un Ēksanprovansas festivāla jauno dziedātāju akadēmijā

Debitējis uz profesionālās skatuves Papageno lomā Volfganga Amadeja Mocarta operā Burvju flauta 1999. gada Ēksanprovansas festivālā

Dziedājis Parīzes Nacionālajā operā, Parīzes Komiskajā operā, Elizejas lauku teātrī Parīzē, Milānas Teatro alla Scala, Berlīnes Valsts operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt, Vīnes Theater an der Wien, Londonas Karaliskajā operā, Ņujorkas Metropolitēna operā un Čikāgas Liriskajā operā, piedalījies Zalcburgas, Glaindbornas, Ēksanprovansas un Edinburgas festivālā

Stefana Degū nozīmīgāko lomu vidū ir Orests (Kristofs Vilibalds Gluks Ifigēnija Tauridā), Volframs (Rihards Vāgners Tanheizers), Rembo (Džoakīno Rosīni Grāfs Orī), Dandīni (Rosīni Pelnrušķīte), Tēsejs (Žans Filips Ramo Ipolits un Arīcija), Merkucio (Šarls Guno Romeo un Džuljeta), Guljelmo (Volfgangs Amadejs Mocarts Così fan tutte), grāfs Almaviva (Mocarts Figaro kāzas), Horebs (Hektors Berliozs Trojieši), kā arī titulvaronis Kloda Debisī operā Peleass un Melizande, Ambruāza Tomā Hamletā, Klaudio Monteverdi Orfejā un Ulisa atgriešanās dzimtenē un Frančesko Bartolomeo Konti Donā Kihotā Sjerramorenā

Kamermūzikas programmās atskaņo franču komponistu Gabriela Forē, Kloda Debisī, Morisa Ravela, Fransisa Pulenka un vācu komponistu Johannesa Brāmsa, Roberta Šūmaņa dziesmas

Sadarbojies ar diriģentiem Rikardo Muti, Esu Peku Salonenu, Renē Jakobsu, Marku Minkovski, Šarlu Dituā, Alēnu Altinoglu un Rafaelu Pišonu

2012. gadā Francijas prestižākās mūzikas balvas Victoires de la musique classique pasniegšanas ceremonijā atzīts par Gada dziedātāju

2018.–2019. gada sezonas plānos – Valentīna loma Šarla Guno operā Fausts Madrides Karaliskajā operā Teatro Real (kopā ar Marinu Rebeku Margarētas lomā) un Londonas Karaliskajā operā, titulloma Ambruāza Tomā Hamletā Parīzes Komiskajā operā, Horeba un Horeba ēnas loma Hektora Berlioza Trojiešos Parīzes Bastīlijas operā (kopā ar Elīnu Garanču Didonas lomā)

 

 

Top komentāri

Perversijas uz elli?
P
Tikai, ko nozīmē elle - tas pat šiem prātā nav nācis, tāpat kā streipuļiem?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 419

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja