Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Kāpēc mēs to darām. Intervija ar diriģentu Manfrēdu Honeku

"Klasiskajā mūzikā ir būtisks domāšanas process," uzsver austriešu diriģents Manfrēds Honeks, kurš ir apveltīts ar pētnieka un apgaismotāja talantu

Jūlija vidū festivālā Rīga Jūrmala bija paredzēti divi Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerti Manfrēda Honeka vadībā. Festivāls šogad nenotiks, taču visu vasaru darbosies festivāla akadēmija tiešsaistē – šajā projektā meistarklases Baltijas valstu jaunajiem mūziķiem attālināti sniedz pasaulē ievērojami mākslinieki. Viņu vidū augustā būs arī maestro Manfrēds Honeks. Meistarklasēm reālā laika režīmā var sekot līdzi festivāla lapā sociālajā tīklā Facebook, ierakstā tās ir skatāmas arī YouTube.  

Sešdesmit vienu gadu vecais Manfrēds Honeks ir viens no prominentākajiem mūsdienu diriģentiem. Viņš izceļas ar erudītām, skrupulozi pārdomātām un izjustām XIX gadsimta klasikas lieldarbu interpretācijām. Manfrēds Honeks ir dzimis un studējis Austrijā, viņš dziļi pārzina Austrijas un Vācijas simfonisko repertuāru un ar to saistītās tradīcijas. Viņš ir spēlējis altu Vīnes Valsts operas un Vīnes filharmonijas orķestrī, jaunībā viņa muzikālo domāšanu lielā mērā ir ietekmējušas uzstāšanās maestro Karlosa Kleibera vadībā.   

Kopš 2008. gada Manfrēds Honeks ir Pitsburgas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs. Viens no viņa priekšgājējiem šajā amatā ir bijis Mariss Jansons. Kritiķi atzinīgi vērtē Manfrēda Honeka diriģētos Pitsburgas orķestra koncertus un kopīgi veiktos ierakstus. Pērn septembrī kompānijas Reference Recordings paspārnē iznākušais Antona Bruknera Devītās simfonijas ieraksts tika pasludināts par meistardarbu. Amerikāņu kritiķis, grāmatas Viss cits ir troksnis autors Alekss Ross uzskata, ka šī interpretācija var kļūt par standartu, ar kuru tiks salīdzināti nākamie šīs simfonijas ieraksti. 

Manfrēds Honeks ir apveltīts ar domātāja, pētnieka un apgaismotāja talantu. Visiem albumiem, kuros kopā ar Pitsburgas orķestri ir iemūžināta Ludviga van Bēthovena, Pētera Čaikovska, Antonīna Dvoržāka, Dmitrija Šostakoviča, Riharda Štrausa un citu komponistu mūzika, diriģents pats raksta detalizētus bukleta tekstus – viņam ir principiāli svarīgi iepazīstināt klausītājus ar katra ieskaņotā opusa redzējumu. Savās interpretācijās Manfrēds Honeks spēj panākt ne tikai tehnisku izpildījuma nevainojamību, bet arī izteiksmīguma spēku un apgarotību. Viņa lasījumā kanoniskie simfoniskie darbi pārsteidz ar negaidītu enerģijas strāvojumu.      

Diriģenta karjeru Manfrēds Honeks sācis kā Klaudio Abado asistents. Pēc tam strādājis Cīrihes operā. Viņš ir bijis Norvēģijas Nacionālās operas un Štutgartes operas muzikālais vadītājs, Oslo filharmonijas orķestra un Čehijas filharmonijas orķestra galvenais viesdiriģents, kā arī Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Viņš ir diriģējis izrādes Drēzdenes Zempera operā, Briseles Karaliskajā teātrī La Monnaie/De Munt, Berlīnes Komiskajā operā, Kopenhāgenas Karaliskajā operā un Zalcburgas festivālā. 

Manfrēds Honeks ir sadarbojies ar visiem labākajiem Eiropas orķestriem – Berlīnes filharmoniķiem, Vīnes filharmoniķiem, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Leipcigas Gewandhaus orķestri, Drēzdenes Valsts kapelu, Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Londonas simfonisko orķestri, Parīzes orķestri, Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri. Viņš ir stājies pie Ņujorkas un Losandželosas filharmonijas orķestra, Bostonas, Čikāgas un Sanfrancisko simfoniskā orķestra, Klīvlendas un Filadelfijas orķestra pults.   

Kopš marta sākuma, kad koncertdzīvi apturēja koronavīrusa pandēmija, Manfrēds Honeks pavada laiku mājās kopā ar savu kuplo ģimeni nelielā Austrijas ciematā (viņam ir seši bērni un astoņi mazbērni). Mūziķis dāsni atvēlēja stundu telefonsarunai ar KDi.

Kā jūs jūtaties pašreizējā situācijā?

Es jūtu līdzi visiem cilvēkiem, kurus ir skāris koronavīruss. Domāju par to, cik smagi šī krīze ir ievainojusi mūzikas industriju. Esmu mājās Austrijā kopā ar savu lielo ģimeni – manā profesijā tas negadās bieži. Pavadu laiku ar mazbērniem, tāpēc atmosfēra ir jautra.  

Mani nodarbina jautājums, kā mūzika dzīvos XXI gadsimtā un ko mēs darīsim, kad krīze būs pārvarēta. Vai viss atkal būs tā, kā ir bijis līdz šim, un vai mēs to gribam? Atbilžu nevienam vēl nav. Pasaule piedzīvo dramatiskus brīžus. Šis ir periods, kad varu ļauties refleksijai. 

Vai šī ir pirmā reize, kad jums ir iestājies tik ilgstošs pārtraukums darbībā? 

Jā. Parasti vasarā notiek daudz festivālu, un es cenšos saplānot darbu tā, lai dotos triju nedēļu atvaļinājumā. Tagad neesmu diriģējis jau četrus mēnešus, un tas nav mans lēmums. Tā ir piespiedu situācija. 

Kā pēc krīzes varētu mainīties klasiskās mūzikas industrija?

Mani ļoti uztrauc mūziķu – pirmām kārtām brīvmākslinieku – izdzīvošanas un sociālo garantiju jautājums. Mums ir nepieciešama mūzika un kultūra, jo tā ir Eiropas identitātes daļa. Bez tās mēs nevaram uzskatīt sevi par attīstītu sabiedrību. 

Pēdējā laikā mūzikas industrijā ir dominējis biznesa modelis, kas paredz – jo vairāk tīkšķu internetā, jo labāk. Taču šajā procesā tiek zaudēta nopietna domāšana par to, ko un kāpēc mēs vispār darām mūzikā. Mēs nedrīkstam upurēt sava darba nopietnību un pamatīgumu komerciāla izdevīguma vārdā. 

Vienmēr esmu centies iedziļināties katra skaņdarba saturā, lai saprastu, ko tas spēj mums pavēstīt. Šogad svinam Ludviga van Bēthovena 250 gadu jubileju, un mums no jauna ir jāanalizē, ko nozīmē viņa darbi un kā mēs tos varam iztulkot. Mums ir nepārtraukti jādomā, kā lai atklājam revolucionāros elementus viņa mūzikā un paskaidrojam tos mūsdienu klausītājiem. Es vēlos, lai mūs nodarbinātu šādas radošas lietas, nevis tīkšķu kolekcionēšana sociālajos tīklos un biznesa apgriezienu paātrināšana. Nepārprotiet mani – biznesa aspekti ir ļoti svarīgi, tiem arī ir jāpievērš uzmanība, jo īpaši tāpēc, ka arī pārdošanas mehānismi strauji mainās. Taču tajā visā man gribētos vairāk nopietnības. 

Klasiskajā mūzikā ir būtisks domāšanas process. Jūs nevarat vienkārši paņemt mikrofonu, nodziedāt dziesmu – un miers. Mūsu jomā tas nav iespējams. Katra opusa atskaņojums ir ilgu darba un domāšanas gadu rezultāts. Es daudz analizēju, kā diriģēju Antona Bruknera Devīto simfoniju pirms divdesmit gadiem un kā to daru tagad. Es to nebūtu diriģējis citādi, ja neturpinātu domāt par šo fantastisko mūziku. Tas man ļauj dot daudz vairāk arī publikai – šāda interpretācija atstāj dziļāku iespaidu, cilvēki klausās nesalīdzināmi uzmanīgāk. Varu cerēt, ka viņi būs aizkustināti. Klausītāji vienmēr jūt mūziķu nodomu patiesumu un nopietnību. 

Vai šī situācija kaut ko mainīs arī klausītājos? 

Jā, nespēju iedomāties, ka nekas nemainīsies. Labā ziņa varētu būt tā, ka klausītāji jutīsies pateicīgāki, ka atkal var klausīties mūziku koncertzālē un operteātrī. Viņi to vairs neuztvers kā kaut ko pašsaprotamu. Iespējams, atgriežoties koncertzālē, cilvēki būs laimīgāki nekā līdz šim. Varbūt tas izklausās dramatiski, taču, manuprāt, agrāk neviens koncerta vai operas apmeklētājs nebija aizdomājies par to, ka šādas iespējas viņam var arī nebūt, ka viņš vairs nevarēs nopirkt biļeti un izbaudīt mūzikas notikumu. Neviens nebija sev uzdevis jautājumu: kad būs nākamā reize? Tagad, kad atkal būs iespēja apmeklēt koncertus un izrādes, cilvēki to izbaudīs pavisam citādi. Es domāju, viņos būs pateicības sajūta.

Kuras partitūras esat pētījis šajos klusuma mēnešos?

Pavasarī man katru nedēļu būtu bijis jābūt citā pilsētā – Berlīnē, Vīnē, Londonā, pēc tam ASV. Viss tika atcelts. Taču man nemaz nav bijis garlaicīgi. Pirmajās nedēļās veltīju laiku ģimenei, pēc tam sāku pievērsties darbam. Rudenī mums ar Pitsburgas simfonisko orķestri iznāks Bēthovena Devītās simfonijas ieraksts. Man atsūtīja ieraksta materiālus, un mēs strādājām ar skaņu režisoru un inženieriem. Maijā ir iznācis vēl viens jauns Pitsburgas simfoniskā orķestra albums – esam iemūžinājuši Pētera Čaikovska Ceturto simfoniju un mūsdienu amerikāņu komponista Džonatana Lešnofa Dubultkoncerta klarnetei un fagotam pasaules pirmatskaņojumu.  

Strādāju ar partitūrām, kuras diriģēšu tuvākajos gados. Klausos mūziku, kuru vienmēr esmu gribējis diriģēt, taču vēl nav bijis šādas iespējas, un kuru vēl nepārzinu tik labi, kā vēlētos. Mani interesē Alfrēds Šnitke, cenšos iedziļināties viņa daiļradē, klausos viņa kantāti Doktora Johana Fausta stāsts

Varbūt šajā periodā esat no jauna definējis savas attiecības ar mūziku un cik lielu lomu tā spēlē jūsu dzīvē?

Es allaž uzdodu jautājumu par mūzikas lomu savā dzīvē. Krīzes laikā publiskajās diskusijās kultūras nepieciešamība netiek apspriesta tik aktīvi, cik vajadzētu. Galvenokārt tiek runāts par veselības aprūpi, ekonomikas problēmām, bezdarbu, un to var labi saprast. Taču cilvēkiem var rasties likumsakarīgs jautājums – vai šajā situācijā kultūra mums vispār ir vajadzīga. Ja daudzi ir zaudējuši darbu, viņi nedomā par koncertu apmeklējumu. Skaidrs, ka kultūra nav prioritāte, ja cilvēkiem nav ko ēst.

Ar šo dilemmu – vai sabiedrība saka kultūrai "jā" vai "nē" – es saskaros visu mūžu. Lūk, šāds piemērs, ko bieži izmantoju. Es varu pajautāt – vai jums patīk ziedi? Cilvēks atbild – protams, tie man patīk. Bet vai ziedi ikdienas dzīvē mums ir nepieciešami? Vai bez tiem var iztikt? Jā, mierīgi. Tā nav pirmās nepieciešamības prece. Mēs ejam uz darbu, nopelnām iztiku un paēdam. Bet vai varam iedomāties savu dzīvi bez ziediem? Man šķiet, tas tomēr ir neiespējami. To pašu var attiecināt arī uz mūziku. No vienas puses, bez tās var izdzīvot. No otras puses, dzīve bez mūzikas nav iedomājama. Ziedi priecē acis, mūzika priecē dvēseli. 

Esmu pārliecināts – tajā brīdī, kad pieļausim, ka mūzika nav svarīga, mūsu sabiedrība nomirs. Jo īpaši Eiropas sabiedrība, kurā mūzikas tradīcijas ir tik spēcīgas. Mūzika ne tikai piepilda dvēseli, bet paver pavisam citu garīgo dimensiju.  

Vai izjūtat nepieciešamību dzirdēt mūziku un fiziski sajust skaņas vibrācijas? Vai jums pietiek ar ieskatīšanos partitūrā un mūzikas dzirdēšanu savā galvā?

Diriģents viens pats nerada skaņu, bet viņš uzreiz dzird mūziku, ieskatoties partitūrā, – to paredz mūsu izglītība. Man ļoti patīk klausīties ierakstus un salīdzināt dažādas interpretācijas. Varat iedomāties, cik daudz Bēthovena simfoniju ierakstu ir pieejams! Protams, lai izprastu atšķirības, ir jāzina partitūra.            

Jūs esat slavens ar to, ka atklājat jaunas nianses kanoniskos darbos. Kad nolemjat ierakstīt Bēthovena simfoniju, jums ir jābūt absolūtai pārliecībai, ka spēsiet tajā parādīt kaut ko svaigu?

Gatavošanās izpildījumam aizņem ilgu laiku neatkarīgi no tā, vai mēs ierakstām šo darbu vai ne. Katru reizi es uzdodu jautājumu par komponista gribu, par to, ko viņš ir vēlējies mums pavēstīt, kādos apstākļos ir radīts šis opuss, kāds ir tā emocionālais saturs. Saprast to ir milzīgs darbs. Atskaņot mūziku nav grūti, taču ir nepieciešams viedoklis un ekspresija – atrast to ir sarežģīti, jo iespēju ir ļoti daudz, tāpēc diriģentam ir jāmeklē atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Brīdī, kad viņš apzinās, ka ir iegaumējis partitūru, un tic, ka saprot to, ir jāatbild uz nākamo jautājumu – kā es varu iztulkot savas domas par šo mūziku un pielāgot tās laikam, kurā dzīvojam. 

Kad sākām ierakstīt Bēthovenu Pitsburgā, es nolēmu, ka izdot pilnu deviņu simfoniju ciklu nav mans pašmērķis. Mani interesē kvalitāte un spēja kaut ko pateikt šajā mūzikā. Mēs varam noklausīties simtiem Bēthovena Trešās, Piektās un Septītās simfonijas ierakstu, taču pārsteidzošākais ir tas, ka joprojām ir iespējams atrast savu pieeju šiem darbiem un tie skanēs pavisam citādi. Tikai vajag ieguldīt darbu. Piemēram, Trešās simfonijas otrajā daļā ir apslēpts fascinējošs mirklis: trešā mežraga mūzikā jūs varat atpazīt Piektās simfonijas motīvu. To elementāri var palaist garām vai ignorēt, taču es palūdzu mežradzniekam spēlēt nevis piano, bet forte, lai klausītāji varētu atpazīt saikni ar Piekto simfoniju.

Trešo jeb Heroisko simfoniju es joprojām uzskatu par pirmo Bēthovena simfoniju, kurā viņš patiesi ir atradis savu izpausmi. Gan Pirmajā, gan Otrajā simfonijā mēs dzirdam Bēthovena balsi, taču šajos darbos viņš joprojām ir Haidna un Mocarta iespaidā, savukārt Trešajā simfonijā beidzot sajūtam to, ko tik ļoti mīlam Bēthovena mūzikā, dzirdam komponista unikālo valodu un to, kas viņa daiļradē atklāsies un attīstīsies vēlāk. Savā mūzikā viņš daudz ko ir iekodējis, un esmu gandarīts, kad izdodas to atminēt, atrast katras nots, katra akorda nozīmi un izdarīt savus secinājumus. 

Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc allaž izmantoju savus materiālus, savas partitūras. Kad stājos kāda orķestra priekšā, mums ir ierobežots mēģinājumu laiks – man ir jāpaskaidro mūziķiem, ko vēlos panākt. Visi daudzie gadi, ko esmu pavadījis, domājot par šiem skaņdarbiem un strādājot ar partitūrām, tiek saspiesti trijās četrās mēģinājumu dienās, tāpēc man vienmēr ir jābūt ļoti labi sagatavotam.                  

Sestās jeb Pastorālās simfonijas otrās daļas noslēgumā saskaņā ar Bēthovena norādēm partitūrā mēs dzirdam trīs putnus – lakstīgalu (flauta), paipalu (oboja) un dzeguzi (klarnete). Es YouTube sameklēju paipalas ierakstu un teicu, lai obojists to noklausās. Tas ir putniņš, ko Bēthovens dzirdējis, sēžot pie avota. Obojas skanējumam nav jābūt izskaistinātam, tam ir jābūt tikpat dabiskam kā paipalas dziedājums. Tas ir jautri, ka YouTube ierakstu arhīvs mums palīdz precīzāk atskaņot Bēthovena simfoniju.

Kad koronavīrusa krīze apturēja mūzikas dzīvi, jūs bijāt Vīnē, kur gatavojāties Bēthovena operas Fidelio pirmizrādei uz Theater an der Wien skatuves. Tai bija jānotiek 16. martā, un visas paredzētās izrādes tika atceltas. Taču jums tomēr izdevās nofilmēt Fidelio jauniestudējumu, pirms teātris tika slēgts. Kādas bija jūsu sajūtas? 

Jā, man ir grūti noticēt, ka viss notika tā, kā notika. Mēs bijām divu mēnešu mēģinājumu perioda beigās. Kad pirms ģenerālmēģinājuma saņēmām ziņu, ka viss Fidelio cikls tiek atcelts, bijām šokā. Operatīvi tika pieņemts lēmums, ka divi pēdējie ģenerālmēģinājumi tiks filmēti. Tas bija neliels mierinājums, ka mūsu izrāde būs dokumentēta un pasaule ieraudzīs režisora Kristofa Valca iestudējumu.   

Man tas bija simbolisks darbs. Pirms astoņiem gadiem nolēmu, ka vairs nestrādāšu operā, lai pilnvērtīgi pievērstos simfoniskajai mūzikai. Kad Theater an der Wien man piedāvāja diriģēt Fidelio Bēthovena jubilejas gadā, es uzreiz piekritu. Man šķita, ka tas ir vispiemērotākais laiks, vieta un iemesls, lai atgrieztos opermūzikā. Fidelio pirmizrāde 1805. gadā notika šajā teātrī. Es biju pagodināts, ka man tika dota šī iespēja. Varat iedomāties manu vilšanos, ka mums neizdevās parādīt izrādi skatītājiem. 

Lielu publicitāti iestudējumam nodrošināja režisora Kristofa Valca vārds. Viņš ir viens no labākajiem Eiropas aktieriem un divkārtējs Oskara ieguvējs. Pastāstiet, lūdzu, par savu sadarbību izrādes veidošanā. 

Man ļoti patika strādāt kopā ar Kristofu Valcu. Viņš ir brīnišķīgs aktieris un cilvēks. Kristofam Valcam ir bagātīgas zināšanas par Fidelio. Pirmais viņa uzdotais jautājums bija – ko Bēthovens šajā darbā vēsta muzikāli? Viņa režijas koncepcija bija sakņota mūzikā. Kristofs Valcs bija klāt visos manis vadītajos muzikālajos mēģinājumos, un es biju klāt viņa mēģinājumos ar dziedātājiem. 

Fidelio ir opera, kuru iestudēt nav viegli, tajā var pieļaut daudz kļūdu un lietas var noiet greizi. Kristofs Valcs pievērsa lielu uzmanību varoņu emocionālās izpausmes maiņai, ko katrā konkrētajā brīdī nosaka mūzika, un es ar baudu vēroju, kā viņš strādā ar solistiem.

Kuras ir jūsu iemīļotākās filmas ar Kristofa Valca piedalīšanos?

Vēl neesmu paguvis noskatīties visas viņa filmas. Protams, man patīk abas Kventina Tarantīno filmas, kuras Kristofam atnesa Oskaru, – Bēdīgi slavenie mērgļi (2009) un Atsvabinātais Džango (2012). Pēdējā manis redzētā filma ar viņa piedalīšanos ir Aleksandra Peina Samazināšana (2017). Īpaši vēlos noskatīties tās filmas, kurās Kristofs ir spēlējis pirms Oskara saņemšanas. 

Viņš ir izglītots, inteliģents cilvēks, īsts mākslinieks. Kristofs pārstāv dižo aktieru laikmetu, un tādu vairs nav palicis daudz. Viņš var izdarīt un nospēlēt pilnīgi visu, jo notver lietu būtību. Viņa atskaites punkts ir pirmavots – viņš iedziļinās drāmas saturā un uzreiz visu saprot. 

Minējāt, ka iestudēt Fidelio nav viegli. Šī opera ir aktualizējusies Bēthovena jubilejas gadā. Ko, jūsuprāt, Fidelio mums šodien vēsta?

Operai ir laimīgas beigas, taču Fidelio vienmēr ir brīdinājums. Tā atgādina, ka brīvība nekad nav garantēta. Katru reizi Fidelio uzdod jautājumu – kas mums ir jādara, kā jārīkojas, lai nosargātu brīvību. Operā lēmumu rīkoties pieņem galvenā varone Leonora. Būtiski, ka tieši sievietei ir šī drosme – viņa pārkāpj noteikumus, maina identitāti, kļūst par Fidelio un dodas glābt savu vīru. Viņa izdzīvo pilnu emociju spektru. Drosme cīnīties par brīvību un ticība brīvībai – tas ir pats galvenais šajā operā. Vēl viena Fidelio mācība – mīlestība vienmēr rāda pareizo ceļu un uzvar ļaunumu. 

Kuri mūziķi jūs iedvesmo šajā karjeras posmā?  

Ir daži diriģenti, kuri mani vienmēr ir iedvesmojuši. Viens no viņiem ir Mariss Jansons. Ar izciliem maestro esmu sadarbojies, būdams Vīnes Valsts operas un Vīnes filharmonijas orķestra altists, bet Marisa Jansona vadībā nekad neesmu spēlējis. Es biju Oslo filharmonijas orķestra viesdiriģents, kad Mariss Jansons bija tā galvenais diriģents. Kad mani uzaicināja kļūt par Pitsburgas simfoniskā orķestra muzikālo vadītāju, es piezvanīju Marisam, lai uzzinātu viņa viedokli (Mariss Jansons bija Pitsburgas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs 1997.–2004. gadā – J. J.). Viņš mani pārliecināja pieņemt šo piedāvājumu, jo tas ir lielisks kolektīvs. Mariss ļoti mīlēja šo orķestri.   

Vīnes filharmoniķu sastāvā esmu uzstājies Karlosa Kleibera vadībā. Tagad, kad vadu meistarklases jaunajiem diriģentiem, cenšos viņus iepazīstināt ar Kleibera pasauli, kura mūsdienās šķiet piemirsta. Man viņš ir ļoti nozīmīgs mākslinieks. 

Uz mani lielu ietekmi ir atstājusi arī folkmūzika un tās izpildītāji, kuri ir paplašinājuši manu izpratni par mūziķa būtību. Viņi joprojām mani iedvesmo – bieži sastopu pavisam vienkāršus mūziķus, kuri nespēj lasīt partitūru, un viņu izpildījums mani saviļņo. Pat savā vecumā es no viņiem daudz ko mācos, galvenokārt tie ir austriešu folkmūziķi, kuri spēlē lendlerus un valšus. Man patīk, kā viņi dzied, viņu artikulācija.   

Jaunībā divus gadus esmu spēlējis austriešu tautas instrumentu cītaru. Mans skolotājs neprata lasīt notis. Es tajā laikā paralēli studēju vijoļspēli Vīnes Mūzikas augstskolā. Kad skolotājam spēlēju lendlerus, viņš mēdza mani pārtraukt: "Tu spēlē nepareizi!" Es viņam atbildēju: "Kā tad tā? Es spēlēju precīzi, kā ir rakstīts notīs." Skolotājs man teica: "Varbūt tā ir rakstīts notīs, bet mēs to darām citādi." Es to atceros visu mūžu – mēs to darām citādi, jo tāda ir tradīcija. 

Kopš tā laika apzinos, kas ir noteicošais mūzikā. Par to var lasīt Mālera vēstulēs: "Pats svarīgākais nav rakstīts partitūrā, bet starp nošu rindām." Protams, mūziķim ir jāzina, kas ir rakstīts partitūrā, viņam ir jābūt ritmiski un intonatīvi precīzam, taču viņš var justies pietiekami brīvi un rīkoties tā, lai savā interpretācijā dotos autora iecerēm stilistiski atbilstošā virzienā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja