Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Netici visam, ko saka Elektra. Intervija ar operdziedātāju Valtraudi Meieri

Ja kādu Eiropas operdziedātāju var dēvēt par leģendu, tā ir Valtraude Meiere. Intervijas dižā vācu māksliniece sniedz reti, taču piekrita sarunai ar KDi par sev būtiskām tēmām

Līdz 5. augustam Ēksanprovansas festivāla digitālajā platformā varēs noskatīties franču režisora Patrisa Šero (1944–2013) pēdējo izrādi – Riharda Štrausa operu Elektra. Tā iemūžināta 2013. gada vasarā, un pēc dažiem mēnešiem izcilais kino un teātra meistars Patriss Šero aizgāja mūžībā. Titullomu atveidoja vācu dramatiskais soprāns Evelīna Herliciusa. Elektras māti Klitaimnestru tēloja viena no iecienītākajām Fransisa Šero aktrisēm – vācu mecosoprāns Valtraude Meiere, kuras vārds zelta burtiem ir ierakstīts operas vēsturē. Pie diriģenta pults – somu maestro Esa Peka Salonens.

Patrisa Šero iestudētā Elektra ir atzīta par mūsdienu klasiku, tā ir viena no emocionāli satricinošākajām, muzikāli un dramatiski iespaidīgākajām traģēdijas interpretācijām. Darbā ar šo režisoru neviens skatuves mākslinieks netaupīja spēkus, un kopā viņi radīja šedevru, kas spēj atklāt patiesību par cilvēka dabu. Pēc pirmizrādes Ēksanprovansā Francijas dienvidos izrādes dzīve turpinājās Milānā, Berlīnē, Helsinkos, Barselonā un Ņujorkā. Valtraude Meiere bija uzticīga Patrisa Šero iestudējumam un spēlēja Klitaimnestru visās šajās pilsētās. Režisora un dziedātājas simpātijas bija abpusējas – Valtraudes Meieres dalība Elektrā bija viens no iemesliem, kāpēc Patriss Šero piekrita piedāvājumam iestudēt Štrausa operu. Viņš sapņoja parādīt Klitaimnestras tēlu jaunā gaismā.

Ja kādu Eiropas opermākslinieci var nosaukt par leģendu, tā ir Valtraude Meiere. Četrdesmit četros karjeras gados viņa ir nodziedājusi 2500 izrāžu (neskaitot koncertus). Valtraude Meiere sev ir nodrošinājusi goda vietu opermākslas hierarhijā kā nepārspējama Riharda Vāgnera lomu interprete – Ortrūde (Loengrīns), Venera (Tanheizers), Zīglinde (Valkīra), Valtraute (Dievu mijkrēslis), Izolde (Tristans un Izolde) un Kundri (Parsifāls). Viņa guva sensacionālus panākumus Kundri partijā 1983. gada Baireitas festivālā un kļuva par tā ikonu. Kundri lomu Vāgnera mekā Valtraude Meiere dziedāja līdz 1993. gadam. Savukārt no 1993. līdz 1999. gadam Baireitā viņa tēloja Izoldi. Valtraudes Meieres sniegums šajās lomās tiek uzskatīts par etalonu. 2000. gadā Vāgnera festivālā māksliniece iejutās Zīglindes tēlā. 2018. gadā – pēc astoņpadsmit gadu pauzes – viņa atgriezās Baireitā, lai atveidotu Ortrūdi Loengrīna pirmizrādē, un tika sagaidīta ar ekstātiskām ovācijām. 

Valtraude Meiere ir guvusi atzinību arī itāļu un franču operā, ar savu muzikālo un dramatisko ekspresiju piepildot Eboli (Dons Karloss), Amnerisas (Aīda), Didonas (Trojieši) un Santucas (Zemnieka gods) lomu. Dziedātājas repertuārā ir gan mecosoprāna, gan dramatiskā soprāna partijas. 

Par īpašu notikumu opermākslā kļuva mākslinieces atvadas no viņas slavenākajām lomām: savu pēdējo Izoldi viņa nodziedāja 2015. gada vasarā Bavārijas Valsts operā Minhenē, pēdējo Kundri – 2016. gada pavasarī Berlīnes Valsts operā. Tādējādi noslēdzās būtisks posms Vāgnera mūzikas interpretācijas vēsturē. "Valtraudei Meierei ir ļoti individuāla pieeja Vāgneram. Tā ir gan analītiska, gan temperamentīga. Šai pieejai ir raksturīgs perfekts iekšējo sajūtu un prāta līdzsvars," teicis dziedātājas iecienītākais diriģents Daniels Barenboims, kura vadībā viņa dziedājusi Vāgneru gan Baireitas festivālā, gan Eiropas teātros.

Valtraude Meiere ir apveltīta ar unikālu auru un magnētismu. Katrā lomā aktrise demonstrē pilnīgu atdevi tēlam, izmantojot balsi kā vienu no varones rakstura veidošanas instrumentiem. Pati par sevi tā nav visskaistākā un visjaudīgākā balss, kādu mēs jebkad esam dzirdējuši, taču efekts, ko Valtraude Meiere panāk uz skatuves, ir fenomenāls. Viņas vokālā un dramatiskā meistarība ir paraugs citiem solistiem, Valtraude Meiere zina savas balss izteiksmes spēka noslēpumus – viņas varones piedzīvo nepārtrauktu transformācijas procesu, katrā taktī dziedātāja spēj mainīt noskaņojumu, balss krāsu un frāzējuma intensitāti. Viņas varones ir kaislīgas, bet mākslinieces sniegumā nekad nav pārmērības un pārspīlējuma. Izrāžu ierakstos var pārliecināties par Valtraudes Meieres izpildījuma perfekcionismu un dikcijas nevainojamību. Klausītājs saprot katru vārdu un sajūt tā emocionālo vēstījumu. Katrs vārds, katra zilbe kļūst par mūziku. Aktrise mūs pārceļ citā pasaulē. 

Valtraude Meiere ir dziedātāja ar stipru raksturu. Viņa ir nesatricināma un pragmatiska. Māksliniecei nav raksturīga sentimentalitāte, vismaz publiski viņa to neizrāda. Mūsu tikšanās sākumā, kad vēl nebija ieslēgts diktofons, pajautāju Valtraudei Meierei, vai viņai ir bijis žēl atvadīties no lielajām Vāgnera lomām un varbūt viņai tagad kaut kā pietrūkst. Valtraude Meiere uz mani strikti paskatījās un teica: "Nē, man nekā nepietrūkst. Man ir dzīve, ko dzīvot. Mums mūzikas pasaulē nav izveidojusies "atvadu kultūra" – veids, kā godpilni šķirties no lomām, kad pienāk laiks." Solistiem ir grūti apstāties, taču nav nekā sliktāka par apšaubāmas kvalitātes dziedāšanu: "Visam reiz pienāk beigas, un tas ir absolūti dabiski."

Paredzēts, ka 6. septembrī brīvdabas koncertā pie Berlīnes Valsts operas Valtraude Meiere maestro Daniela Barenboima vadībā piedalīsies Ludviga van Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā. Ja nākamajā sezonā viss notiks, kā plānots, 2021. gada pavasarī Berlīnes Valsts operā dzirdēsim mākslinieci Marselīnas lomā Volfganga Amadeja Mocarta komēdijas Figaro kāzas jauniestudējumā un Hērodejas lomā Riharda Štrausa drāmā Salome. Viņa turpinās sniegt kamermūzikas koncertus.

Intervijas Valtraude Meiere sniedz reti, taču piekrita sarunai ar KDi par savu sadarbību ar Patrisu Šero un viņa izrādi Elektra.

Kāpēc, jūsuprāt, 2013. gada Ēksanprovansas festivālā tapušais Elektras iestudējums ir tik nozīmīgs mūsdienu muzikālā teātra vēsturē?

Šī izrāde atklāj Elektras stāsta patiesību. Tā nevēsta kaut ko citu. Tā atklāj cilvēka dabas patiesību. Tas ir stāsts par ģimeni, dziļi traumētu, disfunkcionālu ģimeni. Patrisu Šero ļoti interesēja Sofokls. Šajā iestudējumā nav klišeju, kuras ir raksturīgas citām, tradicionālām Elektras interpretācijām, – tajās viss ir melns un balts, varoņi ir vai nu labi, vai slikti. Patriss Šero ieskatījās dziļāk viņu raksturos un atklāja, ka grieķu traģēdijā nav neviena varoņa, kuram nebūtu vainas apziņas. Tas padara šo izrādi daudz interesantāku. Patriss nepiedāvāja savu komentāru vai viedokli, kā to bieži dara citi režisori, viņš rūpīgi izstrādāja psiholoģisko pusi un centās parādīt, kas slēpjas cilvēkos, kurus redzam uz skatuves.   

No deviņdesmito gadu sākuma jums bija tuvas radošas attiecības ar Patrisu Šero. Kāda ir viņa loma jūsu dzīvē?

Milzīga loma. Viņa pirmais darbs, ko es redzēju, bija Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens jauniestudējums 1976. gada Baireitas festivālā. Tajā gadā es sāku savu profesionālo darbību teātrī. Uzvarēju konkursā un balvā saņēmu iespēju apmeklēt Baireitas festivālu. Nībelunga gredzenu diriģēja Pjērs Bulēzs. Pirms tam nekad nebiju dzirdējusi Vāgneru teātrī, un jau pirmajā izrādes sekundē es biju pārņemta ar to enerģiju un intensitāti, ko izstaroja mākslinieki uz skatuves. Tas vienmēr ir pats galvenais. Scenogrāfija, kostīmi un viss pārējais ir tikai palīglīdzekļi, kas kalpo tam, lai atklātu stāsta būtību. Patrisa Šero darbs mani uzreiz aizrāva.

Pirmo reizi mēs ar viņu sadarbojāmies Albāna Berga Voceka jauniestudējumā Parīzē (pirmizrāde Šatlē teātrī notika 1992. gadā – J. J.) un pēc tam Berlīnes Valsts operā. Vēlāk bija Vāgnera mūzika – Tristans un Izolde Milānas Teatro alla Scala 2007. gadā un Vēzendonkas dziesmas Luvrā 2010. gadā. Mūs ar Patrisu saistīja tuva draudzība, es vienmēr varēju viņam piezvanīt, ja man bija kādi jautājumi par lomu, teātri vai jebko citu. Viņš bija viens no tiem retajiem māksliniekiem, kurš skatījās uz tēlu no visām pusēm un meklēja atbildes tekstā. Viss, ko viņš darīja, bija sakņots tekstā. Patrisa izrādēs nekas nebija izdomāts un mākslīgi radīts. Atslēgas ir tekstā.  

Atceros, kā mēs sākām gatavošanos Tristana un Izoldes iestudējumam. Gadu pirms mēģinājumu sākuma mēs kopā ar Patrisu Šero un tenoru Īanu Storiju pavadījām nedēļu Ēksanprovansā un tikai lasījām tekstu, kā arī nodarbojāmies ar aktiermākslas improvizāciju. Šīm improvizācijām nebija tieša sakara ar Tristanu un Izoldi, mēs izspēlējām situācijas per se. Primārais bija padziļināta teksta analīze, mēs teorētiski gājām tam cauri. Jau vēlāk skatuves mēģinājumos mēs vienmēr varējām atrast pamatojumu savai rīcībai, savu varoņu reakcijai – redzi, tas ir tekstā! Tā ir unikāla darba metode, es nepazīstu nevienu citu režisoru, kurš darbotos līdzīgi.  

Kādas ir galvenās, vērtīgākās Patrisa Šero mācības? 

Tas atkal ir tas pats – vienmēr ir jāskatās tekstā. Tie nav tikai vārdi, bet arī muzikālais teksts. Man ir svarīgi rūpīgi izlasīt tekstu – tieši izlasīt, nevis izdziedāt. Kad cilvēks lasa, viņš dziļāk ieiet frāzes patiesībā. Man tas ir sākuma punkts.

Patriss Šero man ir iemācījis arī daudz tehnisku lietu, piemēram, kā ir jākustas uz skatuves – kādā leņķī stāvēt pret publiku, kā pareizi pagriezties, kā apstāties... Jāatzīst, ka es pilnībā esmu Patrisa audzēkne.

Vai jums viņa pietrūkst?

Kad Patriss nomira, arī man kaut kas beidzās. Neesmu satikusi nevienu citu režisoru, kuram būtu tādas visaptverošas zināšanas mākslas pasaulē. Es varēju uzdot Patrisam jebkādu jautājumu par literatūru, glezniecību, psiholoģiju vai filosofiju, un viņam bija atbilde. Patriss bija ģēnijs un humānists, tāpēc viss, kam viņš ķērās klāt, bija tik piepildīts un patiess. Viņam patika diskutēt un domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Patrisu iedvesmoja radoši izaicinājumi, kas mudināja iet dziļumā. Viņam nebija bail no sarežģītiem, interesantiem jautājumiem. Patrisam patika, ja kāds varēja uzdot labu jautājumu, jo tas rosināja domāšanu. Viņš bija pārliecināts: uz labu jautājumu ir jāatrod laba atbilde. Mani tas fascinēja. Man ļoti viņa pietrūkst. 

Ko jūs sagaidāt no režisora, ar kuru strādājat?

Visu, ko tikko minēju. Režisoram būtu jāatbrīvojas no pieņēmuma, ka viņam ir sava iestudējamās operas vai lugas nozīme. Esmu nogurusi no režisoru viedokļiem par darbiem, ko viņi iestudē. Es kā klausītāja un skatītāja pati spēju izveidot viedokli par to, ko redzu uz skatuves. Mani neinteresē režisora personīgā attieksme pret darbu – es gribu redzēt pašu darbu, tādu, kāds tas ir oriģinālā. Tas nenozīmē, ka iestudējumam ir jābūt vecmodīgam. Mēs bieži jaucam šos jēdzienus – to, kas ir oriģināls, un to, kas ir vecmodīgs, – un tas ir bīstami.

Vēlos redzēt izrādes, kas ir veidotas ar mūsdienīgiem līdzekļiem. Izrādes, kurās atspoguļojas mūsu laikam atbilstoša psiholoģijas un filosofijas izpratne, – darbā ir jābūt visam, ko mēs tagad zinām. Gribu, lai izrāžu autori kalpotu darbam, ko viņi iestudē, un nepieliktu tam klāt ko tādu, kā šajā darbā nemaz nav. Tas nav vajadzīgs. 

Varbūt jums ir labi piemēri, ko pēdējā laikā esat redzējusi?

Es neapmeklēju operu pārāk bieži, es pati tajā bieži dziedu. Taču nereti gadās tā, ka cilvēki, ar kuriem es strādāju… Pirms kāda laika dziedāju Parsifālā un domāju: "Vai, vai, vai, tam taču nav nekāda sakara ar šo operu."

Vai jūs runājat par režisora Dmitrija Čerņakova iestudēto Parsifālu Berlīnes Valsts operā?

Hm… Hm…    

Tātad jums nepatika šī izrāde? 

(Valtraudes Meieres sejas izteiksme ļauj noprast viņas atbildi.) Tik daudz kas bija nepareizi. Ļoti nepareizi. Nē, nē. Es stundām varu stāstīt vissīkākajās detaļās, kas tieši bija nepareizi, bet tagad es to nedarīšu. 

Par to parunāsim citreiz. Jūs teicāt, ka mūsdienās mūzikas pasaulē neesot "atvadu kultūras". Ko jūs ar to domājāt – vai to, ka māksliniekiem un publikai ir grūti samierināties ar to, ka kaut kam dzīvē un karjerā tomēr ir jābeidzas un ne viss ir mūžīgs?

Visam ir sākums, un visam ir beigas. Iespējams, cilvēku vēlme ir tāda, ka visam ir jāturpinās mūžīgi un nekad nav jābeidzas. Cilvēkiem ir priekšstats par mūžīgo dzīvi. Ja paskatāmies dabā, tajā nekas nav mūžīgs. Visam ir sākums un beigas. Tāpat arī mūzikā – katram skaņdarbam ir sākums un beigas. Mākslinieka karjerai ir sākums un beigas. Tas ir absolūti dabiski. Es vienmēr esmu apzinājusies, ka man ir jāplāno savas radošās aktivitātes un rūpīgi jādomā par karjeras noslēguma posmu, par tiem gadiem, kurus vēl pavadīšu uz skatuves. 2015. gada vasarā es atvadījos no Izoldes, 2016. gada pavasarī – no Kundri. Vēlējos nodziedāt pēdējo izrādi ar pašcieņu – ar sajūtu, ka tas bija labi. Negribēju atgriezties mājās ar domu, ka sniegums vairs nebija augstā līmenī un man vairs nevajadzēja dziedāt šo lomu. Es skaidri zināju, kur un kad atvadīšos no šīm partijām un tā noteikti būs pēdējā reize, kad es tās atveidošu.                

Katrai lomai ir atvēlēts savs laiks dziedātāja karjerā, tāpēc tagad es sniedzu vairāk koncertu ar simfonisko orķestri un kamermūzikas koncertu. Dažus gadus es vēl turpināšu to darīt. Tas ir svarīgi – noslēgt kādu posmu, kamēr mākslinieks ir labā formā. Tas nodrošina lielāku vērtību visam, ko viņš līdz šim ir darījis, un sasniegumi netiek devalvēti. Negribas vilties sevī, bet gribas būt spējīgai pateikt: "Es tik daudz ko esmu izdarījusi. Esmu izdarījusi visu, ko vēlējos, un pat vairāk, nekā esmu sapņojusi. Esmu laimīgs cilvēks. Es jūtos labi."

Kā jutāties tajā dienā, kad nodziedājāt savu pēdējo Izoldi un Kundri? Vai tā bija laimīga vai skumja diena? 

Gan laimīga, gan skumja. Jutos laimīga, jo tie bija panākumu gadi. Izoldi esmu dziedājusi divdesmit divus gadus, un tās vienmēr ir bijušas ļoti labas uzstāšanās. Kundri esmu dziedājusi trīsdesmit četrus gadus. Es domāju, nav nevienas mākslinieces, kura to būtu dziedājusi ilgāk. Esmu laimīga. Protams, man bija skumji atvadīties no šīm lomām. Es izjutu melanholiju, un tas ir saprotami. Kāpēc būtu jāvairās no šādām sajūtām?       

Varbūt vakarā pēc pēdējās izrādes esat raudājusi?

Nē, nē. Es tam biju gatava. Kad cilvēks ir gatavs, viņam to ir vieglāk pārdzīvot. Turklāt tas bija mans lēmums. Apzināts, izsvērts lēmums. Kā jau teicu, tas ir svarīgi, ka mākslinieks šo lēmumu pieņem pats. No melanholijas pieplūduma nevarēju sevi pasargāt.

Vai izjūtat atkarību no aplausiem, publikas uzmanības un nepieciešamības būt uz skatuves? 

Nē, nebūt ne. Man nav akūtas nepieciešamības būt uz skatuves. Kad uzstājos, es pilnībā esmu tēlā, es dzīvoju mūzikā, tās ir spēcīgas emocijas, maksimāla intensitāte un koncentrētība. Taču man nav pastāvīgas vajadzības un vēlmes būt uz skatuves. Man ir vēlme dzīvot savu dzīvi. Māksla ir manas dzīves daļa, bet tā nav visa mana dzīve. Nebūt nav. Dzīvē ir tik daudz visa kā interesanta. Arī pēc Izoldes un Kundri, pēc karjeras beigām ir dzīve, ko dzīvot.  

Kā jūs raksturotu savas attiecības ar varonēm, kuras ilgu laiku esat atveidojusi uz skatuves? Vai dažas no viņām ir kļuvušas par jūsu draudzenēm, vai tomēr esat centusies saglabāt distanci? 

Visas varones vienmēr esmu uztvērusi nopietni, lai kādas viņas būtu. Pat ja tas ir tāds tēls kā Ortrūde Loengrīnā. Kad esmu Ortrūde, es jūtu, ka rīkojos pareizi. Citādi es nebūtu spējīga viņu nospēlēt. Aktierim ir jāiedziļinās lomā, jāieiet tajā. Mans galvenais likums – nekad nespēlēt komentāru vai viedokli par personāžu. Tādējādi rastos distance un es it kā ļautu skatītājiem noprast, ka apzinos, ka mana varone ir ļauna: "Mīļie cilvēki, jūs taču zināt – viņa ir slikta, bet es tāda neesmu." To nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Man ir jāatveido tāds personāžs, kāds viņš ir. Dziļi iekšā ikviens varonis ir pārliecināts – viņš visu dara pareizi. Pat visbriesmīgākie cilvēki pasaules vēsturē allaž ir jutuši, ka rīkojas pareizi. Hitlers tā ir juties. Tikai mēs, atrodoties ārpusē, redzam, ko viņš ir izdarījis. Tādi cilvēki nejūt savu ļaunumu, viņi nemostas ar domu: "Šodien es izdarīšu kaut ko ļoti sliktu." Nē, ir aplami tā domāt. Šie cilvēki ir pārliecināti, ka viņi ir brīnišķīgi. Donalds Tramps uzskata, ka viņš ir vislabākais. 

Manas varones jūtas līdzīgi, un man tas ir jānospēlē. Uz skatuves vienmēr esmu tēlā. Protams, es nedodos mājās ar šādām sajūtām. Es to visu atstāju uz skatuves. Šī sajūta pazūd tajā mirklī, kad beidzas izrāde un es atkal esmu Valtraude Meiere. 

Vai jums ir jāiemīl un jāsaprot sava varone, lai to ticami nospēlētu?

Mīlestība pret varoni nav kritērijs, kas man ir svarīgs. Man nav viņa jāmīl, pat ja viņa ir simpātiska un patīkama. Man ir jāpieņem un jāsaprot sava varone, man par viņu ir jāpārvēršas un jāpadara viņa ticama. Laiku pa laikam es pasniedzu meistarklases, kurām ir dots nosaukums No interpretācijas līdz iemiesojumam. To es arī daru uz skatuves. Es iemiesoju tēlu, lai kāds tas arī būtu, bet nekas nav tikai melns un balts. 

Paskatieties uz Klitaimnestru. Viņa nav ļaunuma iemiesojums, tā ir tradīcija, kas viņu par tādu ir padarījusi. Jā, Klitaimnestra ir slepkava, bet viņai ir bijuši iemesli, lai nogalinātu savu vīru Agamemnonu. Mūsdienās cietumos ir sievietes, kuras izcieš sodu par vīra slepkavību. Vai viņas ir ļaunas? Vai varam raksturot šīs sievietes kā ļaundares? Vai šāda sieviete var būt laba māte? Mums ir jāaizdomājas par slepkavības motīviem. 

Vai Elektra ir laba? Nē, viņa ir naida pilna un alkst atriebības. Vai Elektras brālis Orests ir labs? Īstenībā viņam nav iemesla nogalināt savu māti Klitaimnestru, bet viņš to izdara. Tas ir Oresta dzīves mērķis, visu mūžu viņš ir bijis pārņemts ar šo ideju. Klitaimnestra cieš no vainas apziņas. Ja kāds jūtas vainīgs, viņā ir saglabājies kaut kas humāns. Elektrā nekas nav melns un balts, un Patrisa Šero iestudējumā jūs redzat šo duālismu. Tas, kā Elektra uztver Aigistu (Klitaimnestras mīļākais – J. J.), ir smieklīgi. Protams, viņa nespēj pret Aigistu izturēties kā pret labu cilvēku. Taču nav jāaizmirst, ka pirms daudziem gadiem Klitaimnestra un Aigists vēlējās salaulāties un Agamemnons izvaroja Klitaimnestru, lai viņu apprecētu. Pēc tam kad Agamemnons vēlējās doties uz Troju, lai atgūtu Helenu, Artemīda ahajiešu kuģiem uzsūtīja bezvēju un tie nevarēja iziet jūrā. Artemīda par upuri pieprasīja Agamemnona un Klitaimnestras meitu Ifigēniju, un viņš tam piekrita, lai atkal parādītos vēji... No kara viņš atgriezās mājās ar citu sievieti – Kasandru.

Es tikko pārlasīju Aishilu, visu laiku lasu grieķu mītus. Ir svarīgi zināt sižeta priekšvēsturi. Patriss Šero vienmēr brīdināja: Elektras gadījumā bīstams ir fakts, ka operā, kuras libreta autors ir Hugo fon Hofmanstāls, stāsts tiek pasniegts caur Elektras acīm. Mēs nedrīkstam ticēt visam, ko saka Elektra, jo tas ir viņas redzējums. Gan Aishila, gan Eiripīda lugā ir lieliska aina, kurā Klitaimnestra stājas grieķu kora priekšā un saka: "Jūs vainojat mani, bet kāpēc jūs nevainojat savu valdnieku Agamemnonu, kurš ir upurējis manu vismīļāko meitu?"         

Elektra sarunā ar Klitaimnestru piemin Orestu: "Kāpēc viņš neatgriežas mājās?" Māte atbild: "Es tev teicu, lai tu nekad par viņu nerunā." Elektra saka: "Tu sūti zeltu, lai viņš tiktu nogalināts." Klitaimnestra ir neizpratnē: "Kas tev to teica?" Izrādē mēs to izspēlējām tā, ka šis jautājums paliek atklāts. Varbūt Klitaimnestra sūta zeltu, lai Orests varētu labi dzīvot, – viņš tomēr ir viņas dēls. Mēs par to runājām ar Patrisu Šero un uzskatījām, ka Klitaimnestrai ir svarīgi, lai dēls atgrieztos. Viņai tas ir vienīgais veids, kā izpirkt savu vainu. Tā atkal ir divējāda situācija. No vienas puses, Klitaimnestrai ir bail, ka Orests atgriezīsies. No otras puses, viņa to gaida. Katrai medaļai ir divas puses.

Opera Elektra tapa laikā, kad Rihards Štrauss un Hugo fon Hofmanstāls bija Zigmunda Freida teorijas iespaidā, sabiedrībā bija svarīga psihoanalīze un histērijas koncepcija. Manuprāt, libretā histērijas līnija ir pārāk izstiepta, jo Hofmanstālam tā šķita interesanta.

Jūs esat uz skatuves jau četrdesmit četrus gadus. Kad ir bijis vieglāk būt dziedātājam mūzikas industrijā – septiņdesmitajos gados, astoņdesmitajos, varbūt tagad? 

Pašlaik mūzika patiešām ir kļuvusi par industriju, viss notiek tik ātri. Viss ir tik... Pārāk daudz sajūsmas, un vairs nav laika attīstīties. Ja kāds kaut ko ir labi nodziedājis, viņu uzreiz grib visā pasaulē. Tajā pašā laikā dziedātāju tikpat ātri pamet, ja viņš ir pieļāvis kļūdu un paklupis. Viss ir kļuvis daudz nežēlīgāk. Tagad būt dziedātājam ir sarežģītāk nekā agrāk.   

Kas jums ir palīdzējis turpināt karjeru tik ilgi? Vai tas ir jūsu analītiskais prāts? 

Man ir intuīcija un intelekts – uz šo savienojumu vienmēr esmu paļāvusies.

Vai intuīcija jums ir teikusi priekšā, ko darīt profesijā un ko ne?  

Jā, intuīcija man ir palīdzējusi saprast, kad ir laiks pateikt "jā" un kad ir laiks pateikt "nē". Šī ir pietiekami smalka situācija, dziedātājam ir jāzina, kad viņš var atļauties pateikt "nē" un kad ir labāk pieņemt piedāvājumu.  

Kas ir bijis jūsu izvēles pamatā – mūzika, diriģents, režisors, skatuves partneri?

Tam visam ir nozīme. Ir jābūt šo elementu līdzsvaram. Es to analizēju un pieņemu lēmumu – vai šis piedāvājums mani interesē, vai tas man piestāv vai tomēr ne. Es ilgi esmu domājusi par divām lomām, kuras principā neatbilst manai balsij, bet kuras es vēlējos nodziedāt, – tā ir Izolde Riharda Vāgnera operā un Leonora Ludviga van Bēthovena Fidelio. Esmu sev teikusi – ja man ar šīm partijām pēc gada vai diviem būs problēmas, es tās nolikšu malā. Vienmēr esmu paturējusi prātā šādu iespēju: ja kaut kas tomēr neizdodas, no tā var atteikties. Man allaž ir bijis savs plāns, kādas lomas es gribu dziedāt. 

Man bieži tika piedāvāta Jenūfas pamātes loma Leoša Janāčeka operā Jenūfa un Judītes loma Bēlas Bartoka operā Hercoga Zilbārža pils. Taču es dziedu tikai tajās valodās, kurās es runāju. Šis man ir sevišķi nozīmīgs faktors. Uz skatuves es nevēlos būt papagailis. Cilvēki, kuri pazīst mani un kuri ir informēti par to, kāda ir manas mākslas būtība, to saprot un pieņem.    

Kāda ir jūsu mākslas būtība? 

Es analizēju tekstu. Tas man ļauj brīvi spēlēties ar to katrā izrādē. Katru reizi cenšos kaut ko nedaudz pamainīt – nevis nejauši, bet ar nodomu. Es vienmēr domāju par vārdiem, ko dziedu, un no izrādes uz izrādi mēģinu tos iekrāsot ar citām krāsām. Tas ir atkarīgs no tā, kas tajā mirklī notiek manā prātā, no tā, kāds tajā mirklī man ir savas varones emociju un frāzes redzējums.   

Kas jums padodas grūtāk – atvadīties no kādas lomas vai no kāda cilvēka savā dzīvē?

Protams, no cilvēka. Tas ir skumji, kad pārtrūkst kontakti. Mūzikas jomā īsta draudzība ir sastopama reti. Man ir lieliski, draudzīgi kolēģi – es viņus raksturotu šādi. Tikai vienu savu kolēģi varu uzskatīt par patiesu draugu. Tas ir privāti, un viņa vārdu neatklāšu. Pamanu, ka daudzi to nespēj nojaust – viņiem šķiet, ka visi kolēģi ir labi draugi, bet tas tā nav. Mani draugi strādā citās profesijās. Patriss Šero man bija īsts draugs. 

Kurus diriģentus uzskatāt par nozīmīgākajiem partneriem savā skatuves mūžā?

Protams, Danielu Barenboimu, mēs sadarbojamies gandrīz trīsdesmit piecus gadus. Tas ir ilgs laiks – intensīvs, piepildīts periods. Kopā tik daudz ko esam izdarījuši, tik daudz mūzikas esam izpildījuši.

Vai varētu teikt, ka arī Rihards Vāgners ir kļuvis par jūsu draugu? Vai jūs gribētu ar viņu draudzēties?

Neesmu tik emocionāla, lai kaut ko tādu pateiktu. Viņš ir viens no izciliem komponistiem, bet savā brīvajā laikā es neklausos Vāgneru. Es dodu priekšroku Johannesam Brāmsam, Ludvigam van Bēthovenam, Antonam Brukneram, Hektoram Berliozam, Johanam Sebastiānam Baham, Francim Šūbertam. Tie ir mani komponisti. Klausoties viņu mūziku, es kļūstu emocionāla. Kad klausos Vāgneru, manī ieslēdzas profesionālisms. 

Cik ilgi plānojat dziedāt Klitaimnestru?

Kad sapratīšu, ka vairs nespēju nodziedāt šo lomu labi, es no tās atvadīšos. Tas būtu jāizdara pat nedaudz ātrāk – pirms es to vairs nespēju labi nodziedāt.      

2018. gada vasarā pēc astoņpadsmit gadu pārtraukuma jūs atgriezāties Baireitas festivālā, kur dziedājāt Ortrūdi Loengrīna pirmizrādē.    

Jā, pēdējo reizi es tur dziedāju 2000. gadā.

Ar ko ir bijusi saistīta tik ilgstoša pauze?

Tas ir garš stāsts. Pirms tam es tur biju dziedājusi septiņpadsmit gadu. 

Kādas emocijas salīdzinājumā ar operu jums sniedz koncertdarbība?

Koncertrepertuārs – tas arī ir visums. Tā ir pasaule pati par sevi. Koncertā, tāpat kā operā, es stāstu stāstu, pārtopu par varoni. Man ir vienalga, vai es kustos uz skatuves vai ne. Būtība nemainās. Galvā es tāpat redzu «filmu» un zinu, ko vēlos izpaust. Piemēram, kad pirms četriem gadiem mums bija Patrisa Šero Elektras izrāžu cikls Helsinkos, mēs arī sniedzām Elektras koncertizpildījumu Stokholmā, kur nevarējām aktīvi pārvietoties pa skatuvi, taču no izteiksmes viedokļa nebija nekādas atšķirības. To visu var nodot caur balsi, izteiksmīgumu, vārdiem, ķermeņa valodu. Tā tam arī jābūt. 

Kura ir jūsu iemīļotākā Patrisa Šero filma?

Gabriela/Gabrielle (2005) ar Izabellu Ipēru un Paskālu Gregoriju. Es ļoti mīlu Paskālu Gregoriju! Man patīk Patrisa Šero pēdējā filma, kurā galveno varoni kāds nepārtraukti izseko… Kā to sauc? Jā, Vajāšana/Persécution (2009).  

Kas dzīvē jūs dara laimīgu?

Daudzi mazie mirkļi. Kad saulainā dienā skatos jūrā, vēroju putnus un dzīvniekus. Kad pagatavoju garšīgu maltīti un ciemos atnāk draugi. Kad skatos, kā mans kaķis dara visādas jocīgas lietas. 

***

Režisora Patrisa Šero iestudētās operas Elektra ieraksts, ko papildina Valtraudes Meieres komentārs un viena no pēdējām Patrisa Šero intervijām, līdz 5. augustam būs skatāms Ēksanprovansas festivāla digitālajā platformā lascenenumerique.festival-aix.com 

***

Valtraude Meiere

* Dzimusi Bavārijas pilsētā Vircburgā 1956. gada 9. janvārī

* Studējusi angļu valodu un romāņu valodas, kā arī vokālo mākslu 

* Debitējusi uz teātra skatuves 1976. gadā Vircburgā Lolas lomā Pjetro Maskanji operā Zemnieka gods 

* Turpmākajos gados dziedājusi un paplašinājusi savu repertuāru teātros Manheimā (1978–1980), Dortmundē (1980–1983), Hannoverē (1983–1984) un Štutgartē (1985–1988)

* Starptautiskā mērogā debitējusi 1980. gadā Buenosairesas Teatro Colón Frikas lomā Riharda Vāgnera operā Valkīra

* Atveidojusi lomas Ludviga van Bēthovena, Albāna Berga, Hektora Berlioza, Žorža Bizē, Pjetro Maskanji, Kamila Sensānsa, Riharda Štrausa, Igora Stravinska, Pētera Čaikovska, Džuzepes Verdi un Riharda Vāgnera operās

* Dziedājusi Londonas Karaliskajā operā, Parīzes Nacionālajā operā, Vīnes Valsts operā, Berlīnes Valsts operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Milānas Teatro alla Scala, Ņujorkas Metropoles operā

* Sadarbojusies ar diriģentiem Danielu Barenboimu, Rikardo Muti, Klaudio Abado, Marisu Jansonu, Džeimsu Levainu, Zubinu Metu, Lorinu Māzelu, Džuzepi Sinopoli, Kristiānu Tīlemani, Esu Peku Salonenu, Filipu Žordānu, Semjonu Bičkovu un Valēriju Gergijevu, kā arī režisoriem Žanu Pjēru Ponelu, Liku Bondī, Hariju Kupferu, Heineru Milleru, Gecu Frīdrihu, Jirgenu Flimmu, Klausu Mihaelu Grīberu, Pīteru Selarsu un Patrisu Šero

www.waltraud-meier.com

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja