Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar režisori Klēru Denī. Neesmu tik varena, lai censtos brīdināt par cilvēces nākotni

Latvijas kinoteātros ir skatāma franču autorkino ikonas Klēras Denī jaunākā filma Augstākā sabiedrība – cietuma drāma, kuras darbība risinās kosmosā un kurā galvenās lomas atveido Roberts Petinsons un Žiljeta Binoša

Kaut kādā mistiskā slēgtā telpā ar dīvainu apgaismojumu jaunais tēvs aizkustinoši rūpējas par savu bērnu. Tēvs priecājas, redzot meitas pirmos soļus. Savukārt Klēras Denī filmas Augstākā sabiedrība/High Life (2018) skatītāji priecājas, ieraugot ekrānā Robertu Petinsonu šādos maiguma brīžos. Nedaudz vēlāk uzzinām, ka Roberta Petinsona tēlotais Monte un viņa meita Vilova ir pēdējie izdzīvojušie uz kosmosa kuģa klāja. Darbība risinās tālu prom no Saules sistēmas, tāpēc kosmosa kuģim ir šķietami neierasta – kastes – forma. Interjers atgādina kopmītni. Kuģī ir dārzs – mākslīgi kultivēta Ēdene. Kad Monte nav kopā ar meitu, viņš kopj zaļo paradīzi. Jā, kosmosā var uzziedēt papardes zieds kā reproduktīvās veselības simbols!

Apsēstība ar reprodukciju

Pamazām atklājas, ka reiz kosmosa kuģa komandā bijuši deviņi cilvēki – viņi nebija kosmonauti, bet uz nāvi notiesātie, kuri aizsūtīti prom no Zemes. Protams, uz neatgriešanos. Monte, cik vien iespējams, ieturēja distanci no pārējiem noziedzniekiem un nemaz nevēlējās kļūt par tēvu, taču kļuva par doktores Dibsas (Žiljeta Binoša) "maigās izvarošanas" upuri. Doktore Dibsa strādāja kosmosa kuģa laboratorijā – viņa bija zinātniece, tāpat kā pārējiem misijas dalībniekiem viņai bija piespriests nāvessods. Monte viņu dēvēja par "spermas šamani": speciāliste bija apsēsta ar reprodukcijas ideju, kosmosā viņa centās radīt jaunu dzīvību, kaut gan tam pretojās visas kuģī esošās sievietes un vīrieši. Maniakāli noskaņotajai zinātniecei fetišistei izdevās paņemt Montes sēklu un apaugļot ar to vienu no sievietēm.

Klēra Denī glezno kosmisku ainavu, kuru uzspridzina gan atklāta, gan apslēpta vardarbība un kurā cilvēki ir nolemti bojāejai. Šī ir zinātniskās fantastikas filma, kurā minimāli izmantoti digitālie specefekti. Augstākās sabiedrības noformējumā savu artavu devis slavenais mākslinieks Ūlafurs Eliasons. Mūziku komponējis ilggadējais Klēras Denī sadarbības partneris angļu grupas Tindersticks līderis Stjuarts Steiplss. Jā, tā tiešām ir augstākā kultūras un mākslas sabiedrība.

Augstākā sabiedrība ir pirmā Klēras Denī filma, kura pilnībā ir uzņemta angļu valodā. Lomas atveido aktieri no dažādām valstīm – francūziete Žiljeta Binoša, amerikāņi Roberts Petinsons un Andrē Bendžamins jeb André 3000 (viņš ir populārs mūziķis, hiphopa dueta OutKast dalībnieks), angliete Mia Gota, vācietis Larss Eidingers un poliete Agata Buzeka. "Manai paaudzei viss, kas ir saistīts ar kosmosa iekarošanu, asociējas ar Krieviju un Ameriku, tāpēc filmā varēja skanēt vai nu krievu, vai angļu valoda. Lai uzņemtu filmu angļu valodā, ir nepieciešams labs iemesls. Kosmosa tēma ir šāds iemesls," skaidro Klēra Denī.

Citas Šokolādes gabaliņš

Cietuma drāma, kuras galvenā tēma ir pārstrādāšana; kosmosa sāga par kaisli un tabu – Augstākā sabiedrība ir negaidīts žanrisks pavērsiens franču autorkino leģendas karjerā. Viņa ir uzņēmusi gan erotisku šausmu filmu, gan filosofisku trilleri, gan ģimenes traģēdiju, gan intelektuālu drāmu. Klēras Denī ievērojamākās filmas ir Šokolāde/Chocolat (1988; nejaukt ar divpadsmit gadu vēlāk tapušo Lases Halstrema Šokolādi ar Žiljetu Binošu un Džoniju Depu!), Nanete un Bonijs/Nénette et Boni (1996), Jauks darbiņš/Beau travail (1999), Nebeidzamās nepatikšanas/Trouble Every Day (2001) un Baltādainie/White Material (2009; Izabella Ipēra tēlo kafijas plantācijas saimnieci, darbība risinās kādā Āfrikas valstī, kuru pārņēmis pilsoņkarš).

Latvijā režisores darbi tikuši demonstrēti kinoforumā Arsenāls, Rīgas Starptautiskajā fantāzijas filmu festivālā, Baltijas pērlē un Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF. Pērn Latvijā bija skatāma Klēras Denī drāma Vīrieši viņas dzīvē/Un beau soleil intérieur/Let the Sunshine In (2017), kurā Žiljetas Binošas tēlotā varone pašaizliedzīgi dodas mīlestības meklējumu un vientulības odisejā. Kādam Vīrieši viņas dzīvē režisores daiļrades kontekstā varētu šķist pārāk viegla, taču pati māksliniece šo intīmo stāstu uzskata par baisu.  

Klēras Denī filmas nekļūst par komerchitiem, taču gandrīz katrs viņas darbs iemanto kulta statusu un iedvesmo nākamās režisoru un mākslinieku paaudzes. Viņa ir viena no ietekmīgākajām mūsdienu režisorēm. Klēra Denī dzimusi Parīzē un augusi Francijas kontrolētajās Āfrikas valstīs – Burkinafaso, Kamerūnā, Somālijā un Senegālā –, kur strādājis viņas tēvs Francijas civildienesta ierēdnis. Daudzās filmās režisore analizē koloniālisma un postkoloniālisma tēmu dažādos aspektos. Viņa pēta cilvēku attiecību un likteņa līkloču paradoksus. Režisores filmām ir raksturīgs delikātums, spēks, iekšējā spriedze, jutekliskums, kā arī vizuālā perfekcija un tehniskā izpildījuma nevainojamība.

Filmu medības krēslā

Strādāt ar Klēru Denī bijis jauniešu elka aktiera Roberta Petinsona sapnis. Iespējams, viņš to iecerējis kā cienīgu atbildi savai Krēslas eposa partnerei Kristenai Stjuartei, kura sākusi veiksmīgu sadarbību ar franču autorkino meistaru Olivjē Asajasu: loma viņa drāmā Zils-Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria (2014) sagādāja Kristenai Stjuartei Francijas prestižāko kinobalvu Cēzars kā labākajai otrā plāna aktrisei, viņa filmējusies arī nākamajā Asajasa darbā Personīgā stiliste/Personal Shopper (2016). Redziet – gan Kristenai, gan Robertam ir izcila gaume radošo partneru izvēlē.

Intervijās Roberts Petinsons stāsta, ka vienmēr ir "laba kino medībās": aktieris rūpīgi seko līdzi tam, kas notiek festivālos pasaulē un lasa recenzijas. Daudz vairāk par lielbudžeta grāvējiem viņu intriģē mazas, neatkarīgas filmas, kuras bieži nenonāk līdz ASV kinoekrāniem. "Es lūdzu, lai man atsūta straumēšanas saiti. Mani kaitina, ka vairākumu filmu nākas skatīties viedtālruņa ekrānā," piebilst Roberts Petinsons.   

Sākotnēji Klērai Denī bijušas šaubas, vai Roberts Petinsons iederēsies filmā Augstākā sabiedrība: "Viņš ir ikonisks aktieris, bet es negribēju ikonisku filmu. Es gribēju noslēpumainu filmu. Drīz pārliecinājos, ka Robertam ir noslēpumainības aura un viņš ir gatavs doties ar mani, lai kur es arī ietu."  

Klēra Denī kategoriski noraida pieņēmumus, ka viņa mēģina paplašināt savu auditoriju un piesaistīt jaunus skatītājus, pateicoties Roberta Petinsona dalībai projektā: "Ja es būtu režisore, kura izmanto Robertu, lai palielinātu filmas auditoriju, es apvemtos aiz riebuma. Es izvēlējos strādāt ar Robertu tāpēc, ka viņš ir lielisks."

Tikpat lielu nepatiku Klērai Denī izraisa pašreiz aktuālās diskusijas par režisores sievietes lomu: "Ja runājam par profesiju, dzimuma piesaukšana ir nevietā. Citādi jūtos kā dzīvnieks. Režisore sieviete, putns sieviete… Esmu režisore. Laba vai slikta – nezinu. Jā, es uzņemu filmas un esmu sieviete. Man būtu kauns, ja kāds festivāls atlasītu manu filmu tikai tāpēc, ka esmu sieviete."  

Par savu jaunāko darbu Augstākā sabiedrība Klēra Denī pastāstīja intervijā KDi, kas notika gada sākumā Parīzē.  

Vēl nesen kinoteātros bija skatāma jūsu iepriekšējā filma Vīrieši viņas dzīvē ar Žiljetu Binošu galvenajā lomā. Tagad uz ekrāniem iznāk Augstākā sabiedrība. Kāds bija jūsu pašas ceļš no viena darba uz otru? Vai tam ir kāds dramaturģisks pamatojums: kā notiek pāreja no vienas filmas uz nākamo, un ko tas nozīmē jums kā autorei?

Process bija nedaudz sarežģīts, jo šie darbi tapa uzreiz viens pēc otra. Man bija strauji jāpārlec no vienas filmas uz otru – tāds bija filmēšanas grafiks. Taču nevaru žēloties. Režisors nedrīkst sūdzēties, ja viņam ir iespēja uzņemt divas filmas gadā.

Stāsti ir radikāli atšķirīgi – šīs divas filmas ir kā no dažādām galaktikām.

Galaktikas ir dažādas, bet kopsaucējs esmu es un varbūt Žiljeta Binoša. Šīs ir manas teritorijas, es nejutos pazudusi.

Savulaik bija plānots, ka Augstākās sabiedrības scenārija tapšanā piedalīsies prominentā britu rakstniece Zeidija Smita. Kāpēc šī iecere nav realizējusies?

Piesaistīt Zeidiju Smitu piedāvāja viens no producentiem. Filmas scenāriju es uzrakstīju franču valodā, un tas tika pārtulkots angliski. Man šķita, ka dialogu uzlabošanai mums noderētu kāds cilvēks, kurš ideāli pārvalda angļu valodu, kuram tā ir dzimtā valoda. Producents ieteica Zeidiju Smitu. Es satikos ar viņu Londonā, pēc tam viņa atbrauca uz Parīzi. Vēlreiz satikāmies Ņujorkā. Sapratu, ka mums ar Zeidiju neizdodas atrast kopīgu valodu. Viņai bija ideja, kā pārveidot stāstu, viņa skaidri zināja, ko grib. Es vēlējos palikt uzticīga savam stāstam. Tā nebija katastrofa, taču man bija skumji, ka nebiju spējīga novērtēt viņas iespējamo līdzdalību šajā procesā.

Kinovēsture pierāda, ka zinātniskās fantastikas filmas un drāmas, kuru darbība risinās kosmosā, nereti daudz pārliecinošāk vēsta par cilvēces būtiskākajām problēmām – gan globālā, gan personiskā mērogā – nekā filmas, kuru darbība notiek uz mūsu planētas. Kāpēc tieši kosmosā režisori izvēlas risināt šīs filosofiskās dilemmas?   

Mēs kopš bērnības skatāmies debesīs, vērojam mākoņus un zvaigznes. Mūs vilina viss, kas notiek debesīs. Kas ir Visums? Kā tas darbojas? Kādi ir Visuma likumi? Vai ir dzīve uz citām planētām? Šie jautājumi izsenis interesējuši cilvēkus. Nav pārsteidzoši, ka kosmoss un debesis iedvesmo metafiziskām pārdomām.

Gatavojoties Augstākās sabiedrības uzņemšanai, es konsultējos ar franču astrofiziķi un filosofu Oreljēnu Baro. Viņš strādā Grenoblē, viņa specializācija ir kosmoloģija un  melno caurumu pētniecība. Zinātnieks man sniedza pamatinformāciju par visām šīm lietām. Es lasīju Stīvena Hokinga grāmatas un apmeklēju Zvaigžņu pilsētiņu Krievijā. Janvāra sākumā dzirdējām, ka Mēness tumšajā pusē nolaidies Ķīnas robots pašgājējs... Zinātnieki, kuri īsteno šos projektus, ir visu laiku izcilākie stāstnieki.

Cik lielā mērā jūs iedvesmojusi Andreja Tarkovska filma Solāris?

Tarkovska Solāris un Stalkers joprojām iedvesmo ļoti daudzus režisorus. Viņam visprecīzāk izdevies notvert šo metafizisko dimensiju un to, kā cilvēki domā par Visumu, par laika fenomenu. Iespējams, laiks ir visneprātīgākā parādība. Kas ir laiks? Laiks neeksistē.

Augstākās sabiedrības sākumā ir aizkustinoša aina, kurā redzam Roberta Petinsona varoni un viņa mazo meitu. Vai aktieru atlases procesā bija grūti atrast filmai ideāli piemērotu mazuli?   

Es zināju, ka tam ir jābūt mazulim no ģimenes, kurā runā angļu valodā, lai bērns uzņemšanas laukumā varētu saprasties ar Robertu Petinsonu, lai viņiem būtu kopīga valodas izjūta. Meitenīte, kuru redzat filmā, ir no angļu ģimenes, kas dzīvo blakus Roberta vecākiem. Viņas tēvs ir Roberta draugs, viņi labi pazīst cits citu, tātad Robertam un viņai ekrāna meitai jau bija izveidojušās attiecības. Es nebūtu filmējusi nepazīstamu bērnu, tas būtu pārāk sarežģīti. Man vajadzēja, lai bērns justos mierīgi un uzticētos Robertam. Meitenes vecāki vienmēr bija blakus. Ainā, kurā meitene sāk staigāt, jūs patiešām redzat viņas pirmos soļus.

Vai filmā cenšaties uzburt cilvēces nākotni?

Visticamāk, nē. Tas būtu pārāk drūms, pat bīstams nākotnes scenārijs. Augstākā sabiedrība ir cietuma drāma. Tās varoņi – uz nāvi notiesātie, kuri nosūtīti kosmosā. Varbūt tādējādi viņi izvēlas labāku savas dzīves beigu scenāriju nekā nāves spriedums, kas būtu izpildīts uz Zemes. Nedomāju, ka filmā cenšos stāstīt vai brīdināt par cilvēces nākotni. Es neuzņemtos šādu atbildību, neesmu tik varena.      

Filmas beigās tēvs un meita tuvojas melnajam caurumam. Vai mums tas nedraud?

Nē, mēs nenonāksim melnajā caurumā. Šo apzīmējumu dažreiz lieto kā metaforisku jēdzienu. Katra cilvēka dzīve kādreiz beidzas, taču nāve nenozīmē nonākšanu melnajā caurumā. Pat ja tas ir joks, tas izklausās muļķīgi.     

Kas jūs mudināja izvēlēties šādu sižetu?

Ideja man ienāca prātā, kad dzirdēju, ka cilvēki izrāda neapmierinātību ar ieslodzīto uzturēšanas izmaksām. Iedomājos, ka varbūt ir iespējams izvairīties no tik lielām izmaksām un izmantot cietumniekus kaut kā citādi... Šī filma ir par pārstrādāšanu – recycling. Tas ir pilns pārstrādāšanas cikls.

Tā arī ir filma par kaislībām un tabu. Šai tēmai pieskaraties daudzos savos darbos.

Jā, tabu, kas ir saistīts ar ķermeni, incestu, intimitāti. Manas filmas vēsta par cilvēkiem, un tajās nav iespējams ignorēt kaislības, seksuālas tieksmes.

Viens no filmas traģiskākajiem personāžiem ir Žiljetas Binošas atveidotā zinātniece Dibsa. Viņa alkst tuvības, taču vienīgais, ko gūst, ir izmisums. Par to var pārliecināties ainā, kurā viņa cenšas gūt pašapmierinājumu kosmosa kuģa seksa kabīnē. Tā var atstāt šokējošu iespaidu uz skatītājiem.

Tajā ainā nav nekā šokējoša! Jūs neredzat neko tādu, kas jums nebūtu jāredz.

Tas nav šokējoši, bet skumji.

Jā, tas ir skumji. Masturbācijas akts vienmēr ir skumjš. Tā ir vientulība. Doktore Dibsa mēģina īstenot savu misiju, kas ir saistīta ar reprodukciju. Seksa kabīne nav domāta tikai viņai, to var izmantot visi lidojuma dalībnieki. Žiljetas Binošas varone ir gandrīz mirusi, viņa ir pusdzīva sieviete. Viņa ir noziedzniece, tāpat kā pārējie šajā kosmosa kuģī. Viņa pati vairs netic savai dzīvei, taču grib izmantot savu pēdējo iespēju, pēdējo mirkli. Viņa vēl cenšas kaut ko sasniegt un pie kaut kā pieturēties. Dibsa nevēlas mirt, pirms izdarīs iecerēto.      

Roberta Petinsona varonis Monte, kurš visiem spēkiem mēģina apslāpēt savas kaislības un instinktus, ir tas, kurš izdzīvo visilgāk. Vai Montes tēlā ir kāda apslēpta jēga?

Tajā nav ne metaforiskas, ne filosofiskas jēgas. Es iecerēju Monti kā personāžu, kuram nav ne cerības, ne ticības. Viņš grib izvairīties no saskarsmes ar citiem cilvēkiem kosmosa kuģī. Viņš ir kā viduslaiku bruņinieks, kurš šādā veidā cenšas saglabāt gara tīrību. Tas ir nedaudz bērnišķīgi. Viss mainās, kad Monte kļūst par tēvu, turklāt bērns ir meitene, un viņi paliek divatā.

Augstākās sabiedrības tapšanā piedalījies mākslinieks Ūlafurs Eliasons. Kāds ir viņa ieguldījums filmā?

Mani fascinē Ūlafura Eliasona māksla, kurā savienojas daba un tehnoloģijas. Man patīk, kā viņam izdodas atveidot gaismu un debesis. Šādu naivu emociju pārņemta, es devos pie viņa uz Dāniju, vēlāk uz Berlīni. Mēs sarunājāmies, apmainījāmies idejām. Filmai gribējām radīt nevis kādu mākslas objektu, bet drīzāk sajūtu. Dzeltenā gaisma un atmosfēriskais kosmosa fenomens filmas beigās ir Ūlafura Eliasona darbs.

Vai kosmosa kuģa makets nav viņa darbs?

Kosmosa kuģis ir cietuma kopija. Tas ir cietoksnis. Man nav jāizmanto Ūlafura talants, lai to radītu. Es to izdarīju pati.       

Vai jums ir svarīgi sadarboties ar bezbailīgiem aktieriem, kuri pārāk daudz neuztraucas par savu tēlu?

Aktieri vienmēr uztraucas par savu tēlu! Manā filmā viņi taču izskatās labi. Vai jums tā nešķiet? Viņi visi ir skaisti. Šim darbam nav nekāda sakara ar bezbailīgumu un drosmi. Aktieri grib ar mani strādāt. Roberts Petinsons pielika daudz pūļu, lai būtu šajā filmā. Es biju pietiekami drosmīga, ka apstiprināju viņu lomai.

Vai atceraties, kāds bija pirmais vizuālais tēls, kas jums ienāca prātā, kad iecerējāt šo darbu?

Vīrietis un jaundzimušais bērns – divatā, tukšā kosmosa kuģī. Pazuduši kosmosā.

Jā, es labi atceros šo mirkli. Es biju mājās un tikko biju beigusi sarunu ar kādu amerikāņu aktieri, kurš man ļoti patīk. Es viņam teicu: "Tu esi tik egoistisks! Vienīgais scenārijs, kuru varu tev piedāvāt, stāsta par tevi kosmosā. Tu esi viens, un nav neviena cita. Visa filma būs par tevi." Aktieris piebilda: "Varbūt kopā ar mani varētu būt maza meitene?" Es viņam piekritu.

Vai šis aktieris bija Filips Seimors Hofmans?

Nē, nē, nē. (Interneta resursos tiek minēts, ka tas ir Vinsents Galo, kurš iepriekš jau ir sadarbojies ar Klēru Denī – J. J.) Domas par Filipu Seimoru Hofmanu parādījās vēlāk, kad pabeidzu rakstīt scenāriju. Vīrietis uz spēka izsīkuma robežas, vīrietis, kuram vairs nav enerģijas izlikties un kaut ko tēlot, vīrietis, kurš ir noguris no dzīves. Tādi ir varoņa emocionālā portreta vaibsti. Iespējams, Filips Seimors Hofmans varēja nospēlēt šo lomu, bet viņš nomira. Es iepazinos ar Robertu Petinsonu, un viņš mani uzreiz pārliecināja.

Kurš darba posms jums sagādā vislielāko baudu – scenārija rakstīšana, filmēšana, montāža un pēcapstrāde?

Bieži tā ir filmēšana. Man patīk rakstīt scenāriju. Starp scenārija pabeigšanu un filmēšanas sākumu ir brīdis, kad projekta budžets liek scenārijam pamazām sašaurināties. Kino mani saista visi posmi – arī montāža, attēla kombinēšana ar mūziku.  

Šajā procesā nav sāpīgu un traumatisku brīžu?

Kaut kādā ziņā viss ir sāpīgs, un tajā pašā laikā viss ir brīnišķīgs. Sāpes ir cena, kas ir jāsamaksā par šo lielisko iespēju. Man ir atļauts sapņot un īstenot to, kas ir dzimis manā iztēlē.   

Vai esat kādreiz domājusi iestudēt kādu teātra izrādi?

Nē. Varbūt vajadzētu par to padomāt? Es ļoti gribētu.

Augstākajā sabiedrībā piedalās aktieri, kuri mirdz ne tikai uz kinoekrāna, bet arī uz teātra skatuves, – Žiljeta Binoša, Larss Eidingers, Agata Buzeka.

Ak, Agata! Viņa ir izcila. Viņa ir vislabākā. Viņā ir tik daudz spēka. Pirmo reizi ieraudzīju Agatu Buzeku režisora Kšištofa Varlikovska izrādē, un viņa mani apbūra. Mani sajūsmina viss, ko dara Varlikovskis. Ar nepacietību gaidu viņa jauniestudējumu Bastīlijas operā Parīzē – tā būs Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja