Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Ķīniešu dialogi latvieša balsī. Intervija ar tulkotāju Raimondu Jaku

"Romantiskais skats uz Austrumu kultūru neatbilst tam, kas ir patiesībā," – saka tulkotājs Raimonds Jaks, kurš nominēts Latvijas Literatūras gada balvai par Nobela prēmijas laureāta Mo Jeņa stāstu tulkojumu.

Austrumu kultūrā ir svarīga hierarhija. Ja līdzīga balva kā LALIGABA būtu Ķīnā, es nekad tur nebūtu nominantos, jo neesmu nekāda autoritāte. Tur iekļūst zināmi vārdi, tas ir cieņas apliecinājums, piemēram, ja tu esi universitātes literatūras pasniedzējs un esi uzrakstījis grāmatu, – saka tulkotājs Raimonds Jaks.

30. aprīlī plkst. 21.05 LTV raidījumā varēsim būt liecinieki, kā viņa vārds saņem cieņas apliecinājumus līdzās Uldim Bērziņam, Mārai Poļakovai, Dacei Meierei un Edvīnam Raupam. Par labāko 2019. gada tulkojumu ir nominēts Raimonda Jaka ķīniešu rakstnieka Mo Jeņa īsprozas tulkojums Meistar, jo tālāk, jo trakāk!, ko izdevusi Dienas grāmata.

"Mo Jeņa stāstu izlases nonākšana latviešu lasītāju rokās ir ievērojams notikums – mūsdienās ķīniešu literatūra tiek tulkota un apgūta, galvenokārt izmantojot jau citās valodās pieejamos tulkojumus (pat savulaik būtiskais dzenbudisma atziņu krājums Ne vējš, ne karogs (1991) tika tulkots no angļu un vācu valodas!), tāpēc Raimonda Jaka ieguldījums ir ne tikai nozīmīgs, bet jaunākās grāmatniecības kontekstā pat unikāls," vērtē žūrijas pārstāvis literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis.

Raimonds Jaks ir daudzpusīga personība. Studējis klarnetes spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bakalaura grādu politikas zinātnē ieguvis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un vēlāk zināšanas papildinājis Kopenhāgenas Biznesa skolā. Vienmēr sevišķi interesējies par valodām, tāpēc jau no agrīna vecuma galvenokārt pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas, īpaši izkopjot angļu, vācu un vēlāk arī ķīniešu valodu.

Pašlaik Raimonda Jaka dzīve rit Šanhajā, kurā ir 24 universitātes un 1000 autobusa līniju. Skaipa sarunas "skaņu celiņu" veido ielas trokšņi – izsaucieni, sirēnu kaukšana, kāda eksotiska putna spalgā svelpšana.

Rīgā šobrīd ir desmit no rīta. Šanhajā – jau seši novakarē. Kā pagāja jūsu diena? Kāda tagad ir jūsu ikdienas rutīna?

Ķīnā jau sākas ekonomiskā darbība. Cilvēki iet uz darbu. Es vēl neesmu gluži ieslēdzies ikdienas darbos. Tagad vairāk pavadu laiku kopā ar bērniem. Tāpat kā droši vien Latvijā ģimenes sēž mājās un darbojas ar bērniem.

Kādi normālā režīmā būtu jūsu ikdienas darbi?

Es atbraucu uz Šanhaju 2009. gadā un te arī paliku. Toreiz Latvijā bija ekonomiskā krīze un nebija īsti ko darīt. Bija ļoti ierobežotas iespējas. Nolēmu izmantot šo laiku un apskatīt citas pasaules daļas. Dzīve te ir diezgan strauja, ir daudz ko darīt. Naudu te pelnīt ir vienkāršāk un var atlicināt laiku arī citām lietām. Līdz nesenam laikam galvenokārt mācīju angļu valodu, tas bija diezgan ienesīgi. Tagad jau mazāk, jo tas iet mazumā. Pārsvarā visi ir iemācījušies vai atmetuši ar roku. Tagad vairāk sāku strādāt ar tirdzniecības projektiem.

Mo Jeņs intervijās ir izteicies, ka vairākas reizes sācis mācīties angļu valodu, bet atmetis ar roku, tas esot tikpat grūti kā atmest smēķēšanu. Kā jūs to skaidrotu kā valodas pazinējs – vai ķīniešiem angļu valodu iemācīties objektīvi ir īpaši grūti, pārāk atšķirīga valodas sistēma vai – tā ir viņa subjektīvā sajūta? 

Tieši tā. Tas nav grūti vai viegli, vienkārši angļu valoda ir ļoti, ļoti citāda. Piemēram, ķīniešu valodā nav faktiski nekādas gramatikas – ne dzimtes, ne locījumu, ne daudzskaitļa, ne vienskaitļa, nekā. Ja tu visu laiku esi dzīvojis šādā valodiskajā sistēmā, pārslēgties ir ļoti grūti. Mums ir priekšrocība, ka vismaz parasti jau kopš bērnības dzīvojam divvalodīgā vidē – latviešu un krievu vai latviešu un angļu. Tāpēc mums ir vieglāk relativizēt valodu.

Esat nominēts Literatūras gada balvai par Mo Jeņa romāna Meistar, jo tālāk, jo trakāk! tulkojumu. Jūsu pirmais tulkojums bija pirms septiņiem gadiem – Džeimsa Džoisa romāns Mākslinieka portrets jaunībā. Kāpēc pauze bija tik gara? Vai vienam tulkojumam veltāt ļoti daudz laika?

Varētu teikt, ka esmu amatieris. Tulkošana ir mans hobijs. Ja arī saņemu naudu, tas nav tādēļ, kādēļ es to daru. Es to daru tikai tāpēc, ka man tas patīk. Divas grāmatas, ko esmu pārtulkojis, būtībā ir bijis studiju uzdevums. Šis man bija pirmais tulkojums no ķīniešu valodas. Gāja ļoti lēni, jo man ķīniešu valoda nav tik augstā līmenī, lai ietu raiti. Tagad ir vieglāk. Tulkoju izaicinājuma dēļ.

Tādā gadījumā, ja pieskaitāt sevi tulkotāju amatieru līgai, nominācija profesionālās literatūras balvai jums droši vien sagādāja lielu gandarījumu?

Absolūti! Biju pārsteigts izrādīties kompānijā ar tādiem smagsvariem. Liekas – ko tad es tur…

Līdzās Uldim Bērziņam.

Tieši tā.

Mo Jeņs saka, ka viņa rakstnieka valodu veidojuši vairāki ietekmes avoti, kur saplūdusi gan dzimtā ciema valoda, folklora, ķīniešu klasiskā literatūra, gan ietekme no tādiem rakstniekiem kā Markess, Folkners, Hemingvejs, Mišima, Kendzaburo Oe un citi. Ko tas nozīmē tulkotājam? Cik dziļi nākas iedziļināties šajās ietekmēs, lai maksimāli precīzi uztvertu un pārnestu rakstnieka izteiksmes īpatnības?

Tulkotājs vienmēr mēģina ielīst autora ādā. Ar Džoisa tulkojumu esmu pieradis apsvērt katru teikumu. Viņš ir autors, kuram ir ļoti daudz zemtekstu. Dažreiz varbūt pat pamanu par daudz, to, ko viņš nemaz nav domājis. Bet šādi apsvērumi manā galvā ir visu laiku. Mo Jeņs ir labs stāstnieks. Viņam ir interesanti stāsti. Protams, kad tulko, ir jāpatur prātā un jāmēģina uzķert zināms kultūrvēsturiskais un valodiskais fons, bet atšķirībā no Džeimsa Džoisa Mo Jeņa rakstītais noteikti nav tik daudzslāņains.

Esat palīdzējis lasītājam ar skaidrojošām piezīmēm, kas atšifrē dažādus ķīniešu kultūrā un sadzīvē balstītus fenomenus. Kā esat iemantojis šīs zināšanas?

Angļu valodas mācīšana man ir bijusi priekšrocība, jo praktiski visu dienu runāju ar ķīniešiem. Valodas mācīšana ietver arī runāšanos. Var runāt par dažādām tēmām. Man arī sadzīviski ir priekšrocības. Mana sieva ir ķīniete, bieži esmu kopā ar viņas radiem. To, ko nesapratu tulkošanas laikā, vaicāju cilvēkiem apkārt. Sievasmātes vīrs ir ļoti inteliģents cilvēks, viņš var saprast, kas man ir vajadzīgs.

Mo Jeņs ir nācis no dziļiem laukiem un, kā pats uzsver intervijās, " raksta par visu pasauli, bet sava dzimtā ciemata dekorācijās". Internetā ir piefiksēts brīdis, kad viņa ģimene ļoti vienkāršā miteklī, sēžot gultā zem segām, skatās televizorā Nobela prēmijas pasniegšanas ceremoniju, kur Mo Jeņs, ģērbies frakā, saņem balvu. Cik lielā mērā lauku vai pilsētas izcelsme jūsu vērojumos nosaka ķīniešu pasaules izjūtu?

Tas ir labs jautājums, jo, tāpat kā mēs, latvieši, pirms dažām paaudzēm pārsvarā visi esam nākuši no laukiem, arī Ķīnā absolūtais vairākums – 90 procentu – ir bijuši laucinieki. Urbanizācija ir sākusies XX gadsimta 70. un 80. gados. Tagad pilsētnieku skaits ir sasniedzis 60–70 procentu. Pārvērtība ir milzīga. Ķīnas kultūra ir ļoti mainīga, tā mainās nepārtraukti. Vienmēr oponēju tiem ķīniešiem, kuri saka, ka viņi ir tradicionāli. Nē, vēl pirms divām paaudzēm ķīniešu dzīves stils bija pavisam citāds. Ja runā par ķīniešu lauciniekiem, viņi, tāpat kā visur laucinieki, ir ļoti sirsnīgi un jauki cilvēki. Pilsētā vairāk jācīnās par izdzīvošanu. Šanhaja ar to ir īpaši slavena, ka cilvēki te pārsvarā domā par naudu.

Mo Jeņs kādā intervijā atklāj iemeslu, kāpēc kļuvis par rakstnieku, un tas ir skaudri praktisks – pusbadā dzīvojušajam puišelim kāds kaimiņš esot iestāstījis, ja kļūs par rakstnieku, viņš varēs savus iecienītos pelmeņus pieēsties, cik tik lien.

Jā, tāds stāsts ir. Cik tas atbilst patiesībai, cits jautājums, bet tas skan labi. 

Vēl Jeņs ir pārliecināts, ka viņa rakstnieka balsi veido arī tulkotāja balss. Kāds, jūsuprāt, tulkotajā tekstā ir Raimonda Jaka balss uzslāņojums?

Māsīca teica – es lasu grāmatu un dzirdu, kā tu runā (smejas). Droši vien kaut kas no manis ir iekšā. Man pašam liekas, ka man diezgan labi padodas dialogi. Mēģinu iztēloties, kā viņi to teiktu, ja būtu latvieši. Tas palīdz. Dialogus un tiešās runas man patīk tulkot visvairāk.

LALIGABA mājaslapā savā tulkotāja komentārā esat teicis, ka Mo Jeņa stāstu krājums Meistar, jo tālāk, jo trakāk! ir ļoti ķīnisks darbs un norauj rietumniekiem raksturīgo romantisko priekšstatu plīvuru. Kas šos stāstus padara tipiski ķīniskus?

Pirmkārt, rietumnieku priekšstati par Ķīnu ir diezgan stereotipiski. Tāpat kā ķīniešu priekšstati par rietumniekiem. Es domāju, ka ķīniskais ir izdzīvošanas alkas, kas sevišķi tajā laikā [XX gadsimta vidū un otrajā pusē] ir bijušas cilvēku prātā. Kā vienā citātā bija teikts: "Labāk grūta dzīve nekā viegla nāve." Izdzīvošana vienmēr ir bijusi pirmajā vietā neatkarīgi no citām lietām.

Kādā publiskajā intervijā jaunas meitenes no zāles minēja, ka pārsteigusi Mo Jeņa darbu nežēlība. Pats rakstnieks iebilda, ka īpašu nežēlību nesaskatot, tāda vienkārši ir lauku realitāte. Kā jūs to redzat?

Moderno rietumnieku skatījums uz dzīvi ir ļoti maigs. Nesen lasīju vienu no ķīniešu klasiskajiem romāniem – Ūdensmalas stāsti. Tur viss ir tik drausmīgi nežēlīgi! Tādi ir visi klasiskie romāni, jo dzīves realitāte tajā laikā bija nežēlīga, absolūti vērsta uz izdzīvošanu. Eiropā viduslaikos arī tā bija. Klasiskie stāsti tagad tiek mācīti Ķīnas skolās. Dažas grāmatas ir izrediģētas un nogludinātas, lai arī ķīniešu bērniem tas neskanētu tik nežēlīgi. Piemēram, galvenais pozitīvais varonis ienāk kādā mājā un vienkārši visus noslaktē, sākot ar sievietēm un kalpotājiem, satiek bērnu – uzšķērž, noslaktē visu saimi. Ķīniešu kultūrā tās ir diezgan normālas lietas. Romantiskais skats uz Austrumu kultūru neatbilst tam, kas ir patiesībā. Izdzīvošana un cīnīšanās par kaut ko vienmēr ir pirmajā vietā.

Par tipiskām Mo Jeņa rokraksta iezīmēm uzskata ironiju un savdabīgu melno humoru. Vai jūs, nākdams no citas kultūras pieredzes, vienmēr varējāt uztvert īsto ironijas kontekstu? Varbūt ielasām to, kā tur nemaz nav? Piemēram, stāsts Teļš un rūnīšanas tuvplāns tā vien liek meklēt alegorijas par attiecībām ar varu, iespējams, pat kultūras revolūciju un Mao Dzeduna diktatūru. Vai, jūsuprāt, ir pamats aizdomāties tik tālu?

Var aizdomāties tik tālu. Nezinu, vai tas arī autoram ir bijis prātā. Man patīk aizdomāties tik tālu. Visticamāk tomēr, ka stāstā šādu zemtekstu nav. Tas vairāk ir saistīts ar viena bērna politiku, piespiedu "brīvprātīgo" sterilizāciju. Ar to – noteikti. Ja pieiet racionāli, jo ganāmpulks ir lielāks, jo labāk. Bet te ir pilnīgi otrādi – jo lopi ir mazāk auglīgi, jo kolhozam labāk, mazāk nepatikšanu.

Vai esat iecerējis tulkot vēl kādu Mo Jeņa darbu?

Tā kā esmu mazražīgs, Mo Jeņam diez vai tagad ķeršos klāt. Varbūt gribētu tulkot citu autoru.

Ko jūs uzskatāt par tulkotāja augstāko meistarību?

Par to varu spriest tikai no savas autodidakta pieredzes. Ir ļoti daudz aspektu: rūpība, koncentrēšanās uz faktu pārbaudi, no vienas puses, iejušanās autora ādā, no otras – domāšana par savu lasītāju. Šajā ziņā es domāju, ka lielais maestro – grands Uldis Bērziņš – nav tik labā pozīcijā, jo viņa darbus lasīt ir diezgan grūti. No otras puses – tur ir citas priekšrocības. Ko darīt ar lietām, kuras nevar vai ir grūti pārtulkot? Šajā ziņā Uldis Bērziņš ir ģeniāls. Visu laiku ir jāmeklē risinājumi un jāpieņem lēmumi, kā to visu savienot kopā. Manuprāt, tas ir ļoti interesanti, tāpēc tas arī ir mans vaļasprieks.

Mo Jeņs intervijās ir atklājis, ka rakstot iedvesmā, kas viņu dzen uz priekšu. Sieva pat sakot, ka viņš rakstīšanas laikā smagi un satraukti elpojot. Vai tulkotāja darbā arī ir iespējams piedzīvot šādu aizraušanos, vai tas tomēr ir daudz racionālāks process?

Tādas lietas dara viļņveidīgi. Jebkurš mākslinieks strādā uz iedvesmas pamata. No otras puses – tam ir jābūt arī metodiskam darbam. Bet, ja pilnīgi nav iedvesmas, es arī neko nevaru izdarīt. Iedvesma bieži nāk vienkārši tad, kad pieķeries pie darba.

Mo Jeņs atceras, ka XX gadsimta 60. gados kādam pateikt, ka vēlies būt rakstnieks, nozīmēja saskarties ar attieksmi, ka esi jucis. Kāds ir rakstnieku prestižs šodienas Ķīnas sabiedrībā?

Ķīnā ir specifiska situācija. Ir ļoti daudz grāmatu. Lielākā literārā aktivitāte notiek internetā. Cilvēki lasa mobilajos telefonos un elektroniskās grāmatas. Lielākās literārās zvaigznes ir tās, kuras seriālveidīgi publicē internetā. Mo Jeņu pazīst daudzi, bet ne tāpēc, ka ir lasījuši, bet tāpēc, ka viņš ir saņēmis Nobela prēmiju. Vairākums ir tādi, kas pēc vārda viņu zina, bet neko nav lasījuši. Austrumu kultūrā ir svarīga hierarhija. Ja līdzīga balva kā LALIGABA būtu Ķīnā, es nekad tur nebūtu nominantos, jo neesmu nekāda autoritāte. Tur iekļūst zināmi vārdi, tas ir cieņas apliecinājums, piemēram, ja tu esi universitātes literatūras pasniedzējs.

Jauns talantīgs rakstnieks taisnīgā konkursā nevarētu tikt nominēts?

Nē, par to ir runa. Neviens tevi neņems par pilnu, jo kas tu vispār esi?

Kā ar mākslinieka brīvību? Vai šīs interneta literārās zvaigznes var rakstīt bez cenzūras un pašcenzūras?

Pēdējā laikā Ķīnā ar to ir kļuvis sliktāk. Ja kāds grib lasīt ķīniešu moderno literatūru, visvairāk ieteiktu lasīt XX gadsimta 80.–90. gados tapušos darbus. Līdzīgi arī ar ķīniešu kino. Deviņdesmitie gadi ir ļoti spilgti, un mākslinieciskā ziņā notiek ļoti interesantas lietas, bet pēdējā laikā, manuprāt, mazāk.

Vajātais ķīniešu disidents mākslinieks Ajs Veivejs The New York Times 2016. gada rakstā Kā darbojas cenzūra runā par "ideoloģisku verdzību", kas skar visu mākslas sfēru. Kā jūs to esat novērojis Šanhajas mākslas vidē?

Starp citu, Aju Veiveju te neviens nepazīst, jo viņam nav nekādas publicitātes. Runājot par ideoloģisko verdzību, cilvēki tā nejūtas. Raksturīga ir mākslas komercializācija, bet tas jau tagad ir pasaules trends. Tas pats attiecas uz literatūru. Tie, kas pulcējas internetā, nopelna naudu. Veiksmīgs rakstnieks ir bagāts. Ar Mo Jeņu ir mazliet citādi. Arī režisori. Deviņdesmitajos gados viņi vēl meklēja mākslinieciskās izteiksmes veidus, bet pēc tam vienkārši komercializējās. Tā ir vieglāk dzīvot. Veiksmīga mākslinieciskā izteiksme ir solis karjerā uz naudas pelnīšanu.

Komforta drošība un kompromisi iemidzina un kārdina parasti vēlāk. Vai jaunie mākslinieki, kuri parasti mākslas pasaulē ienāk kā ideālisti un maksimālisti, pret to nedumpojas?

Nejūtu, ka būtu bijusi sevišķa dumpošanās. Ķīnā pašlaik dzīve kļūst arvien labāka, naudas ir aizvien vairāk. Attiecībā uz nākotni ir ļoti lielas cerības. Cita problēma ir tā, ka jaunieši nespēj tās piepildīt. Pēdējos 20–30 gadus ir bijusi nepārtraukta izaugsme, un cilvēkiem šķiet, ka tā tam arī jāturpinās. Tik milzīga izaugsme nevar turpināties visu laiku. Tagad ir noticis neliels salēninājums. Ir jautājums, kā cilvēki to pārdzīvos psiholoģiski. Šanhajā ir sajūta, ka cilvēki vairāk domā, kā sevi materiāli nodrošināt. Telpa ir tik liela, un cilvēku ir tik daudz. Protams, ir loki, ar kuriem es neesmu bijis saskarsmē. Varbūt citur ir citādi.

Vai vīrusa pandēmija uz sabiedrības materiālistisko pasaules izjūtu neiedarbojas nedaudz atskurbinoši?

Pagaidām to ir grūti pateikt, bet skaidrs, ka ekonomikai tas ir diezgan liels trieciens. Daudzi zaudē darbu. Samazinās darba slodze. Nav vairs tāda pieprasījuma pēc eksporta, kas ir bijusi lielākā Ķīnas iz ­ augsmes joma. Mākslas jomā es lielu māksliniecisko uzplaukumu neredzu, jo tam ir nepieciešama vārda brīvība, kas Ķīnā tiek kontrolēta un ierobežota.

Kā jūs iejutāties Ķīnas dzīvē? Vai piedzīvojāt kādu mentalitāšu berzi?

Man liekas, ka latvietim te iejusties ir viegli. Latviešu mentalitāte ir diezgan elastīga. Latvieši dzīvo mazā kultūrtelpā un bieži ir saskarē ar citām kultūrām. Mēs esam pieraduši runāt vairākās valodās, mijiedarbojamies ar citām kultūrām – krievu vai Rietumu mākslu. Daudz par to zinām. Pielāgoties un saprast citus ir krietni vieglāk nekā lielām tautām un kul ­ tūrām. Man šķiet, ka ķīniešiem citā telpā vai valstī būtu grūtāk iejusties. Ķīnieši vairāk koncentrējas uz savu kultūras bagāžu, viņi ir vairāk pašpietiekami.

Izslavēta ir ķīniešu kolektīvā disciplinētība.

Jā, ar to var lepoties. Pašlaik esmu uz ielas, un man ir grūti atrast kādu cilvēku, kas būtu bez sejas maskas. Tagad cilvēki jau ir atslābuši. Visi lieto maskas ar lielu rūpību un atbildības sajūtu. Skaitļi droši vien nav pilnīgi precīzi, bet ir tuvu patiesībai. Slimības apturēšana ir bijusi diezgan veiksmīga.

Ir arī medaļas otra puse – vieglāk pastāvēt autoritārismam. Vēl nesen britu žurnālistu uzņemtajā sižetā no Mao Dzeduna memoriālā muzeja redzams, ka cilvēki gluži kā mērķi sasnieguši svētceļnieki eiforijā taisa pašģīmjus un, žurnālista konfrontēti ar citu patiesību par vadoni, samulst un ierosina runāt "tikai par labo".

Tā ir jūtīga tēma. Ja runājam ar ķīniešiem, no tās vajadzētu izvairīties. Viņiem nepatīk runāt par nepatīkamām tēmām, sevišķi ar kādu, kas nav tuvs cilvēks vai ģimenes loceklis. Tā ir arī sāpīga tēma. Tā nav kārtīgi izdzīvota un izvērtēta. Pats esmu redzējis, ka īpaši vecāki cilvēki, ejot garām Mao Dzeduna attēlam, paklanās. To var arī saprast. Pirmkārt, tas ir bijis viņu jaunības laikā, kad ir bijušas citādas sajūtas, – mūsu individuālā brīvība viņu vērtību sistēmā nav tik augstu.

Pirms četriem gadiem, kad tika pieminēti 50 gadi kopš Ķīnas kultūras revolūcijas, kādā sižetā bija nofilmēts padzīvojis vīrs, kurš katru gadu dodas parkā nolikt ziedus pie koka, kur kultūras revolūcijas laikā nogalināta viņa mamma. Viņš pats viņu bija nodevis. Šādas ģimenes traģēdijas Ķīnas sabiedrībā droši vien nav retums.

Jā, stāstu ir milzums. Mao Dzeduna laiks ir bijis ļoti, ļoti skarbs. Vairākums cilvēku negrib par to runāt. Un, ja runā, pārējie viņus kušina. Nevajag par to tik daudz runāt, labāk runāsim par skaistām tēmām.

Kādas tēmas Ķīnā skaitās skaistas? Bērni un daba?

Bērni noteikti ir no labajām tēmām. Par dabu var strīdēties, sevišķi Austrumķīnā. Mums uz to ir absolūti citāds skatījums.

Kādā ziņā?

Šanhajā dabas nav daudz. Ja ķīnieši iekopj parkus vai tamlīdzīgas lietas, tad dara to diezgan ātri un veiksmīgi, bet tas ir citādi. Latvijā cilvēki protestē par viena koka nozāģēšanu, bet te vienu parku nolīdzina vienā dienā. Un iestāda jaunus, jau izaugušus kokus, un neviens pat neiedomājas iebilst. Tad, kad es atbraucu uz Šanhaju, vide bija ārkārtīgi pelēka un urbāna. Tagad te ir ārkārtīgi daudz apstādījumu un zaļumu. Koku tehniski var iestādīt arī tad, ja tas ir pusmūžā. To arī te nepārtraukti dara. Skatījums uz dabu ir vairāk utilitārs nekā pie mums.

Rietumu sabiedrība ekoloģiskajiem jautājumiem pēdējos gados cenšas pievērst arvien lielāku uzmanību. Ķīnā, cik saprotu, šī tendence nav tik raksturīga?

Noteikti. Piemēram, globālā sasilšana, kas ir sakāpināta tēma Rietumu informācijas telpā, šeit vienkārši nav aktuāla. Cilvēki saka – kļūs siltāk, tas jau labi.

Vai jūs ar saviem bērniem sarunājaties arī latviski?

Es ar saviem bērniem runāju tikai latviski. Puikam ir trīs gadi un meitenei – viens. Meita vēl nerunā, bet dēls latviski runā tikpat labi kā ķīniski. Sevišķi pēc tam, kad viņš šogad pusotru mēnesi bija pavadījis Latvijā. Viņš ar mani pat negrib runāt citās valodās.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja