Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar režisori Lieni Lindi. Neiekartētas teritorijas

Liene Linde nosaukta starp 10 daudzsološākajiem Eiropas jaunajiem kinorežisoriem. Tas viņai palīdz nenolaist rokas un ticēt savam izvēlētajam nekomerciālajam ceļam kino.

Ne tikai meitene ir vientuļa, bet arī visi pārējie filmā redzamie varoņi ir vientuļi, neprot līdz galam cits ar citu sazināties un sadzirdēt otru. Taču nebija nolūka likt iekšā didaktiku. Tā bija tā brīža noskaņa un tas, ko es tobrīd saskatīju cilvēku attiecībās. Centos maksimāli daudz ar humoru. Man liekas, ka dzīve ir ļoti smieklīga, – Liene Linde stāsta par 13 minūšu studiju laiku īsfilmu Zeme ir visvientuļākā planēta (2015). Mazās Justīnes lomā filmā ar īstu dabas dotu aktrises talantu – ar to saprotot "suņa organiku" – pārsteidz Alise Lī Gaile, nu jau citu studentu mācību filmu aktrise. Grūti pierādāma asociāciju dzirkstele no šīs mācību filmiņas pārlec uz Fransuā Trifo filmu 400 sitienu/Les 400 Coups (1959) ar viņa ekrāna alter ego Žanu Pjēru Leo galvenajā lomā. Šī filma arī Lienei Lindei ir viena no mīļākajām, lai arī apzināti no Trifo viņa nav ietekmējusies. Starp citu, abi ir gan režisori, gan kinokritiķi.

Minētais mācību darbs gan profesionāli, gan emocionāli nu jau ir pagātne, bet Eiropas kino popularizēšanas organizācija European Film Promotion (EFP) pēc filmas Septiņas neveikla seksa reizes noskatīšanās Lieni Lindi iekļāvusi 10 daudzsološāko Eiropas jauno režisoru sarakstā. Režisore saka paldies Nacionālajam kino centram, kas filmu pieteicis konkursā. Liene Linde ieguvusi iespēju prezentēt filmu prestižajā Karlovi Varu kinofestivālā Čehijā, kas notiks no 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Filmas centrā ir jaunas režisores mēģinājumi uzņemt savu pirmo filmu, par pamatu izmantojot savu seksuālo pieredzi. Lielu popularitāti Latvijas kino auditorijā iemantojusi arī Lienes Lindes filma Četri mielasti (2013) ar Jaunā Rīgas teātra Baibu Broku nogurušas divu bērnu mammas lomā, kurā sevi, šķiet, var ieraudzīt liela daļa Latvijas sieviešu. Par šo "veltījumu latviešu ģimenei" 2014. gadā režisore ieguva nacionālo kino balvu Lielais Kristaps labākās studentu filmas kategorijā. Liene Linde ir saņēmusi apbalvojumus arī vairākos ārvalstu kinofestivālos.

"Vēsturiskas lielfilmas laikam ne. Manās filmās nav nekā asiņaina vai dramatiska. Mazās lietas, kas mūs sāpina. Vientulība ir galvenā tēma," lielos vilcienos sevi Latvijas kino kartē iezīmē Liene Linde.

Nezinu, ko īsti viņas filmā Septiņas neveikla seksa reizes novērtējuši EFP eksperti, bet, manuprāt, jaunajai režisorei piemīt vismaz pāris zelta īpašību. Viņa savās filmās nav pļāpīga. Gluži lakoniskās epizodēs viņa prot ietilpināt dziļu saturu visplašākajā emociju spektrā, turklāt šī intonāciju maiņa nenotiek mehāniski vai izspīlēti.

Īpaši uzskatāmi tas izpaužas Četros mielastos, kas dod iemeslu gan smiekliem, gan zosādai no dzīves eksistenciālā skarbuma, kas, protams, neiet ar līkumu arī kādai parastai latviešu ģimenei. Kamēr mamma un ome kā mācēdamas līdzās ierastajām salātu bļodām satinušas pēc instrukcijas arī "zušī" (mīļās meitiņas sūtījums no Vācijas), mīļā meitiņa, ģimenei skaipā iegalvojusi, cik brīnišķīgi viņai iet auklējamo bērnu ģimenē, kārtējo reizi saimnieces nolamāta, Vecgada vakarā viena pati bārā izaicinoši izmisīgi piedzeras un uzmācas svešiniekiem. Nākamajos svētkos ģimenes rituālajā kopbildē jau parādās arī mazmeitiņa. Un tomēr pāri visam – Lienai Lindei ir humora izjūta.

 

Būt nosauktai starp desmit labākajiem Eiropas jaunajiem kinorežisoriem – ko jums tas nozīmē emocionāli un profesionāli? Ko tas maina jūsu dzīvē?

Patiesībā esmu diezgan apjukusi. Paziņojums ir diezgan skaļš. Pēkšņi skaities viena no desmit labākajām, aktuālākajām Eiropā. Kā jau katram režisoram un māksliniekam kopumā, ir tā, ka vajag kaut kādu cilvēku atzinību par padarīto. Šo filmu [Septiņas neveikla seksa reizes] vairāki festivāli jau bija noraidījuši. Arī Latvijā par filmu izteicās piesardzīgi, jo tai ir diezgan provokatīvs nosaukums un tēma. Līdz ar to fakts, ka pēkšņi tāda līmeņa festivāls un starptautiska organizācija filmu izceļ un novērtē, palīdz nenolaist rokas, kas brīžiem sāk nolaisties. Tas ir apliecinājums, ka, jā, ir pareizi eksperimentēt, ir pareizi iet nekomerciālā, nepārbaudītā virzienā.

Vairāk piederat pie pašapzinīgajiem vai biklajiem talantiem, kuriem iedrošinājums ir ļoti svarīgs?

Ja ir sev definēta personīgā žūrija, pasniedzēji un tuvi draugi, kuru viedokli vērtēju, ja šie cilvēki saka, ka ir labi, vairāk arī nevajag. Pati uzskatu, ka man pagaidām dzīvē ir bijušas trīs lielas izdarītas lietas. Filma Četri mielasti, satori.lv publicētā eseja Septiņi gadi, pelēkas acis (Liene Linde tajā atklāti stāsta par savu aborta pieredzi – U. A.) un šī filma – Septiņas neveikla seksa reizes. Pēc visiem man ir nākuši klāt cilvēki un teikuši, ka tas viņiem labā nozīmē ir palīdzējis pārkāpt pāri kaut kādām robežām. Nevaru teikt, ka esmu revolucionāre, drīzāk – mani interesē vēl neiekartētas teritorijas. Māksliniekiem tieši tas ir jādara – jāsāk runāt par lietām, par kurām citi nerunā. Mūsu gadījumā – man pašai gribējās redzēt, kā tas izskatās, kad latviešu aktieri uz ekrāna runā un nodarbojas ar seksuālām tēmām. Tā pietrūkst.

Ne mazāk provokatīva kā seksa tēma šķita karikatūriski parodiskās "pičinga" ainas un jaunās režisores mēģinājumi iepatikties žūrijai – finansējuma maka turētājai. Vai pareizi uztvēru intonāciju?

Jā, tā ir. Ikviens, ne tikai jaunais gan Latvijā, gan pasaules filmu industrijā strādājošais režisors var izstāstīt, ka tas, kā tu tiec pie filmēšanas, tieši tā arī notiek – tu ej t. s. pičingos (publiska topošās filmas prezentācija – U. A.) un mēģini visiem pārdot savu ieceri, mēģini ekspertiem vai producentiem pastāstīt, kāpēc viņiem tev ir jādod nauda. Faktiski ir jāmelo, jo bieži dokumentālo filmu gadījumā vēl nevari pateikt, par ko filma būs. Man šķita, ka vajag paironizēt par to, ka no mums visu laiku prasa gatavas reklāmiskas frāzes par gataviem produktiem, bet māksla jau bieži vien rodas procesā.

Vai jums ir kāds auglīgāks piedāvājums, kā rīkot budžeta sadales konkursus? Diez vai žūrijai tomēr var pārmest, ka tā nenotic uz vārda, ka taps māksla?

Es domāju – ja ir izvēlēti kompetenti eksperti, viņi ir pietiekami pieredzējuši, lai spētu projektā nolasīt prognozes. Filmā ekspertu komisija metaforiski ir arī balss manā galvā. Montāža apzināti ir veidota tā, lai nevarētu saprast, vai filma tiešām tiek filmēta vai es tikai savā galvā par to domāju. Eksperti iemieso visus tos tekstus, kurus mākslinieks pats sev velta, – pašpārmetumus un šaubas. Mēģināju viņu jautājumos ielikt visas iespējamās apsūdzības, kādas filmai varētu izvirzīt. Sēdēju un domāju – nu ko vēl varētu pārmest?

Kas jums kā jaunai režisorei ir visapgrūtinošāk Latvijas situācijā?

Ja šo jautājumu uzdotu jebkuram Latvijas kino industrijas pārstāvim, atbilde būtu ļoti garlaicīga un paredzama. Tas, ka ir tik maz finansējuma, nedod iespēju jauniem cilvēkiem, kas vēl nav slaveni un gribētu eksperimentēt. Naudas ir tik maz, ka šīs dažas filmas gadā ļauj uzņemt cilvēkiem ar pazīstamu vārdu. Savas filmas līdz šim veidoju studenta statusā. Tas nozīmē, ka visi iesaistītie strādā par brīvu, jo viņi apzinās, ka tā ir studenta filma. Šajā ziņā par Latviju varu teikt ļoti labas lietas. Aktieri spēlē, un visi nāk talkā bez maksas. Visi ir ieinteresēti kopīgā radošajā darbā, un tas ļoti iedvesmo. Ja gribētu sākt uzņemt filmas profesionālāk, visiem maksājot, ko viņi ir nopelnījuši, – tad vajag finansējumu, kuru vari nesaņemt, jo vēl esi jauns. Citādā ziņā – man ļoti patīk strādāt Latvijā. Faktiski tas ir galvenais iemesls, kāpēc man šķiet svarīgi te dzīvot. Domāju, ka nekur citur pasaulē es nevarētu tik vienkārši uzņemt filmu bez infrastruktūras. Šo seksa filmu uzņēmu par 1000 eiro.

Nedomāju, ka tas būtu iespējams kādā citā valstī. Filmas pilnais nosaukums ir Septiņas neveikla seksa reizes. Pirmā daļa. Pašlaik tā ir īsfilma. Vai ir iecere to turpināt un izvērst varbūt pilnmetrāžas filmā?

Jau filmas nosaukums ietver, ka tā ir pirmā daļa. Tā ir mazliet ironija – arī Trīram Nimfomāne bija divās daļās. Šobrīd strādāju pie pilnmetrāžas filmas scenārija. Tas nebūs tiešs filmas turpinājums, bet tēmas izvērsums. Mazliet biedē "pičinga" process. Varbūt piecus gadus netiec pie filmēšanas. Ideja ir, un es pie tās strādāju. Septiņas neveikla seksa reizes. Pirmā daļa būtu kā prologs.

Kā sākās jūsu ceļš kino?

Kad mācījos vidusskolā pēdējās klasēs, sāku strādāt Arsenālā un Baltijas pērlē par brīvprātīgo. Dalīju austiņas. Ļoti labs darbs, noskaties visas filmas. Pirmajā gadā, kad sāku to darīt, bija jaunā viļņa retrospekcija. Noskatījos Trifo un Godāra filmas. Man bija šoks – sapratu, ka līdz tam vispār neesmu redzējusi kino. Aptvēru, ka ir tāda lieta kā kino valoda un tā ir maģiska pasaule. Sāku studēt Kultūras akadēmijā, sadraudzējos ar operatoriem. Jau pirmajā gadā – ar Daini Juragu, kurš ir lielas daļas manu filmu līdzautors. Sāku studēt akadēmijā kinovēsturi pie Ingas Pērkones, tika izveidots bakalaura kurss režijā, un pārgāju uz to. No Kultūras akadēmijas nekādi netieku ārā, jo pabeidzu tur maģistra programmu un tagad esmu sākusi tur strādāt. Būšu pasniedzēja jaunajiem kino studentiem.

Jūs arī spilgti rakstāt. Kā šīs divas jomas papildina viena otru?

Pēdējā laikā esmu rakstījusi ļoti maz. No vienas puses, lai rakstītu par filmām, ir ļoti svarīgi, lai būtu kaut kādas zināšanas filmu veidošanā. No otras puses, lai veidotu filmas, nav labi, ka es par tām arī rakstu. Tā var sabojāt attiecības ar jomas kolēģiem. Tāpat kā daudzi citi autori, esmu atteikusies no rakstiem, ja ir jāraksta par pazīstama cilvēka filmām. Ir diezgan grūti sēdēt uz diviem krēsliem. Kā kritiķe esmu aptvērusi, ka man ir augsti standarti, ka daudz prasu no filmām, bet neesmu droša, ka pati kā režisore spēju to savu standartu piepildīt. Kamēr šo jautājumu neesmu atrisinājusi, sāku atturēties no rakstīšanas.

Vai savā filmu valodā spēlējaties ar kinovēstures zināšanām? Pēteris Krilovs Septiņas neveikla seksa reizes raksturojis kā "perfektu mūsdienu kinematogrāfa paņēmienu un valodas pielietošanas dzirkstošu humora šampanieti, kuru vērojot patīkami reibst no kino gājienu daudzslāņotības".

Jā, šī filma man bija lauciņš, kurā es gribēju izmēģināt daudzas lietas. Kā tas ir – spēlēt un sevi režisēt, pamēģināt metanaratīvu filmā, izmēģināt dažādus trikus. Ir epizode, kurā nedieģētiska skaņa kļūst par dieģētisku. Sākas kā filmas pasaulei nepiederīga, bet beidzas ar to, ka puisis spēlē ģitāru. Man gribējās kinoteorijas zināšanas izmantot praksē. Tāpēc šī filma ļoti patīk filmu veidotājiem, viņiem ir aizraujoši skatīties. Var aizkustināt vairākos līmeņos. Ne tikai ar stāstu, bet arī ar formu.

Īsfilma Četri mielasti (vēsta par latviešu ģimeni, kas ik gadu kopīgi sagaida Jauno gadu. Filmā parādīti četri no šiem vakariem 12 gadu laikā no 1999. līdz 2011. gadam) arī ir ievērota un apbalvota vairākos starptautiskos festivālos. Pēc pirmajiem panākumiem komentējāt, ka esat patīkami pārsteigta, jo filma "apspēlē latviešiem saprotamus motīvus un ir piesātināta ar latviešu humoru". Ko īsti saprotat ar latviešu humoru?

Grūti formulēt tēzi, jo esmu jau to pateikusi filmas valodā… Aprīļa Rīgas Laikā bija tulkots raksts par Austrumeiropas identitāti. Bija teikts, ka esam ļoti neviendabīga masa, bet ir arī kādas kopīgas lietas. Piemēram, mākslā mums patīk absurdais, jo esam pieredzējuši, ka dzīvē nav nekā stabila, ka pēkšņi viss var mainīties. Gan humorā, gan vispār mūsu dzīvesziņā ir tas, ka mums patīk nāve – mums patīk to gan svinēt, gan izmantot humoram. Mums ar nāvi ir jocīgas attiecības. To es filmā ieliku kā kulminācijas momentu, kurš tā arī strādā. Esmu redzējusi, ka vietā, kad izbirst pelni, cilvēki zālē aplaudē. Filmās, man šķiet, var piefiksēt mazas laikmeta lietas. Piemēram, to, kā mums visu patīk likt kastītēs (Pēteronkulis beigās ģimenes kopbildē ietiek kā saldējuma Ekselence kastīte mammas rokās, tajā pēc maza mulsuma brīža tiek ieslaucīti viņa pelni no mazmeitiņas apgāztās urnas – U. A.). Tādas detaļas. Tās nevar pateikt vai izstāstīt, bet var piefiksēt gleznā vai filmā.

Par pasaules slavu un iekšējo gandarījumu. Vai jūs gribētu soļot pa Kannu sarkano paklāju, vai pilnīgi pietiktu ar rindu pa durvīm ārā uz jūsu jauno filmu 4. maija maratonā?

Protams, ideāli ir abas lietas. Esmu ārzemēs soļojusi pa diezgan pompoziem sarkanajiem paklājiem. Esmu bijusi Ķīnā, Krievijā un Kazahstānā. Tur ir pompas un ārišķības tradīcijas. Bija tiešraides televīzijas kameras, intervijas, dzīvās mūzikas priekšnesumi. Kamēr tu ej pa to paklāju, tev priekšā dejo. Ja 4. maija maratonā cilvēki vienkārši skatās manu filmu ar savām drūmajām sejām un pie sevis nīgri pasmejas, tas, protams, ir daudz vērtīgāk.

Top komentāri

laiks
l
Kārtējā pavecējusī jaunkundze, kura skatās savā nabā un apraksta, filmē apnabas skatus, izpelnīdamās citu nabas vērotāju atzinību.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja