Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar mūziķi Juri Kaukuli. Draugos ar rūķīšiem

Rokgrupas Dzelzs vilks līderis Juris Kaukulis ar savu mūsdienu tautas mūzikas apvienību Jauno Jāņu orķestris ierakstījis albumu Ieviņa, ko ieskandinās ar koncertu 30. aprīlī

Pēdējos gados šķiet, ka Juris Kaukulis ir visur – iesākumā kritizēts un pelts kā jau visi, kas ar savām muzikālajām izpausmēm atšķiras no vairākuma, tātad automātiski skaitās nepareizs, nu viņš ar savu grupu Dzelzs vilks ir Latvijā pašu visvairāk pieprasīto vidū. 90. gados bija nevaldāmo instinktu varai uzticīgs metāls, vēlāk tas tika iegrožots un savaldīts, tapa mūzika vairākām Dailes teātra izrādēm un Olgas Žitluhinas dejas kompānijai – to Dzelzs vilks parasti spēlēja uz skatuves –, un nu jau labu laiku tās ir mūsdienu tautas dziesmas, kas kļuvušas gandrīz vai par Jura ikdienu. Ierakstīta mūzika arī Rozes Stiebras animācijas filmai Saule brauca debesīs, kas pirmizrādi kinoteātrī Splendid Palace piedzīvos tieši Latvijas simtgades svētku dienā, un jau tagad iznāk Jura vadītā kolektīva Jauno Jāņu orķestris albums Ieviņa.

Kāpēc jūs rīkojat koncertu tieši 30. aprīlī? Man liekas, ka ne pirmoreiz. Tas ir kāds īpašs datums, ka tieši to esat izvēlējušies?

Jā, ar orķestri mums jau bija Kalabad atklāšanas koncerts Sapņu fabrikā pirms trim vai četriem gadiem. Tagad jādomā. Tā ir Valpurģu nakts. Tas ir viens no apstākļiem, kāpēc esam izvēlējušies šo datumu.

Es paskatos uz tevi, kam tieši 30. aprīlī ir dzimšanas diena, un domāju par raganu kā par kaut ko tādu, kas ir ar garu degunu un lido uz slotas pie cilvēkiem, kuriem patīk kaut kādas citādas lietas nekā kopīgajai masai.

Valpurģu nakts ir saistīta ar raganām?

Nezinu. Neesmu pētījis raganu problēmas.

Tu domā, ka raganām ir kādas problēmas?

Drīzāk jau cilvēkiem ar viņām. Jā, man liekas, ka raganām vispār nav nekādu problēmu, tās dzīvo savu dzīvi, kas ir piepildīta ar pilnīgi citām lietām, nekā mēs domājam. Raganas noteikti dzīvo daudz lielākā harmonijā nekā mēs.

Kāpēc cilvēkiem ir bail no raganām un velniem?

Tas ir stereotips.

Laikam tikai no rūķiem nav bail.

Esmu draugos ar rūķīšiem.

Tu viņus redzi?

Šķiet, ka redzu. Jau otro gadu bieži esmu mežā, kur pastaigājos ar suni. Tad viņš aizlaižas, un es eju viens pats. Un, jo īpaši krēslas stundās, liekas, ka tie rūķīši tur ir.

Ko viņi dara?

Viņi dara savas lietas un tevi vēro, bet neiejaucas. Es viņus neredzu, bet jūtu, ka viņi tur ir.

Tad jau tu vari iedomāties jebko, ka tas tur ir.

Viss notiek galvā. Tavā galvā, manā galvā – mēs izdomājam savu pasauli. Aizveram acis un to neredzam, bet dzirdam. Kāds iedomājas, ka kaut kur ir ienaidnieks, un laiž raķeti virsū. Aizver acis un saka: uz to pusi, lūdzu. Vai uz otru.

Kaut kur tās raķetes laikam ir jāliek, lai nav tā kā auto tehniskajā apskatē, kad izrādās, ka ugunsdzēšamajam aparātam beidzies derīguma termiņš. Bet, ja nav bijis tā ugunsgrēka, ko tad?

Ha-ha-ha. Tas ir labs jautājums.

Ieroči jāražo, ja ir kaut kādi reāli draudi, un, ja tādu nav, tie ir jāizdomā. Citādi ieroču ražotāji sāks protestēt, ka strādnieki paliek bez darba un ģimenes badā.

Tu runā par ieročiem, bet tas pats ir ar visu pārējo ražošanu, piemēram, zālēm. Zāļu industrija mums, protams, kaut kādā ziņā palīdz, bet diezgan daudz tiek vienkārši ražots, ražots, ražots, un tiek pat izdomātas slimības, lai tās varētu ārstēt ar kaut kādām zālēm.

Pirms daudziem gadiem izdevēja Iveta Mielava tev ieteica pamēģināt uzrakstīt dziesmas ar dainu tekstiem – 2004. gadā iznāca albums Kur vakara zvaigzne lec. Tūliņ jums iznāks jau ceturtais tautasdziesmu albums. Sākumā tie bija ar Dzelzs vilka nosaukumu, bet tagad esat to atdalījuši, un ir Jauno Jāņu orķestris.

Pats reizēm apjūc. Tu nonāc Dzelzs vilka koncertā, spēlē, un pēkšņi tev prasa: spēlē Salā jūra Daugaviņa...

Uijā, uijā, nikni vilki jau jūs joprojām spēlējat.

Jā, protams. To nevar nespēlēt, ka tevi nenožņaudz pēc koncerta. Tagad vairs nav tāda sajukuma, mums pašiem vismaz. Ar katru izdoto albumu, koncertu un mēģinājumu Jauno Jāņu orķestris un Dzelzs vilks attālinās. Manās domās nepazūd kaut kāda enerģija – tas viss, kas ir Dzelzs vilkā, bet tā sajūta, kas ir, kad spēlē uz skatuves, ir citāda. Mēs iepriekš spēlējām vienkārši rokenrolu, bet šajā sastāvā ir ļaudis, kurus interesē folks, muzicēšana ar akustiskajiem instrumentiem un stīgām, dziedāšana kopā. Jau albums Kalabad bija atšķirīgs no iepriekšējiem, un tagad arī producents ir mainījies.

Līdz šim rakstījāt ar Gintu Solu.

Jā, viņš ne tikai rakstīja, bet arī ievirzīja mūs tajā visā. Tas bija liels Ginta darbs iepriekšējos albumos – viņš ir spēlējis ļoti lielu lomu. Tagad mūsu producents ir Aldis Zaļūksnis – Midis. Viņš kādreiz taisīja deju mūziku? Jā, bet tagad vairs netaisa laikam. Mēs ar viņu iepazināmies Jāņa Vaišļas atbalsta pasākumā. Es spēlēju, un arī viņš ar kādu grupu tur uzstājās. Visu vakaru runājāmies par folka lietām – instrumentiem un skaņām. Viņš teica, ka baigi interesējot akustiskie instrumenti, jautāja, kādi man esot. Tad es YouTube atradu kādu folka grupas ierakstu: ar Aiju (Jura Kaukuļa sieva – U. R.) klausāmies – velns, kas to ir rakstījis, baigi labi skan, ļoti labi skan! Skatos, ka Aldis, ar kuru pirms mēneša biju runājis.

Sazvanījāmies, satikāmies, sākumā vienu dziesmu ierakstījām, Salti pūta ziemas vēji, un beigās visu albumu. Tāpēc šī plate skanēs citādi nekā iepriekšējās. Tā nebūs tik "folķīga", bet vairāk kā folka sajaukums ar popmūziku. Man visu laiku dziesmas rakstās – pēkšņi iedvesmas brīdī rodas kaut kas tāds, kas neder Dzelzs vilkam. Mēs jau iepriekšējā gadā bijām Rozes Stiebras filmai Saule brauca debesīs uzrakstījuši skaņu celiņu ar Ieviņu (Ieva Strode – Jauno Jāņu orķestra balss un vijole) divatā. Tad likās, ka viss jau padarīts – šis būs tas jaunais albums, un viss kārtībā –, bet tad notika kāda lieta.

Biju pie mammas, taisījos braukt mājās un skatos, mans dēls nāk no mājas ārā un kaut ko nes. Es prasu, kas tas ir, mamma atbild: to viņš pats izvēlējās, es viņam atdodu, tas ir viņa. Viņš noņem nost segu, kas pārklāta pāri, un es ieraugu sava vecātēva gleznu, kas stāvēja viņa mājās pie sienas, kad es biju maziņš. Ziemas skats – sniegs, mājas, un kamanas brauc. Man kaut kā saslēdzās viss – vecaistēvs, viņa māja, kaut kādi pagātnes stāsti. Tāpēc man viena no svarīgākajām dziesmām albumā ir Vectēvs.

Gribējās albumu par šo sajūtu, kas kā tāds diegs velkas, savienojot vienu dzīves posmu ar šo brīdi, līdz kuram esmu nodzīvojis. Bērnībā es to gleznu bieži biju redzējis, man tā saistījās ar vectēvu un vietu, visu to, ko esmu piedzīvojis tajā laikā, un pēkšņi dēls nes to gleznu, ko es nebiju redzējis kādus trīsdesmit piecus gadus, un es to atkal izdzīvoju. Uzreiz uzrakstīju dziesmu Salti pūta ziemas vēji – es to dzirdu kā to gleznu. Toreiz, 70. gados, ziemas bija aukstākas un sals stiprāks, vecāsmammas pīrāgi bija simtreiz garšīgāki par to, ko tagad jebkurš pavārs taisa. Skaties uz gleznu, un tur tavs vecaistēvs, tas laiks, kaut kādi sapņi – viss tajā gleznā ir, un šajā brīdī ir vienalga, kas ir tās autors. Iedevu gleznu restaurēt Mākslas akadēmijā un drīz visu par to uzzināšu – esot interesants darbs, tā nav Latvijā, bet kaut kur Austrumeiropā XIX gadsimta beigās tapusi.

Šo jauno albumu gribējās tādu mazliet skaudrāku, asāku, bet nevis tā, kā tas būtu, uzgriežot vairāk augšas ierakstam, bet lai teksts nav vienkārši par saulīti, mēnestiņu un mākonīti. Lai tiek izstāstīti kaut kādi personīgi stāsti ar tautasdziesmu palīdzību.

Vai tad tu tā vienmēr neesi centies darīt?

Šoreiz vēl vairāk (Juris šo saka čukstus – U. R.)! Zini, kāpēc? Kā lai pasaka precīzāk? Es tagad tās sāku saprast kā dzeju, ne tikai kā tautasdziesmas. Nevis tikai kā tāds brutāls tēviņš, kurš iekāpj kaut kādā skaistā tortē un sāk to stampāt ar kājām. Ir tautasdziesmu kanons – kādām tām ir jābūt un kā jāskan, bet tu iekāp un sāc mētāties – pierakstīt kaut ko klāt un ņemties, kā tas iepriekš ir darīts, kad diezgan daudz domāju par formu – kā tas skanēs, kā tas būs –, bet tagad vairāk uz satura pusi.

Piemēram, dziesma Ansītis ("Ai, ai, Ansīti, tavu lielu rīku/Ai, ai! Ai, ai!/No zirga lēkdams, sagāzi sētu") – likās, ka to nemaz nevajag albumā. It kā joks, bet patiesībā visnopietnākā dziesma. Un cilvēki taču vienmēr ir bijuši jautri un smējušies par visām lietām. Jebkas, kas sagādā prieku un laimi, taču ir tiesīgs, lai par to būtu vismaz viena dziesma.

Tu teici, ka Dzelzs vilks un Jauno Jāņu orķestris attālinās, bet man jau likās, ka tu piemeklē tautasdziesmas, kurās ir tās pašas Dzelzs vilka apspēlētās tēmas.

Tu esi baigi trāpīgs. Tāpat visas dziesmas rodas uz ģitāras rifa pamata, tāpat kā Dzelzs vilkam. Tagad es spēlēju arī čellu – ar meistaru palīdzību uzliku ladas, lai varētu čellu spēlēt ierakstā. Pamatnostādnes ir tādas pašas. Tas ir rokenrols ar tautas tekstiem. Mums tagad sastāvā ir vēl viens metālists – Andris Veinbergs ar kontrabasu. Viņš ir liels šī instrumenta spēles meistars. Spēlē arī to pašu čellu ar ladām. Meistars teica, lai nesakot viņa vārdu, jo tas esot diezgan liels pāridarījums čellu mūzikai, ka pieliek ladas. Toties es piedzīvoju, ka čells skan citādi nekā parasti. Ierakstā to var dzirdēt. Tāds rifojamais instruments – tas arī citādi ir jāspēlē, un metāliskāka skaņa nāk ārā.

Kāpēc albuma nosaukums ir Ieviņa? Tev taču grupā viena Ieviņa jau ir.

Vienmēr var atrast kaut kādas sakarības. Dziesma par Ieviņu – biju vienu frāzīti izdomājis un jau labu laiku kā pats ierakstījis mājās. Kad Ievai bija vārdadiena, aizsūtīju un uzdāvināju viņai to frāzīti. Viņa bija tik priecīga, ka nodomāju, kāpēc neiepriecināt arī citas Ieviņas, un uzrakstīju līdz galam dziesmu. Sanāca stāsts par pavasari, par meiteni. Par meiteni pavasarī. Pavasaris ir ievu ziedēšanas laiks. Tā ir dziesma par to, ka visi zied – arī meitene zied un apkārtējie – tie puķu ostītāji uz saviem ērzeļiem drasē. Nekad nebiju apstājies – tuvojās tas albums, un baigi daudz dziesmu sarakstīts. Visu laiku uznāk tāda vēlēšanās, un piefiksē pats mājās to dziesmu – ieraksti, noaranžē, un paliek, lai stāv. Tagad vilku ārā, skatījos, kas derēs, kas ne... Man patīk, ka viss lēnām notiek, nevis spied ārā kaut ko, bet tas iet pats. Mums ar Ievu ir diezgan cieša sadarbība – viņa lielāko dzīves daļu ir darbojusies un arī spēlējusi gan dančos, gan folkgrupās. Ja man ir kādi jautājumi par tautasdziesmām, es ar viņu runājos – Ievai vienmēr ir visvairāk komentāru un ieteikumu, viņa dzīvo līdzi gan tai mūzikai, gan tautasdziesmu tekstam.

Kaut kad tu man stāstīji par soloalbumu, kas varētu būt smagāks par tagadējo Dzelzs vilku.

Esmu domājis par to, kas ir smagi, – vai smagai jābūt mūzikai, tekstam vai albuma vāciņam. Es domāju par veidu – man bija rudens beigās un ziemas sākumā doma, ka vajag kaut ko vēl. Tā mūzikas rakstīšana mājās ir ļoti pietuvināta. Atver acis, nospied pogu un, ja tev ir idejas, uzreiz liec tās ārā – spēlē ar instrumentiem un ieraksti. Pāris dziesmu ierakstījām kā Nakts arāji kopā ar Aiju – divas dziesmas jau ir bijušas radio. Tagad tam ir pauze – dziesmas ir, bet nerakstu, jo pašlaik Jauno Jāņu orķestris aizņem visu laiku. Mums pat ar Nakts arājiem ir piedāvāts spēlēt koncertu. Pašlaik esam divatā, bet koncertos gan jau spēlētu trijatā vai četratā, jo divatā to visu nevarētu nospēlēt.

Ko tajā naktī var art?

Uldi! Pašu nakti var uzart.

Tumsā var uzart ne to, kuru vajadzēja.

Labāk ir izdarīt un pēc tam nožēlot, nekā nožēlot, ka neesi izdarījis. Tas nav manis izdomāts teiciens – man, kad viesojāmies Līdsā, uzdāvināja krūzīti ar tādu uzrakstu. Vēl ir tāds teiciens: ja tev nav, par ko rakstīt, raksti par to, ka tev nav, par ko rakstīt. Neatceros, vai to bija teicis Bono vai Stings. Neesmu baigais viņu klausītājs.

Kam tu esi klausītājs?

Esmu kļuvis par vinila fanu – kolekcionēju plates.

Jauno Džeka Vaita albumu esi noklausījies?

Jā. Man nepatika. Mani riktīgi parāva viņa grupas The Raconteurs pirmais albums. Klausos, veikalā kaut kas skan, kļūstu arvien nervozāks. Piegāju, pajautāju, nopirku, un mašīnā iekšā – tā arī neizņēmu kādu mēnesi ārā. Tas bija satriecošs albums. Arī pirmais The Dead Weather izsita no pedāļiem ārā. Un Lazaretto arī patika labāk nekā šis jaunais.

Viss sākās ar to, ka tu man uzdāvināji Black Rebel Motorcycle Club pirmo albumu, pēc tam klausījos The White Stripes un The Strokes. Nesen iznāca Wolf Parade jaunais albums – ļoti labs. Patīk Kanādas mūzika. Vispār man patīk, ka rokenrols ir tāda demokrātiska māksla – spēlēt grupā ir baigā bagātība. Nevis ka tu spēlē kaut kādos projektos, bet grupā, kuras skanējums veidojas vairāku gadu garumā, vienalga, kā mūziķi tur rīvējas cits ar citu un strīdas, bet, kad uzkāpj uz skatuves kā tāda vienība jeb ģimene, kā vienots organisms, – tā sajūta ir maģiska.

Ja tu bieži spēlē, brauc visu vasaru turnejā, beigās gribas citam citu nožņaugt, bet, ja tā vairs nav, tev liekas, ka tu vairs neelpo. Daudzi stāsta, ka nobrauc tūri, noriebjas cits citam līdz kliņķim, gatavi nogalināt un domā, ka nekad vairs nedosies tūrē. Ne jau tāpēc, ka viens otram būtu kaut ko nodarījis, bet vienkārši apnīk. Man tieši patīk spēlēt, ja katru dienu satiec citus cilvēkus, tas viss ir kā asinis sirdij, lai varētu kaut ko pumpēt, un man tie ir koncerti ar grupu.

***

Mūsu sarunas beigās, kad Jurim, kā izrādās, jau jāsteidzas uz kādu noklausīšanos, par ko viņš bija aizmirsis, viņš uzliek YouTube dziesmu Tēti, mammu, kuru izpilda kopā ar sievu Aiju un abu bērniem Martu (14) un Rūtu (12). Tā ir kompozīcija no pērn mūžībā aizgājušā režisora Kārļa Auškāpa pēdējās Dailes teātrī iestudētās izrādes Niķa un Riķa stiķi. Tā ir par diviem rūķiem – tad, lūk, no kurienes Jurim tā rūķu klātbūtnes sajūta mežā. Pirms vairākiem gadiem, domājot par pārmaiņām Dzelzs vilka mūzikā, kādā vasaras dienā aizrakstīju Jurim īsziņu, ka laiks, kad viņš vienā no savām labākajām dziesmām dziedāja: "Mēs bijām kā ledus, kas kusa, sūcoties neauglīgajā zemē...", ir beidzies un ir laiks rakstīt dziesmas vai veselu operu bērniem. Pat šī dziesma Ledus tagad tiek izpildīta akustiski, jo jāuzmanās – zeme ir kļuvusi auglīga. Visam savs laiks.

 

Juris Kaukulis

Jauno Jāņu orķestris

Albuma Ieviņa atklāšanas koncerts

Mūzikas namā Daile 30.IV plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–15

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Romāna tulkojums dejā

Musketieri atklāj spēcīgākos ieročus pret meliem, nodevību un varaskāri

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja