Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 15. augusts
Dzelde, Zenta, Zelda

Lefkoja – mājdzīvnieks, kas nečāpo. Intervija ar mūziķi Ingu Baušķenieku

Ingus Baušķenieks Bruņurupuča dienā publicējis jaunu soloalbumu Mana pasaule. Tas izskan kā vienā elpas vilcienā, ja vien elpas vilciens spētu ilgt četrdesmit minūšu.

Kādā vēlā pavasara pēcpusdienā Ingus Baušķenieks feisbukā, kur viņš vai ik dienu liek savas ar podziņu telefonu uzņemto bilžu galerijas, publicēja pavisam īsu ierakstu – "3:0". Daudzie viņa sekotāji šajā sociālajā tīklā, kuri tobrīd nebija pie televizoriem, droši vien nosprieda, ka pašlaik notiek kāda svarīga sporta spēle, Baušķenieks nejauši gadījies vietā (piemēram, Gaujā), kur to visi pie alus glāzēm nokrauta galda skatās, kliegdami: "Sarauj, Latvija!", un tagad viņš šādā veidā ironiski pauž savu attieksmi pret šīm kauslībām. Patiesībā tas bija ar panākumiem vainagojies deviņu jaunā albuma Mana pasaule dziesmu vienķermenības iegūšanas mēģinājums ar apstrādes jeb māsterēšanas metodēm, ko Ingus pats dēvē par visvienkāršākajām, bet, kad mūsu sarunas sākumā detalizēti sāk par tām stāstīt, kļūst skaidrs, ka tās pieprot tikai viens cilvēks visā pasaulē, un tas ir Ingus Baušķenieks tieši 2022. gada vēlā pavasarī.

Savus ierakstus viņš uztver un veido kā veselumu. Jaunā albuma gabaliņi radušies dažādos laikos, un trīs no tiem, kas skanējuma ziņā šķita neiederīgi ("lec ārā, nav uzvilkti, kā vajag"), izdevās iedabūt tai vienķermenības sajūtā, un to arī tas "trīs-kols-nulle" nozīmēja. Nebija nekāds futbols vai basketbols. Vienkārši ar visām trim dziesmām bija izdevies tas, kas iecerēts, – albums izskan kā vienā elpas vilcienā, ja vien elpas vilciens spētu ilgt četrdesmit minūšu. Nākamajā dienā tas tika publicēts Bandcamp – vietnē, kur var noklausīties visus mūziķa darbus, jo Spotify atrodamas tikai citu izdevēju izlases – gan Dzelteno pastnieku, gan Ingus Baušķenieka solo.

Mūziķa tēvs gleznoja, bet Ingus rada mākslas darbus mūzikā, detaļas izstrādājot līdz sīkākajām niansēm. Ja ir kāds koncerts, kurā uzstājas vairākas grupas, Ingus Baušķenieks ar Dzeltenajiem pastniekiem vislabprātāk spēlē pirmais, lai visas viņa sakrāmētās un saslēgtās skaņu mašīnas netiktu lieku reizi kustinātas. Tāpat ir viņa dzīvoklī studijā, kuras viesi zina, ka mobilos telefonus te darbināt nedrīkst. Ingus Baušķenieka istabas kopiju var vērot Jaunā Rīgas teātra izrādes Dieviņš pillā scenogrāfijā, un arī vienā no ikgadējiem Radio NABA kalendāriem tā redzama visā savā skaistumā ar pašu saimnieku, kas istabas stūrī kūpina smēķi. Ingus izrādei Dieviņš pillā radījis mūziku. "Es to šausmīgi rūpīgi darīju – jutos pagodināts, ka uzaicināja, jo man Alvis Hermanis ir absolūti režisors numur nulle (kas ir pirms pirmā), un ne es no dzejas kaut ko jēdzu, ne konkrēti no Ņurbuļa dzejas, un ko es te tagad sākšu gramstīties ar savām rupjajām rokām? No sākuma biju rakstījis tādu biklu zīmīti – man ir viena tāda kriminālā autoritāte, kam prasīt, vai piekrist šim pasākumam vai tomēr tā būtu rupjība un nepareizi. Bet Tīrons man tajā brīdī laikam neatbildēja, un domāju – nu labi, ņemšu un darīšu, bet tad bija jautājums, kādā lenķī pieiet tam, lai neuzvestos stulbi? Tad daudzmaz kaut kā sanāca," par savu darbu pie 2018. gada izrādes stāsta Ingus.

Tie, kas ir ciemojušies pie Ingus Baušķenieka un ar viņu kopā klausījušies mūziku, ir redzējuši, kā namatēvs laiku pa laikam atver lielu A4 izmēra kladi un kaut ko pieraksta. Šīs piezīmes domātas paša zināšanai, lai kaut kāda ar konkrēto ierakstu tieši vai netieši saistīta doma neaizmirstos, un Ingus vecākais dēls Matīss esot izteicis vēlēšanos, ka gribētu, lai viņam paliek tieši šīs pierakstu klades. Ko ar tām darīs, tas jau cits jautājums. Mūzikai Matīss savu dzīvi nav atdevis, toties vectēva Ausekļa talanta mantinieks ir Emīls – Ingus otrais dēls. "Ar to viņš arī nodarbojas, bet žanros, ar kuriem absolūti neesmu pazīstams, tāpēc baidos nosaukt, jo tas būtu tāpat kā sajaukt Deep Purple ar Madonnu. Esmu redzējis dažas Emīla izpausmes, un ir skaidrs, ka mana tētiņa talants ir tā – piu! – pārlēcis. Matīsam tas nepiemīt nemaz. Ja viņš uzzīmēs kaķi, tas neizkatīsies pēc kaķa. Emīls ar pāris rimbuļiem uzzīmē seju, un tu redzi, ko tā seja domā. Turklāt viņš nemācās nekādā elites skolā, bet dziļākajā Ziepīša stūrī," stāsta Ingus par dēlu, kura aiz gara laika uzzīmētais pārsteidza visus viņa tēva pagājušā gada dzimšanas dienas viesus. Tagad šis zīmējums ir atradis vietu pie kādas no sienām.

Ingus daudz un ar milzīga aizkustinājuma izteiksmi (kā to bez mazākās liekulības prot tikai viņš) stāsta par savu Lefkoju – tā ir puķe, kas patiesībā nav lefkoja, bet viņu tā sauc. Mūsu sarunas laikā tai ir trīsdesmit astoņas lapiņas (katrai ir arī vārds un piefiksēts izplaukšanas datums), un katru no tām mūziķis ik rītu rūpīgi apsmidzina, jo atklājis, ka šādā veidā puķe jūtas labi, sliecoties uz saules jeb loga pusi. "Laiku pa laikam, kad tā palikusi līka, es pagriežu puķu podu, ar maigu striķīti piesienu pie loga roktura, lai nenogāžas, jo liels tas koks jau ir. Vispār tā ļoti savdabīgi uzvedas. Katru rītu skatos, kas ar to notiek."

Man līdzīgi ir ar kartupeļpalmu puķu podā, kas aug istabā, kopš sākās festivāls Kartupeļpalma. Ik rudeni tas nokalst un pavasarī atkal aug no jauna. Ar katru gadu arvien vairāk asniņu, kas izaug par stumbriem, jo arī festivāls paplašinās. Nokaltušajiem ļauju turpat uz poda malas palikt.

Audz līdzi savai palmai! Es nokaltušās lapas lieku atsevišķā vāzē. Nemetu ārā miskastē.

Jo var taču priecāties arī par nokaltušām un uz galda sakritušām dzeltenu tulpju ziedlapiņām.

Bišķi sit uz nekrofiliju tas viss kopā. Bet, ja man grib uzdāvināt vēl kādu augu, es stopēju un saku: nē, nē, nē! Man jau pietiek. Vēl ir otra puķe, ko vajag apliet tikai reizi mēnesī – tieši šādā režīmā tā labi jūtas. Sauksim tās par mājdzīvniekiem, kas nečāpo. Bet par to Lefkoju – man burtiski šķiet, ka tā kaut kādā veidā zīmē manu dzīvi. Ir sajūta, ka tas, kas manī notiek, atspoguļojas augā. Vairāk neko nevaru pateikt. Nevaru apgalvot, ka šo valodu pilnībā saprotu, bet ir skaidrs, ka šis augs runā un tam ir visciešākā sakarība ar mani kā tādu, kas ar viņu šeit dzīvo, uzpasē, aplūko, priecājas un jūt līdzi – sakars tur ir totāls.

Pašlaik jaunās panku paaudzes vidū populāra ir grupas ŠŅK izpildītā Dzelteno pastnieku dziesma Kāpēc tu mani negribi, kas tematiski labi iederas tās repertuārā kopā ar Nevajadzīgs un Visi mani draugi mani ienīst. Reiz jau teici, ka šī versija tev patīk, bet vai ir izdevies ŠŅK dzirdēt arī koncertā?

Nē, to esmu redzējis tikai televizorā. Koncertā nav sanācis. Pēdējā laikā es maz šos priekus ķeru. Savā ziņā tas ir askētiski, skaisti un labi, jo tajos retajos gadījumos, kad mani dzīve ir nolikusi situācijā, ka esmu kādā koncertā, filmas seansā vai teātrī, tas sagadās uz tik ilgi gaidījušas auglīgas augsnes, ka iekrīt brīnumaini labi. No otras puses, tas, cik maz es kaut ko skatos un redzu, ir briesmīgi. Tas, cik daudz šeit ir to muzicējošo cilvēku, man ir neizprotams brīnums. Kad tu kaut kur pa kaut kādiem stūriem ieraugi, cik tā visa ir ļoti, ļoti daudz.

Atceros, ka tev, līdzīgi kā man, liels atklājums pirms pāris gadiem bija jaunā dziedātāja Keitija Bārbale.

Ja šo te, ko viņa mājās ar telefonu un kompīti uztaisa un kas ir lielisks kā ieraksts, noliktu uz skatuves, tas gan tehniski, gan finansiāli un darbietilpīgi būtu drausmīgs gigaterapasākums. Tas būtu brīnišķīgi, ja tas varētu realizēties. Nezinu, vai viņai pašai to gribētos. Keitijai ir ārkārtīgi laba mūzikas instrumentālā puse, un kurš noticēs, ka šī meitene ar ģitāru spēj taisīt kaut ko labu arī instrumentāli? Man nešķiet labi, ka viņa ir ieslodzīta formātā "meitene ar ģitāru".

Tagad aktuālajās grupās spēlē jau gadu desmitiem mums zināmu cilvēku atvases. Tikko pieminētajā meiteņu pankgrupā ŠŅK ir apvienību Yulunga un Suņa stunda Jāņa Kalves meita, Nikotīņos ir tagadējā Dzelteno pastnieku dalībnieka Uģa Vītiņa dēls, grupas Pauls Raimonds līderis ir Cuba Cafe Arņa Bikšus dēls, Alejās ir N.S.R.D. darbībās savulaik iesaistītā Imanta Žodžika, Gaujas un Nabaklab izveidotāja Jāņa Vītola, aktieru Daces Vītolas, Gunas Zariņas un Ģirta Ēča bērni. Arī Pastniekos tagad pie bungām ir Nila Īles dēls Fabiass.

Sanāca visa tā bungošana kaut kā karmiski cēloņsakarīgi. Kad atnāca pavasaris ar piedāvājumiem kaut kur uzspēlēt, mēs bijām ar Pastniekiem ierakstā līdz ausīm trīs reizes nedēļā. Absolūti regulāri. Un es to negribēju nekādā veidā pārtraukt, jo visi tie aparāti – roboti – man ir sastāva darbībā, un es negribu tos jaukt ārā, lai ieraksts varētu netraucēti turpināties. Domājām, ko darīt, un atgriezāmies pie domas par īstu bundzinieku. Bet ko un kā? Fabiass mums bija zināms, ka mācās, un gan jau arī talantīgs. Sazvanījāmies, sarakstījāmies, un viņš saka "jā", jo viņam patīk Pastnieku mūzika. Tad mums bija astoņi mēģinājumi līdz pirmajam koncertam, un, izrādās, ir pilnīgs zars – viņš ir bērns, nevis bundzinieks. Visi satriekti. Toties viņam ir daudzas labas īpašības – viena lieta, viņš ir ļoti saticīgs, nav problēmu uzklausīt, ko no viņa lūdz, prasa vai grib, un savos gados ātri spējīgs attīstīties. Pārsteidzoši skaisti iznāca tas, ka mēģinājumu periodā viņš tiktāl uzlabojās, ka tika līdz gatavībai ar mums spēlēt.

Man sanāca viens skaists gājiens attiecībā uz basa spēlēšanu. Es biju uz pirmo no mēģinājumiem aizmirsis mājās pedāļu kasti. Kāds man saka: nospēlē bez tiem pedāļiem. Es izbolu acis: kā!? Ā, tā? Nu, labi. Iespraužu to basu un jūtu, ka baigi foršā skaņa, kas nav sačakarēta ar pedāļiem. Ir pilnīgi citāda dinamika, dažus gabalus spēlēt ir vieglāk, dažus grūtāk, bet notis ir skaidrākas. Vairāk jūt, kur kas ķeras, bet citos ir ļoti labi tas, ka tu esi dzīvs. Un tagad vēl kombinācijā ar to, ka Fabiass sāk arvien labāk spēlēt, es kaut kādā pēdējā mēģinājumā sev atradu tādu sajūtu, par ko nez cik gadus man nebija prātā, ka tāda vispār var būt: man patīk nodarboties ar to, ko sauc par spēlēšanu! Īpaši kaut kādā gabalā, ko es māku spēlēt.

Pēdējā mēģinājumā konstatēju, ka pa šo mikroattīstības posmu ir iznācis tā, ka Fabiasam ir savs spēles stils, kas šķiet šaušalīga vērtība un mūsdienās nav plaši sastopama parādība. Viņš spēlē, pilda uzdevumus, kas viņam uzlikti, pamatojoties uz to, ko viņš var un kas viņam ir. Tas kopā ir izveidojis kaut kādu augu, kam ir tāda un tāda kompozīcija, kas ir atšķrīga no tā, kā to dara citi. Šādas sajūtas es neatceros – skatuvi atceros tikai kā stresu un problēmu, bet tagad ir veselas garas sekcijas, kurās es to daru ar prieku. Neiedomājamas lietas, kā var kaut kas mainīties! Un tā kompozīcija, kad tev ir jauns cilvēks – īsts bundzinieks –, ar ko tu kopā spēlē, ar to, ka tas bass ir aizvācis projām to, kas licies vajadzīgs, bet izrādījies traucējošs – bass ir dzīvs, un bundzinieks jauns. Kopā tas man deva sajūtu, ko atceros tikai no agrās jaunības, piemēram, cik es biju iedvesmots, kad dabūju jaunu sintezatoru.

Laikam tagad saprotu, kāpēc 4. maija valsts svētku koncertā pie Kongresu nama domāju, kāpēc man tik ļoti šodien patīk klausīties tavā basģitārā.

Pirmkārt, no tā, ka pats jūties labi, kad dari to. Fabiasam vājā daļa ir vienādu tempu turēšana dažādās struktūras daļās. Pēdējā koncertā mans bass skanēja skaļi un stipri uz skatuves (Jānim Krauklim bija labs aparāts), tās bungas kontrolē iegriežot diezgan maz, un es jūtu, kas ir noticis. Noticis ir tas, ka mēs sākam spēlēt dziesmu, es jūtu, ka Fabiass ir bišķi ne tajā tempā, bet es esmu tik skaļš, ka faktiski pārņemu vadību, un iznāk tā, ka motors esmu es, nevis bundzinieks. Man ir skaidrs, kādā tempā, kādā noskaņā tiem konkrētajiem gabaliem ir labi būt, un, tā kā esmu diezgan balsstiesīgs šajā situācijā, redzu, ka Fabiass ātri pieskaņojas un viss sāk notikt pareizi.

Šaubos, vai kāds kādreiz tādu kompozīciju ir darījis. Tāds tas pēdējais joks. Ja spēlē mašīna, visi tempi ir noteikti, bet, ja dzīvs bundzinieks, tad viss rodas uz vietas. Bija domas, ka viņam vajadzētu klausīties metronomu, bet šīs visas lietas es slauku nost momentāli un totāli, liekot uz to, ka pilnībā jākoncentrējas uz savu uztveri, ka tu domā līdzi, ko tu dari, un pievērs visu uzmanību tam, aizvācot gadžetus, arī metronomu un pierakstus. Par lapām mēģinājumā es teicu: vāc nost, tev viss ir jāzina no galvas, lai vari koncentrēties uz to, kas notiek, nevis uz lasīšanas procesu.

Man tieši tāpat ir ar intervijām. Ja priekšā ir lapa ar sagatavotiem jautājumiem, smadzenes un jebkāda improvizācija atslēdzas, tu paļaujies tikai uz jau sagatavoto. Tavs soloalbums nu ir gatavs, bet kā ar Pastnieku jaunajiem ierakstiem?

To tagad esmu apturējis. Iesākām mēs iedvesmoti – augstā lēcienā un pacilājumā, bet šī ziema plus man pašam personiski, un vēl tas karš... Tam sākoties, mēs nobraucām vēl kādas trīs nedēļas, vienkārši cenšoties turpināt darīt to, ko esam sākuši, bet noskaņa taču ir baiga! Un vēl pārslodze ar to, ko es biju savā aušībā iecerējis, – ka mēģinājumi koncertiem būs vēl paralēla slodze klāt ieraksta darbiem, ka tie nemazināsies. Izrādījās, ka kļūdījos. Tā nevar. Mēs bijām sešdesmit trīs reizes nodarbojušies kopš rudens, bet realitātē ir ierakstīti trīs gabali un divi tādi, kuriem vēl ir vajadzīgs kaut kas klāt. Bet iecere bija grandioza, un, kā jau dažreiz gadās ar grandiozām iecerēm... Kā tas būs nākotnē, es nezinu.

Kad klausījāmies albumu, tu teici, ka šodien ir Krupja diena. Pēc kāda kalendāra?

Pēc Mēness kalendāra. Katra diena, kopš uzlec mēness, ir ar savu simbolu, nokrāsu, īpašībām, un šīs dienas apzīmējums ir krupis. Un dziesmu listē arī krupis ir ne bez sakara ar to mēness krupi. Tas nav par dzīvnieku tikai, bet viss kopā. Fantāzijas. Vissvarīgākais mēness ciklā ir, vai tas aug vai dilst. Krupis ir divdesmit sestā mēneša diena. Fāžu maiņa ir visnozīmīgākā, tā atgādina cilvēka mūžu. Bērnība, jaunība, brieduma gadi, vecums... Attiecīgi ar savām īpašībām. Tās mēness dienas ir ik pa laikam tā kā labvēlīgākas, nelabvēlīgākas. Labvēlīgo augoša mēness laikā ir dominējoši vairāk. Otrā pusē biežākas ir tās sliktās, kas atbilst sajūtām.

Man stāstīja, ka tu tās ņemot vērā.

Tas notiek jau apmēram četrpadsmit gadu. Septītajā gadā mani kaut kā šitajā iebraucināja aiz neuzmanības, un tā arī tas ir palicis. Kad es vēl griezu bārdu, es to darīju tikai tajās dienas, kad var griezt matus. Kad vienreiz izdari ne tajā dienā, kā kalendārā rakstīts, momentā notiek kaut kas tāds… Ja arī tā ir kaut kāda sakritība, ka kaut kas notiek ne tā, tad tādā mērā, ka es labāk vairs neeksperimentēju. Pirms divdesmit gadiem man likās, ka tā ir tāda zona, kas eksakti un zinātniski nepakļausies analīzei un izprašanai, bet pēdējā laikā man tā vairs neliekas. Notiek tādi un šitādi atklājumi, arvien tālāk tiek, un tagad man šķiet, ka tas ir tikai laika jautājums. It kā varētu spriedelēt par to, kā dzīve būtu gājusi, ja ne tā tiktu darīts, bet, ja tā nenotika, tātad arī nevarēja notikt citādi. Tāpat kā ar biljarda bumbiņām – ja ir uzsists šādi, kustība izriet tāda un tā nevar būt citāda. Bet tās kustības ir smalkākas, un kvantu darīšanas ir savās īpašībās atšķirīgas no aritmētikas jeb mūsu mēroga lietām. Tie mērogi ir pilnīgi citi, un tur, iespējams, ir pilnīgi citi likumi, un tie veido sakni, uz kuras sēžam mēs. Sēžam uz tiem pamatiem, kuri, iespējams, ir pilnīgi citādi, nekā mēs tos iedomājamies. Līdz ar to arī mana iedoma un salīdzinājums ar biljarda nūjas sitienu var būt pilnīgi nepareizs.

Par taustāmo formātu – plati – tev jau citi jautājuši, un tu atbildēji, ka nebūs.

Tas prasa piecus tūkstošus. Vakar vienam draugam ierakstīju lentē, un viņš dikti priecājās. Tādā formātā var dabūt. Nezinu, vai tu jutīsi to starpību no cipariem.

Tāpēc pirms ciemošanās albumu vietnē Bandcamp neklausījos – nolēmu labāk pirmoreiz pie tevis.

Tā tas arī ir domāts. Šeit skan tā, kā man ir licies, kā tam būtu jāskan. Cik labi man tas ir izdevies, tā jau ir cita lieta, bet nu vismaz virzīts tas ir uz to. Ieciparoto esmu paklausījies no kompja – tāda, kāds tas ir no Ķīnas nācis, kā tas ir, un nesaklausīju neko, kas man liktu domāt, ka esmu kļūdījies un ka tas neder priekš tā formāta – tur viss skan. Zemie toņi nenolasās dažās vietās, bet braukt brauc. Par to vāku – lai ieliktu ierakstu Bandcamp, vajag noformējumu. Ko darīs? Es zinu, kā tas ir, – taisīt albumiem vākus. Man ir diezgan liela pieredze, bet Bandcamp ir vienīgā vieta, kur es esmu redzams, un tie pēdējie dominējošie ieraksti bija filmām radītā mūzika – seši albumi. Tur viss uz ātro. Bija skaidrs, ka šo es nevaru taisīt pēc tā paša principa, un tam ir jāatšķiras.

Pļāpājām ar Ēriku (Ērika Tālberga – meiteņu grupas Ivars bez F basģitāriste – U. R.) par to, un viņai pieder ideja, ka tam ir jābūt portretam, jo tā ir mana pasaule. Uztaisījām sesiju uz kādu stundu. Tapa apmēram simt bilžu. Vispirms meklēju, kur var dabūt kvadrātu, kur likt uzrakstus. Tad sapratu, ka štrunts ar uzrakstiem. Platei, kas stāv veikalā, tos vajag, bet "bandkampā" uzraksti Ingus Baušķenieks un Mana pasaule turpat blakus ir. Pirmās plates, uz kurām nekas nav rakstīts, cik man zināms, ir ceturtais Led Zeppelin albums, uz kura vāka ir vecis ar žagaru saišķi, un pirmais King Crimson albums vēl dažus gadus pirms tam.

Sava albuma publicēšanā vairs neņēmu vērā tās dienas, bet tā skaitījās Bruņurupuča diena.

Kā tev šķiet, vai cilvēku vidējais mūža ilgums pēdējos simt gados palielinās, pateicoties iespējām daudz vairāk un dažādos veidos izmantot mūziku?

Nu, spotifajs, manuprāt, varētu to mūžu tieši saīsināt, bet tik un tā sauksim šo par dienas frāzi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja