Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar gleznotāju Osvaldu Zvejsalnieku. Vajag visu krāsu kasti

"Rakstnieku Jāni Klīdzēju auklēja mana mamma," stāsta gleznotājs, skolotājs un apgaismības darbinieks Osvalds Zvejsalnieks, kura mūža ieguldījums Latgales kultūras attīstībā godināts ar Boņuku 2018

Osvalda Zvejsalnieka gleznās nekas nav pieticīgi brūns vai pelēcīgs. Ja debesīs ir mākonis, tas noteikti ir sarkans vai lillā, logu palodas saules staros nokrāsojušās spilgti rožainas, jumti atplaukst krāšņā krāsu gammā. Krāsainā Krāslava līst kā ugunīga lava, deg Dagda, nokaitēti kvēlo Ludzas pils ķieģeļi, noslēpumaini mirdzinās vecās Rēzeknes ieliņu putekļi. Pāri visām šīm krāsu jukām iezīmējas baznīcas torņi kā stabila un droša dominante. Latgale viņa gleznās ir tāda kā nevienam – kā atzīst pats autors – viņš ir mēģinājis attēlot to, kas dzīvo latgaliešu tautasdziesmās, kuru smeldzei un trakajai līksmībai nav līdzīgu. Laikam tāpēc viņa gleznās Latgales maigie apaļie pakalni griežas kā zemeslode, istabas gaiss ir zaļš no mirtēm.

Tā var pateikt tikai dzejniece Anna Rancāne, pati Latgales cilvēks, kura Latgales ainavu elpojusi, studējusi un pēc tam iemūžinājusi mākslas tēlos un noskaņās, līdzīgi kā Osvalds Zvejsalnieks, visu apzinīgo mūžu. Citētais ir teksts no gleznotāja 75 gadu jubilejas izstādes Gadiem pāri bukleta. Tā skatāma Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē (Atbrīvošanas alejā 102) līdz 20. aprīlim.

Zvejsalnieka gleznas aplūkojamas arī paša lolojumā – Rēzeknes Mākslas namā (18. novembra ielā 26), skaistā, mežģīņu kokgriezumiem rotātā celtnē, kam kopš 2009. gada 21. septembra ir piešķirts valsts nozīmes koka arhitektūras pieminekļa statuss. Vairākus interjera priekšmetus, arī žuburotu lustru metālā un kokā, ir veidojuši Zvejsalnieka nodibinātās Mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņi. Šeit apskatāma arī kultūrvēsturiska ekspozīcija Latgales glezniecība.

Pārbraucot no vienas izstāžu vietas uz otru, niez mēle pavaicāt gleznotājam, kādas ir viņa attiecības ar Marka Šagāla glezniecību. Ne kopēts, ne atdarināts, bet tik ļoti no vienas saknes šķiet izaugušas viņu pašķībās mājiņas augusta dārzu piesātinātajās krāsās. Ieturētais, drīzāk mazrunīgais nekā runīgais Zvejsalnieks (arī tādi var būt latgalieši) gandrīz vai pasmaida. Nepārprotams jā. "Ja nebūtu Hruščova plānprātības, Šagāls acīmredzot būtu atgriezies. Hruščovs pateica – kāda h…. dēļ mums šitas ebrejs. Tā arī viss nojuka. Iļja Ērenburgs bīdīja atgriešanās procesu. Šagāls savu Vitebsku milzīgi mīlēja. Ja paskatās uz mūsu Rotko, viņam no Daugavpils nav nekā, bet Šagālam… Atņemiet Šagālam Vitebsku, un no viņa nekas nepaliks."

Jau kāpjot mašīnā, Zvejsalnieks pamet vēl vienu atslēgu, kā dziļāk nokļūt viņa gleznu pasaulē, – franču modernisms, fovisms. Gleznotāja daiļrades pētniece Ingrīda Burāne atzīst, ka nezina citu piemēru, kur kāds vairāk nekā 50 gadu tik dziļi būtu gājis vienas pilsētas ainavas "pilnības meklējumos".

 

Ko jums nozīmē Latgaliešu kultūras balva Boņuks par mūža darbu? Vai pa īstam gandarī?

Balvu ir bijis gana daudz. Galu galā – ir bijis gan Triju Zvaigžņu ordenis, gan Rēzeknes Goda pilsonis. Tie jau laikam tādi nopietnāki apbalvojumi par māla figūriņu. Bet man šī balva ir ļoti simpātiska, jo man ir arī saistība ar Boņuku. Pateicoties Jānim Streičam, biju filmas mākslinieks. Ar Boņuku mani apbalvoja Rēzekne, Latgale. Man kļuva pavisam jocīgi, kad Gorā visa zāle piecēlās kājās, un zālē ir pāri par tūkstoš vietām un vēl balkons. Tas ļoti aizkustina. Man patīk, tas ir simpātiski. Tas ir savējo apbalvojums. Pavisam cita vērtība.

Vai jūtat zināmu radniecību ar mazo Latgales puiku Boņuku? Pats bērnībā bijāt līdzīgs?

Nu nē. Mana saistība ir tāda, ka rakstnieku Jāni Klīdzēju auklēja mana mamma. Viņa dzīvoja kaimiņos. Mana mamma ir arī Bigijas prototips. Vēlējāmies ar Jāni Streiču Latgali rādīt nevis kā kaut kādu nelaimes zemi, kur ir mūžīga nabadzība, bet normāli – kā zemi, kura strauji attīstās, lien ārā no sūdiem, kuros bija iedzīta. Arī pēc Tautas frontes biju pārliecināts, ka tā var būt, bet nesanāca… Neko nevar darīt.

Kāpēc, jūsuprāt, nesanāca? Kas notika?

Izlīda veiklie darboņi, kuriem galvā nebija ne Latvija, ne Latgale, bet kā ātrāk saraust bagātību pašiem sev. To arī veiksmīgi izdarīja. Tagad viņi ir pie varas, un tā ir viņu demokrātija. Viņus pakustināt tagad ir ārkārtīgi grūti. Nav mums tāda tautas spēka, tur jau vajag piekto gadu. Mūsu paaudze ir tāda… Mēs esam vāji.

Bet jūs personīgi tomēr esat licis pretī savu spēku – kopš 1970. gada esat Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktors un pedagogs un Latvijas Mākslas akadēmijas Rēzeknes filiāles dibinātājs, aktīvi iestājies par pieminekļa Vienoti Latvijai (tautā sauktu par Latgales Māru) atjaunošanu, jaunajiem māksliniekiem atklājis plenēra skaistumu, bijis arī deputāts.

Cik esmu varējis, esmu centies strādāt, paturot prātā tālāku un lielāku mērķi. Domāju, ka nav vērts nodarboties ar sīkumiem. Vajag darīt lielas lietas. Cik nu sanāk, bet tas tik un tā ir vairāk, nekā ja tu nodarbojies ar sīkumiem.

Vai jūs jau jaunībā sapratāt, ka gribat ne tikai pats būt ģēnijs mākslā, bet dot no sevis arī cilvēkiem, darīt vairāk, nekā dzīve prasa?

Nevarētu teikt, ka sabiedriskā darbība man ir gluži no bērnības, bet vienmēr ir patikusi un interesējusi. Nāca Tautas fronte, tā mani ierāva iekšā, automātiski nāca arī piemineklis. Uztaisīju vēl vienu lielu pieminekli – Lietuvas karalim Mindaugam un karalienei Martai. Esmu no šīs idejas autoriem un arī realizētājiem. Skraidīju, vācu naudu un organizēju procesu. Protams, ar milzīgu Lietuvas palīdzību. Bez Lietuvas vēstniecības un draugiem nekā nebūtu. Piemineklis atrodas Aglonā, sakrālajā laukumā. Ļoti skaists. rkārtīgi nozīmīgs. Aizvakar biju aizbraucis uz Viļaku, sarīkojām nelielu izstādīti. Braucot gar pierobežu – zeme ir perfekti apstrādāta, tīrumi izkopti, skaisti, prieks skatīties. Bet cilvēku nav! Visu to apstrādā numurēti traktori. Ko tie pieci traktoristi, varbūt divi, varbūt tikai viens, velns viņu zin, – bērnus saražos skolai vai pacientus klīnikai? Nu nē taču! Pa šo ceļu nekas nevar attīstīties. Vajadzēja savādāk. Vai tad Vācijā, Rietumos nevarētu uztaisīt milzīgas saimniecības? Būtu milzu lauki, un būtu lētāka produkcija. Bet tomēr pastāv kooperatīvi. Tik efektīvi nav, bet dod cilvēkiem darbu un zeme ir apdzīvota. Tas jau ir galvenais – lai dzīvotu ļaudis. Dievs taču šo pasauli nav radījis tādēļ, lai bars blēžu maksimāli pelnītu. Tak lai ļaudis dzīvotu. Bet to visi ir piemirsuši, un visi klusē, baznīcu ieskaitot. Nepamana, ka tas tā ir aizgājis. Mana paaudze izlaupīšanai un sagraušanai atdeva arī mākslas industriju. Tas liecina tikai par to, ka neesam bijuši gudri. Kur tas viss ir, kam no tā ir labums? Mēs gājām Tautas frontē, lai tiktu vaļā no impērijas, ne jau lai sagrautu to, ko paši esam būvējuši.

Izklausāties dziļi vīlies un grūtsirdīgs. Nevēlos būt muļķīga optimiste un uzturēt falšu svētku sarunu, un tomēr. Jūs ikdienā strādājat mākslas vidusskolā, dienu no dienas tiekaties ar radošiem jauniešiem. Vai tas tomēr neiedvesmo?

Jā, jaunatne ir jaunatne. Tā vienmēr ir optimistiska un ideju pārpilna. Tāds es biju, tādi ir viņi. Šajā ziņā ārkārtīgi maz kas mainās. Protams, ar viņiem ir patīkami un veselīgi darboties.

Vai lielākā daļa jūsu skolnieku pēc tam aiziet studēt uz mākslas augstskolām citur?

Daļa turpina tepat pie mums, Mākslas akadēmijas filiālē Rēzeknē. Daļa Rīgā akadēmijā. Daudzi aizbrauc.

Aizbrauc studēt vai pavisam?

Aizbrauc uz ārzemēm strādāt. Par pēdējiem gadiem mums nav datu, bet vienu brīdi bija traģiski. Dodam arī amatnieku izglītību, un ar to jau laikam var pasaulē kaut ko nopelnīt. Ar mākslu jau visur grūti. Uzskatu, ka mēs dodam labu amatnieku izglītību. Tepat šo skapi puikas ir uztaisījuši diplomdarbā.

Ļoti skaists.

Jā. Un tādu ir daudz. Arī Mākslas nams desmit gadu laikā ir restaurēts pašu spēkiem diplomdarbos un kursa darbos. Pedagogu vadībā, protams.

Ar ko amatnieks atšķiras no mākslinieka?

Nezinu, tas ir stipri nosacīts iedalījums. Amatnieks it kā vairāk reproducē, mazāk rada jauno. Tā varētu domāt, bet tā jau nav. Tas nav obligāts priekšnosacījums. Amatnieks tomēr iedod iespēju labāk dzīvot, jo labs amatnieks vairāk vai mazāk ir pieprasīts. Nedomāju, ka pašlaik labs koka meistars vai keramiķis ir absolūti bez darba. Tā nav. Kaut gan – popularitātes nav. Ir problēmas ar keramikas audzēkņu nokomplektēšanu.

Latgalē, kur ir tik dziļas podniecības tradīcijas?

Jā. Kas ir palicis mantojumā, tas ir jānotur, vienalga, kādā veidā un cik ilgi. Kas cits turēs? Jaunatne nelaužas kā kādreiz, kad bija desmit pretendentu uz vietu. Tāds bija konkurss. Gaiteņus varēja mazgāt ar asarām. Sen tā vairs nav. Reklamējam skolu, ir izstrādātas programmas, braucam apkārt. Ir jārada infrastruktūra. Kaut kur ir jāskan tam visam. Paldies Dievam, tagad visi esam sapratuši, ka tikai tā var. No sākuma bija grūti. Skolotāji negribēja piedalīties šajos pasākumos, jo atmaksāt mēs tos nevaram. Bet tagad visi ir sapratuši, ka no tā būtībā ir atkarīga eksistence. Vai nu tev būs tie skolnieki, stundas un aldziņa, vai – nebūs.

Jūsu skolnieks Jānis Plivda ir izteicies, ka sākumā jūs esat šķitis stingrs skolotājs, bet vēlāk viņš sapratis tā jēgu. Vai pašam šķiet, ka esat stingrs?

Domāju, ka esmu ļoti demokrātisks. Nav nekādas vajadzības ļaudis spiest. Ja kādam ir vajadzība, tad jau viņš pats gribēs. Ja es viņam likšu, nekā tur nebūs.

Kāda ir lielākā gudrība skolotāja un skolnieka attiecībās?

Netraucēt. Ja kāds iet, lai viņš iet. Palīdzēt, cik vari. Ļoti uzmanīgi. Katram jau ir pārliecība, ka es labāk zinu.

Jaunībā jau arī ir jādumpojas.

Jādumpojas arī, protams, kā nu bez tā. Tā ir.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne raksta, ka viņa nezina citu gadījumu, kad cilvēks pusgadsimtu savā glezniecībā ir pētījis vienu ainavu, un tā ir Rēzekne.

Ne gluži. Būtībā esmu ņēmies ar krāsu. Dziļāk un dziļāk līdis tajā iekšā. Es jau ļoti agri sāku domāt, ka vajag uzgleznot to, ko dzied tautasdziesmā. Skaistā, skumjā Latgale.

Bet tas tāds jaunības maksimālisms, jo to jau viens cilvēks nevar izdarīt. To, ko ir taisījuši gadu tūkstošus un tūkstošus. Kaut cik. Es esmu ļoti apmierināts. Nepārmetu neko ne Dieviņam, ne cilvēkiem. Viss ir ļoti labi bijis un paveicies. Esmu trāpījis tur, kur man vajadzēja trāpīt. Apkārt ir bijuši pamatā labi cilvēki. Normāli, ir labi klājies. Dzīve nav bijusi slikta.

Šķiet, Latgales ainavu jūs varētu gleznot bezgalīgi. Vai jūs iedvesmo arī svešu zemju ainava? Vai jūs reibina ceļojuma iespaidi?

Būtu man desmit divdesmit gadu mazāk, brauktu uz Spāniju un gleznotu. Man tur ļoti patīk. Esmu bijis vairākas reizes. Visur jau negleznojas. Man gleznojas Latgalē, Lietuvā un Spānijā.

Kur tieši Spānijā? Pilsētā vai lauku vidē?

Esmu bijis Valensijā, Seviljā. Man tur dzīvo draugs. Tad viņš mani izvadā. Ar visām kastēm ir sarežģīti pārvietoties. It sevišķi – cilvēkam gados. Studenta gados tas ir vienkārši – visu pār plecu, un ej. Bet tagad tā nav.

Jums vajag kādu mācekli, kurš to visu stiepj.

Jā, tā ir. Purvītim tādi ir bijuši. Man nav. Es jau pamatā ar mašīnu. Tas arī nosaka tālumu. Man vairs nav tāda fiziskā kondīcija, lai varētu aizbraukt uz Spāniju. Nav iespējams. Lidmašīnā ar visām tām kastēm – tas ir grūti. Gana! Cik ir bijis, tik gana. Tepat jau arī ir gana visa kā. Nav tā, ka tikai tur ir un šeit nav.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par pieminekļa Vienoti Latvijai atjaunošanu. Lasīju, ka pirms tam tur ir atradies stabs ar diviem skaļruņiem un vēlāk – Ļeņina piemineklis?

Par skaļruņiem es neatceros. Tas ir bijis ļoti sen. Ļeņina piemineklis tur bija, jā.

Vai bijāt klāt gāšanas brīdī?

Jā. Toreiz biju viens no Tautas frontes vadoņiem.

Vai, jūsuprāt, Uzvaras piemineklis Rīgā būtu jādemontē?

Domāju, ka nav jādemontē. Lai stāv. Ar to neko nemainīs. Izdzēst taču nevar. Kas ir bijis, tas ir bijis. Kur tu to liksi? Ir tam piemineklim pielūdzēji, nu ir, nu ko tu – viņus apšausi, vai? Izsūtīsi? Nu nē! Ar to neko nevar mainīt. Kā jau viss šajā pasaulē pieklust un apaug ar sūnu. Es neredzu jēgu. Uzvaras pieminekļa spridzināšanā Rīgā man gāja bojā kāds radinieks (atsaucas uz organizācijas Pērkoņkrusts neveiksmīgo akciju 1997. gada 6.–7. maijā – red.). Tas nav risinājums. Ārkārtīgi daudz kas ir salaists dēlī. Pilnīgi nepareizi organizētas attiecības. Krievi nav viendabīga masa. Pirmkārt, ir vecticībnieki, kas savā laikā ir bēguši no impērijas. Ko viņiem pārmest? Viņu vecvectēvi te ir dzīvojuši.

Latvieši arī nav viendabīga masa.

Tieši tā. Pretimstāvēšana. Rīda visus tos duraciņus citu pret citu. Kas ir Latvija? Būtībā – ceļa malā, krustcelēs dzīvojoši cilvēki. Kuri tad ir tie tīrie latvieši? I poļi, i krievi, i vācieši, i čigāni – viss kas te ir. Viņi visi te ir dzīvojuši un sadzīvojuši. Ja jau to visu prātīgi darītu, veidotos monolīta nācija. Tos, kas ir no citas pasaules, – tos jau vairs nepārtaisīsi. Kamēr nomirs. Svarīgi, lai tie, kas nāk vietā, būtu citādi.

Vai atceraties, kāda bija diena, kad atklāja Vienoti Latvijai, ko tauta pārsauca sirsnīgāk – par Latgales Māru?

Jā. Bija skaista, saulaina diena. Pirms tam, kad montēja, bija spēcīgs vējš un lietus. No Igaunijas atveda atlietu figūru, meistari no kombināta, ja nemaldos, montēja augšā uz postamenta kādas divas dienas. Bija milzīgi daudz tautas. Tas bija liels pacēlums. Kad pieminekli veda garām, cilvēki ar karogiem stāvēja ceļa malās. Milzīgs pūlis gaidīja Rēzeknē pie postamenta. Iebraucām vēlu vakarā. Cilvēkiem jau garām nevarēja braukt. Visur apstājāmies, apsveicinājāmies. Daudzās vietās piedalījās arī baznīca. Tie mums bija kā nacionāli svētki. Liela mašīna bija pilna ar smiltīm, bija saliktas riepas, tā viņu tur ieguldīja. Mēs, pavadošā grupa, braucām līdzi busiņā. Ak kungs, kā mums tur visu sakrāva! Alus mucu, sadeva līdzi kūpinātas zivis, gaļas, braucām kā uz kāzām.

Kā, jūsuprāt, Rēzeknē ir mainījusies dzīve, kopš šeit ir Gors?

Gors ir ļoti daudz ko mainījis. Neteiksim, ka ļoti bieži, bet, ja ir kaut kas, kas mani interesē, labprāt eju. Vēl nevienu reizi nav gadījies tā, ka zāle būtu pustukša. Acīmredzot brauc no plašas apkārtnes, citiem novadiem, arī no Rīgas, no visurienes. Repertuārpolitika ir ļoti gudri taisīta. Gorā ir gudras meitenes. Viss tur it kā iet. Visus šos gadus likvidējās rūpniecība, vietā no maza sīkumiņa izauga Rēzeknes Tehnoloģiju augstskola. Tā pastāv 20 gadu, augstskolai tas nav milzu laiks. Tagad Gors deva impulsu, būtībā pilsēta ir jūtami pārmainījusies. Daudzi sākuši braukt. Es domāju, ka Goram ir liela ietekme uz pilsētas dzīvi.

Cik, jūsuprāt, vēstures gaitā var mainīt viens cilvēks ar savu rīcību? Jūsu Boņuka balva jau tieši to nozīmē, ka esat iesācis, ierosinājis jaunu auglīgu sākumu.

Ko tur daudz var… Kā gadās. Ja visu laiku būsi pret vēju, tālu neaiziesi. Ja tev paveicas – esi trāpījis tādā laikā, apstākļos un ļaudīs, tad kaut ko varbūt var. Viens pats par spīti – šaubos, vai var.

Jūs vairāk esat darbojies kopā ar domubiedriem?

Nenoliedzami domubiedru grupā.

Kurus jūs uzskatāt par saviem skolotājiem?

Skolotājs, kuru vienmēr esmu atzinis, ir profesors Indulis Zariņš. Kad gados Rīgā, vienmēr aizeju uz Mākslinieku kalniņu. Ar viņu man bija tuvākas attiecības. Pateicoties viņam, nonācu Rēzeknē. Mācījies esmu no daudziem, bet, ja runājam klasiskā nozīmē par skolotāju, – Indulis Zariņš.

1988. gadā uzgleznojāt Zvejsalas kā veltījumu saviem vecākiem. Vai Zvejsalnieki ir sena dzimta Latgalē?

Mēs esam ļoti veca dzimta. Zvejsalnieks – tas, protams, ir pieņemts uzvārds pēc Zvejsalām. Šo uzvārdu ir pieņēmis mans vecvectēvs, kurš bija muižas vagars. Tā bija vagaru dzimta, amats bija mantots. Vecim ir bijusi milzīga doma. Viņam sieva bija poliete. Bija noprecējis muižas kalpotāju Annu. Tas bija XIX gadsimta sākums. Vēl jau Kristīņu nebija. Visas kalpotājas bija vai nu polietes, vai vācietes. Zemnieku meitenes taču nemācēja klāt ne galdu, ne ko citu. Bet man vecvectēvs nepieņēma poļu uzvārdu, lai gan tas droši vien bija modē. Nē, man ir Zvejsalas, un es esmu Zvejsalnieks. Tas nekas, ka blakus ir Borhs un Borhova (grāfs Mihaels Jans Borhs (1751–1810) – red.).

Bijis ar pašapziņu.

Jā, jā! Acīmredzot. Apmēram pirms desmit gadiem bijām sarīkojuši salidojumu. Bija sabraucis vairāk par simt Zvejsalniekiem. Pa sieviešu līniju jau uzvārdi dažādi.

Lasīju kādā intervijā, ka jums paticis zīmēt jau tad, kad bijāt mazs puika. Vai atceraties, ko tad zīmējāt?

To gan es neatceros. Zinu, ka patika.

Ar ko jūs zīmējāt, ar oglīti?

Ar materiāliem bija gaužām švaki, nekā jau nebija. Skolā izdalīja burtnīcas un grāmatas. Tu nevarēji ieiet veikalā un nopirkt otru burtnīcu. Skolai piegādāja, un skola izdalīja. Tāpat ar visu pārējo. Krāsu nebija. Biju atradis māsīcas ģimnāzistes sakaltušās akvareļu krāsas, tad ar tām smērējos. No paša sākuma nebija nekā.

Personīgs jautājums – kā jūs jūtaties, kad ieejat lielveikalā? Vai pēckara bērna atmiņas par trūkumu ir iespējams izdzēst?

Stāsta ne tā, kā bija. Pēckara paaudzei pakāpeniski kļuva arvien vieglāk. Veikali kļuva pilnāki, jo nebija pilnīgi nekā. Būtībā bija pusbada situācija, droši vien kaut kur – arī bada. rkārtīgi grūti, bet pakāpeniski viss attīstījās. Cilvēki darbojās un strādāja. Nebija tā, ka nekā nebija un pēkšņi, buh!, viss ir. Ar ko atšķīrās mani jaunības laika veikali? Tie arī bija lieli. Bija pašapkalpošanās veikali. Ērtāk nekā tagad. 70. gadu sākumā vēl ar pārtiku bija normāli. Nebija tā, ka pēc desas stāvēja rindā. Tas bija vēlāk.

Jā, ļoti spilgti atceros, ka 1979. gadā veikals bija pieslānīts pilns, cilvēki ģība un strīdējās, stāvēja stundām. Kad tuvojās mūsu rinda, mamma palika stāvēt un vecāmamma atnāca uz mājām pakaļ bērniem, jo tad deva vairāk. Mūs aizdeva arī citām tantēm, šausmīgi baidījos, ka pārdevēja atklās šo viltību. Pēc tam viss virtuves galds bija pilns ar desām – cīsiņiem, doktordesu u. c.

Tirdzniecības mafija bija sagrābusi varu tāpat kā tagad. Filmējām Cilvēkbērnu. Filmēšanas grupas puišiem vajag šņabi. Es toreiz ar lielu domu biju nodibinājis Kultūras centru, un man no ārzemēm bija atsūtīts kserokss. Sadrukāju talonus, aiznesu puišiem. Puiši saka – zini, tos tavus talonus vienā veikalā ņem, citā neņem. Teicu – man citu talonu nav un nebūs, meklējiet veikalus, kur ņem. Un vai tad es viens tāds gudrinieks biju? Bet šņabis bija, vienkārši nedeva. Jā…

Mēs tagad, līdzīgi kā mazais Boņuks, runājam gan par kāpostiem, gan dvēseli, kas kopā atrodas cilvēkā. Puika tam nekādi nespēja noticēt. Vēlos pavaicāt, kas ir tas, bez kā jūs nekādi nevarētu iztikt gara pasaulē un arī materiālajā. Bez kā jūs tiešām nevarat iztikt?

Materiālajā ziņā man, goda vārds, ir gana. Es nekā negribu. Man ir Latvijas apstākļiem pieklājīga pensija un samērā normāla alga. Neciešu ne badu, ne trūkumu. Vienīgi man kļūst arvien grūtāk uzturēt Zvejsalas, bet, protams, labi, ka man tās ir. Spēki iet mazumā. Visām šīm darbībām vajag fizisku spēku. Nevar savādāk. Ir jābrauc, kaut kas jāorganizē. Bet būtībā, ja nopietni, cilvēkam vajag vienistabas dzīvoklīti tajā mājā, kur aptieka. Un tā ir pilnīgi pietiekama materiālā labklājība. Vairāk nevajag.

Un ko jums vajag garam?

Garu vajag pašam. To pats var turēt. Man ir liela privātā bibliotēka – vairāk nekā 10 000 grāmatu. Kā tu gribi – ja tev tas ir vajadzīgs, tu to organizē, taisi un veido, ja nevajag, tad nevajag. Bibliotēka vairs neprasa īpašu uzturēšanu un nav atkarīga no manas fiziskās varēšanas. Grāmatas stāv plauktos. Gribu – piestumju trepītes un paņemu. Par pārējiem labumiem? Jaunībā liekas, ka tas viss ir vajadzīgs. Ko tur runāt, protams, ir vajadzīgs, kamēr tev ir pietiekami spēka, lai to varētu lietot. Tad, kad tev tie spēki iet mazumā, tev tas, kas bija par prieku, kļūst par apgrūtinājumu.

Vai jums ir kāda grāmata, kuru no savas plašās bibliotēkas pārlasāt atkal un atkal?

Jā, atkarībā no noskaņojuma. Manos laikos bija švaki ar memuārliteratūru. Bija slēgtās tēmas, kuru nebija vispār. Kad tas viss atvērās, metos virsū.

Tikko Annai Rancānei iznāca grāmata par diriģenti Terēziju Broku. Vai jūs to jau esat lasījis?

Nē, bet man Anniņa grāmatu uzdāvināja. Ar visu jubileju un ņemšanos nav sanācis.

Saprotams, lai lasītu, vajag laiku un pietiekami brīvu galvu. Anniņa ir laba rakstniece, sevišķi jau dzejniece. Tādu ir maz. Viņa raksta savu patiesību. Bez falšuma. Tur vajag arī speciālu talantu. To tā nevar.

Talants jau nav uzminams.

Jā, tā ir.

Cik krāsu ir jālieto, lai uzgleznotu baltu baznīcu?

Nu, krāsu ir vesela kaste. Tikai ar balto nevarēs iztikt, vajadzēs vēl. Kādas ievajagas – grūti pateikt. Baltai baznīcai jābūt ar kaut ko kontrastā – tumšas debesis, melna māja.

Re, kur tieši tā ir! (Ieraugu uz galda izstādes bukletu.)

Ir, ir. Tā ir Aglona.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja