Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Kino vairs nav varoņu. Intervija ar režisoru Kostu-Gavru

Mēs pārāk viegli radām varoņus un labus personāžus filmās. Tādus var redzēt tikai kino. Dzīvē tādi nepastāv – nav ne Džona Veina, ne Rembo! Saruna ar leģendāro režisoru Kostu-Gavru, kurš tiek uzskatīts par politiskā trillera pamatlicēju

Režisoram, scenāristam un producentam Kostam-Gavram (īstajā vārdā – Konstantins Gavrs) ir astoņdesmit septiņi gadi. Par savu jaunāko filmu Pieaugušie istabā/Adults in the Room (Francija, Grieķija, 2019) viņš ir nominēts Eiropas Kinoakadēmijas balvai labākā scenārista kategorijā. Vai grieķu un franču klasiķis iegūs šo godalgu, uzzināsim virtuālajā ceremonijā, kas notiks sestdien, 12. decembrī.

Sīzifa darbs

Drāmas Pieaugušie istabā pirmizrāde notika 2019. gada Venēcijas kinofestivālā. Šo filmu režisors dēvē par mūsdienu grieķu traģēdiju. Kopš 2010. gada Kosta-Gavra dzimtene Grieķija piedzīvo smagāko ekonomisko krīzi savā vēsturē. Filmas scenārija pamatā ir bijušā Grieķijas finanšu ministra, aktīvā un intelektuālā politiķa un ekonomista Jaņa Varufaka memuāri, kuros viņš atklāti raksta par piecos šajā amatā pavadītajos mēnešos pieredzēto (grāmatas nosaukums angļu valodā – Adults in the Room: My Battle with Europe’s Deep Establishment). 

Varufakis guvis augstāko izglītību Lielbritānijā, pasniedzis ekonomiku Eiropā, Austrālijā un ASV. Viņš ieņēma Grieķijas finanšu ministra krēslu premjerministra Alekša Cipra valdībā 2015. gada pirmajā pusē. No pārējām Eiropas Savienības amatpersonām Varufakis atšķīrās ne tikai ar harismu, drosmīgiem un ekstravagantiem izteicieniem un izlēcieniem, bet arī ar stilu – viņš principiāli nenēsāja kaklasaiti.

Kreiso uzskatu piekritējs Varufakis nekad nav slēpis, ka lielajā politikā juties kā autsaiders. Ar savām aktivitātēm viņš izraisīja milzu skandālu un saniknoja Eiropas politisko un finanšu eliti, kad ministra amatā visiem spēkiem centās pārskatīt krīzē iestrēgušās Grieķijas attiecības ar Eiropas Savienību, piedāvājot savu rīcības plānu, kurš tomēr tika noraidīts. 2015. gadā Grieķijas parāds bija gandrīz 300 miljardu eiro, un Varufakis mēģināja pārliecināt Eiropas Savienību mainīt aizdevuma atmaksas nosacījumus. Tas izrādījās Sīzifa darbs.

Kosta-Gavra ekranizētajos memuāros Varufakis stāsta par savu nevienlīdzīgo cīņu ar Eiropas funkcionāriem, viņu divkosību un cinismu – par visu, kas notiek sapulču telpās aiz slēgtām durvīm. Tur valda brutalitāte un nežēlība – no Grieķijas ultimatīvā formā tiek pieprasīts visstingrākais taupības režīms, kas iedzen valsti vēl dziļākā humanitārajā krīzē. Valsts ārējais parāds, bezdarbs un nabadzība strauji pieaug, pensijas un algas dramatiski samazinās, jaunieši pamet Grieķiju, pieaug pašnāvību skaits un jaundzimušo mirstība, bet Eiropa neizrāda žēlsirdību – tā aizstāv Francijas un Vācijas bankas, nevis palīdz glābt grieķu tautu, kas nonāk parādsaistību verdzībā. 

Runājošās galvas 

Pārrunu procesos nav nekā demokrātiska, tā ir Eiropas diktatūras izpausme – tāda bija Jaņa Varufaka pārliecība, un Kosts-Gavrs piekrīt šim viedoklim. Filmas galvenais varonis pārvietojas no vienas neizteiksmīgas konferenču zāles uz nākamo. Mainās tikai skats aiz loga, bet sejas visur ir vienas un tās pašas, pārsvarā augstprātīgas un nepatīkamas. Griežoties komandējumu karuselī, Varufakis ceļo no Atēnām uz Briseli, Parīzi, Londonu, Frankfurti, Berlīni un Rīgu. 

Rīgā uzņemtajā filmas epizodē ir izspēlēta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2015. gada aprīlī notikusī Eurogroup tikšanās un ar to saistītie birokrātiskie rituāli. Sanāksmē piedalījās eirozonas valstu finanšu un ekonomikas ministri, kā arī Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvji. Sarežģītākā diskusiju tēma bija Eiropas Savienības un Grieķijas valdības attiecību kārtošana. Tagad skatoties augsto Latvijas un Eiropas amatpersonu – runājošo galvu – oficiālās intervijas, kas sniegtas sēdes noslēgumā, šķiet, ka visi ierēdņi tēlo Kosta-Gavra kinodarbā, kurš ir piepildīts ar absurda komēdijas elementiem, kas tiešā veidā skar cilvēku dzīvi. 

Spriedzes lielmeistars

Kosts-Gavrs dzimis 1933. gadā Grieķijā. Divdesmit divu gadu vecumā viņš kā ekonomiskais emigrants ieradās Francijā un sāka studijas Sorbonnas Universitātē un Nacionālajā kinoinstitūtā (IDHEC) Parīzē. Savu pirmo spēlfilmu Slepkavība guļamvagonā/Compartiment tueurs Kosts-Gavrs uzņēma 1965. gadā. Tajā spēlē Īvs Montāns, Simona Siņorē, Mišels Pikolī un Žans Luijs Trentiņāns.  

Kosta-Gavra specializācija ir sociālpolitiski nospriegota sižeta filmas, kurās ir atainota cīņa pret netaisnīgumu dažādos XX gadsimta vēstures posmos. Viņa filmas vēsta par varas un indivīda attiecībām. Viens no režisora slavenākajiem kinodarbiem ir filma Z (1969), kas ir veltīta notikumiem Grieķijā 60. gados. Tā ieguvusi divus Oskarus (kā gada labākā ārzemju filma un par labāko montāžu), Zelta globusu (kā gada labākā filma) un divas Kannu kinofestivāla balvas (žūrijas balva Kostam-Gavram un labākā aktiera balva Žanam Luijam Trentiņānam).

Filmas Atzīšanās/L’aveu/The Confession (1970) sižeta pamatā ir Slanska process Čehoslovākijā 1952. gadā – paraugprāva, kurā ar nāvessodu tika sodīti vienpadsmit komunisti. Šajā drāmā, kurā Kosts-Gavrs asi vēršas pret staļinismu un totalitārismu, spēlē Īvs Montāns un Simona Siņorē. 

Biogrāfiskā drāma Bezvēsts pazudušais/Missing (1982), ko Kosts-Gavrs uzņēmis ASV, stāsta par amerikāņu žurnālista pazušanu un slepkavību Čīlē, kad 1973. gadā pie varas nāca Augusto Pinočets (filmā diktators netiek saukts vārdā). Šī filma apbalvota ar divām Kannu kinofestivāla godalgām (Zelta palmas zars Kostam-Gavram un labākā aktiera balva Džekam Lemonam) un Oskaru par labāko adaptēto scenāriju. Galveno sieviešu lomu tēlo Sisija Speiseka.   

Vēsturiskajā filmā Āmen/Amen. (2002) Kosts-Gavrs aplūkojis Vatikāna un nacistiskās Vācijas politiskās un diplomātiskās attiecības, arī baznīcas pasīvo attieksmi pret holokaustu. 

Kopš 2007. gada Kosts-Gavrs ir Francijas sinematēkas prezidents (šo amatu režisors ieņēma arī 1982.–1987. gadā). Visa viņa ģimene, ieskaitot sievu un trīs bērnus, darbojas kino industrijā. Kosta-Gavra dēls režisors Romēns Gavrs ir guvis ievērību ne tikai ar savām filmām, bet arī videoklipiem, kurus uzņēmis Kanjem Vestam un Džejam Zī, dziedātājai M.I.A., mūziķim Jamie xx, grupām Justice un The Last Shadow Puppets

Intervijā KDi Parīzē režijas lielmeistars Kosts-Gavrs stāsta par filmu Pieaugušie istabā un dalās pārdomās par mūsdienu kinomākslu.

Man noteikti ir jāuzdod jautājums par jūsu viesošanos Rīgā. 

Jā, Rīgā uzņēmām nelielu filmas Pieaugušie istabā epizodi. Es ļoti gribēju aizbraukt uz Rīgu. Mēs tur atradām lielisku tehnisko personālu, viss bija perfekti organizēts. Masu skatu dalībnieki bija ļoti labi. Daži no viņiem nebija aktieri, bet bija gatavi spēlēt.

Kas padara šo filmu īpašu jūsu daiļrades kontekstā?

Šī filma vēsta par Eiropu un par to, kādu Eiropu mana paaudze vēlētos redzēt. Atskaites punkts ir Eiropa, kādu to bija iedomājušies vienotās Eiropas idejas pamatlicēji. Pirmām kārtām tā vienmēr ir bijusi ideja par kultūras Eiropu – cilvēkus vieno kultūra. Pēc tam – par izglītotu Eiropu, sociālu Eiropu un, protams, ekonomisku Eiropu. Arī par militāru Eiropu. 

Ko redzam tagad? Tikai ekonomisko Eiropu, kas ir pārvērtusies par lielveikalu. Vienīgais, ko var viegli izdarīt, ir doties uz Latviju, Poliju, Grieķiju vai Itāliju, pavadīt tur brīvdienas, kaut ko nopirkt un atgriezties mājās. Nekas vairāk. Citu saišu starp valstīm nav, vai arī saites ir vājas. Ierēdņi atkārto mantru: "Mēs atbalstām kultūru, mēs jums katru gadu iedodam nedaudz naudas." Būtu apsveicami, ja katra Eiropas valsts varētu atļauties stiprināt savu kino industriju un ražot vairāk filmu. Kino, kas top dažādās Eiropas zemēs, ir viens no Eiropas kultūras pastāvēšanas stūrakmeņiem. Kino ir jābūt vienai no prioritātēm kultūrā. 

Kāpēc uzsverat tieši kino svarīgumu?

Ne jau tāpēc, ka esmu režisors. Kino ir labākais veids, kā iepazīt cilvēkus un uzzināt, kā viņi dzīvo. Ko es atceros pēc īsā brauciena uz Rīgu? Plašu upi, lielu ēku (Latvijas Nacionālā bibliotēka – J. J.) un cilvēkus, kurus esmu saticis. Katrā Eiropas valstī top kino, taču vidēji, ja nerunājam par lielvalstīm, tās ir tikai dažas pilnmetrāžas filmas gadā. Ar to nepietiek. 

Ja atgriežamies pie vienotās Eiropas tēmas, varu pastāstīt, ka pirms vairākiem gadiem kino profesionāļu delegācijas sastāvā, kurā bija franču, itāļu un poļu režisori, piedalījos sarunā ar toreizējo Eiropas Komisijas vadītāju Žozē Manuelu Barrozu – mēs viņu aicinājām paveikt kaut ko reālu kino nozares labā. Barrozu atbildēja apstiprinoši. Gadu gaitā esmu saticis viņu četras reizes. Viņš visu laiku sacīja "jā", bet neko nedarīja. Galu galā kādā televīzijas intervijā es teicu: "Eiropas Komisijas prezidents neko nedara Eiropas kultūras labā." 

Soli pa solim man radās ideja uzņemt filmu par Eiropu. Tās pamatā ir Grieķijas traģēdija, par ko arī Eiropai ir jāuzņemas atbildība. Lielākā atbildība gulstas uz grieķu politiķu – gan labējo, gan kreiso – pleciem. Tie ir cilvēki, kuri ir bijuši pie varas pēdējos trīsdesmit gados. Gan viņi, gan Eiropas politiķi joprojām necenšas atrast risinājumu izejai no traģiskās krīzes, kuras apstākļos dzīvo cilvēki Grieķijā.

Es iepazinos ar Jani Varufaki, kad viņš vairs nebija finanšu ministrs. Es viņam piedāvāju kopīgi uzrakstīt scenāriju. Varufakis atbildēja, ka viņam top grāmata. Rakstīšanas procesā viņš man sūtīja nodaļu pēc nodaļas. Balstoties uz viņa memuāriem, es uzrakstīju scenāriju un uzņēmu filmu Pieaugušie istabā. Grieķijas ekonomiskā krīze bija vissmagākā Eiropā, grūtības piedzīvotas arī Portugālē un Īrijā, bet tur situācija nebija tik ekstrēma kā Grieķijā. Citās valstīs man nebija liecinieku, kuri varētu pastāstīt, kas īsti notiek visās tajās istabās un ierēdņu sarunās. Oficiālajos paziņojumos, kuri pēc šīm pārrunām tiek izplatīti, bieži vien ir daudz pretrunu. Janis Varufakis bija šo notikumu liecinieks, turklāt viņš ierakstīja visas sarunas, kurās piedalījās. Šis materiāls viņam palīdzēja rakstīt grāmatu, un es varēju izmantot tajā iekļautos dialogus.

Vai Janis Varufakis, kādu redzam filmā, ir jauns kinovaroņa tips? 

Tagad kino vairs nav varoņu. Viņš ir liecinieks. Ideāls liecinieks. Varufakis ir pieredzējis ekonomists, vairāku nozīmīgu grāmatu autors. Finanšu ministra amatā viņš mēģināja atrisināt kritisko situāciju, izvirzīja svarīgus priekšlikumus, kuri nemaz nebija tik radikāli, bet tie netika pieņemti. Manuprāt, viņš bija labs ministrs. Atšķirībā no citiem politiķiem viņam nebija vienalga – viņam rūpēja grieķu tautas liktenis.

Attiecībā uz varoņiem – man šķiet, mēs pārāk viegli radām varoņus un labus personāžus filmās. Tādus var redzēt tikai kino. Dzīvē tādi nepastāv – nav ne Džona Veina, ne Rembo! Dzīve ir sarežģītāka un skarbāka. Arī Janis Varufakis ir sarežģīta persona, ar viņu nav vienkārši. Dažreiz es viņam nepiekrītu. Taču tajā konkrētajā gadījumā un tajā laika posmā, kas ir atainots filmā, viņam bija taisnība. Neviens nav apstrīdējis viņa memuāros rakstīto, neviens nav iesūdzējis Varufaki tiesā. Viņš atklāti raksta par daudziem Eiropas politiķiem. Viņš stāsta patiesību. Lielbritānijas laikraksts The Guardian ir iekļāvis Adults in the Room XXI gadsimta simt labāko grāmatu topā. 

Filmā Janis Varufakis nav tikai ļoti harismātisks – viņš ir arī cilvēciskākais no visiem funkcionāriem. 

Jā, bet Pieaugušie istabā nav biogrāfiska filma par Varufaki. Ja es uzņemtu tādu filmu, viņa portretējums būtu citāds, daudzslāņaināks. Varufaki spēlē labs aktieris – Krists Lulis –, kurš, iespējams, padara personāžu patīkamāku, nekā viņš ir. 

Vai filmas spēj kaut ko mainīt skatītāju apziņā?

Bez šaubām, kino ir mainījis pasauli un cilvēkus. Kino ir satuvinājis cilvēkus. Pateicoties filmām, esam iepazinuši amerikāņus, brazīliešus, grieķus un citas tautas. Tāpēc es tik pārliecinoši apgalvoju, ka ikvienai valstij ir jāattīsta sava kinematogrāfija. Tas palīdz gan pašiem ieraudzīt, kā dzīvojam un domājam, gan parādīt to pasaulei.

Dažreiz filmas var nospēlēt būtisku lomu – gan pozitīvu, gan negatīvu – kādā noteiktā vēstures posmā. Spilgts piemērs ir Lenijas Rīfenštāles darbi. Pēc viņas filmu noskatīšanās cilvēki sāka apvienoties nacistu biedrībās ASV un daudzviet Eiropā, jo gribēja līdzināties viņas filmu varoņiem. Filmas var atspoguļot un dokumentēt dažādus procesus, un pašas filmas ir vēstures liecinieces. Taču režisoriem uzņemšanas laukumā par to labāk nedomāt, citādi var sajukt prātā. 

Vai Lenija Rīfenštāle bija slikta režisore?

Nē, viņa bija laba režisore. Viņa bija izcila režisore. Lenijai Rīfenštālei bija visi līdzekļi, lai uzņemtu tādas filmas, kādas viņa vēlējās uzņemt. Viņai tika dotas visas iespējas, par kurām sapņotu jebkurš režisors. Viņai bija pieejams tāds budžets, kāds bija nepieciešams, lai īstenotu viņas ieceres. Lenija Rīfenštāle veidoja lieliskas filmas šausmīgā situācijā. Ideoloģiskais fons bija briesmīgs.   

Cik nozīmīgs jums ir identitātes jautājums: jūs esat grieķis, taču gandrīz visu mūžu dzīvojat Francijā. Kā jūs sevi definējat – kā grieķi, francūzi, eiropieti? 

Man ir dubultidentitāte – esmu grieķis un francūzis. Cilvēks nekad nezaudē savu identitāti. Man ir svarīgi būt eiropietim. Diemžēl pašlaik Eiropa nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Eiropa mums visiem ir vitāli nepieciešama. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir civilizācijas šūpulis un no senatnes viss ir noticis šeit – gan vislabākais, gan vissliktākais cilvēces vēsturē. Filosofija, māksla, apgaismība – un arī slepkavības. Eiropa ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir eksistējušas koncentrācijas nometnes. Tikušas radītas zonas, lai masveidā iznīcinātu cilvēkus. Vienotās Eiropas ideja vienmēr ir bijusi pozitīva, taču tā neattīstās pareizajā virzienā. 

Savā daiļradē vienmēr esat bijis politiski aktīvs. Kāpēc jūs ieinteresēja politiski orientēta māksla?

Noskatieties jebkuru no manām filmām – tās joprojām ir aktuālas un jaudīgas. Gan Z (1969), gan Atzīšanās/L’aveu/The Confession (1970), gan Aplenkuma stāvoklis/État de siège/State of Siege (1972). Allaž esmu centies vairāk runāt par cilvēkiem nekā par ideoloģiju. Manas filmas stāsta par to, kā cilvēki cieš no politiskās sistēmas spiediena. Diemžēl pagājušajās desmitgadēs nekas nav mainījies. Diktatori joprojām ir diktatori. Kā tas bija komunisma valstīs, tā tas ir joprojām. Kā tas bija Latīņamerikas valstīs, tā tas ir joprojām. 

Katram režisoram vajadzētu aizdomāties, kāda būs viņa filmas filosofija, ko tā vēstīs sabiedrībai. Vērtības paliek nemainīgas – brīvība, vienlīdzība, demokrātija. Ir jācīnās pret diktatūru un netaisnīgumu.

Vai gadu garumā ir mainījies veids, kā uzņemat filmas? Vai ir mainījies jūsu domāšanas veids un darbības principi? 

Man ir divi galvenie principi. Pirmkārt, katram stāstam piemīt savs stils, tāpēc divas filmas nevar būt vienādas. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka kino ir arī izklaide un šovs. Tā tas arī ir jārada. Dodoties uz kinoteātri, skatītāji vēlas redzēt šovu, nevis klausīties politiski vai ideoloģiski iekrāsotu lekciju. 

Kino industrijā daudz kas ir kardināli mainījies tehnoloģiju attīstības rezultātā. Mainījusies arī publika. Kad sāku strādāt, filmās viss bija jāparāda maksimāli skaidri: cilvēks iziet no mājas, iesēžas auto un dodas uz biroju. Tagad viņš iziet no mājas un uzreiz nokļūst birojā. Mēs daudz ko varam izlaist, un skatītājiem nerodas jautājumi. Mainījies filmēšanas stils – kamera var nepārtraukti kustēties, bet agrāk šāds attēls publikai nebija pieņemams. Mainījušies montāžas principi, apgaismojums filmēšanas laukumā un daudz kas cits. 

Vai mēdzat aizdomāties par to, kā cilvēki mūsdienās skatās filmas – ne tikai uz lielā ekrāna, bet arī savos viedtālruņos un citās ierīcēs? Ekrāna izmērs kļūst arvien mazāks. 

Tas ir visdrausmīgākais! Patiesībā tas ir vissliktākais, kas var notikt. Filmas ir jāskatās kinoteātros. Daudziem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ nav šādas iespējas, bet viņiem vismaz ir pieejama televīzija. Vēlams, lai ekrāns būtu pietiekami liels, bet tam nevajadzētu būt tālruņa ekrānam. 

Esmu ASV Kinoakadēmijas biedrs un piedalos balsojumā par Oskara ieguvējiem. Pirms balsošanas skatījos Sema Mendesa kara drāmu 1917 (2019) televizora ekrānā. Pēc tam kopā ar dēlu aizgāju uz kinoteātri, lai noskatītos to vēlreiz. Uz lielā ekrāna varēju pamanīt detaļas, kas pazūd mazākā ekrānā. Filmā 1917 ir daudz unikālu mirkļu, kas iedarbojas, ja redzat tos uz lielā ekrāna un fiziski sajūtat, cik baiss ir karš. Piemēram, filmā ir epizode, kurā viens no galvenajiem varoņiem iekrīt zemē un viņa roka ietriecas līķī.

1917 uz mani atstāja dziļu iespaidu. Apbrīnoju režisoru Semu Mendesu un to, ka viņam izdevās pārliecināt producentus radīt šādu darbu. Agrāk cilvēki, kuru pienākums ir pelnīt naudu, neko tādu neakceptētu. Tas ir kļuvis iespējams arī tāpēc, ka ir mainījusies auditorija. Jauni skatītāji grib redzēt šādas filmas, kuras ir pietuvinātas realitātei. 

Kāpēc jums pašam joprojām ir vajadzīgs kino? 

Es gribu stāstīt stāstus kinovalodā, caur attēliem. Tas ir sabiedrības vērošanas veids. Režisors, kad ir pabeidzis vienas filmas uzņemšanu un gatavojas nākamajai, var pētīt sabiedrībā notiekošo, analizēt politisko un ideoloģisko situāciju. Uzkrāto informāciju autors var likt lietā un uzņemt tādu filmu, kādu viņš vēlas uzņemt. Es neesmu nevienas partijas biedrs. Esmu kino un mākslas kopienas daļa, es uzņemu filmas, kad jūtu, ka varu būt noderīgs kino un mākslas pasaulei, un kad man ir piemērots stāsts. 

Kad man piedāvāja kļūt par Francijas sinematēkas prezidentu, uzreiz piekritu – šajā amatā varu efektīvāk aizsargāt kinomākslu un rūpēties par to. Francijas sinematēkā demonstrējam ļoti daudz filmu, turklāt rādām tādus darbus, kādus neredzēsiet nekur citur. Kino ir mana dzīve, mana kaisle un arī mana bauda. Kino nav futbola spēle, kuru noskatāties un pēc nedēļas aizmirstat. Kino ir izglītošanas funkcija, tas mudina sākt domāt citādi, aicina iepazīt jaunas lietas, jaunus cilvēkus.

Kā tieši varat aizsargāt kino? Vai šāda aizsardzība tam ir nepieciešama?

Tas, kas pirmām kārtām ir nepieciešams, ir katras valsts vēlme un apņēmība atbalstīt savu nacionālo kino. Katrā valstī ir izglītības sistēma, nacionālā opera, nacionālais teātris, nacionālais mākslas muzejs – tāpat ir jābūt arī nacionālajam kino. Lai tas varētu pastāvēt, ir nepieciešama politiskā griba. Francijā šāda griba ir – kino šeit ir spēcīgs, jo darbojas efektīvs atbalsta mehānisms. Tas sākās pirms sešdesmit gadiem, kad prezidents Šarls de Golls paziņoja – mums ir vajadzīgs savs kino.

Valdība vienmēr ir piekritusi šai idejai – Francijā radītā kino atbalsta sistēma ir elastīga, tā reaģē uz pārmaiņām un adaptējas, ņemot vērā notiekošo televīzijā, digitālajās platformās un citos izplatīšanas kanālos. Pateicoties valsts atbalstam, Francijas kinematogrāfisti spēj rast risinājumu dažādās situācijās, piemēram, kā sadzīvot ar Netflix.

Gan savas agrīnās filmas, gan tās, kuras ir tapušas pēdējos gados, varēju uzņemt tikai Francijā – citur tas nebūtu bijis iespējams. Ne Holivudā, ne Grieķijā. Pateicoties Francijā eksistējošajai sistēmai, es guvu pirmo kino radīšanas baudu un pārliecību, ka varu pilnvērtīgi strādāt un īstenot savas idejas. 

Vai karjeras sākumā jūs saskārāties ar daudzām grūtībām?

Kad sāku uzņemt filmas, nācās dzirdēt, ka manis izvēlētajai tēmai – politikai – nav nekā kopīga ar kino. Daudziem šķita, ka filmās nevar rādīt politiku un runāt par to. Savukārt pašlaik regulāri dzirdam, ka māksla ir politiska. Mums patīk būt politiski aktīviem, to redzam arī vizuālajā mākslā – daudzas izstādes tiek raksturotas kā politisks vēstījums. Māksla var būt politiska. Iespējams, tā ir kļuvusi pārāk politizēta, bet tajā pašā laikā tas ir nepieciešams. Mākslai, un jo īpaši kino kā vienai no vispopulārākajām mākslas nozarēm, ir jārunā par sabiedrības stāvokli un mūsdienu cilvēkiem. Senie grieķi sāka to darīt pirms divdesmit pieciem gadsimtiem. Viņu radītais joprojām ir dzīvs – grieķu lugas tiek iestudētas visā pasaulē. Dramaturģija un kino ir radniecīgas jomas – tās runā par cilvēku. 

Vai kino jūs joprojām pārsteidz?

Jaunie režisori mani nemitīgi pārsteidz. Es apmeklēju kinoteātrus jau ilgāk nekā pusgadsimtu un redzu, ka katra paaudze rada savu kino. Francijā ik gadu tiek uzņemtas 250–300 pilnmetrāžas filmu, to vidū ir 25–30 debijas darbu. Tas ir svarīgs rādītājs. Par laimi, katru reizi, kad skatos filmu, mani gaida kāds pārsteigums.

Francijā aktīvi darbojas sievietes režisores, ar to esam unikāli pasaules kontekstā. Mani pārsteidz sieviešu radītās filmas – režisores ienes jaunu jūtīgumu. Man ir interesanti uzzināt, kā viņas redz pasauli un ataino to uz ekrāna. Tās nav heroiskas vai antiheroiskas filmas, kādas uzņem vīrieši. Sieviešu darbos plūst dzīve, un autores to parāda, kā viņas to jūt. Vārdam "dzīve" ir liela nozīme, jo sievietes rada jaunu dzīvību. Sieviete ir jaunas dzīves sākums. Kas mums dod dzīvību, ja ne sieviete? Tas pats par sevi ir pārsteidzoši. 

Man ļoti patīk komēdijas ar jēgu, filmas, kuras skatoties var pasmieties stundu vai divas. Saviem mazbērniem nesen rādīju Čārlija Čaplina Modernos laikus/Modern Times (1936). Viņi bija sajūsmā. Šajā darbā Čaplins runā par šodienu. Visas problēmas, kurām viņš pieskaras, ir aktuālas arī mums. Labi, ka var pasmieties, bet filma liek domāt. Tāds pats efekts ir arī Bastera Kītona darbiem. Daži mākslinieki paveikuši neordināras lietas mēmajā kino – piemēram, Stens Lorels un Olivers Hārdijs. Viņi strādāja XX gadsimta 20.–50. gados, bet viņu atstātais mantojums ir tuvs mūsdienu mentalitātei, filosofijai un domāšanas veidam.  

Ja jūs varētu uzaicināt vakariņās dažus režisorus no kino vēstures, kuri tie būtu?

Varu nosaukt tik daudz vārdu! Tie būtu Čārlijs Čaplins, Vitorio de Sika... Mēs organizējam šādus sarīkojumus Francijas sinematēkā – aicinām pagātnes varoņus, kuri runā ar mums caur savām filmām. Nesen pie mums viesojās režisors, scenārists un producents Džeimss Aivorijs. Viņš rādīja savas filmas. Man bija iespēja aiziet ar viņu vakariņās. Es biju laimīgs pavadīt laiku ar mākslinieku, kurš uzņem fantastiskas filmas. Tāds kino man patīk. 

Vai kino spēj darīt cilvēkus laimīgus?

Laimīgus? Kā lai noformulē, ko nozīmē būt laimīgam. Pārsvarā cilvēki vēlas būt laimīgi nepārtraukti, bet tas nav iespējams. Es biju laimīgs, kad piedzima mans pirmais bērns. Pēc tam arī otrais un trešais. Esmu laimīgs, kad redzu, ka kaut kas notiek. Esmu laimīgs, kad cilvēki mēģina apturēt karu. Lielāko mūža daļu noteikti esmu bijis laimīgs.

Top komentāri

Nav taisnība!
N
Varoņi ir vienmēr. Kaut vai Frensis Lē (Lī) jaunā filmā ''Amonīte''. Nemaz nerunājot par Ermana ''Viktoriju un Albertu'' un daudzām citām filmām.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja