Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Intervija ar režisoru Pīteru Selarsu. Dzīvei ir nepieciešams mēģinājums

"Es ticu mākslai kā morālai aktivitātei un mākslai kā sociālai aktivitātei," uzsver leģendārais amerikāņu režisors Pīters Selarss

Pīters Selarss ir teātra mākslas leģenda un operas režijas reformators, kurš kādreiz tika uzskatīts par huligānu un revolucionāru. Pašlaik Pīters Selarss ir klasiķis. Opera un teātris viņam ir garīgā prakse, kurā savienojas rituāli un naivā māksla. Režisors apgalvo, ka viņam nav datora, un dod priekšroku siltam cilvēciskam kontaktam – ikvienu, kurš nonāk Pītera Selarsa tuvumā, viņš apdāvina ar apskāvieniem. Pret katru cilvēku – pat intervētāju, kuru satiek pirmo reizi mūžā, – viņš izturas kā pret sen neredzētu draugu.  

Ko vēlas Mocarts

Ceturtdien, 27. jūlijā, ar Pītera Selarsa iestudēto Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdības jauniestudējumu tika atklāta Zalcburgas festivāla operas programma. Zīmīgi, ka izrādē spēlē nevis Zalcburgas festivālā rezidējošais Vīnes filharmonijas orķestris, bet Krievijas pilsētas Permas Operas un baleta teātra orķestris un koris musicAeterna. Pie diriģenta pults – Permas teātra mākslinieciskais vadītājs grieķis Teodors Kurendzis, kurš skolojies un par ekstraklases mūziķi izveidojies Krievijā.

Komponista dzimtajā pilsētā Pīters Selarss un Teodors Kurendzis piedāvā neierastu operas interpretāciju – radošā komanda no partitūras izsvītrojusi rečitatīvus, kurus sacerējuši Mocarta asistenti, un papildinājusi to ar citu Mocarta skaņdarbu fragmentiem. Tita žēlsirdība esot ieguvusi liturģisku vērienu. Izrādes veidotāji uzskata, ka Mocarts vēlētos dzirdēt tieši šādu Tita žēlsirdības versiju. "Mākslas uzdevums ir nevis radīt krāšņu šovu, bet atrast valodu, kas būs atbilstoša Mocarta vēlīno darbu muzikālajam garam. Tita žēlsirdība bija pasūtījuma darbs, kas tapis par godu Leopolda II kronēšanai. Tajā ir jūtama pretruna, jo Mocarts bija brīvmūrnieks, viņš bija brīvības un demokrātijas, nevis karaļu un imperatoru atbalstītājs," uzsver jauniestudējuma muzikālais vadītājs Teodors Kurendzis.

Tita žēlsirdība ir viena no galvenajām šā gada Zalcburgas festivāla intrigām. Izrāde sola pārsteigt klausītājus – iestudējuma veidotājiem bija jāsaņem festivāla vadības atļauja brīvi rīkoties ar operas partitūru. Mocarta dzimtajā pilsētā, turklāt prestižākajā mūzikas festivālā pasaulē ar viņa mantojumu nejoko!

Kopā ar Teodoru Kurendzi un musicAeterna Pīters Selarss jau iestudējis divas izrādes: divu viencēliena operu vakaru – Pētera Čaikovska Jolantu un Igora Stravinska Persefoni – Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, kā arī Henrija Pērsela Indiāņu princesi Permas Operas un baleta teātrī un Madrides Teatro Real.  

Kāzas Trampa debesskrāpī

Pīters Selarss dzimis 1957. gadā Pitsburgā Pensilvānijā. Studiju gados Hārvardā sācis eksperimentēt ar mūsdienīgām, novatoriskām klasikas interpretācijām. Tur viņš radījis leļļu izrādi, kuras pamatā bija Riharda Vāgnera tetraloģija Nībelunga gredzens, un par Šekspīra lugas Antonijs un Kleopatra norises vietu izvēlējies baseinu. Hārvarda Universitāti režisors absolvējis 1980. gadā. Iestudējot Mocarta un Hendeļa operas, Šekspīra un Sofokla lugas, Pīters Selarss tajās allaž izgaismojis laikmetīgās sabiedrības sociālās un politiskās problēmas.

Mocarta operu darbību viņš pārcēlis mūsdienu vidē: Così fan tutte darbība risinājās amerikāņu ēstuvē Keipkodas pussalā Masačūsetsā, Figaro kāzu darbība – luksusa apartamentos Donalda Trampa uzbūvētajā debesskrāpī Trump Tower Ņujorkā, Dona Žuana darbība – Spāņu Hārlemā Ņujorkā, un visi varoņi tika apģērbti kā blaxploitation filmas personāži. Hendeļa Orlando varoņi lidoja kosmosā, savukārt Šekspīra Karalis Līrs tika pasniegts kā filma, kuru varētu būt uzņēmis Žans Liks Godārs.

Viņš iestudējis operas izrādes Glaindbornas un Zalcburgas festivālā, Parīzes Nacionālajā operā, Nīderlandes operā Amsterdamā, Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt, Anglijas Nacionālajā operā Londonā, Ņujorkas Metropolitēna operā, Čikāgas Liriskajā operā, Sanfrancisko operā, Santafē operā un citos teātros.

Pīters Selarss vadījis lielus mākslas festivālus, to vidū – Losandželosas festivālu, Adelaidas festivālu, Venēcijas biennāles Starptautisko teātra festivālu, multikulturālo festivālu New Crowned Hope Vīnē.

Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA) Pasaules mākslas un kultūras nodaļā režisors pasniedz kursu Māksla kā sociāla aktivitāte un māksla kā morāla aktivitāte.

Laikabiedru ideju īstenotājs

Pēdējo gadu Pītera Selarsa veiksmīgāko projektu vidū ir Johana Sebastiāna Baha Sv. Mateja pasijas un Sv. Jāņa pasijas koncertiestudējums kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri un diriģentu Saimonu Retlu, kā arī muzikālā izrāde Dezdemona, kurā Šekspīra varone izstāsta Otello stāstu no sava skatpunkta. Šo iestudējumu Pīters Selarss radījis sadarbībā ar Nobela prēmijas laureāti amerikāņu rakstnieci Toniju Morisoni un Mali dziedātāju un komponisti Rokiju Traorē.

Pīters Selarss lielu uzmanību pievērš XX gadsimta mūzikai un laikmetīgajai operai. Viņš iestudējis Paula Hindemita, Olivjē Mesiāna un Ģerģa Ligeti darbus. Ligeti operu Lielais baisais Zalcburgas festivālā Pīters Selarss uzvedis kā apokalipses stāstu, kas attīstās Černobiļas katastrofas kontekstā. Kopš studiju laika Hārvardā viņš sadarbojas ar ievērojamo amerikāņu komponistu Džonu Adamsu – Pīters Selarss ir ne tikai viņa operu režisors, bet arī to radīšanas iniciators un virzītājspēks. Kopā viņi radījuši sešus lieldarbus, to vidū ir operas Niksons Ķīnā, Klinghofera nāve, El Niño, Atomu doktors, Ziedošais koks un Citas Marijas evaņģēlijs. Pīters Selarss iestudējis arī citu mūsdienu skaņražu – argentīnieša Osvaldo Golihova un ķīnieša Taņa Duņa – darbus.

Ilgstoša radoša draudzība viņu saista ar somu komponisti Kaiju Sāriaho. Interviju KDi Pīters Selarss sniedza šā gada pavasarī Helsinkos – tur skanēja Kaijas Sāriaho jaunākā opera Paliek tikai skaņa, kuru viņš iestudējis (intervija ar komponisti par šo darbu publicēta KDi 27. aprīlī).

Kaijas Sāriaho operas Paliek tikai skaņa pasaules pirmizrāde notika 2016. gada pavasarī Amsterdamā. Gadu vēlāk tā ir dzirdama Helsinkos, 2018. gada sākumā tā skanēs Parīzē. Kādas ir jūsu sajūtas, kad kārtējo reizi atgriežaties pie sava jau eksistējoša iestudējuma?

Vienmēr esmu laimīgs, kad ir iespēja sagatavot nākamo izrādes versiju un tad atkal nākamo un nākamo. Pakāpeniski jaundarbs pārtop par klasiku. Šī pāreja, process ir skaists – tā ir kā draudzība, kas kļūst arvien ciešāka. Tu uzzini par šo darbu arvien vairāk, iepazīsti visas tā šķautnes. Jebkurš jaundarbs ir kā mazs bērns, un pēc kāda laika pats bērns tev pasaka, kas viņš ir. Tas nav tikai tas, ko tu par viņu domā, – viņš pats spēj daudz ko par sevi pastāstīt. Šim bērnam ir īpašas kvalitātes, kas atklājas laika gaitā.   

Kurā brīdī jaundarbs kļūst par klasiku?

Ar katru opusu tas notiek citādi. Dažreiz, piemēram, Hendeļa gadījumā, tas prasa 250 gadu. Mirstot viņš domāja, ka Hērakls un Teodora ir izgāšanās. Mocarts domāja, ka Dons Žuans ir izgāšanās. Bija nepieciešamas simtgades, lai šīs operas tiktu atzītas par klasiku. Citreiz darbs kļūst par "tūlītēju klasiku" – kā tas notika ar mūsu laikabiedra Džona Adamsa operu Niksons Ķīnā. Kaijas Sāriaho pirmā opera Tālā mīla arī kļuva par tūlītēju klasiku. Gadās, ka jaundarbs nāk pasaulē, un visiem uzreiz ir skaidrs – jā, ir!

Kādas ir "tūlītējas klasikas" pazīmes?

Jūs jūtat, ka pasaulē ir nācis darbs, kuram vienmēr te ir bijis jābūt. Šā darba pietrūka, un beidzot tas ir klāt. Citiem opusiem nākas smagi cīnīties, lai iekarotu savu vietu pasaulē, un pasaule nav pārliecināta, pieņemt šo darbu vai ne. Šādi darbi prasa no mums papildu mīlestību. Viens no piemēriem – Džona Adamsa opera Klinghofera nāve, kas ir pretrunīgi vērtēts darbs, tam ir skandaloza slava. Šādiem darbiem mums allaž ir jāstāv blakus, tie ir jāatbalsta un jāmīl. Tiem ir jādod viss, ko varam dot, kamēr pasaule atzīs – jā, šis ir nozīmīgs, spēcīgs darbs, kas mums sen ir bijis nepieciešams.

Vai jūsu labākie, veiksmīgākie darbi nākuši viegli, vai tiem ir bijis jācīnās par savu vietu pasaulē? Vai šī cīņas sajūta jums ir svarīga?  

Abas puses ir svarīgas. Jūs vēlaties, lai darbs piedzimtu organiski – tā, ka jums gandrīz nenāktos strādāt. Tajā pašā laikā jūs vēlaties, lai darbs pieprasītu no visiem tajā iesaistītajiem kaut ko tādu, ko mēs paši nebijām gaidījuši. Ja iestudējums sagatavošanas stadijā neieiet krīzes fāzē, es sāku domāt – varbūt šis nemaz nav tik svarīgs darbs. Ja ir jūtamas grūtības, vajadzība kaut ko pārvarēt, tu atzīsti – jā, šis darbs pasaulei patiešām ir nepieciešams. Cīņas posmu izrādes veidošanas procesā es uzskatu par labu zīmi.        

Kā tapa viens no jūsu slavenākajiem iestudējumiem – Riharda Vāgnera opera Tristans un Izolde, kuru veidojāt kopā ar videomākslinieku Bilu Violu? Vai grūtību bija daudz, un kādas tās bija?

Kopš 21 gada vecuma es sev uzdevu jautājumu – kā ir iespējams iestudēt Tristanu un Izoldi?! Kā? Kā? Kā? Es sevi mocīju 25 gadus. Kādu dienu es teicu Bilam Violam: "Vai tu vēlētos uzvest Tristanu? Kā mēs to varētu izdarīt?" Tā nu ir sanācis, ka Tristana un Izoldes iestudējums kļuvis par Bila Violas mūža darbu. Tas ir viņa garākais video, un tajā ir viņa daiļrades esence. Šajā darbā ir viss.

Es izjūtu atbildību par šo izrādi un ceru, ka tā atgriezīsies repertuārā. Tam ir jānotiek! To ir nepieciešams spēlēt operteātros un koncertzālēs kopā ar simfoniskajiem orķestriem, lai cilvēki varētu redzēt Bila Violas darbu. Izrāde ir vienīgais veids, kā to demonstrēt. Šo video nevar rādīt muzejā – tam ir nepieciešams mērogs, skatuve, laiktelpa, mūzika, solisti, orķestris. Šī izrāde kļuvusi par kaut ko daudz lielāku un nozīmīgāku, nekā jebkurš no mums varēja iedomāties.    

Es atceros, ka pēc tam, kad Bils bija piekritis veidot šo iestudējumu kopā ar mani un mēs visu bijām apsprieduši, viņš pieklājīgi aiztaisīja aiz sevis durvis un atgriezās divus gadus vēlāk ar savu kolosālo videodarbu. Man bija divas nedēļas, lai uz to reaģētu un veidotu režiju. Video operas trešajam cēlienam tika pabeigts divas dienas pirms pirmizrādes, un Bils turpināja ar to strādāt pirmizrādes laikā. Man tas bija sarežģīts uzdevums, lai gan es pazīstu Bilu pusi savas dzīves un mēs esam draugi.

Viņa darbs Tristanam un Izoldei mani pārsteidza – pēkšņi mēs visi ieraudzījām kaut ko tādu, ko vēl nekad nebijām redzējuši. Šī izrāde man bija viens no vērienīgākajiem izaicinājumiem – vispirms no Riharda Vāgnera, pēc tam arī no Bila Violas puses.

Mēs gatavojām Tristana un Izoldes pirmizrādi Parīzes operā kopā ar spilgtākajiem Vāgnera dziedātājiem mūzikas vēsturē: Izoldi dziedāja Valtraude Meiere, Tristanu – Bens Hepners, karali Marku – Francis Jozefs Zēligs. Valtraude Meiere piedalījusies visos Tristana un Izoldes iestudējumos pēdējos 25 gados. Par šo mūziku viņa zina visu, viņa pārzina katru stūri, katru pagriezienu. Mēģinājumos viņa mēdza teikt: "Nē, nē, nē, paskatieties uz šo darbības vārdu šajā pirmā cēliena teikumā! Šis vārds atgriežas trešajā cēlienā, un tas ir jādzied citādi. Tas daudz ko nozīmē." Valtraude Meiere norādīja uz smalkākajām, brīnišķīgākajām partitūras niansēm. Man tā bija dāvana – pirmo reizi mūžā iestudēt Tristanu un Izoldi ar mākslinieci, kura par šo darbu var atklāt pilnīgi visu. Arī diriģentam Esam Pekam Salonenam tas bija pirmais Vāgnera iestudējums. Mums abiem tas bija atklāsmes un transformācijas periods.     

Jūs teicāt, ka par Tristanu un Izoldi esat domājis kopš 21 gada vecuma. Kuras operas vēl ir nodarbinājušas jūsu prātu tikpat ilgi?

Ļoti daudzas. Piemēram, Mocarta operas. Tikpat ilgi esmu domājis par viņa Tita žēlsirdību. Tā man nelika mieru, es ar to cīnījos. Šis ir ļoti problemātisks darbs, es par to daudzus gadus esmu runājis savās lekcijās. Šovasar – pēc 30 gadu pārdomām – beidzot iestudēšu Tita žēlsirdību Zalcburgas festivālā. Tu pavadi ar šiem darbiem visu mūžu. Esmu pārliecināts, ka tas, ko izdarīšu Zalcburgā, nebūs mans pēdējais vārds par Tita žēlsirdību, es turpināšu par to domāt un ar to strādāt – šīs operas to pieprasa. Tas ir nepārtraukts darbs, kas nekad nav pabeigts.

Pastāstiet par savām radošajām attiecībām ar komponisti Kaiju Sāriaho. Jūs pazīstat viens otru 20 gadu.

Es dzīvoju Losandželosā un pazīstu Kaiju kopš tā laika, kad Esa Peka Salonens bija Losandželosas filharmonijas orķestra galvenais diriģents. Viņš pasūtīja Kaijai Sāriaho lielus orķestra darbus un pirmatskaņoja tos. Taču mēs patiesi satuvinājāmies vēlāk Zalcburgā. 1992. gadā mēs ar Esu Peku Salonenu tur iestudējām Olivjē Mesiāna monumentālo Svēto Asīzes Francisku.

Mēs cerējām, ka Mesiāns piedalīsies mēģinājumos, taču viņš nomira mēnesi pirms tam. Izrāde, kas bija iecerēta kā sadarbība ar Mesiānu, pārvērtās par veltījumu viņam. Par viņa piemiņas godināšanu un memoriālu. Mums tas bija šokējoši. Mēs bijām ļoti pārsteigti, kad ieraudzījām, ka katru dienu visos mēģinājumos bija klāt Kaija Sāriaho, – viņa vienkārši nāca klausīties. Olivjē Mesiāna vietā kopā ar mums bija Kaija Sāriaho! Tāpat kā Mesiāns, viņa izjūt visu šo krāsu pasauli, transcendences pasauli, maģisko garīgo dimensiju pasauli.

Svētā Asīzes Franciska mēģinājumos Kaiju Sāriaho apbūra soprāna Donas Apšovas balss, kurai vēlāk viņa veltīja opusu Lonh, un tas bija pirmais solis pretim operai Tālā mīla. Kaija komponēja šo operu, domājot par Donas Apšovas balsi. Tas viss notika Zalcburgā, arī Tālās mīlas pirmizrāde 2000. gadā. Tie visi bija savienojoši posmi, kas nostiprināja un padziļināja mūsu draudzību un sadarbību ar Kaiju Sāriaho.   

Vai, strādājot ar Kaiju Sāriaho, jūs jūtat viņas īpašo sievišķo enerģiju? Vai tā atšķiras no vīrišķās enerģijas?

Es atbildēšu vienkāršāk. Kā atpazīt izcilu komponistu? Jūs dzirdat dažas taktis un uzreiz varat pateikt, kurš ir autors. Skanējums un rokraksts ir tik unikāls un atpazīstams, mūzika sniedz tik spilgtu, iedvesmojošu klātbūtnes sajūtu, ka jūs to nevarat sajaukt ne ar viena cita komponista darbu. Kaijai nepatīk, ja par viņu runā kā par "sievieti mūzikā" un analizē viņas daiļradi šādā kontekstā.  

Protams, opera ir māksla, kurā mēs visbiežāk saskaramies ar vīriešu piedāvāto skatījumu uz sievietēm, tāpēc mums ir interesanti iepazīt sievietes skatījumu un to, kā viņa redz sievietes un vīriešus. Esmu pārliecināts, ka Kaija Sāriaho ir devusi ļoti vērtīgu, reālu pienesumu operas vēsturei.

Ar ko jums pašam ir nozīmīgs jaunākais kopdarbs ar Kaiju Sāriaho – opera Paliek tikai skaņa?  

Japāņu no drāma ir viena no izcilākajām formām pasaules teātra vēsturē līdzās sengrieķu drāmai un Šekspīra lugām – tā ir noslēpumaina un vienkārša. Skatuve mūsu izrādē ir gandrīz tukša: uz tās ir tikai divi cilvēki pirmajā viencēliena operā, trīs cilvēki – otrajā. Orķestra bedrē – neliels ansamblis. Mēs vēlējāmies radīt kaut ko ļoti intīmu, personisku un maģisku, kas runātu par neredzamo.

Šī ir opera par garu klātbūtni, iepriekšējām dzīvēm, nākamajām dzīvēm. Šīs tēmas atbilst Kaijas mūzikas dabai – tā vēsta par noslēpumainām vietām, atmiņas un sapņu pasauli, vīzijām, izzušanu un atgriešanos, gaismu un tumsu. Tumsas pasaule tiek izgaismota no iekšpuses, un gaismas pasaulei ir tumsa centrā. Tas viss ir raksturīgs Kaijas mūzikai. Japāna viņu iedvesmojusi jau sen, japāņu estētika ietekmējusi vienu no viņas nozīmīgākajiem agrīnajiem opusiem Seši japāņu dārzi.

Japānas kultūra ir svarīga arī manā dzīvē. Kad biju jauns, mana māte piecus gadus dzīvoja un strādāja Japānā par angļu valodas skolotāju, es apmeklēju no teātra izrādes tempļos un svētnīcās. Es biju apsēsts ar no drāmu. Tā ir vide, kurā mēs ar Kaiju jūtamies kā mājās.

Kā gadu garumā ir attīstījusies jūsu sadarbība ar komponistu Džonu Adamsu? Jūs esat vairāk nekā viņa operu režisors – esat to līdzautors.

Visi komponisti ir noslēpumu pilni. Viņi dara to, ko nespēj neviens cits. Cilvēces vēsturē ir ļoti maz cilvēku, kuri var pieskarties tam, kam savā darbā pieskaras komponisti. Tā ir maģija. Es nezinu, kā viņi to dara, katru dienu esmu aizkustināts un sajūsmināts. Gan Džonam Adamsam, gan Kaijai Sāriaho ir neticama darba ētika – viņi nopietni strādā katru dienu, tā ir absolūta uzticība profesijai, tā ir viņu garīgā prakse. Viņiem ir svarīgas detaļas. Vārds "opera" var asociēties ar kaut ko lielu, mazkustīgu, vispārīgu, uzpūstu, taču mans darbs ar šiem komponistiem pierāda, ka viss ir pretēji: vārds «opera» viņiem nozīmē uzmanību pret katru niansi, ļoti precīzu katras šķautnes novērošanu.

Jūs uzturat tuvas, sirsnīgas attiecības ar saviem radošajiem partneriem – komponistiem, mūziķiem, diriģentiem, māksliniekiem. Bieži nākas dzirdēt, ka operas iestudēšanas procesā režisors nonāk konfliktā ar diriģentu. Vai jums ir bijuši šādi gadījumi?

Tāpat kā vairākumam režisoru, man ir bijis daudz šādu gadījumu. Tā ir šaušalīga pieredze. Pašlaik es varu izvēlēties partnerus, un citi mākslinieki, ja viņiem patīk, ko es daru, var izvēlēties mani. Tas nozīmē, ka esam labā starta pozīcijā. Kad biju jaunāks, piedzīvoju daudz pietiekami baisu, taču uzjautrinošu gadījumu.

Savu pirmo Vāgnera operu – Tanheizeru – iestudēju Čikāgas Liriskajā operā 1988. gadā, kad man bija nedaudz pāri trīsdesmit gadiem. Iepriekšējā Tanheizera uzveduma dekorācijas sadega glabātavā Itālijā, un teātrim trijos mēnešos vajadzēja radīt jaunu izrādi. Es tolaik vēl biju bērns, taču teātris griezās pie manis ar jautājumu: "Vai jūs varētu atbraukt un iestudēt Tanheizeru?"

Izrādes muzikālais vadītājs bija vecs vācu diriģents Ferdinands Leitners – tas, kurš ierakstījis slavenos Deutsche Grammophon izdotos Bēthovena koncertus kopā ar pianistu Vilhelmu Kempfu. Viņš bija pavisam citas ēras pārstāvis. Un kas biju es? Jūs varat iedomāties. Tas notika laikā, kad operas mēģinājumos bija jāierodas uzvalkā un ar kaklasaiti. Mēģinājumu telpā visi bija sapucējušies. Šis diriģents nevarēja mani ciest, viņam riebās pilnīgi viss, ko es darīju, un viņš atteicās ar mani sarunāties. Pat tad, kad sēdējām blakus, viņš savas domas pateica asistentam, kurš savukārt to visu pārstāstīja manam asistentam. Ferdinands Leitners vēlējās noliegt manas eksistences faktu. Tas bija kaut kas neticams. Naids bija neaprakstāms.

Operas iestudēšanu var salīdzināt ar ANO miera misiju. Katram māksliniekam ir savi priekšstati un principi, mūsu viedokļi bieži atšķiras. Tā nav draugu būšana vai ienaidnieku būšana. Pat strādājot ar draugiem, jūs varat nepiekrist cits citam. Operas iestudēšanai vienmēr ir jābūt diplomātiskam procesam, mērķis ir atrast ceļu, pa kuru jūs varat doties kopā ar cilvēkiem, kuri nepiekrīt cits citam. Šī nepiekrišana un domstarpības padara operu par tik spēcīgu mākslas formu.

Pirms dažiem gadiem Džona Adamsa operas Niksons Ķīnā libreta autore Elisa Gudmena mums teica: "Džona Adamsa Niksons atšķiras no mana Niksona, un tas atšķiras no Pītera Selarsa Niksona, kurš atšķiras no titullomas atveidotāja Džeimsa Madalenas Niksona." Katram no mums ir sava Niksona ideja, un šīs mākslas formas burvība ir tā, ka visi šie Niksoni ir klāt mūsu kopīgi veidotajā izrādē.

Vēl viens jūsu domubiedrs ir maestro Saimons Retls.

Jā, viņš ir lielisks! Izcils mākslinieks, izcils cilvēks. Mēs ar Saimonu bieži nepiekrītam viens otram, un tas padara mūsu sadarbību tik interesantu. To varēja just kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri iestudētajā Baha Mateja pasijā. Es ļoti ilgu laiku veltīju darbam ar kori, mēs apspriedām katra vārda nozīmi un piepildījumu, kā tas būtu jāizdzied. Pēc tam atnāca Saimons un paprasīja korim izdarīt visu pilnīgi otrādi. Kora mākslinieki bija apjukuši – kā viņi var pretoties tam, ko saka Saimons Retls, un kā viņi var neizdarīt to, ko es no viņiem prasu?!

Tieši tas padarīja kora sniegumu tik aizkustinošu: dziedātājiem bija jāatrod veids, kas apmierinātu gan Saimonu, gan mani, tas nozīmē, ka koris sniedza ļoti daudzpusīgu, bagātu, piepildītu interpretāciju, kas atspoguļoja dažādas "patiesības". Katrs kora mākslinieks varēja atrast savu Mateja pasijas izpratni un jēgu, viņi nevis pakļāvās mūsu pavēlēm, bet ieskatījās dziļi sevī, lai atbildētu uz jautājumu: kā man jādzied šī mūzika? Tāpēc arī izrāde bija ļoti īpaša. Tas vēlreiz pierāda, ka domstarpību rezultātā var atrast jiņ un jan, kas rada unikālu, pamatīgu mākslas darbu.                          

Diriģents Teodors Kurendzis ir vēl viens ļoti īpašs jūsu sadarbības partneris.

Ak jā! Teodoram ar Mocartu ir īpatnēja, spilgta attiecību vēsture, un es arī esmu pavadījis ar Mocartu ilgus dzīves gadus. Mums būs lieliska vasara Zalcburgā, kad iestudēsim Tita žēlsirdību

Teodors Kurendzis tiek raksturots kā unikāls, neparedzams mūziķis. Kas ir viņa noslēpums?

Viņš ir bezbailīgs. Viņš iegremdējas katrā skaņdarbā, pēta mūzikas struktūru un jautā: kāpēc šī partitūra ir uzbūvēta tieši šādi? Kāda ir šīs mūzikas harmoniskā struktūra? Teodors saprot un izjūt harmoniju tik dziļi, ka spēj parādīt katru opusu pilnīgi no jauna. Viņam ir savdabīgs, satriecošs skatījums uz partitūru, un viņš jūs pārsteidz katru dienu.

Mēs brīnišķīgi strādājam kopā: es esmu ļoti iesaistīts izrādes muzikālajā risinājumā, savukārt Teodors – režijā. Viņš var iznākt no orķestra bedres, uzkāpt uz skatuves un teikt: "Paklausies, Pīter, vai tas nav pārāk klišejiski? Pārāk acīmredzami?" Ha-ha-ha! Viņš allaž spēj piedāvāt kaut ko fantastisku. Savukārt es varu viņam izteikt savas vēlmes, kas attiecas uz muzikālo interpretāciju. Mēs visu darām kopā, mums nav robežu, nav tādu lietu, kuras mēs iestudējuma procesā nedrīkstam viens otram teikt. Mēģinājumos valda pacilāta gaisotne, jo Teodors vienmēr dzirksteļo un ir ideju pilns. Man arī ir ļoti daudz ideju. Tas rada vidi, kurā mūzika ir ļoti dramatiska un drāma ir ļoti muzikāla.      

Vai māksliniekam ir jābūt bezbailīgam?

Drosme ir viens no iemesliem, kāpēc māksla eksistē. Vairākums cilvēku, kuri strādā citās profesijās, zaudētu darbu, ja izrādītu drosmi, kā to var atļauties mākslinieki. Māksliniekiem maksā par to, lai viņi būtu drosmīgi. Viņiem maksā, lai viņi neietu uz kompromisiem, darītu to, kam svēti tic, un atrastu jaunus izteiksmes veidus, nevis izmantotu klišejas. Tas ir iemūžināts mākslinieku darba aprakstā: mums ir jābūt drosmīgiem – tā, kā citiem nav atļauts būt lielāko dzīves laiku. Tā ir mākslinieku īpašā loma. Kad satiekam mākslinieku, kurš ir patiesi drosmīgs, mēs neslēpjam sajūsmu: paldies Dievam, ka jūs tāds esat!    

Kāda ir mākslas loma mūsdienu pasaulē, kuru satricina karš un terors?

Es ticu mākslai kā morālai aktivitātei un mākslai kā sociālai aktivitātei. Tai ir dziedinoša funkcija, kas mums ir nepieciešama. Māksla ir atgādinājums, kas ir labs un slikts. Atgādinājums par atšķirību starp labo un ļauno. Māksla ir mēģinājums iedziļināties ārkārtīgi sarežģītos jautājumos par labā un ļaunā būtību. Māksla ir veids, kā parādīt sociālu cēlsirdību.

Es vienmēr atgādinu – Mocarts uzrakstījis visskaistāko mūziku vissliktākajiem varoņiem. Ja kāds personāžs ir monstrs, Mocarts viņu apvelta ar brīnišķīgākajām melodijām. Viens no tiem ir dons Žuans, kurš ir masveida izvarotājs. Mēs ieklausāmies šo varoņu mūzikā, un vienīgais, ko varam teikt, – šie briesmoņi arī ir cilvēki, tādējādi tiek veidota telpa potenciālai samierināšanai, potenciālai savstarpējai sapratnei, nevis tikai nosodīšanai, kas mums ļautu justies labākiem un pārākiem.

Slikto varoņu skaistā mūzika palīdz saprast, ka mēs visi pieļaujam kļūdas. Mūzika rada vienlīdzības teritoriju, kurā mēs visi esam līdzatbildīgi. Tā nav tikai vienas personas atbildība. Šī parādība – mūsu kopīgā atbildība – izpaužas daudz smalkākos veidos, un tā ir visas manas darbības pamatā. Tāpēc man ir liela bauda strādāt ar tādiem partneriem kā Mocarts, kurš arī to ļoti labi un dziļi saprata. Tita žēlsirdība ir ideāls aktīvas sociālas cēlsirdības un dziedināšanas piemērs, turklāt šī opera tapusi ļoti sāpīgā vēstures posmā.

Kāpēc mums šodien ir nepieciešams teātris?

Tāpēc, ka mums vajag testēt savu sapratni par to, kas ir cilvēks. Mums nav pārāk dziļas izpratnes par to, kas padara cilvēku par cilvēku, tāpēc mums vajag redzēt cilvēkus, kuri piedzīvo krīzes situācijas, taču viņiem nav jāmirst. Mums ir jāredz krīzes situācija, taču 15 000 cilvēku nav jāzaudē mājokļi, mums ir jāredz krīzes situācija ne tikai tad, kad tā ir reāla un pienākusi pavisam tuvu. Mēs to varam piedzīvot teātrī, jo mums ir nepieciešams mēģinājums dzīvei.

Dzīvei mēģinājums ir tikpat svarīgs kā pašam teātrim, un teātris mums spēj nodrošināt dzīves mēģinājumu. Mēs varam teikt: vispirms paskatīsimies, kā mēs varam kļūt labāki šajā "mēģinājumā", pirms ķeramies pie reālās dzīves un izpaužamies tajā. Tā mēs varam sagatavoties krīzes situācijām dzīvē, tas ir vislabākais mēģinājums. Tas ir teātris.

Vai mums ir tikai viena dzīve?

Ja ticam japāņu no drāmai, mums ir daudzas dzīves. Jūs atgriezīsieties atkal un atkal, un jūs šeit jau esat bijis vairākas reizes.

Kā jūtaties Donalda Trampa Amerikā?

Domāju, ka Donalds Tramps ir aktivizējis cilvēkus, kuri līdz šim ir bijuši bezrūpīgi vai vienaldzīgi pret notiekošo. Pēkšņi daudzi ir gatavi cīnīties par to, kam viņi tic. Amerikā ir vērojama aizraujoša reakcija uz Donalda Trampa ievēlēšanu prezidenta amatā. Jā, ikdiena kļuvusi biedējoša, taču cilvēki ir apņēmības pilni mainīt situāciju, un es jūtu, ka kaut kas briest un no tā kaut kas var sanākt.

Donalds Tramps un 70 gadu veci ģenerāļi vēlas pagriezt pulksteni atpakaļ, taču pulksteni nevar pagriezt atpakaļ. Tas, ko viņi cenšas izdarīt, nav iespējams. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka par Trampu nav balsojuši cilvēki, kuri ir jaunāki par 40 gadiem. Viss, ko viņš dara, ir īstermiņa aktivitāte, jo nākamās paaudzes to visu mainīs. Mēs dzīvojam interesantā laikā, dzimst jauna tipa aktīvisms.             

Ko pašreizējā situācija ir mainījusi personīgi jums? Vai tā ietekmē jūsu domāšanas un dzīves veidu, darba metodes?

Tas, ko mēs darām, kļuvis vēl svarīgāks. Kā jūs zināt, 1987. gadā es iestudēju Mocarta Figaro kāzas. Izrādes darbība risinājās Donalda Trampa Ņujorkas debesskrāpī Trump Tower. Tas, kas pašlaik notiek, mani nepārsteidz. Mums jau ilgu laiku ar to ir bijusi darīšana, šie procesi bija paredzami. Problēmas tik ātri nekur nepazudīs un neatrisināsies pašas no sevis. Lai kaut ko mainītu, mēs nevaram katru dienu tikai reaģēt uz to, ko vēsta ziņu virsraksti. Tas ir visas dzīves darbs, kas turpināsies gadu desmitiem.

Kas dzīvē jūs dara laimīgu?

Man ir paveicies, ka es katru dienu daru to, ko mīlu, kopā ar cilvēkiem, kurus mīlu, – tas ir mans darbs. Vai daudzi to var pateikt? Gandrīz vienmēr esmu labā noskaņojumā.

Kaijas Sāriaho operas nosaukums ir Paliek tikai skaņa. Kura ir jūsu iecienītākā skaņa?   

Jūs to varat dzirdēt Kaijas mūzikā – tā ir iekšējās balss skaņa. Klausoties vislabāko  mūziku, jūs saprotat, ka dzirdat savu iekšējo balsi. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir tik daudz trokšņu, ka cilvēki nespēj saklausīt sevi, viņi nespēj sajust sevi un padomāt. Tas ir īpašs stāvoklis, kad jūs dzirdat savu iekšējo balsi. Turklāt tā skan no senatnes, no jūsu saknēm – tā ir bijusi šeit jau pirms vairākām dzīvēm, šī skaņa gājusi cauri jūsu vecmāmiņai, viņas vecmāmiņai un tā tālāk. Šī skaņa ir dziļi jūsos – tā nav ārpusē, bet iekšpusē. Jums ir jānonāk īpašā vietā un stāvoklī, lai to sadzirdētu. To palīdz izdarīt mūzika.

Kāpēc šā vakara pirmizrādei Helsinkos esat izvēlējies šo kreklu ar hinduisma dievietēm?

Dievietes manifestē savu klātbūtni. Ha-ha-ha! Viņas šovakar šeit parādās.      

Žēl, ka mums ir jābeidz saruna, man vēl ir daudz jautājumu.

Mums ir gara dzīve, un būs vēl un vēl.  

Opera
Volfgangs Amadejs Mocarts. Tita žēlsirdība/La clemenza di Tito
Diriģents Teodors Kurendzis, režisors Pīters Selarss
Zalcburgas festivālā 27. jūlijā–21. augustā
www.salzburgerfestspiele.at

Kaija Sāriaho. Paliek tikai skaņa/Only the Sound Remains
Diriģents Ernests Martiness, režisors Pīters Selarss
Parīzes operā (Garnjē pilī) 2018. gada 23. janvārī–7. februārī
www.operadeparis.fr

 

 

 

Top komentāri

?????
?
Viņš apskauj tikai gejus? Cilvēkam viņa vecumā tāda frizūra - tur gribētu ieteikt aiziet pie ārsta...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja